Iesaki rakstu: 
Sertificēt brīnumu. Jā, jā - es esmu brīnums. Tāpat kā tu, draugs. Kad es šķetinu laika pavedienu, tas mani atved pie Radītāja. Un tas nav mans tēvs vai māte.
Kādreiz es biju sava tēva asinīs. Pēc tam tās kļuva par sēklu un nonāca pie manas mātes, kur es sāku veidoties par CILVĒKU. No niecīgās sēkliņas sāka augt ķermenis, galva, veidoties kauli. Man izveidojās acis, ausis, deguns. Es sāku dzirdēt un just, jau būdams mātes miesās. Un tad...es ierados pasaulē un pirmo reizi ieelpoju tās gaisu.
Paies daži gadu desmiti, un es izelpošu to pēdējo reizi un atstāšu šo pasauli. Es nenomiršu; es tikai atstāšu man Radītāja piešķirto miesu, kura uz mana Zemes ceļojuma beigām jau būs krietni nolietota. Kā pavalkāts mētelis...
Mans ceļojums uz Zemeslodi būs noslēdzies. Es atgriezīšos pie Tā, kurš mani radījis, vēl pirms bija Zeme. Es zinu, ka nenokritu šeit nejauši, "no gaisa". Pirms tēva es biju vectēvā, bet pirms vectēva - vecvectēvā. Un tā tālāk un tālāk pagātnē, kamēr būšu Radītājā un Viņš pateiks - lai top! Un taps cilvēks - mans tālais sencis.
Un Visvarenais jau zinās, kurā datumā un cikos es nākšu pasaulē, kāda būs mana matu krāsa un izskats, kādas būs manas spējas, kā es pelnīšu un ko ēdīšu. Es būšu unikāls; nav divu vienādu cilvēku. Tāpat kā tu...Tāpat kā nav divu vienādu ūdens piļu. Jo Radītājs visu rada unikālu; Viņam nav šablona.
Bet cilvēki... Nē - nožēlojamie cilvēciņi! Būtnes, kuras nezina pat savas nāves laiku, kuras nevar pielikt vai piepirkt savai dzīvei pat vienu minūti, kuras nav spējīgas radīt pat visvienkāršāko lauku puķi, kuras nespēj radīt pat mušu - iedomājušies viens otru... sertificēt!
Stulbais cilvēk, tu, kurš šodien ar degunu slienies mākoņos, bet rīt baltās čībās un uzvalkā bez kabatām tiec aprakts vai sadedzināts; tu gribi kādu sertificēt?! Tu kādam draudi?! Tu kādu gribi atstāt bez iztikas līdzekļiem?! Tikai tādēļ, ka tev gribas būt bagātam un tev ir vara?! Vai tu, muļķi, nesaproti, ka tā ir tava pārbaude, tavs eksāmens? Kas tu tāds esi? Vai tualetē pēc tevis smaržo pēc naktsvijolītēm?
Tu esi iedomājies sevi Dieva vietā? Tu gribi sertificēt būtnes, par kurām tu nezini gandrīz neko; kuras nav veidotas ar tavu palīdzību... Tu pat neizproti vienkāršas lietas, tu neraksti likteņus, tu neredzi domas, tu nezini, kas būs pēc mēneša, nedēļas, dienas vai pat minūtes... Tu nezini pat savas aiziešanas dienu. Tu nezini neko svarīgu! Bet - gribi būt sertificētājs un noteicējs pār cilvēku likteņiem. Šiem - pārdot, šiem - ne! Šiem - strādāt, šiem - ne! Nožēlojami...
Nedemonstrē savu stulbumu. Tā būs labāk tev pašam. Un taviem līdzzinātājiem arī...
Aizdomājies un nedari ļaunumu ne lielam, ne mazam. Tu saceri noteikumus, bet Visvarenais raksta LIKUMUS. Un viens no tiem - KO SĒSI, TO PĻAUSI!
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
