"Attīstībai/Par" cenšas iegūt oligarhisku varu, pakāpeniski virzoties uz Krievijas un Baltkrievijas tipa pseidodemokrātiju
Guntis Libeks, Aizkraukles novada domes deputāts26.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Viens no demokrātiskas valsts pamatiem ir vēlētas pašvaldības. Vietējās vēlēšanās 1989. gadā tika ievēlēti aptuveni 12 000 deputātu. Visu Latvijas pašvaldību sapulcē 1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā piedalījās gandrīz 9000 pašvaldību deputātu. Par Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu nobalsoja 8086 deputāti, dodot Augstākajai Padomei skaidru norādi, kā rīkoties. Tā bija nozīmīga un izšķiroša tautas gribas izpausme.
Atjaunotajā valstī pirmās daudzpartiju demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas notika 1994. gada 29. maijā. Tad ievēlēja 4771 deputātu 594 pašvaldībās: 7 lielpilsētu un 69 rajonu pilsētu domēs, 26 rajonu un 492 pagastu padomēs. Šajās vēlēšanās likums noteica deputātu skaita trīskārtīgu samazinājumu, bet pēc 2009. gada pašvaldību reformas pašvaldībās tika ievēlēti vairs tikai 1614 deputāti.
Vēl pēc 12 gadiem tika īstenota jauna administratīvi teritoriālā reforma, un 2021. gadā pašvaldībās ir ievēlēti vien 750 deputāti. Atliek secināt, ka kopš 1994. gada pilsoņu iespējas realizēt Satversmes 101. panta tiesības ir samazinātas 16 reižu. Pusei valsts administratīvo vienību - pagastu iedzīvotājiem - jaunajās pašvaldību domēs nav neviena pārstāvja.
Satversmes 101. pants nosaka: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu." Satversmes 2. pants nosaka, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Atbilstoši Satversmes 2. un 101. pantam būtu loģiski, ka paši pilsoņi izlemtu, kādas pašvaldības ir izveidojamas, kādās administratīvajās vienībās un kāda pārstāvniecība (cik deputāti) ir ievēlējama.
Jāpiebilst, ka pilsoņu referendumu iespējas tā sarīkošanai neizpildāmo prasību dēļ ar Saeimas lēmumiem ir padarītas praktiski neiespējamas. Situācijā, kad nav iespējams ievēlēt kaut vienu pārstāvi pašvaldības domē no savas teritorijas, nenoliedzami rodas jautājums: kāda vispār ir jēga doties vēlēt?
Reālajā dzīvē visas pazīmes liecina, ka vara pakāpeniski nonāk izpildvaras rokās. Patlaban visspilgtākie izpildvaras patvaļas piemēri ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) apturētie pašvaldību teritoriālie plānojumi. Ministrija, uzurpējot tiesības likumības uzraudzībā pašvaldībās, diktē savu varu un noteikumus pilsoņu vēlētām pašvaldībām. Rīgas un Pierīgas gadījumā ir acīmredzami, ka izveidojušās politiski saimnieciskas organizācijas - piemēram, partiju apvienība "Attīstībai/Par" cenšas iegūt oligarhisku varu. Tam var atļauties upurēt gan pašvaldību, gan visas valsts attīstību.
Rīgas gadījums, kad tika apturēts pilsētas teritorijas plānojums, izgaismoja jau daudzus gadus eksistējušo VARAM vadības un ierēdņu patvaļu pašvaldībās. Rodas iespaids, ka VARAM nosaukumā minētā vides aizsardzība un reģionālā attīstība tai ir kļuvušas otršķirīgas. Pēdējo gadu laikā ministrija ir sagrābusi savās rokās pašvaldību investīciju projektu lietderības vērtēšanu, tā stiprinot savu partijisko ietekmi un kontroli.
Iespēja atstādināt pašvaldības vadītāju, apturēt pašvaldību saistošos noteikumus, domes lēmumus, noteikt ieguldījumus un investīcijas rada totālu kontroli pār vēlētām vietējām varām. "Attīstībai/Par" VARAM ministri mēģinājuši radīt iespaidu, ka viņi ir pašvaldību ministri. Sabiedrībā jau iesakņojies uzskats, ka VARAM ir pašvaldību ministrija un pašvaldības ir pakļautas tai. Šo domu izplata masu mediji, un ministrs publiski savā retorikā uzvedas kā pašvaldību priekšnieks.
Latvijas demokrātijas svārsts turpina savu atsitienu, virzoties demokrātijas un konstitucionālo tiesību samazinājuma virzienā. Vai mums ir vēlme to apturēt, neļaujot pakāpenisku gaitu uz Krievijas un Baltkrievijas tipa pseidodemokrātiju?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
