"NordStream 2" ir padarījis Vāciju par ietekmīgāko ES valsti – citiem kritizēt to aizliegts
Baiba Zīle18.04.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tuvojoties lielā projekta Nord Stream 2 noslēguma posmam, ir manāmi vairāki sadursmju posmi informatīvajā telpā. Dažādos medijos parādās informācija par Krievijas-Vācijas projekta patiesajiem iemesliem un tapšanas gaitu. Kamēr daļa sabiedrības uzskata, ka projekts ir 100% Kremļa ietekmes instruments, tikmēr citi metas apgalvot, ka tas ir tikai un vienīgi ekonomiskos nolūkos radīts instruments, kas palīdzēs Vācijai nodrošināt ilgtermiņa stabilitāti.
Taču, lai kā arī negribētos ticēt labākajam no scenārijiem, fakti liecina par ko citu. Nerunājot tikai par to, ka Kremlis patiešām iegūs lielāku kontroli pār Vācijas enerģētiku un tās politiku, Krievijas kontroles iespējas iestiepsies arī citās ES valstīs.
Neskatoties uz to, ka ES valstis savā būtībā ir suverēnas un spējīgas pieņemt lēmumus, kas būs saistoši konkrētas valsts iedzīvotājiem, pastāv dažādi procesi, kas tomēr ietekmē arī citas valstis. Viens no šādiem jautājumiem ir Nord Stream 2 izbūve, jo tā ļauj Kremlim iesaistīties ne tikai Vācijas, bet arī Eiropas līmeņa enerģētikas politiskajos procesos, tādējādi gūstot kaut vai mazu, bet tomēr manāmu ietekmi uz dažādām ar enerģētikas jautājumiem saistītām jomām.
Arī Kremļa propaganda jau sāk netieši norādīt uz savu ietekmi un varas pastiprināšanos. Marta sākumā Kremļa melu aģentūra Sputnik publicēja krievu politiskā analītiķa Aleksandra Nosoviča (Александр Носович) viedokli, par to, ka Lietuvai nevajadzētu kritizēt Nord Stream 2, jo tā savā ziņā saņem ekonomisku atbalstu no Vācijas.
Viņš, atsaucoties uz Lietuvas premjerministres Ingridas Šimonītes sacīto, ka Nord Stream 2 projekts ir saistīts ar Kremļa ģeopolitisko ietekmi Eiropā un dažu ES dalībvalstu atkarību no Krievijas, apgalvo, ka tas ir smieklīgi un Lietuva ar šādiem apgalvojumiem uzņemas pārāk daudz. Viņš skaidri liek noprast, ka Lietuvas ietekme uz ES ir smieklīga, savukārt Vācija ir cits jautājums. Viņš paskaidroja, ka premjerministres viedoklis tāpat neko nenozīmē un tika izteikts, lai imitētu Lietuvas nozīmīgumu kopējā kontekstā, taču patiesībā Lietuva ir tik nesvarīga, ka tā nevar ietekmēt nevienu no ES lēmumiem, turklāt tā saņem ekonomisku atbalstu no Vācijas caur Eiropas fondiem, nevis otrādi, līdz ar to tai pat nav tiesību neko kritizēt.
A.Nosovičs netieši uzsver to, ka citas ES dalībvalstis nav tik ietekmīgas kā Vācija, līdz ar to tiek tikpat netieši norādīts uz to, ka, Krievijai sadarbojoties ar Vāciju, augs arī Krievijas Federācijas ietekme Eiropas līmeņa enerģētikas jautājumos.
Šādi un daudzi citi apgalvojumi visai skarbā manierē no Kremļa dezinformatoru puses izskan bieži. Taču Kremlis joprojām noliedz jebkādus centienus ietekmēt ES politisko dienas kartību vai stabilitāti. Tomēr notikumi, kas risinājās pirms dažiem gadiem, pierāda pretējo.
2009.gadā Krievija caur Ukrainu slēdza visas gāzes piegādes Eiropai, kā rezultātā vairāk nekā ducis valstu palika bez apsildes iespējām decembra vidū. Gāzes padeves pārtraukuma sekas atskanēja visā kontinentā. Dažām valstīm, kurām ir ievērojamas gāzes rezerves, bija vieglāk pārdzīvot ziemas aukstumu, taču citas valstis palika bez centrālās apkures un citiem resursiem, kuru pastāvēšanai vitāli svarīga gāzes piegāde. Neskatoties uz to, ka Vācijai bija lielas gāzes rezerves, arī Vācija piedzīvoja dažus smagus brīžus. Taču tā vien šķiet, ka par to neviens vairs nerunā.
Dažu Eiropas valstu poliskais stūrakmens nu ir nomainīts uz dubultstandartu principu. Vācijas politiskās varas instances tiecas tik pārliecinoši apgalvot, ka Krievijas Federācija negrasās pārtraukt vai samazināt gāzes piegādi, ka ar to Krievija negūst nekādu ietekmi, jo tas ir tikai cauruļvads jūras gultnē. Taču neviens nerunā par to, ka šis patiešām var būt ļoti spēcīgs ierocis Kremļa rokās.
Tāpat kā neviens negaidīja Krimas aneksiju vai militāru intervenci Gruzijā vai citus negaidītus „mēs tā nekad nedarīsim” gadījumus. Atšķirība tikai tāda, ka NordStream2 gadījumā necietīs tikai Vācija vai tikai Berlīne, bet tiks negatīvi ietekmēta liela daļa Eiropas. Līdzīgi kā psiholoģiskajos testos par to, kurš no ļaunumiem ir jāizvēlas, ja labākas iespējas nav – nogalināt vienu cilvēku piecu cilvēku vietā? Šķiet, Vācija savu izvēli ir izdarījusi un izvēlējusies lielāko no ļaunumiem - glābt sevi (savu ekonomiku), citus pametot zem tanka.
Kas attiecas uz Lietuvu un tās ietekmes sfērām, A.Nosoviča apgalvojumi ir pat ļoti nevietā, jo Eiropas Savienība ir 27 valstu savienība, kuras darbības tiek regulētas ar dažādiem likumiem, tai skaitā Lisabonas līgumu, kurā ir nostiprināts dalībvalstu vienlīdzības princips, kā arī lojālas sadarbības princips.
Visas ES dalībvalstis veic iemaksas ES budžetā. Dalībvalstu finanšu iemaksas ES budžetā tiek sadalītas taisnīgi, atbilstoši līdzekļiem. Turklāt arī Vācija ir tā, kas pārtiek no ES fondiem, par kuru līdzekļiem tiek attīstīti dažādi projekti. Taču Kremļa dezinformatoru komandai nav pat svarīgs fakts, ka atsevišķi apgalvojumi ir neprecīzi vai maldinoši, jo galvenais vēstījums jau ir nodots – Vācija ir ietekmīgākais spēks Eiropā, un Krievija šobrīd ir viena no galvenajiem Vācijas veiksmes resursu pārvaldītājiem.
Avoti:
https://lt.sputniknews.ru/radio/20210311/14654720/Nosovich-poluchaya-ot-Germanii-dengi-Litva-roet-yamu-Severnomu-potoku---2.html
https://www.nbcnews.com/id/wbna28515983
https://eur-lex.europa.eu/homepage.html
https://www.statista.com/statistics/316691/eu-budget-contributions-by-country/
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
