Mēs, prostitūtas, vēl tikai drusku, drusku papelnīsim...

Nesen x.com saņēmu jautājumu - Kāpēc vienkārši nevarētu pārtraukt sakarus ar Krievijas impēriju. KĀPĒC?

Jāsaka, ļoti labs jautājums! Pēdējo nedēļu laikā pēc Igaunijas žurnālistu publikācijas par mangāna rūdas tranzītu caur Latviju un Igauniju tas kļuvis vēl aktuālāks.

Latvijas ģeogrāfiskais novietojums vēsturiski jau ilgstoši ir bijis viens no Latvijas ostas pilsētu labklājības avotiem. 20.gs sākumā, Rīga bija galvenā Krievijas impērijas kokmateriālu eksporta osta. Ventspils tika veidota kā ievērojams PSRS naftas produktu eksporta centrs. Mums ir gara tranzīta un tirdzniecības vēsture caur ostām, izmantojot Krievijas tuvumu.

Pēc neatkarības atgūšanas viens spēcīgs politisks virziens Latvijā ir bijis – Latvijas kā tilta starp austrumiem un rietumiem veidošana. Nav noslēpums, ka šī politiskā virziena aizstāvji ir bijuši gan bijušie, gan esošie politiķi, kuriem pašiem pieder uzņēmumi ostās. Kas ir šīs politikas rezultāts? Banku sektorā tā beidzās ar katastrofālām sekām gan tautsaimniecībai, gan ikvienam banku klientam. Transporta jomā – izveidots tranzīta koridors ar nerealizējamu kravu caurlaidību. Tā vietā, lai investētu pasažieru pārvadājumos, no kuriem iegūtu visi Latvijas iedzīvotāji, tika investēts tajā, lai pēc iespējas vairāk varētu pārvadāt kravas. Kā sekas mēs redzam to, ka tikai šogad Latvijā sākuši kursēt jauni pasažieru vilcieni.

Globalizācijas iespaidā Latvija, Eiropa un pasaule ilgstoši ir būvējusi tirdzniecības saites, kas nodrošināja ekonomikas izaugsmi un arvien pieaugošu labklājību. Krievija bija daļa no šīs globālās piegāžu ķēdes. Labumu guva visi – pircēji, pārdevēji un pārvadātāji. Saiknes ir tik stipras, ka atsevišķās jomās Krievijas izejvielu, piemēram, graudu, piegāde joprojām aizņem ievērojamu tirgus daļu Eiropā. Krievija pārdeva savus resursus, bet Eiropas uzņēmumi savas preces ar augstu pievienoto vērtību – dažāda veida mašīnas, sākot no vilcieniem, beidzot ar ciparvadāmām frēzmašīnām.

Krievijai iebrūkot Ukrainā, ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas Savienības attieksme ir mainījusies pret tirdzniecību ar Krieviju. Kā rezultātu redzam 13 sankciju pakotnes, kuras ir pieņemtas un darbojas, ar tām ir ierobežota gan personu, gan arī preču kustība. Tomēr, tikmēr, kamēr karš Ukrainā turpināsies, jautājumi par tirdzniecību ar Krieviju būs aktuāli.

Latvija, būdama Eiropas Savienības dalībvalsts, ir uzņēmusies starptautiskās saistības, kas saistās ar brīvu preču un pakalpojumu kustību, tai skaitā attiecībā uz to, ka tiks nodrošināts tranzīts caur Latvijas teritoriju. Ārējā tirdzniecība ir ekskluzīva Eiropas Savienības kompetence un Latvija spēj ietekmēt to tikai caur kopējiem lēmumiem. Spēja pildīt uzņemtās saistības tiek nemitīgi vērtēta no starptautisko partneru puses. Jāatgādina, ka Latvijā NATO ietvaros ir izvietoti 11 sabiedroto valstu bruņoto spēku pārstāvji, kā arī ASV vienības. Šīs valstis uzmanīgi vēro valdības rīcību un augstu novērtē prognozējamas un izprotamas darbības.

Krievija ir agresīva valsts, un nav prognozējams, ka šis vidējā termiņā varētu mainīties. Tas nozīmē, ka mums būs jātērē savi nodokļos samaksātie līdzekļi arvien lielākā apjomā Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanai. Gan Krievijas agresīvā retorika, gan arī Eiropas valstu politiķu izteikumi, lai motivētu savu sabiedrību ieguldīt aizsardzībā, neizbēgami radīs Latvijas iedzīvotājus satraucošu informācijas vidi. Diskusijas notiks par to – kā labāk un vairāk gan ierobežot Krievijas militāro potenciālu, gan arī apgrūtināt tās ekonomikas darbību cerībā, ka vājāka ekonomika sekmēs Putina režīma sabrukumu. Maz izredžu, ka tā tas notiks. Pasaulē ir pietiekoši daudz valstu un alkatīgu cilvēku, kuri būs gatavi tirgoties ar Krieviju un piegādāt visu nepieciešamo gan kara vajadzībām, gan arī ekonomikas uzturēšanai.

Neskatoties uz visiem šiem sarežģījumiem, ir jāvirzās uz tirdzniecības ar Krieviju arvien lielāku ierobežošanu. Tas darāms soli pa solim. Nav prognozējams, ka situācija Krievijā normalizēsies. Pārskatāmā nākotnē nav sagaidāmas izmaiņas šīs valsts uzņemtajā kursā. Mums būs jādara viss, lai sevi pasargātu no iespējamās kaimiņvalsts agresijas. Šī agresija var būt arī ekonomiskā formā, strauji pārtraucot tirdzniecības attiecības ar Latviju.

Tirdzniecības pārtraukšanai ar kaimiņvalsti būs arī ekonomiskas sekas. Rīgā, Liepājā un Ventspilī ostās joprojām tiek nodarbināts ievērojams cilvēku skaits. Latgalē tiek nodarbināti dzelzceļa uzņēmumu darbinieki, kuri apkalpo kravu plūsmu. Pēkšņa tirdzniecības pārtraukšana radītu ievērojamu triecienu gan pa šo cilvēku un viņu ģimeņu labklājību, gan arī pa valsts budžetu. Tālejošas sekas tirdzniecības pārtraukšanai būs uz nacionālo dzelzceļa uzņēmumu un veidu, kā tiek finansēts dzelzceļš – tas būs jāfinansē no budžeta, nevis no tranzīta peļņas. Šajā trauksmainajā laikā pašu izraisīta ekonomiska un finanšu mini krīze diez vai ir nepieciešama. Finanšu resursi ir vajadzīgi gan pašu aizsardzības spēju stiprināšanai, gan arī citiem sabiedrības pieprasījumiem, piemēram, iekšējā drošībā, izglītība, veselība u.c., kas visi saistās ar paaugstinātiem budžeta izdevumiem.

Kā viens no galvenajiem atturošajiem iemesliem tirdzniecības saišu saraušanai ir ekonomiskās un finansiālās sekas. Tomēr, ir veids kā tās mazināt – darīt to pakāpeniski. Tas arī neizbēgami pašlaik notiek ar katru jaunu Eiropas Savienības sankciju kārtu. Pēc spiediena no dalībvalstīm, tai skaitā no Baltijas valstīm, Eiropas Komisija apsver noteikt tarifus Krievijas izcelsmes graudiem. Tas ir nozīmīgs pavērsies un parāda, ka pārliecināšana un skaidrošana, kuru veikusi arī Latvija nav bijusi veltīga. Mangāna rūdas iekļaušana sankcijās ir vēl viens sasniedzams mērķis, lai tās aprite caur Eiropas Savienības dalībvalstīm vairs nenotiktu.

Šie visi pasākumi dos iespēju pamazām pārkārtoties cita veida ekonomiskām aktivitātēm, prom no tranzīta un tirdzniecības ar šo agresoru. Gan uzņēmēji, gan darbinieki, kuri strādās ostās ar laiku spēs atrast citas darbavietas. Dažādu preču ražošana, uz kuru Latvijai būtu jāorientējas jebkurā gadījumā, mūsu sabiedrībai ir krietni vērtīgāka nodarbošanās, nekā beramkravu pārkraušana. Kopīga visas Eiropas Savienības darbība ir visefektīvākais agresora ierobežošanas veids.

Atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu par sakaru pārtraukšanu – vienkārši to var izdarīt, pakāpeniski samazinot uz Krieviju vedamo preču apriti caur Latviju un visu Eiropas Savienību. Kā šo divu gadu pieredze kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā sākuma ir parādījusi – ir iespējams paveikt lietas, kuras pirmajā mirklī šķiet neiedomājamas.

Novērtē šo rakstu: