Vai Krievijas pilsoņi Latvijā dzīvo un ārstējas uz parasto latviešu rēķina? Atbilde – nē
Vienkārši Q27.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā novēroju, ka ar īpašu aktivitāti informācijas telpā, it īpaši sociālajos medijos un rakstu komentāru sadaļās, ar mazliet pastulbu degsmi izceļas pašpasludinātie dīvāna nacionālisti un patrioti, piemēram, Ex-seržants, Kasīklis un Augusts Augustiņš ar savu fanu pulku, aktīvi izplatot uz rusofobijas robežas balansējošus apgalvojumus, paužot neiecietību pret citu tautu kultūru un paražām.
Viens no patriotiski noskaņoto komentētāju visaplamākajiem apgalvojumiem ir tāds, ka Krievijas pilsoņi un iebraucēji no plašās postpadomju telpas Latvijā izceļas ar īpašu visatļautību un pārākumu pār vietējiem. Es uzskatu, ka tas nebūt neatbilst patiesībai.
Nereti nākas dzirdēt, ka krievi, ierodoties Latvijā, var baudīt visādus labumus un brīvības – tai skaitā bezmaksas veselības aprūpi, nodokļu atvieglojumus un citus labumus, kas vietējiem iedzīvotājiem ir liegti vai nav pieejami. Saskaņā ar rusofobu izplatīto viedokli krievi Latvijā dzīvo uz parasto Latvijas iedzīvotāju godīgi maksātajiem nodokļiem.
Ņemot to visu vērā, nolēmu papētīt, kādi tad ir tie labumi, ko saņem tūristi vai rezidenti no Krievijas Federācijas Latvijā. Vadoties pēc apkopotās informācijas, nāksies sāpināt Latvijas rusofobus un viltus nacionāli noskaņotos Latvijas iedzīvotājus, jo saskaņā ar Latvijas likumdošanu nodokļus maksā visi un arī veselības aprūpe netiek kaut kā īpaši apmaksāta vai finansiāli atvieglota.
Vienīgā atšķirība ir tā, ka Krievija nav Eiropas Savienība – līdz ar to Krievijas pilsoņiem ir pat grūtāk iegādāties nekustamos īpašumus vai tā vienkārši braukāties pa mūsu valsti, kārtojot savas lietas, tieši tāpat kā ASV pilsoņiem vai citiem, kas nav ES, EEZ valstu vai Šveices Konfederācijas pilsoņi.
Šeit rusofobiem būtu svarīgi saprast atšķirību starp tādiem jēdzieniem kā rezidents un nerezidents, kas paskaidrota likuma “Par nodokļiem un nodevām” 14. pantā. Taču neatkarīgi no klasifikācijas – gan rezidenti, gan nerezidenti ir personas, kuras maksā Latvijas Republikas likumos noteiktos nodokļus un nodevas. Atšķiras tikai to lielums, veids un aprēķina kārtība, kas nebūt nenozīmē to, ka citu valstu pilsoņi maksā mazāk, – tieši otrādāk.
Arī nekustamā īpašuma iegāde tiek regulēta, balstoties uz iepriekš minēto klasifikāciju, un lielākā atšķirība tāda, ka nerezidentiem ir noteikti ierobežojumi noteiktu veidu nekustamo īpašumu iegādei – lauksaimniecības zemēm un mežiem – kas tiek regulēts saskaņā ar likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 28. panta pirmo daļu, kas nosaka subjektus, kuri var iegūt īpašumā zemi.
Savukārt dažādi sociālie pabalsti un sociālās apdrošināšanas sistēmas pakalpojumi pamatā Latvijā veidojas pēc personas veiktajām sociālajām iemaksām un nodokļiem. Protams, ir daži izņēmumi, kas iekļauj sevī sociāli apdraudētas personu grupas – invalīdus un pensionārus. Ar plašāku ieskatu par nodokļu aprēķināšanas kartību nerezidentiem var iepazīties likumā par „Iedzīvotāju ienākuma nodokli”.
Kas attiecas uz veselības aprūpes sistēmu, tad jāmin, ka kopš 2018. gada tiesības uz valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu (cik nu valsts apmaksāta tā mums Latvijā ir) ir gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem, gan tūristiem, gan bezvalstniekiem, gan arī citām sociālajām grupām.
To visu apkopojot, rodas pamatots jautājums, uz kāda pamata nacionālisti klaigā, ka krieviem Latvijā ir lielākas tiesības un mazāk ierobežojumu nekā vietējiem. Jo saskaņā ar Latvijas likumiem nodokļi jāmaksā visiem. Turklāt, tā kā KF nav ES valsts – uz to attiecas daudz stingrāki noteikumi un regulējumi. Tad kāpēc lielie kliedzēji nekliedz par Eiropas Savienības valstīm un to rezidentu „vieglajām” tiesībām Latvijā? Vai arī mēs jau vairs neesam Latvijas Republikā, bet federatīvs apgabals Eiropas Savienībā?
Mazāk visādi Augustiņa pielūdzēji būtu lamājuši krievus, bet gan paprasījuši savai dārgajai Latvijai, tās „valstiskajai” sistēmai un ierēdniecībai, vai un kā tiek kontrolēts tas, vai no Krievijas iebraukušais, piemēram, ievēro COVID-19 karantīnu un cik lielā mērā izvairās no nodokļu nomaksas, vai pirms ēdienreizes un pēc tualetes apmeklējuma mazgā rokas.
Avoti:
https://likumi.lv/doc.php?id=33946#p14
https://likumi.lv/doc.php?id=74241#p28
https://likumi.lv/ta/id/56880-par-iedzivotaju-ienakuma-nodokli
https://www.vm.gov.lv/lv/tava_veseliba/biezak_uzdotie_jautajumi/
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
