Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Priecīgus Līgo svētkus!

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

1. maijā Lielajā Ģildē notika LR Pilsoņu kongresa 25. gadadienai veltīta svinīgā sanāksme. Es tajā nepiedalījos, taču katrs norisi var redzēt un dzirdēt video versijā: “Pilsoņu kongresa 25 gadu jubilejas svinības.”

Pēc kopīgas Latvijas himnas nodziedāšanas un vīru kora priekšnesuma sanākušie varēja noklausīties vairāk un mazāk pazīstamu personu uzrunas, tai skaitā tika nolasīts Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces apsveikums, kurā izskanēja augsts vērtējums Pilsoņu kongresa vēsturiskajam ieguldījumam Latvijas Republikas atjaunošanā un jaunās valsts politikas ievirzīšanā.

Pārsvarā runas bija ierasti dižmanīgas, svinīgas un emocionālas, bija arī daudz atmiņu par tām vētrainajām dienām. Būtībā tās neatšķīrās no līdzīgām runām, kādas pilsoņi trīs dienas vēlāk varēja noklausīties 4. maija gadadienai veltītajos pasākumos. Taču bija arī radikālākas un kaujinieciskākas runas, kurās izskanēja asi pārmetumi “4. maija režīmam”, kurš brīžiem nav rīkojies īsteni pareizi.

Jūsmīgākiem klausītājiem jau šķita, ka viņi liecinieki brīnumainai Pilsoņu kongresa atdzimšanai, kurai sekos enerģiska rīcība, kas beidzot mūsu valstī ieviesīs kārtību. Ja vien viņi nezinātu, ka arī šo krāšņo Pilsoņu kongresa jubilejas pasākumu finansē un atbalsta tas pats noniecinātais “4. maija režīms”.

Sliktais čekists un labais čekists

Vēlreiz pārdomājot tā laika notikumus, kuru tiešs līdzdalībnieks biju, rodas iespaids, ka patiesībā LR Pilsoņu kongresa un LPSR Augstākās padomes krasais pretnostatījums un šķietamā nesamierināmība bija tikai vairāk vai mazāk apzināts inscenējums pēc tajos laikos labi pazīstama scenārija “sliktais čekists – labais čekists” (amerikāņu versijā Bad Cop vs Good Cop).

Ja Pilsoņu kongress kategoriski pieprasīja “1918. gada 18. novembra Latvijas” tiesisku atjaunošanu, Padomju varas nacionalizēto īpašumu atdošanu, pilnīgu deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, tad LTF daudz draudzīgākā tonī saviem vēlētājiem (visiem LPSR iedzīvotājiem) solīja pilsonisku harmoniju, pilnīgu līdztiesību (neatkarīgi no tautības, reliģiskās pārliecības vai pilsonības), demokrātiju, dažādu īpašuma formu līdzāspastāvēšanu un vispārēju labklājību jau tuvākajā nākotnē (apmēram 5 gados).

Taču patiesībā, lai arī reizēm ar novēlošanos un izvēlīgākām frāzēm, Augstākā padome īstenoja praktiski visas Pilsoņu kongresa prasības. Jau 1991. gada janvārī tika aizliegta kompartija, bet redzamākajiem kompartijas funkcionāriem, kuri laikus nebija paguvuši mainīt smiņķa krāsu, ierobežoja pilsoņu tiesības. Protams, aizliedza arī komunistu simboliku. Tajā pašā gadā tika pasludināti par spēkā neesošiem vairāki būtiskākie padomju varas akti un izsludināta īpašumu denacionalizācija. Tika sāktas sarunas par Padomju armijas pilnīgu izvešanu (rezultāts gan bija nepilnīgs, jo atstāja visai prāvu atvaļināto padomju virsnieku kontingentu, taču tā vēlējās visvarenā Vašingtona).

Augstākā padome pat riskēja iekļūt Ginesa melno rekordu grāmatā, atņemot pilsoņa tiesības prāvai daļai savu vēlētāju. Tā, lai 5. Saeimu vēlētu tikai autentiski LR pilsoņi un viņu pēcnācēji. Bet pats galvenais – jau 1991. gadā sākās kapitālisma restaurācija, turklāt visradikālākajā “Vašingtonas konsensa” mežonīgā kapitālisma versijā. Ar to, manuprāt, Augstākā padome atstāja kaunā pat Pilsoņu kongresa visreakcionārākos dogmatiķus. Vairs ne smakas ne tikai no boļševiku proletariāta diktatūras, bet pat no maigas skandināvu sociāldemokrātijas versijas. Tikai šoka terapija un totāla globālā kapitāla diktatūra!

Lai iekļautos visos Pilsoņu kongresa kanonos, Augstākā padome pat atteicās izpildīt savas 4. maijā pieņemtās Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 7. pantu, kas paredzēja izstrādāt jaunu, “Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim” atbilstošu Latvijas Satversmes redakciju. Tā vietā tika atjaunota Veimāras republikas parauga 1922. gada Satversme (ar tizlu, pērkamu un paralizējošu daudzpartiju sistēmu), kas jau 1930. gados bija pierādījusi savu pilnīgu neatbilstību un nederību. Un, protams, atjaunoja arī galvenos 18. novembra Latvijas civiltiesību aktus, piemēram, 1937. gada Civillikumu.

Tā ka Pilsoņu kongresa sīkstākie dogmatiķi, kas arvien nespēj samierināties ar brīnišķīgo iespēju paklusēt, liekuļo. Varbūt tāpēc, ka paši netika pie šo radikālo pārvērtību stūres, t.i. pie parlamentārās vai Ministru kabineta barotnes.

Taču jautājums pavisam cits: cik prātīgs un sabiedrībai veselīgs bija šāds mēģinājums “otru reizi iekāpt tajā pašā upē”, kuras ūdeņi aizplūduši jau pirms 50 gadiem, pirms vairākām paaudzēm un grandiozām pārmaiņām?

Kopš tā laika taču bija mainījušās vairākas paaudzes, mainījusies iedzīvotāju struktūra, piemēram, attiecība starp pilsētās un laukos dzīvojošo skaitu, tautību struktūra (pēc kara simti tūkstoši devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, un šo vakuumu aizpildīja iebraucēji no citām padomju republikām, 50 gados bija daudz jauktu laulību utt.), īpašumu piederība, mainījies bija cilvēku nodarbinātības raksturs un tautsaimniecības struktūra, mainījies dominējošais pasaules uzskats (reliģiskās,  filozofiskās atziņas), aizmirstas daudzas vecas ierašas, tradīcijas un tikumi, radušās jaunas, mainījušās tehnoloģijas un zinātnes atziņas, līdz nepazīšanai mainījusies visa apkārtējā pasaule. Īsāk sakot, nevar divas reizes iekāpt tajā pašā upē. Bet kas notiek, ja tomēr to mēģina?

Latviešus atkal represē!

Patiesībā Latvija un, pirmkārt, jau paši latvieši, mēģinot otru reizi iekāpt tajā pašā upē, sev nodarīja milzīgus un neatgriezeniskus zaudējumus. Ar lozungu “atjaunot vēsturisko taisnīgumu” tieši latvieši tika sodīti atkārtoti un tika radīts jauns vēsturiskais netaisnīgums.

Par piemēru ņemsim īpašumu atdošanu. Pirms kara lielākā daļa vērtīgāko īpašumu Latvijā piederēja cittautiešiem, latviešiem lielākoties piederēja nelieli īpašumi laukos un mazpilsētās, turklāt bieži vien tie bija ieķīlāti bankās. 50 pēckara gados Latvija bija mainījusies līdz nepazīšanai: daudzi gājuši bojā karā, daudzi no Latvijas izceļojuši (bēgļu gaitās uz Rietumiem vai represijās uz Austrumiem), daudzi mainījuši dzīvesvietu (piemēram, no laukiem uz pilsētām, no vienas pilsētas uz citu utt.) un nodarbi, daudzas dzimtas izmirušas, bet citas uzplaukušas, mainījušies saimniecisko aktivitāšu centri, uzcelta jauna infrastruktūra, jauni objekti un jaunas celtnes. Atjaunojot bijušās īpašuma tiesības, Latvija noteikti nevarēja palikt “latviskāka”!

Un tomēr pēc visām šīm pārvērtībām tika izsludināta īpašumu atdošana bijušajiem īpašniekiem vai to pēctečiem! Vai esam aizmirsuši, kādu haosu, kādas ciešanas, kaislības un ķildas tas radīja? Jo daudzu izceļojušo latviešu mājās pēc kara apmetās ne tikai un ne tik daudz iebraucēji, bet citi Latvijas pilsoņi! Citi padomju laikā no kolhoza, pašvaldības vai cita īpašnieka bija nopirkuši māju, kas kādreiz piederējusi kādam aizbraucējam vai uzcelta uz citam piederējušas zemes. Citā īpašumā atkal uzbūvēts vai iekārtots jauns objekts. Un cik strīdu starp tuviem un tāliem radiem izraisīja atjaunotā Civillikuma īpatnības? Ja Lietuvā īpašumus atdeva tikai tiem bijušajiem īpašniekiem, kuri pastāvīgi dzīvoja Lietuvas teritorijā, tad Latvijā liela īpašumu daļa tika atdota tiem, kas dzīvoja Rietumos un Latvijā atgriezties nemaz nedomāja!

Tā kā nekādi jaunās valsts mērķi netika ne pasludināti, ne diskutēti, daudzi saprata, ka atgriezušies ulmaņlaiki (arī prezidentu taču piemeklēja ar uzvārdu Ulmanis, atradās arī jauns Meierovics). Viņi lēti pārdeva savus dzīvokļus, pārcēlās uz laukiem, sāka atjaunot senču mājas, cirst krūmus un iekārtot laukus privātai saimniekošanai. Tikai, kad jau bija ieguldītas milzīgas pūles un ņemti dārgi kredīti, atklājās, ka viņu produkcija nevienam nav vajadzīga, jo veikali pārpildīti ar glīti iesaiņotu importa produkciju, un Latvijas ekonomiskās robežas neviens pat nedomā sargāt (kā to darīja Ulmaņa laikos). Tā tika izcūkota arī šo cilvēku dzīve, kuri bija paļāvušies uz lozungu par “18. novembra Latvijas” atjaunošanu. Premjers Šķēle vēlāk atklāti paziņoja, ka tādas ulmaņlaiku sīksaimniecības Latvijai nav vajadzīgas! Nu viņiem atlika doties meža darbos, nodzerties vai no Latvijas aizbraukt.

Mīna ar laika degli

Valsts ir tikai pārvaldes sistēma, kurai pilsoņi deleģējuši tiesības, ja nepieciešams, ar varu uzspiest sabiedrībai noteiktu sabiedrisko kārtību un sociālo sistēmu, kā arī rūpēties par infrastruktūru. Laba ir tā valsts, kas atbilst pilsoņu vairākuma interesēm un atbalsta šo interešu saprātīgu, harmonisku (taisnīgu) īstenošanu. Bet slikta ir tā valsts, kas darbojas pret savu pilsoņu vairākuma interesēm, pārstāv šaura oligarhiska slāņa vai ārēju spēku intereses (pēdējās sauc par kolonijām vai kapitālisma sistēmas perifēriju). Tāpēc valsts nav un nevar augstākā vērtība, valsti nav jāpielūdz, bet jāpiemēro tās pilsoņu taisnīgām vajadzībām. Ir taču zināmas tautas, kas plaukušas bez savas valsts vai citu valstu paspārnē, bet zināmas arī tautas, kas nīkuļo un izmirst pašas savā valstī. Augstākā vērtība ir cilvēki.

Ja neskaita katolisko Latgali, kurai pirms kara bija raksturīgas lielas ģimenes, Latvija kopumā arī “labajos ulmaņlaikos” bija izmirstoša sabiedrība. Jau tad Latvijā smagākajiem darbiem trūka darba roku, tāpēc tika ieaicināti viesstrādnieki, pārsvarā no Lietuvas un Polijas. Kad karš izretināja jau tā dilstošās pavalstnieku rindas un kara beigās simti tūkstoši devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, bija tikai dabiski, ka radušos vakuumu aizpildīja iebraucēji no citām PSRS republikām (to noteica republikas atjaunošanas un industrializācijas vajadzības).

Tikpat droši varam prognozēt, ka arī XXI gadsimtā izmirušo un aizbraukušo tūkstošu radīto vakuumu agrāk vai vēlāk aizpildīs citi iebraucēji. Tāds nu ir tas dzelzs likums, kas tautām jāņem vērā, ja tās grib ilgstoši pastāvēt savā zemē. Daba tukšumu necieš. Tāpat kā pirms 1000 gadiem baltu ciltis ieplūda Baltijas jūras piekrastes rajonos (kurus tad apdzīvoja galvenokārt somugri), tāpat zināmos apstākļos tās var iznīkt un šeit ieplūst citas tautas. Visdrīzāk tās būs tautas ar mums pilnīgi svešu kultūru, svešu reliģiju (mentalitāti), atšķirīgu temperamentu.

Pēc pēckara jukām un represijām dzīve Padomju Latvijā pakāpeniski nostabilizējās un pat sāka iet uz augšu. Nevajag padomju periodu idealizēt, bet fakti ir nepielūdzami: 1980. gados Latvijā bija stabili pozitīva dzimstība, daudzbērnu ģimenes tika atbalstītas un godātas. Šai ziņā tā bija tradicionāla sabiedrība (pretstatā mūsdienu Rietumeiropas pederastijas un ģimenes vērtību devalvācijas kultam). Tātad latviešu nākotne padomju periodā nebija apdraudēta, tā tika apdraudēta tikai, sākot ar 1991. gadu, kad tika īstenota SVF pieprasītā šoka terapija, un dzimstība samazinājās gandrīz uz pusi.

Taču padomju periodā bija arī tāda parādība kā jauktās laulības (sirdij nepavēlēsi) – gan starp dažādu etnosu pārstāvjiem, gan starp vietējiem un iebraucējiem. Kā liecina vēlēšanu rezultāti, 1990. gadā par neatkarību nobalsoja visu Latvijas iedzīvotāju (tai skaitā padomju armijas karavīru) absolūts vairākums. LTF pirms vēlēšanām bija solījusi pilsonību visiem pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bet tad tā pati LTF frakcijas vadītā Augstākā padome lielai daļai savu vēlētāju atņēma pilsoņu tiesības.

Viņiem piešķīra Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju jeb nepilsoņu statusu. Tas ir piemērs, kā jaundibināmas vai atjaunotas valsts pamatos tiek ielikta mīna ar laika degli. Diskriminēti tiek ne tikai nepilsoņi, bet arī tā pilsoņu daļa, kas nebalso par t.s. latviskajām partijām. Pret viņiem tika vērsta naidīga propaganda, baidot latviešus ar “promaskavisko spēku centieniem tikt pie varas”. Tas ir piemērs, kā slikta valsts pati gatavo sev 5. kolonnu (milzīgu piekto kolonnu, pusi iedzīvotāju), kas šo valsti arī gāzīs. Bet atgriezīsimies 4. maija republikas formēšanās gados.

Latvija izvēlējās negatīvu identitāti

Kad visas denacionalizācijas un privatizācijas orģijas bija pierimušas un Latvijas tautsaimniecība pilnīgi dezorganizēta vai iznīdēta, tika nosprausts mērķis izpostīto Latviju integrēt Eiropā, kuru dēvēja par “bagāto valstu klubu”. Katram izglītotam, loģiski domājošam cilvēkam bija skaidrs, ko bagātās valstis kapitālisma konkurences apstākļos izdarīs ar tādiem kusliem, nevarīgiem jaunpienācējiem. Kaut vai atceroties to pašu 18. novembra Latviju, kurā bagātie kalpināja nabagos, spieda no tiem pēdējo sulu, vilināja un krāpa, aplaupīja un pazemoja. Tāpēc jau 18. novembra Latvijā bija lielā cieņā kreisās idejas un literatūra, kas šo sociālo kanibālismu atspoguļoja (palasiet kaut vai Pāvila Rozīša grāmatas; nē, viņš nebija komunists).

Bet 4. maija vara šādas diskusijas nepieļāva. Nekādu diskusiju par vēlamo nākotnes modeli nebija vispār! Bet beidzot visā pilnībā atklājās īstā un vienīgā 4. maija Republikas identitāte. Tikai tā bija negatīva identitāte.

Termins “negatīvā identitāte” pazīstams psihologiem, runājot par pusaudžu dumpīgumu. Ja pusaudzis nav pienācīgi sagatavots patstāvīgai dzīvei (t.i., pārlutināts), ja viņš nav atradis savu aicinājumu un dzīves mērķi, viņš var itin viegli nostāties opozīcijā tiem, kas viņu mudina šādu cienījamu dzīves mērķi izvēlēties, piemēram, opozīcijā saviem vecākiem, opozīcijā skolai vai citām autoritātēm. Viņš sāk rīkoties otrādi, nekā šīs autoritātes gaida – par spīti saviem vecākiem, par spīti skolai, par spīti citām institūcijām. Šāds pusaudzis var itin viegli nonākt negatīvā vidē (izvēlēties sliktus draugus), iesaistīties kriminālās aktivitātēs, sākt lietot atkarību izraisošas vielas (alkoholu, narkotikas), saslimt ar datorspēlēm utt. Modernās psiholoģijas pamatlicējs E. Eriksons šo parādību nosauca par “negatīvo identitāti”. Taču vēl agrāk vācu filozofs Hēgelis šo pašu apzīmējumu lietoja, runājot par valstīm, kurām nav savu pozitīvu mērķu, bet kuras sevi definē kā opozīciju citām valstīm.

Tad nu 4. maija republika ir tipiska valsts ar negatīvu identitāti. Latvijai nav savu mērķu, nav savas  misijas, nav savas ideoloģijas, nav sava kontrakta starp valsti un tautu, tā savu pastāvēšanas jēgu definē kā opozīciju Krievijai. Stāsts apmēram šāds: “Krievija (un krievi vispār) apdraud Latviju un latviešu tautu, tāpēc mums jādraudzējas (un visās lietās jāpieskaņojas) ar visām tām valstīm un struktūrām, kas mūs var pasargāt no Krievijas agresijas”. Dienu pirms referenduma par Latvijas de iure iekļaušanu ES šo identitāti vistiešāk un īsāk TV uzrunā izteica tā perioda premjerministrs E. Repše: “Ja nenobalsosim pareizi, jau rīt Doma laukumā būs krievu tanki.” Apmēram to pašu pirms katrām vēlēšanām vai cita izšķiroša notikuma bazūnē masu mēdiji: krievi nāk; latvieti, turies; pie varas raujas promaskaviskie spēki; ja nebūs eiro, būs rublis utt. Tā ir 4. maija republikas vienīgā identitāte, vienīgā pastāvēšanas jēga, un tā ir negatīva identitāte.

Līdz ar to it kā atkrīt vajadzība pēc jebkādas diskusijas vai analīzes par mūsu “ģeopolitiskās izvēles” sekām, par nepieciešamību kaut ko mainīt, koriģēt. Neviens režīma lojālists publiski neanalizē, kādas īstermiņa un ilgtermiņa sekas ir Latvijas integrēšanai Eiropā, NATO, Pasaules tirdzniecības organizācijā, cik Latvija ieguvusi, cik zaudējusi (ja neskaita V. Dombrovska PR  “veiksmes stāstu”), vai nepieciešama politiskā kursa korekcija utt. Jo lieta nostādīta tā, ka mums tas vienkārši jādara un sekas jāpacieš, citādi jau rīt Doma laukumā ieripos krievu tanki, sūtīs uz Sibīriju, uz Gulagu utt.

Tāpēc mums jāpacieš viss, ko vien iedomājas vai varētu iedomāties mūsu “stratēģiskie sabiedrotie”: Latvijas atklāta diskriminācija, ES baņķieru diktāts, masu bezdarbs, parādu verdzība, mūsu kultūrtelpas trula amerikanizācija, sabiedrības pederastizācija, izglītības sistēmas debilizācija, idiotiskas vai klaji destruktīvas Briseles direktīvas, “civilizētās pasaules vērtības”, publiskas dibentiņu kratīšanas, amerikāniskās ziepju operas, realitātes šovi, vardarbību un sociopātiju glorificējoši trilleri, latviešu piedalīšanās citu zemju okupācijā, demogrāfiskā katastrofa, jauniešu aizplūšana uz Rietumeiropu, Brīvības pieminekļa regulāra apčurāšana (jo tā taču kreatīvi izklaidējas mūsu britu sabiedrotie), mūsu sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana utt. Jo alternatīvas taču nav! Kā teiktu Orvela romāna varonis, jūs taču negribat, lai latviešus atkal sūta uz Sibīriju un mūsu ielas vago krievu tanki?

Primitīvi, bet emocionāli iedarbīgi.

Kapitālisma sistēmas krīze un kosmiskais supermens Putins

Kapitālisms ir plēsonīgs, kapitālisms ir agresīvs, kapitālisms ir parazītisks, kapitālisms ir primitīvs un nežēlīgs, kapitālisms morāli degradē un dehumanizē, kapitālisms zaudētājus samin konkurences cīņā, kapitālisms ir alkatīgs, iracionāls un pašnāvniecisks. Kapitālam nepieciešama nemitīga ekspansija (kā vēža šūnām organismā). Kapitālismu var aprakstīt ar militāriem terminiem: tirgus iekarošana, tirgus paplašināšana, tirgus pārdalīšana, tirgus zaudēšana. Lai cilvēki samierinātos ar sociālo kanibālismu, nepieciešams ārējā ienaidnieka tēls. Jo tikai tā var likt sabiedrību samierināties ar citādi nevajadzīgiem, necilvēcīgiem, netaisnīgiem un noziedzīgiem upuriem.

Mūsdienu kapitālisma centram ASV vienmēr bija kāds ārējais ienaidnieks – barbari, kas traucē “progresam”. Sākumā tie bija Amerikas indiāņi. Tos iznīcināja. Tad ASV ienaidnieks bija Spānija. Cīnoties ar to, ASV sagrāba pusi Meksikas, Kubu, Havaju salas, Centrālamerikas republikas, Filipīnas, uzspieda savu tirdzniecības kārtību Japānai un Ķīnai (Ķīnu Amerika sadalīja ietekmes zonās ar Rietumeiropas impērijām). Ak jā, vienu laiku par barbariem tika pasludināti ASV dienvidu štati, kuri nevēlējās pieņemt jeņķu “biznesa ētiku”, un tas jau bija Amerikas pilsoņu karš, kurā cits citu apslaktēja nepilni 700 000 cilvēku. Amerikas ienaidnieku statusu pilnībā izbaudīja Vācija un Japāna, un tūlīt pēc tam par ienaidnieku tika pasludināta PSRS (kas vēl vakar bija sabiedrotā!) un starptautiskais, bezdievīgais komunisms.

PSRS bija ērts ienaidnieka tēls Amerikai. Ar vajadzību ierobežot “PSRS ekspansiju” varēja attaisnot jebkurus upurus. Sadalot pasauli ietekmes sfērās, ASV un PSRS to kopīgi pārvaldīja gandrīz 50 mierpilnus gadus (ja neskaita karus kapitālisma perifērijā). Kad PSRS negaidīti sabruka, ASV stratēģi uz brīdi krita panikā, jo bija zudis tik ideāls ienaidnieka tēls un sabiedrība sāka ilgoties pēc “miera dividendēm”. Atjēgušies, ASV stratēģi sāka drudžaini meklēt dažādas Hitlera un Staļina reinkarnācijas: Miloseviču, Huseinu, Bin Ladenu ... Bušs pasludināja mūžīgo karu pret islama terorismu. Viņa sekotāji Vidējos austrumus pārvērta par permanentu haosa un nestabilitātes zonu, bet kuru grūti personificēt, jo nav vairs ne Kadafi, ne Huseina, ne Mubaraka, bet Sīrijas Asads izskatās tik eiropeisks un miermīlīgs ... Tad nu Amerika par savu apokaliptisko ienaidnieku izvēlējās Putinu. Uzpūta viņa tēlu un norādīja: lūk, viņš apdraud Ameriku un tās draugus – visu “Brīvo, Civilizēto pasauli”!

Amerikanizētas sabiedrības ir mēdiju manipulētas sabiedrības, jo tipiskā amerikanizētā sabiedrībā, kāda ir arī mūsu sabiedrība, cilvēki vairāk sazinās ar un caur mēdijiem nekā cits ar citu. Viņiem nepatīk sarežģītas, bet noderīgas grāmatas, viņi dod priekšroku funkcionālam analfabētismam, pašapmierinātai ignorancei. Ja ar kādu mēdiju patērētāju sāc runāt par politiku, nekāda saruna nesanāk, jo viņš tikai papagailiski atkārto mēdijos dzirdētās frāzes. Un kas gan cits, ja ne mēdiji uzpūtuši arī Putina personības kultu? Jā, tieši globāla mēroga personības kultu, par kādu Staļins varētu tikai sapņot. Putlers – kā kosmiska mēroga supermens, un ļoti, ļoti ļauns! Arī ģēnijs, protams, ļaunais ģēnijs!

Putina mēdiju tēls ir tipisks amerikāņu celebrity culture produkts! Pat dupsīgā Kima Kardašjana paliek ēnā! Putins ir The Times un citu globālo tabloidu nemainīga gada persona – visietekmīgākais cilvēks pasaulē (savulaik arī Hitlers un Musolīni tika tāpat uzpūsti)! Putins – Über Alles! Un viņš ir ļoti, ļoti ļauns, un viltīgs, Putins ir sliktais zēns (Bad Guy)! Uz viņa rēķina var norakstīt visu, pat sliktus laika apstākļus un globālo sasilšanu.

Bet patiesība tāda, ka Putina sistēma ir vienīgais veids, kā Krievijai uzspiest Vašingtonas neoliberālo laupītājsistēmu, un Krievija šajā shēmā ir viens no galvenajiem Amerikas globālās impērijas balstiem. Jeļcina sistēma, kurā Bils un Helmuts bija Krievijas draugi, nešķita pietiekami patriotiska parasto Krievijas pilsoņu ausīs, tāpēc tā nevarēja ilgi pastāvēt, jo kapitālismam arī Krievijā nepieciešams ārējā ienaidnieka tēls!

Viss būtu jauki un varētu turpināt dzīvot, kā ASV un PSRS divvaldības ērā, bet nelaime tā, ka kapitālisma sistēma nonākusi terminālā krīzē. Nekāda tālāka kapitāla ekspansija vairs nav iespējama, jo jau apgūta visa zemeslode un citu planētu tālākai ekspansijai nav. Globālais kapitāls ir koncentrēts dažu finanšu grupējumu rokās, un viena grupējuma ekspansija iespējama tikai uz citu grupējumu rēķina. Visi tirgi ir apgūti, bet šo tirgu pirktspēja nemitīgi krītas. Kapitālisma sistēma sasniegusi savas ģeogrāfiskās, resursu un tehnoloģiskās robežas, kapitālisms aprij cilvēces nākotni. Tas nozīmē kapitālisma norietu un galu jau paredzamā nākotnē! Kādu laiku vēl var izlikties, ka kapitālismam ir nākotne, bet tikmēr tiek veiktas (gan mēdiju vidē, gan realitātē) drudžainas kombinācijas, kas atgādina aizkautas cūkas spārdīšanos pirmsnāves agonijā. Tieši šai apokaliptiskai (pēdējai) kaujai starp globālā kapitāla grupējumiem nepieciešamas pēdējā laikā vērojamās ģeopolitiskās kaislības un kosmiskā supermena Putina tēls. Iedzīts stūrī, tipisks kapitālists ir gatavs uz jebkuru noziegumu.

Lielo karu iespējams novērst, ja pasaulē tuvākajā laikā izveidosies vērā ņemami alternatīvi varas centri (šādi tādi aizmetņi jau veidojas), kas orientēsies uz citām vērtībām un ļaus Amerikai nogrimt dabiskā ceļā (pagaidām Amerika parazitē uz dolāra pielūdzēju rēķina). Tā vai citādi, kapitālisms, kādu mēs to iepazinām 25 gados, nākotnē nepastāvēs. Bet nav teikts, ka tā iekārta, kas nomainīs kapitālismu, noteikti būs labāka un cilvēkiem draudzīgāka. Pēc Romas impērijas norieta sekoja tumšie viduslaiki. Un kas atliks no zemeslodes, ja būs liels karš ar kodolieroču izmantošanu?

Latvijai šajā kapitālisma agonijā nav nekādu cerību

Tā kā Latvija nav atradusi savu pozitīvu identitāti, tā automātiski kļūst par savas negatīvās identitātes upuri. Gadiem kultivētā opozīcija iedomātajiem “Krievijas draudiem” mūs novedusi līdz loģiskam finālam, kad Latvijas ceļus vago nevis Krievijas, bet Amerikas tanki, kad Latvija pasludināta par vienu no “sešām piefrontes valstīm”, kad Latvijā tiek ierīkoti NATO militārie štābi un ievesta kara tehnika, kad pieņemts kara rezervistu mobilizācijas likums, kad piedzērušies NATO karavīri apgāna izklaides vietas, puķu dobes un apčurā mūsu pieminekļus. Tas izriet no 4. maija republikas ideoloģiskajā pamatā ieliktās šizofrēnijas, kas šā veidojuma funkcionāriem liek izaicinošā veidā (pat lielā Ķīna tā nedara) maitāt attiecības ar tuvāko kaimiņu (Krieviju), lai izpatiktu aizokeāna onkulim Semam, kurš Latviju tikai izmanto savās ģeopolitiskajās kombinācijās, lai gan pats nespētu Latviju atrast uz ģeogrāfiskās kartes (ASV mēdiju kara suņi savos materiālos parasti Baltiju jauc ar Balkāniem).

Es vairs neloloju ilūzijas, ka Latvijā iespējamas kādas pozitīvas, tautas virzītas pārmaiņas. Tautas aktīvākā daļa vienkārši aizbraukusi. Vismaz pasīvie mediju produkcijas patērētāji (un tādu mūsu vidū ir daudz) ir neglābjami amerikanizēti, viņu psihe saindēta ar toksiskiem apziņas vīrusiem, viņu prāta spējas – debilizētas un atmirušas. Par Latviju viņiem nospļauties, viņi sapņo par Rietumu patērēšanas kulta labumiem un naudu, par ko šos labumus krāt un patērēt, ar ko paspīdēt smalko aprindu hronikās un glancētos žurnālos. Patērēt, patērēt, patērēt... patērētāji nav pilsoņi šī vārda cēlākajā nozīmē. To pašu var teikt par partiju faniem, kas neatšķiras no futbola faniem, un ir naidīgi pret citu partiju faniem. Viņi neko nav sapratuši un neko arī nesapratīs, kamēr būs jau par vēlu.

Nezinu, cik Latvijā ir tādu cilvēku, kuri amerikāniskā “progresa” vērtības nepieņem vai ir pret tām imūni. Viņiem varbūt ir cerība gaidāmās vētras pārdzīvot kādā klusā stūrī, kultivējot cilvēciskas vērtības un cilvēciskas attiecības, sadarbojoties ar sev līdzīgiem. Varbūt, ja tāda iespēja būs, no šīm saliņām kādreiz sāks augt jauna sabiedrība ar citām vērtībām. Varbūt. Gribas tam ticēt. 

Novērtē šo rakstu:

84
12

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...