9.maija svinības Maskavā kā līdzeklis Kremļa noziegumu leģitimācijai

Tāpat vēlos paskaidrot, ka raksta virsrakstā esošais vārds “svinības” nebūt nenozīmē to, ka raksta autors uzskata 9.maiju par svinamu dienu, jo, kā zināms, tad 8.maijs, diena, kad 1945.gadā Vācija parakstīja kapitulācijas aktu, visā civilizētā pasaulē tiek atzīmēta kā nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, kur balagānam ar dziesmām, dejām un šņabja dzeršanu nav vietas.

Ka jau tas ierasts, tad arī šogad 9.maijā Krievijas pilsētu ielās paradīsies debila paskata tipi sagrabējušos BMV ar uzrakstiem “Можем повторить” (Varam atkārtot) un, lai nerastos šaubas pa to, ko tad ir vēlme atkārtot, uzraksts būs papildināts ar stilizētu zīmējumu, kur, kā to var noprast, “atbrīvotājs” izvaro vācu sievieti vai vācu vīrieti - tas nu kā kuram tīk. Jāpiebilst, ka šādas uzlīmes Krievijā ir brīvā pārdošanā un lielā daudzumā.

Droši vien būs sastopamas arī jaunas māmiņas-plintnieces ar krāmu tirgū iegādātiem Sarkanā karoga ordeņiem pie krūtīm, stumjot zīdaiņu ratiņus, kas pārveidoti par mini T-34 ar uzrakstu “На Берлин” (Uz Berlīni). Lumpeņiem tak vismaz reizi gadā ir jāļauj justies svarīgiem un draudīgiem, ja jau vairāk nav, ar ko lepoties.

Bet galvenie notikumi, protams, norisināsies Sarkanajā laukumā ar žvadzošu kara tehniku ( ja paveiksies, tad tauvā vilkšana izpaliks), ordeņotiem un nemirstīgiem “kara veterāniem” un, protams, pašu Kremļa saimnieku, kurš nu varēs izbaudīt savu nozīmīgumu augsto ārvalstu viesu ielenkumā. Kā pasākuma odziņa varētu būt izrāde ar finiera Reihstāga “šturmēšanu”.

Tā bija tāda liriski nostalģiska atkāpe, bet tagad par nopietnām lietām.

Ja kāds seko notikumiem, tad būs pamanījis pēdējā laika Kremļa aktivitātes ar WWII saistīto vēsturisko jautājumu cilāšanā, turklāt “pētniecība” tiek veikta augstākajā līmenī. Pieminot augsto līmeni, domāju nevis šo “pētījumu” kvalitāti, bet gan procesā iesaistītās amatpersonas un, pirmkārt, jau pašu Krievijas prezidentu, ja atceramies V.Putina vizīti Jeruzalemē pērnā gada nogalē un viņa runu tajā forumā, kur, kā jau tas ierasts, vēsturiskie notikumi tika atspoguļoti vienpusēji un sev izdevīgā gaismā.

Prātā nāk arī “’uzbrauciens” Polijai. Poļi, kā tas izriet no “vēsturnieka” Putina atklātajiem arhīva dokumentiem, izrādās, ir līdzvainīgi ar Hitleru kara izraisīšanā. Tas viss, protams, tiek pavadīts ar Kremļa piebaroto propagandistu rosīšanos.

Zīmīgi ir arī tas, ka Kremļa vēstures jautājumu interpretācija tiek pielāgota dotā brīža vajadzībām un tā var būt diametrāli pretēja. Lūk, konkrēts piemērs. 2009.gada 1.septembrī V.Putins savā runā Polijas pilsētā Gdaņskā, kur viņš bija ieradies uz WWII sākumam veltītiem piemiņas pasākumiem, teica: “Visi mēģinājumi nomierināt nacistus laika posmā no 1934 līdz 1939.gadam, noslēdzot dažādas vienošanās un paktus, bija amorāli un politiski bezjēdzīgi, kaitīgi un bīstami. Mums ir jāatzīst šīs kļūdas. Mūsu valsts to ir veikusi. Krievijas parlaments ir nosodījis Molotova-Ribentropa paktu. Mums ir tiesības top pašu sagaidīt arī no citām valstīm, kas arī slēdza vienošanās ar nacistiem.”

Savukārt preses konferencē pērnā gada 19.decembrī jau skan mēģinājums attaisnot Molotova-Ribentropa paktu. Putins uzsver, ka PSRS pēdējā no visām valstīm parakstīja neuzbrukšanas līgumu un, viņaprāt, dotajā situācijā PSRS valdībai nebija citas izejas. Tālāk, viņa vārdiem runājot, Staļins bija vienīgais, kas neaptraipīja sevi, netiekoties ar Hitleru, atšķirībā no Francijas un Anglijas līderiem (vai dieniņ, cik morāli kristāltīrais Staļins bija cimperlīgs).

Pievēršoties jautājumam par Polijas sadalīšanu M-B pakta rezultātā, Putins atgādina, ka Polija pati piedalījās Čehoslovākijas sadalīšanā un tātad darīja to pašu. Tālāk viņš atzīmē, ka tad, kad PSRS karaspēks ieņēma daļu Polijas teritorijas, tās valdība, viņaprāt, jau bija zaudējusi kontroli par valsti un nebija, ar ko vest sarunas.

Sākot šo rakstu, biju apņēmies pārāk neiedziļināties vēstures jautājumos, jo par M-B paktu ir jau pietiekoši sarakstījuši citi, tai skaitā šajā portālā. Tomēr, vēlreiz pārlasot Putina kunga “domu graudus”, nevarēju atturēties no komentāriem, tāpēc īsumā. Tātad citām valstīm tiek pārmesta neuzbrukšanas līgumu noslēgšana ar Vāciju, respektīvi, šo valstu vēlme izvairīties no kara, izrādās, bija liels ļaunums. Pamatojoties uz šo loģiku, sanāk, ka neizbrukšanas līgumi būtu jāslēdz, lai iemidzinātu otras puses modrību un tad, kad “partneris” to vismazāk gaida, iegrūstu tam dunci ribās, ko arī veiksmīgi realizēja Hitlers, uzbrūkot PSRS, tikai nedaudz apsteidzot Staļinu, kas, no savas puses, bija iecerējis to pašu izdarīt ar Hitleru. Tāda normāla bandītu loģika.

Tālāk Polijas-Čehoslovakijas teritoriālais konflikts, kuram sākums ir meklējams tūlīt pēc WWI beigām un kas ne mazākā mērā neiespaidoja citu Eiropas valstu un tautu likteņus, tiek pielīdzināts M-B paktam. Par šo jautājumu šajā portālā jau bija raksts, ja nemaldos, tas saucās “Pat antisemītiskām cūkām” vai kaut kā tā, tāpēc neiedziļināšos.

Nākošais, tiek apgalvots, ka Polijas valdība bija zaudējusi kontroli par valsti, tāpēc nebija, ar ko vienoties. Atgādināšu, ka vienošanās par Polijas sadalīšanu tika nostiprināta M-B pakta slepenajā protokolā, kas tika parakstīts no Vācijas un PSRS puses 1939. gada 23.augustā, tātad nedēļu pirms Vācijas iebrukuma un trīs nedēļas pirms PSRS iebrukuma.

8. septembrī vācieši informēja krievu pusi, ka Varšava ir kritusi. Aizsardzības lietu tautas komisārs K.Vorošilovs nekavējoties paraksta direktīvu, kas uzdod Sarkanās armijas daļām pāriet robežu un sagraut pretim stāvošās poļu vienības. Tikai Vorošilovs bija pārsteidzies, un pavēli nācās atcelt. Aplenktā Varšava turpināja pretoties un krita 27.septembrī. Polijas valdība nekādus dokumentus par padošanos vai pamieru neparakstīja, bet pieņēma lēmumu caur Rumāniju evakuēties uz Franciju un vēlāk uz Londonu, no kurienes vadīja pagrīdes cīņu (Armia Krajova) visu okupācijas laiku.

Šī likumīgā Polijas valdība, ko krievi sauca par buržaāzisko, pastāvēja līdz pat komunistu režīma krišanai Polijā. Vel vairāk, pats Staļins1941.gada rudenī de facto atzina Polijas valdību emigrācijā, vezdams sarunas ar šis valdības vadītāju ģenerāli Vladislavu Sikorski par to internēto poļu karavīru atgriešanu, kurus krievi nebija paspējuši nomušīt un kuri vēlāk poļu ģenerāļa Andersa vadībā nodrošinaja sev karavīra slavu kaujās pret nacistiem sabiedroto rindās (skat. kauja par Monte Cassino).

Nu labi, par vēsturi pietiks, kaut arī tas ne tuvu nebija viss, ko vēlējos pateikt.

Viss iepriekš minētais liecina par to, cik lielu nozīmi Kremlis piešķir šogad gaidāmajam 9.maija pasākumam. Kā uzskata daži eksperti, tam iemesls varētu būt centieni leģitimēt uzaicināto ārvalstu līderu acīs varas transformāciju Kremlī, kas tiek plānota konstitucionālo izmaiņu rezultātā, jo, kā zināms, tad tā saucamais tautas balsojums ir paredzēts aprīlī. Tomēr ir vēl viens svarīgāks mērķis, proti - pārtraukt starptautisko izolāciju un atcelt sankcijas, kam par iemeslu bija Krievijas avantūras Krimā un Donbasā.

Faktiski šī izolācija ir jau tā jūtami atslābusi. Kā zināms, tad Vācijas kanclere un Francijas prezidents jau izteikuši gatavību ierasties Maskavā uz svinībām. Arī Donaldam Trampam nebūtu iebildumu apciemot Putinu, ja vien to ļaus ASV iekšpolitiskā situācija.

Ja atmet rietumvalstu līderu politkorekto muldēšanu un balstās uz veselo saprātu, tad kāds tam visam būs sausais atlikums? Tas var būt tikai viens - Kremļa pastrādāto noziegumu attaisnojums de facto no šo līderu puses. Vai kāds var iedomāties situāciju, kad A.Merkele ar E.Makronu ierastos pie Islāma valsts līdera svinēt pravieša Muhameda uzņemšanas debesīs gadadienu? “Nu gan salīdzināja”, kāds pateiks. “Islāmisti grieza rīkles un uzfilmēto izplatīja tīmeklī.” Pareizi, tikai Kremlis dara bīstamākas lietas, ņemot vērā spēku samēru, turklāt cenšas sastrādāto slēpt vai to noliedz pat tad, ja noliegt vairs nav jēgas, jo viss ir sen pierādīts.

Lūdzu, piemēri: Krimas okupācija (reāli) un iedzīvotāju pašaizsardzība ar veikalā iegādātam bruņu mašīnām (Kremļa versija); karš Donbasā ar Krievijas BS dalību (reāli) un ar nūjām bruņoti ogļrači, kas cīnās pret Kijevas fašistisko huntu (Kremļa versija); MH17 notriekšana ar no Krievijas iesūtītu BUK raķešu kompleksu kopā ar apkalpi (reāli) un Kijevas provokācija (Kremļa versija); terora akts Solsberijā ar bioloģisko ieroču pielietošanu (reāli) un britu rusofobiskas aktivitātes (Kremļa versija); iejaukšanās ASV vēlēšanu procesā (reāli) un kārtējā rusofobija (Kremļa versija). Domājams, ka sarakstu drīzumā varēs turpināt. Vienīgais, ko Kremlis dara atklāti, ir kodolrungas vicināšana ar stāstiem par “radioaktīviem pelniem” un multenēm, kur ASV teritorija tiek apšaudīta ar hiperskaņas raķetēm (skaidrs, ka slēpti veikt kodolšantāžu nav jēgas). Patīk tas kādam vai ne, bet tas ir reāls Trešais pasaules karš, jo hibrīdkarš arī ir karš, jeb, kā tas ir formulēts Krievijas militārajā doktrīna, - asimetriskā atbilde.

Sakarā ar augstāk minēto nāk prātā jautājums - vai Latvijas prezidents un Saeimas priekšsēdētāja, lemjot par to, braukt vai ne, izrādīs stāju vai arī, kā tas ierasts, skatīsies “lielajiem onkuļiem” mutē. Ņemot vērā Mūrnieces kundzes šeit jau iepriekš pieminētā Jeruzalemes foruma apmeklējumu, kurā, starp citu, piedalīties atteicās ne vien Polijas prezidents, bet arī Igaunijas un Lietuvas prezidenti, laikam tomēr sagaidāms otrais variants. Nu ja, tā kā neērti aizvainot Austrumu kaimiņu, tikai būtu jāatceras, ka šim braucienam vai kādam citam reveransam nav nekādas nozīmes, jo, ja Austrumu kaimiņš būs ieplānojis iedabūt Baltijas valstis savā ietekmes zonā, viņš to centīsies izdarīt tik un tā. Tad jau labāk stāja. Vismaz cieņa būs.

Novērtē šo rakstu: