"Politiskā nācija" un "Latvijas tauta": vai, tumsu nosaucot par gaismu, mēs labāk redzēsim?

Nesmejas tādēļ, ka, pirmkārt, jēdziens “politiskā nācija” skan ļoti gudri. Un, otrkārt, tādēļ, ka to mums stāsta sevi par inteliģenci un politisko eliti nodēvējuši, augstos valsts amatos sēdoši personāži. Kā gan lai vienkāršs strādnieks vai zemnieks viņu teikto uzdrošinātos apstrīdēt?!

Lai labāk saprastu tās muļķības, ko mums šādi cenšas iestāstīt, vispirms jāatceras dažu jēdzienu pamatnozīme. Sakot - pamatnozīme, es domāju to jēgu un saturu, kas sākotnēji ir iekļauts attiecīgajā jēdzienā., nevis to, kas, izpildot politisko pasūtījumu, ir izmainīts un papildināts pēdējos laikos.

Tātad tauta ir cilvēku kopība, ko raksturo kopīga valoda, kultūra, mentalitāte, reliģija un vēsture. Var teikt arī, ka tauta ir cilvēku kopa ar līdzīgām antropoloģiskajām īpašībām. Ja tautai ir sava valsts, tādu tautu sauc par nāciju.

Vēl ir tāds jēdziens kā “valstsnācija”. Valstsnācija ir izveidojusies, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur, lielā mērā iznīcinot pamatiedzīvotājus, tagadējā valsts sabiedrība ir radusies no dažādu tautību ieceļotājiem, kuri, vienojoties kopējā valodā, gadsimtu gaitā ieguvuši vienotai tautai raksturīgas pazīmes. Savukārt nacionāls ir viss tas, kas attiecas uz kādu konkrētu tautu vai nāciju, tās sabiedriski politisko dzīvi, interesēm, kultūru.

Ņemot vērā šādu jēdzienu saturu, ir pilnīgi skaidrs, ka nevar būt tādi “dažādu tautību latvieši”. Tāpat kā nevar būt tāda Latvijas tauta vai padomju tauta, ko savulaik centās izveidot komunisti. Un arī tos dažādu tautību Latvijas iedzīvotājus nevar saukt par nāciju. Piederību kādai valstij ļoti labi izsaka un atspoguļo tādi jēdzieni kā “pilsonis” (piederība kādai republikai) vai “pavalstnieks” (piederība monarhijai). Nav pilnīgi nekādas vajadzības šo piederību “tautiskot”.

Es zinu, ka šeit man augsti mācīti politologi tūliņ norādīs, ka jēdzienu “Latvijas tauta” Satversmē ir ierakstījuši jau mūsu valsts dibinātāji. Piekrītu. Tikai jāatceras, ka Satversmes rakstīšanas brīdī pilsonības institūcija Latvijā vēl nebija nodibināta, jo nebija jau vēl arī pašas valsts. Tomēr kaut kā bija jāatrod kopējs apzīmējums visiem tiem arī citu tautību cilvēkiem, kuri tobrīd dzīvoja Latvijas teritorijā un nākotnē gatavojās kļūt par jaunās valsts iedzīvotājiem. Var jau strīdēties, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs ir šis apzīmējums, bet tobrīd tas bija piemērots esošajai situācijai. Kad nodibinājās valsts, “Latvijas tauta” kļuva par Latvijas pilsoņiem. Tomēr Satversmē ierakstītais jēdziens netika mainīts, jo nebija jau tādas vajadzības.

Pavisam cita situācija radās pēc tam, kad Latviju okupēja PSRS un šeit tika iepludināts liels skaits cittautiešu no visām padomju impērijas malām, kā arī liela daļa Latvijas pilsoņu tika varmācīgi izsūtīti no valsts. Jāsaprot, ka Satversmē ierakstītais jēdziens “Ļatvijas tauta” ir attiecināms tikai un vienīgi uz okupētās Latvijas Republikas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, nevis uz šeit padomju laikā iepludinātajiem kolonistiem. Un, ja pēc padomju iekārtas pārejas uz kapitālismu būtu bijis nodoms tiešām atjaunot Latvijas valsti, šis fakts noteikti tiktu ņemts vērā, gan veicot starptautiski reglamentēto deokupāciju un dekolonizāciju, gan aizstājot Satversmē minēto jēdzienu “Latvijas tauta” ar jēdzieniem “latviešu tauta” vai “Latvijas pilsoņi”.

Taču tas nenotika. Tieši otrādi, šodien par Latvijas tautu tiek dēvēti visi tie, kuri šeit apmetušies uz dzīvi, ieskaitot atklātus latviešu tautas un Latvijas valstiskuma ienaidniekus. Salīdzinoši var teikt, ka visi kurmji un mēslu vaboles nu ir pārtapuši par dziedātājputniem.

Kādēļ tas tā tiek darīts? Kādēļ tiek rupji mainīts jēdziena “tauta” saturs? Izskaidrojums tam var būt tikai viens – tas tiek darīts ar mērķi mazināt un ar laiku pilnībā izdzēst no cilvēku apziņas nacionālās identitātes nozīmīgumu. Un šāds mērķis gan komunistiskajiem, gan kapitālistiskajiem globalizatoriem ir bijis visos laikos.

Uzbrukums jēdzieniem “tauta” un “nācija” sākās jau padomju laikā, kad tika radīti un popularizēti tādi absurdi jēdzieni kā “daudznacionāla padomju tauta”. Tomēr šīs jaunizceptās “tautas” iekšējās atšķirības bija tik lielas, ka radās nepieciešamība tās kaut kā atspoguļot. Un tad PSRS Zinātņu akadēmijā tika izdomāts tāds jēdziens kā “etnoss”. Šādā veidā cilvēka tautība tika padarīta par kaut ko tādu, kas ir saistīts nevis ar tautu, bet gan ar etnosu. Savukārt “tautas” jēdzienam tika atņemta sākotnējā nozīme, pārvēršot to par dažādu etnosu (dažādas etniskās piederības indivīdu) sakopojuma apzīmējumu.

Pēc šādas “reformas” uzbrukums jēdzieniem “nācija” un “nacionāls” jau vairs nesagādāja nekādas grūtības. Jaunizcepto, no dažādām tautībām sastāvošo “tautu” bez grūtībām varēja nosaukt arī par nāciju. Un jebkuru, no dažādu tautību pārstāvjiem sastāvošu valsts valdību pasludināt par nacionālu valdību, bet pašu valsti - par nacionālu valsti. Atbilstoši tam tiek atvasināti tādi jēdzieni kā “nacionālās intereses”, “nacionālā kultūrtelpa”, “nacionālā politika”, “nacionālā ekonomika” u.c. Īstenībā šādā veidā viss internacionālais un kosmopolītiskais veikli tiek pārdēvēts par nacionālo, bet nacionālais vienkārši izšķīst un pazūd šajā raibajā jūklī.

Padomju laikos bija tāda anekdote. Toreizējais kompartijas vadītājs Brežņevs reiz esot vaicājis kādam studentam padomu, kā panākt, lai tauta neapmeklētu baznīcas. Students atbildējis, ka to var panākt, visās baznīcās uz altāriem izliekot Brežņeva portretus. Šādu “savu portretu” globālisma ideologi tagad ir sekmīgi pievienojuši dažādu jēdzienu saturiskajam altārim, pārvēršot šos jēdzienus līdz nepazīšanai. Un cilvēkus pārņem apjukums. Tauta ir pārvērsta par dažādu tautību sakopojumu, viss internacionālais ir nosaukts par nacionālo, demokrātija no vairākuma gribas pārstāvības kļuvusi par mazākuma jeb šauru aprindu varas diktatūru, un katra minoritāšu vai sveštautiešu prasību apmierināšana tiek pasniegta kā demokrātijas sasniegums.

Galvenais mērķis šādam viltīgam uzbrukumam, protams, ir nacionālisma ideoloģija. Nacionālisms ir vienīgā ideoloģija, kas spēj vienot visus tautiešus kopējam darbam un kopējai savu resursu un vērtību aizsardzībai. Tāpēc tautu nacionālisms ir nepārvarams šķērslis pasaules globalizētāju un tautu paverdzinātāju nodomiem. Vienīgi iznīcinot nacionālismu cilvēku apziņā, ir iespējams radīt globalizētu pasauli, kas praktiski nozīmē vispasaules verdzības laikmeta iestāšanos uz Zemes.

Ja kāds par to šaubās, tad viņš vienkārši nav iedziļinājies tos reālajos procesos, kas aiz globalizācijas un demokratizācijas maskas šodien notiek pasaulē, kad tā sauktais starptautiskais kapitāls izlaupa tautām piederošos dabas resursus, pašas tautas pārvēršot par lētu darbaspēku, bet valstis iedzenot arvien dziļāk neatmaksājamu parādu jūgā. ANO statūtos noteiktie nāciju līdztiesības, pašnoteikšanās, suverenitātes un miermīlīguma principi tiek pilnībā ignorēti. Praktiski nesodīti tiek bombardētas it kā neatkarīgu valstu teritorijas un ar rupju militāru spēku gāztas “nevēlamas” valstu valdības. Nekādai globālai labklājības paradīzei uz Zemes šādi izveidoties nav iespējams.

Turpretim nacionālisms ir uz savas tautas un Tēvzemes mīlestību balstīta ideoloģija. Un visi mēs taču cenšamies aizsargāt un rūpēties par tiem, ko mīlam. Tāpēc rūpes par savas tautas labklājību un savas tautas un Tēvzemes aizstāvību pret jebkādiem apdraudējumiem ir katra īsta nacionālista dabīga, no viņa pasaules uzskata izrietoša rīcība. Kaut uz brīdi padomājiet, kā izmainītos mūsu valsts, ja šādi cilvēki darbotos valdībā, bet latviešu tauta pēc nacionālisma principiem saimniekotu savā zemē. To jau zināmā mērā parādīja arī mūsu nacionālās Latvijas Republikas pastāvēšanas divdesmit gadi, kad Latvija no karā izpostītas un izlaupītas teritorijas īsā laikā pārvērtās par Eiropas mēroga labklājības valsti, kam bankās glabājās zelta tonnas un kas varēja apgrozībā laist savu sudraba naudu.

Bet ko mūsdienu globālisma ideoloģi saka par nacionālismu, kā viņi ir pārveidojuši nacionālisma jēdzienu? Atveram Vikipēdiju un lasām: “ Nacionālisms ir etniski konservatīva politiska ideoloģija, kas pirmajā vietā stāda nācijas identitātes jēdzienu.” Kādas asociācijas rodas, piemēram, jaunietim, izlasot ”etniski konservatīva politiska ideoloģija”? Visdrīzāk prātā nāk Etnogrāfijas muzejā redzētās baļķu mājas, salmu jumti un primitīvie darba rīki.

Savukārt nācijas identitātes stādīšana pirmajā vietā ļoti atgādina nacistiskajā Vācijā piekopto rases tīrības politiku ar ko nacionālismam īstenībā nav nekāda sakara. Tas viss paviršā cilvēkā rada iespaidu par nacionālismu kā kaut kādu primitīvu, tumsonīgu, aprobežotu, sen novecojušu mācību. Un šāds uzskats visdažādākajos veidos tad arī tiek popularizēts publiskajā informatīvajā telpā.

Turklāt, ja nācijas jēdziens tagad ir pārvērsts par dažādu tautību kopības apzīmējumu, tad kāda te var būt identitāte? Tad jau lielāku identitāti iegūsim, cilvēkus sarindojot pēc viņu profesijas vai izglītības. Tā var izveidot, piemēram, ķīmiķu nāciju, fiziķu nāciju, matemātiķu nāciju un vēl daudzas citas līdzīgas “nācijas”. Jēdzieniem dažādos kontekstos var būt nedaudz atšķirīgas nozīmes, bet tās nevar būt pretējas nozīmes!

Viss šis juceklis jēdzienos tiek veidots ar vienu mērķi – diskreditēt un iznīdēt tautas kopību uzturošo nacionālismu tautas apziņā. Lai to nepieļautu, mums ir jāsaprot, ka katras tautas nacionālisma ideoloģijā īstenībā ir iemiesots šīs tautas pašsaglabāšanās instinkts. Tauta bez nacionālisma ir kā kopkoris, kur visi tā dalībnieki tā vietā, lai vienlaicīgi dziedātu vienu kopēju dziesmu, dzied vienlaicīgi katrs savu dziesmu. Un pēc tam ilgi un dikti tiek spriests nevis, kā vienoties kopējai dziesmai, bet gan, kā uzlabot kora skanējumu, dziedot katram savu dziesmu.

Novērtē šo rakstu: