Iesaki rakstu: 
Ko tad īstam krievu imperiālistam 9.maijā vajadzētu pieminēt - Pirra uzvaru “Lielajā Tēvijas karā” vai murgaino Pasaules revolūciju?
Jau apritējis pusgadsimts kopš dienas, kad Ukrainas rietumos dislocētas padomju armijas daļas štāba darbinieks Vladimirs Rezuns (literārais pseidonīms Viktors Suvorovs) šokēts konstatēja, ka “Lielā Tēvijas kara” priekšvakarā padomju armijas vadība nav domājusi par valsts aizsardzību, bet gan tikai par uzbrukumu.
Padomju kara mācību baudījušie, protams, atcerēsies, ka karot bija galvenokārt paredzēts pretinieka teritorijā. Atbilstoši šai doktrīnai padomija vienīgā tai laikā ražoja peldošos tankus. Tāpat tas, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos vai katrs apzinīgs padomju jaunietis bija izpletņlēcējs, neliecina par gatavību aizstāvēties, bet gan gluži otrādi.
Jāatceras, ka komunisms ir Rietumu izgudrojums. Līdz ar to, saprotams, politiķi un vēsturnieki nevēlas šo un to atcerēties. Lai saprastu notikumus, kas joprojām met tumšu ēnu pār Latviju, mums jāatkāpjas vēl tālākā pagātnē.
Jau dibinot Sarkano armiju 1918.gada janvārī, “tautas komisāri” paredzēja, ka nepieciešams radīt bāzi, lai atbalstītu sociālistu revolūciju Eiropā, kas tuvojas. Neskatoties uz haosu un sabrukumu Krievijā, Pasaules revolūcijas mēģinājumi sākās drīz vien pēc boļševiku apvērsuma.
Sarkano ofensīvu Somijā dažu mēnešu laikā izdevās likvidēt. 1918.gada beigās sākas sekmīgāks sarkano uzbrukums - šoreiz Latvijai, kas tomēr ir otršķirīgs, ja patur prātā galveno domājamo Pasaules revolūcijas virzienu Berlīne - Parīze.
Stučka Latvijā 1919.gadā rīkojās tā, it kā Pasaules revolūcija būtu jau uzvarējusi. (Interesenti te saskatīs dažas paralēles ar Lielā Reseta sludinātājiem.) Nopietnākais pirmās Pasaules revolūcijas mēģinājums bija sarkanarmijas uzbrukums Berlīnei caur Varšavu 1920.gada vidū. Tai laikā divās frontēs sarkanarmijā cīnījās turpat sešsimt tūkstošu vīru, kamēr Vāciju sabiedrotie bija piespieduši radikāli samazināt armiju un liedz tai sagatavot rezervistus.
Mēreni haotisko padomju armijas karavadoņa Tuhačevska vadīto uzbrukumu Varšavai apgrūtināja Dienvidrietumu frontes komisāra Staļina pašdarbība, vēloties vispirms ieņemt aplenkto Ļvovu. Varonīgā poļu karaspēka cīņā 1920.gada augustā sarkanarmiju pie Varšavas pirmo reizi stratēģiski sakāva, līdz ar to apturot tālāku komunisma izplatību Eiropā.
Dzirdēta teorija, ka Staļina rīcību ietekmēja pretpadomju spēku aktivitātes Ukrainā. Labvēlīgais moments bija nokavēts, un Pasaules revolūcijas ideju nācās atlikt uz divām desmitgadēm.
Staļina doma acīmredzami bija - atbalstīt Vāciju, ļaut tai iekarot Eiropu un tad nākt kā atbrīvotājam (un jaunās kārtības nesējam). Sarkanās armijas uzbrukuma plāns Eiropai (ar nosaukumu “Grom”, pabeigts 1941.gada maijā) bija tik slepens, ka to pat nedeva pārrakstīt mašīnrakstītājām.
Vēsturnieka Dvorjanska versijā uzbrukumam vajadzēja sākties 1941.gada 6.jūlijā, 20.jūlijā sarkanarmijai nonākot uz līnijas Stokholma – Kopenhāgena - Berlīne. 30.jūlijā plāns paredzēja sasniegt Oslo, Parīzi un Tunisiju, vēlāk Kasablanku, Gibraltāru un Reikjaviku.
Reālā kara vēsture, kā atceramies, bija citāda. “Lielā Tēvijas kara” pirmajās dienās Staļins zaudēja turpat vai visu armiju un bez sabiedroto palīdzības īsti pat nespētu sekmīgi karot. Hitleram paklausot savas armijas virspavēlniekam fon Brauhičam un armijas ģenerālštāba priekšniekam Halderam, diez vai jāšaubās, ka viņš būtu ieņēmis Maskavu 1941.gada vasaras beigās.
Ja Staļina mērķis nebūtu Pasaules revolūcija, viņš varētu, piemēram, 1) dot triecienu rumāņu naftas atradnēm (eksperti spriež, ka puse degvielas Hitlera armijas vajadzībām bija fosilā), 2) pārtraukt zviedru dzelzsrūdas koncentrāta piegādi Vācijai. Šis bizness turpinājās līdz pat 1944.gadam, 3) bumbot Vācijas sintētiskā benzīna rūpnīcas (liela izmēra iekārtas). Tā vietā sintētisko degvielu ražošana Vācijā kara laikā pieauga līdz pat 1944.gada sākumam.
Tamlīdzīgi pasākumi (un stratēģisks aizsardzības plāns) būtu krietni saīsinājuši “Lielo Tēvijas karu”- Hitlera kapitulāciju varēja panākt ar mazāk dramatiskām metodēm. Eiropa Staļinam būtu pateicīga, taču tas acīmredzami neietilpa viņa plānos, - vajadzēja taču sovjetizēt pēc iespējas lielāku teritoriju. Lielu padomju tautas daļu upurēja šim mērķim. Nav brīnums, ka Staļins 1947.gadā atcēla 9.maija svinības. Komunisma uzspiešana pusei Eiropas vēsturiski gan izrādījās kā īslaicīga infekcija…
P.S. Pateicos Antonam Mikosam par diskusiju.
Seko mums 
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
