Varas partijas "vēstures beigas"

Šķiet, patlaban tikai slinkais vēl nav Vienotībai atgādinājis par tās priekšteču – Latvijas ceļa un Tautas partijas – necilo nokļūšanu latvju politikas kapu kalniņā, silti novēlot arī tai sekot abu iemītajās pēdās. (Nu ko, tātad pienācis laiks manai apcerei, ha-ha...)

Visiem trijiem politspēkiem ir daudz kopīgā. Tikai šie priekšvēlēšanu veidojumi Latvijā patiešām izauga par īstām varas partijām jeb "hegemoniem", kā agrāk bija pieņemts izteikties to oponentiem. Attiecīgās partijas ziedu laikos valstī "nekas nenotika" bez tās līdzdalības vai atvēles. Tādēļ hegemoni ātri apauga ar šaubīgu jaunbiedru balastu, uzmācīgiem sponsoriem-klientiem un citiem parazītiem. Tāpat varas pilnbriedā tie "pēc noklusējuma" baudīja – un Vienotība turpina baudīt – ierēdniecības un pārējā valsts aparāta lojalitāti.

Visam, kam ir sākums, pienāk gals. Protams, kaut kad izbeigsies arī Vienotība – taču mums, "sēžot upes malā", nevajadzētu pārāk paļauties uz lietu dabisko gaitu. Uzkrītošā ilgmūžība, kas tagadējo varas partiju atšķir no abām priekštecēm, jau ir pirmais nopietns brīdinājums neaizrauties ar tukšu sapņošanu par tās drīzo izdzišanu.

Otrs ir Vienotības spēja transformēties, pielāgoties, mimikrēt. Trešais un droši vien pats būtiskākais – totāls konjunktūrisms kā tās vienīgā "ideoloģija". Tieši šādi tagadējās premjerpartijas "spēka zari" diemžēl spiež mani brīdināt Tevi, lasītāj: labāk apbruņosimies ar pacietību!

[Tikai atmiņas atsvaidzināšanai. Latvijas ceļš tika dibināts 1993.gadā, formāli likvidēts 2007.gadā, kad to savām vajadzībām "utilizēja" Ainārs Šlesers. Taču partijas pēdējā reālā dzīvības pazīme bija 2004.gada – mūsu valsts pilsoņiem pirmajās – eiroparlamenta vēlēšanās izcīnītais mandāts kādreizējam "maisā atrastajam" ārlietu ministram Georgam Andrejevam (1932-2022).

Hegemona lomu "ceļinieki" faktiski pazaudēja jau 1999.gadā, pēc valsts prezidenta vēlēšanām sabrūkot Viļa Krištopana valdībai – kaut arī partijai pēc viņa bija vēl viens premjers.

Divkārtējais bezpartejiskais premjers Andris Šķēle savai līderībai paredzēto Tautas partiju izveidoja 1998.gadā un nolikvidēja 2011.gadā. Taču "oranžo" visvaldošākā politspēka loma aprāvās jau pēc 2009.gada janvāra nekārtībām Doma laukumā – kaut arī tad kritušo valdību it kā vadīja šleserists Ivars Godmanis.]

Vēl vairāk: piedod, lasītāj, bet patlaban Vienotības hegemonēšanai ir izteikti izdevīgi apstākļi. Partijas vadība tiešām varētu ļauties pārliecībai, ka viņu vara būs teju mūžīga un Latvijā iestājušās "vēstures beigas". Tieši tādas, kādas visai pasaulei iepriekšējā gadu tūkstoša izskaņā sludināja – bet pēc tam bija spiests savu slaveno konceptu kancelēt – amerikāņu politologs Frensiss Fukujama.

Patlaban Latvijā nav reālu konkurentu, oponentu vai ārpuspolitikas "arbitru", kas spētu reāli apdraudēt premjerpartijas varu. Tāpat to nespēs sīki (vai par tādiem sludināti) incidenti, pat ja tie izraisa mulsumu un apjukumu tās infobalstītājos un līdzskrējējos. Piemēram, "Orleāna aploksnes", ekspremjera lidojumu krimināllieta, Rīgas domes skandāls par lidostas zemēm – vai ļoti iespējamais zaudējums Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Abi koalīcijas partneri turas pie hegemona sāniem kā pielīmēti un, kā redzams, apzinās savu vietu izpildvaras "barības ķēdē". Valsts prezidentam noteikti nepatiktu kļūt par klaju "ātro palīdzību" savas formāli bijušās partijas krīžu brīžos – taču kur gan viņam likties?

Pieļauju, tiesu varā un likumsargos – nu labi, plikas pieklājības pēc, arī nevalstiskajos un mediju "sargsuņos" – savukārt varētu būt diezgan lielas bažas "nesašūpot laivu" (vai "nekost rokā"). Savukārt hipotētiskus – jo kas gan uzņemtos tos vadīt – sabiedrības protestus pret pašapmierinātībā ievīstījušos valdību vienmēr var prasmīgi izsludināt par pretvalstiskiem.

Politiskais projekts Jaunais laiks – kas 2002.gadā tika izveidots Latvijas Bankas prezidenta un "lata tēva" Einara Repšes superpopularitātes kapitalizēšanai Saeimas mandātos – divās desmitgadēs sev veica dažādas kosmētiskās pārvērtības. Arī amputācijas, Repši ieskaitot, un protezēšanas. Taču tā veterāni – Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš, Jānis Reirs, Ainars Latkovskis – kā "sarkanais diegs" atgādina par vairs it kā neeksistējošās partijas turpināšanos šodienā.

Jaunlaicēni – tobrīd jau kā Vienotība – 11.Saeimā sevi veiksmīgi protezēja ar zatleristiem, tagadējo valsts prezidentu ieskaitot. Šai rekrutēšanai nebija nekāds šķērslis pat tas, ka "Reformu partija" tika ar lielu pompu veidota kā hegemona konkurents un pat kapracis. Netraucēja arī vienotībnieku zvērojošs naids pret zoodārza atradeni – Valdis Zatlers ar saviem "maijpuķīšu kapusvētkiem" izķēzīja viņu fenomenālo uzvaru 10.Saeimas vēlēšanās – 33 mandātus – un Valdim Dombrovskim komfortablo divpartiju (ar ZZS) valdību.

Toreiz starp nesenajiem vēlēšanu pretiniekiem nebija nekādu ideoloģisku pretrunu – tieši tāpēc, ka tagadējam hegemonam nebija un nav nekādas patiesas ideoloģijas. Vienotības mērķis bija un paliek viens: iegūt varu, noturēt to un saglabāt, lai apsaimniekotu valsti pašas un savas klientūras interesēs. Tādēļ durvis uz partiju tika atvērtas tiem zatleristiem, ar kuriem šajā ziņā tika sajusta "idejiska kopība" un kas šķita noderīgi 12.Saeimas kandidātu sarakstu spēcināšanai.

Tad tika veidota nākamā hegemona transformācija, lai kompensētu tā ne pārāk plašo pārstāvniecību pašvaldībās – Jaunā Vienotība. Nemanījām, ka municipālpartijām – Kuldīgas novadam, Tukuma pilsētai un novadam, Valmierai un Vidzemei un Jēkabpils reģionālajai partijai – tika noturēts eksāmens par to uzticību Eiropas Tautas partijas postulātiem vai Stambulas konvencijai. Vienkārši tika "jaunvienotas" vietvaru iespējas mobilizēt vēlētāju balsis un valdības labvēlība finanšu resursu sadalē (vai tādas pasolījumi).

Galu galā, vai šajā valdībā vispār ir sajusta kāda politiskā nostādne, balstīta Vienotības vadības patiesā entuziasmā? Jā, viena ir – valstij un pašvaldībām piederošu uzņēmumu akciju (daļēja) tirgošana biržā. Tiklīdz runa ir par šo partijas dogmātu, tā uzreiz atmostas Arvila Ašeradena politiskā kaisle un zūd viņam ierastā "finanšu kiborga" atsaldētība.

Pieļauju, tāpat kā Citadeles pārdošanas vai pasažieru vilcienu (ne)iepirkumos, runa te varētu būt par konkrētam interesentam konkrēti dotu priekšvēlēšanu solījumu, kas, atšķirībā no citiem, konkrēti jāpilda. [Tādēļ, pieļauju, Apvienotā saraksta pretestība tāpat kaut kad nobrucinātu Krišjāņa Kariņa valdību – pat ja Uldis Pīlēns nesasapņotos par prezidentūru.]

Tāpat, protams, kā nācās pārliecināties no frakcijas izslēgtajam –5%PVN likmes augļiem un dārzeņiem dēļ – Andrejam Ceļapīteram, finanšu ministram un Vienotības līderim ir svēta viņa vadībā veidotā valsts budžeta neaizskaramība. To nedrīkst  apgrūtināt ar nodokļu straumes mazināšanu – vienalga, cik sociāli un ekonomiski vajadzīgs būtu šis mazinājums.  

Ak, jā, veselības ministrs iekrita viegli pamanāmā azartā, apcerot "medicīnas tūrisma" spožās perspektīvas. Šķiet amizanti, ka Latvijas sabiedrības dusmas par šādu viņa prioritāti saredzēja Igaunijas sabiedriskais medijs, ne mūsējais.

Birokrātijas kritiķi norāda, ka, vājinoties politiskajai un pilsoniskai kontrolei, tā kļūst pilnībā pārņemta ar sevis atražošanu. Tad iestāžu sniegtie sabiedriskie pakalpojumi kļūst vien par šīs rosības blakusproduktu. Tieši to pašu Vienotība tagad īsteno izpildvaras politiskajā vadībā. Ministri un viņu biroji apkalpo nevis attiecīgās nozares vai jomas vajadzības, bet partijai svarīgo klientu intereses. Protams, pie viena cenšoties veidot un spodrināt Vienotības publisko tēlu, ja vien tas neprasa jūtamus līdzekļus un nenervozē finanšu ministru.

Pieļauju, ka abiem premjerpartijas partneriem – kaut, protams, koalīcijas līgumā to neatrast – savās pārraudzītajās ministrijās arī nākas apkalpot Vienotības klientūras vajadzības. Taču, tā kā man tam nav uzrādāmu pierādījumu, varat šo uzskatīt vien par tukšu muldēšanu.   

Tātad – atšķirībā no saviem priekštečiem Vienotībai nav nekādu ideoloģisku sentimentu, kas kādā politiskā krīzē varētu kļūt par tās vājo vietu jeb Ahileja papēdi, traucējot kārtējo reizi taktiski "apmest kažoku". Šo prasmi visā "spožumā" uzrādīja valsts prezidenta vēlēšanu radītais "koalīcijas paplašināšanas" teātris.

Klajš konjunktūrisms ir šīs partijas "teflona kārta". Vienotība spēj retoriski lauzīt rokas par mūsu atpalikšanu no Igaunijas un Lietuvas, taču pati uztur sev ērto Latvijas tautsaimniecības stagnāciju. Mūsu ekonomiskā politika ir tiktāl birokratizēta un "sakārtota", ka, iespējams, Latviju turpmāk spēs apdzīt katrs ES jaunpienācējs. 

Partijas mutesbajāri var vienlaikus spriedelēt par "zināšanās balstītu inovāciju ekonomiku" un ekonomēt uz skolotāju algām, tīšām pārvēršot savu (bet, šķiet, ne līdz galam savējo) izglītības un zinātnes ministri politiskā līķī. Var vārdos slavēt Briseles "zaļo kursu", bet darbos valsts turēt ekonomiku uz fosilo energoresursu "adatas", bremzēt bioresursu ražošanu un drīz novest Latviju pie spiestas vajadzības pirkt izmešu kvotas. Nebrīnos, ka šādā partejiskā "bla-bla-bla" gaisotnē izaugusī proksīpremjere Evika Siliņa svēti tic, ka "mikrofons pacieš visu". 

[Latvijas ceļā netrūka lielmanības un cinisma, varas partija noslīka karjeristos, kam liberālisms bija tukša skaņa un kuri, sajūtot hegemona agoniju, kā blusas steidzās atrast sev jaunu suni. Taču ceļinieku vadošais kodols nezaudēja galveno mērķi – valsts virzību uz Eiropas Savienību un Ziemeļatlantijas aliansi.

Aizgrābti izsakoties, "ceļš" bija tāds kā latvju Mozus, kurš tautu aizveda līdz Apsolītajai zemei, bet pašam tajā vieta neatradās. Gods pacelt Latvijas karogus pie ES un NATO administratīvām ēkām tika Induļa Emša valdības "oranžajiem" ministriem. Taču ko gan citu par šo partiju es varu sacīt, pats bijis tās biedrs (1993-1996) un formāli pat līdzdibinātājs...

Gadiem ritot un Tautas partijas kapam arvien leknāk ieaugot zālē, jau var atļauties saskatīt savdabīgu ideālismu un pat "labus nodomus" arī tās budzismā un pa kaktiem tiražētajā lozungā "Labāk lai pašu bāleliņi pievāc, nekā ārzemnieki nopērk"...]

Vai mēs tomēr varētu drīzumā sagaidīt citas "vēstures beigas" – tādas, kurā Vienotības vēsturei tiek pielikts punkts? Šajā Saeimas sasaukumā – praktiski neticami. Nacionālās apvienības naids pret premjerpartiju nav tik liels, lai būtu iespējama kaut hipotētiska koalīcija, kas "atslēdz" no varas Vienotību (un Progresīvos). Tieši tāpēc Apvienotā saraksta dedzīgā ņemšanās, cerot sašūpot valdību, ir kaķa lāsti, kas kaitē vien pašam, padarot nenopietnu plašas publikas acīs.

Diez vai mēs varam cerēt uz vienotībnieku šķelšanos – līdzīgu senajam lemberģistu un šķēlistu konfliktam Latvijas ceļā, kas to iekšēji sagrauza. Savus kritiskā vājuma brīžus tagadējais hegemons jau pārdzīvoja 2008. un 2016.gadā, un kaut kāda paliekoša mācība no tiem ir gūta.

[Kad nobruka Laimdotas Straujumas valdība un premjerība iekrita Māra Kučinska rokās, arī Zaļo un zemnieku savienībai pavērās iespēja veidoties par varas partiju. Taču 2018.gadā hūtistiem svarīgāka šķita iekšējā sabotāža – viņi paši cirta ZZS kampaņai kājā, lai "sodītu" sev netīkamo valdības vadītāju – "svešķermeni" no Liepājas partijas.]

Arī 15.Saeimas vēlēšanās ir visai niecīga iespēja uzrasties spēcīgam konkurentam. Tādam, kas spētu pārņemt svārstīgi labticīgos vēlētājus, kuri nobalsoja par Vienotību kā par "mazāko un prognozējamāko ļaunumu no visa piedāvātā vājprāta". Neredzu mūsu noplicinātajā sabiedrībā pietiekamus cilvekresursus tāda projekta iedzīvināšanai. Jau tagadējā parlamenta "jaunā seja" – Apvienotais saraksts – tika radīts no reciklēta materiāla.

Tāpēc, kā teikts bārdainā anekdotē, mums atliek vien "reālistiskais variants": cerēt, ka atlidos citplanētieši, padzīs Vienotību un izraus Latviju no politiskās dūksts. Taču vēsture mums atgādina, ka reizēm stagnācijas stabilitāti tiešām mēdz sagraut neprognozēta iejaukšanās no malas. Varbūt šoreiz Deus ex machina būs pēkšņi sadūšojosies ģenerālprokuratūra? Vai uzradīsies kādas jaunas, pavisam skandalozas "Rēzeknes burtnīciņas"?

Piedod, lasītāj, ja sabojāju garastāvokli...

Novērtē šo rakstu: