"Trīciet, heterocūkas!" jeb Ne viss ir tā, kā mums to mēģina iestāstīt
Vija Beinerte16.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Reizēm, lai ieraudzītu kopainu, ir jāpakāpjas soli atpakaļ. 1989. gada 29. jūnijā ASV Kongresa debatēs parlamenta loceklis Viljams Dannenmeijers, vēloties piesaistīt klātesošo uzmanību geju un lesbiešu tiesību aizstāvju mērķiem, nolasīja izdevumā "Gay Community News" 1987. gada februārī publicēto Maikla Svifta ievadrakstu "Geju revolucionārs". Citēšu dažus tā fragmentus:
"Mēs pārvērtīsim jūsu dēlus, jūsu vārgās vīrišķības, seklo sapņu un vulgāro melu simbolus, par pederastiem. Mēs viņus pavedīsim jūsu skolās un kopmītnēs, sporta zālēs, ģērbtuvēs, sporta laukumos, jūsu semināros, jauniešu grupās, kinoteātru tualetēs un armijas kazarmās, jūsu vīriešu klubos un kongresu namos, visur, kur vīrieši ir kopā ar citiem vīriešiem. Jūsu dēli kļūs par mūsu rokaspuišiem un darīs, ko mēs liksim. Viņi tiks pārradīti pēc mūsu līdzības. Viņi sāks iekārot un dievināt mūs."
"Sievietes, jūs brēcat pēc brīvības. Jūs sakāt, ka vīrieši jūs vairs neapmierinot, ka tie darot jūs nelaimīgas. Mēs, vīrišķo seju un ķermeņu eksperti, atņemsim jums jūsu vīriešus. Mēs viņus izklaidēsim; mēs viņus pamācīsim; mēs apskausim viņus, kad viņi raudās. Sievietes, jūs sakāt, ka vēlaties dzīvot cita ar citu, nevis ar vīriešiem. Tad arī esiet cita ar citu!"
"Visi homoseksuālisma aizliegumi tiks atcelti. To vietā tiks pieņemti tiesību akti, kas veicina mīlestību starp vīriešiem. Mēs triumfēsim tikai tad, kad parādīsim savu seju netiklajam heteroseksuālajam ienaidniekam."
"Ģimene – melu, nodevības, viduvējības, liekulības un vardarbības pereklis – tiks likvidēta. Ģimene, kas nomāc iztēli un ierobežo brīvo gribu, ir jāizskauž. Ģenētikas laboratorijās tiks ieņemti un izaudzināti nevainojami zēni. Viņi augs komunālā vidē, homoseksuālu zinātnieku uzraudzībā un vadībā."
"Visas baznīcas, kas mūs nosoda, tiks likvidētas. Mūsu vienīgie dievi ir jauni, izskatīgi vīrieši. Mēs pārstāvam skaistuma, morāles un ētikas kultu. Viss neglītais, vulgārais un banālais tiks iznīcināts."
"Mēs pārrakstīsim vēsturi – vēsturi, kas piepildīta un samaitāta ar jūsu heteroseksuālajiem meliem un sagrozījumiem. Lielos līderus un domātājus, kas veidojuši pasauli, mēs attēlosim kā homoseksuālus."
"Mēs uzvarēsim, jo mūsos ir nežēlīgs, apspiests rūgtums, tāpēc ka jau sen esam bijuši spiesti tēlot šķietami mazākas lomas jūsu muļķīgajās heteroseksuālajās izrādēs. Arī mēs spējam atklāt uguni un nostāties uz pēdējās revolūcijas barikādēm. Trīciet, heterocūkas, kad mēs parādīsimies jūsu priekšā bez maskām!"
Vai Dannenmeijeram izdevās pārliecināt klātesošos par to, cik nepārprotama ir tekstā paustā apņemšanās piesaistīt homoseksuālismam bērnus un jauniešus? Nē. Vairums kongresmeņu tikai paraustīja plecus. Taču nolasītais ievadraksts tika pievienots Kongresa debašu dokumentiem, kur atrodams arī patlaban.
Protams, "Gay Community News" (1973–1999) bija radikāli kreiss LGBT izdevums, kas neatspoguļoja visu ASV geju un lesbiešu uzskatus. Tomēr tas aptvēra gana plašu auditoriju. Maikla Svifta revolucionārais manifests joprojām ir publiski pieejams digitālā versijā ar piebildi: "Šī eseja ir hiperbola, ārprāts, traģiska, nežēlīga fantāzija, dusmu izvirdums par to, kā apspiestais izmisīgi sapņo kļūt par apspiedēju."
Nezinu, vai tagad Svifts jūtas īstenojis savu "nežēlīgo fantāziju" un "apspiestā sapni", bet vienu gan varu teikt droši: apgalvojums, ka "ģimene ir melu, nodevības un vardarbības pereklis", ir izplatījies kā ļauna nezāle un nu jau labu laiku tiek mērķtiecīgi kultivēts arī Latvijā. Kurpretim viendzimuma partneru attiecības tiek attēlotas kā harmoniskas un piemērotas bērnu audzināšanai.
Tas, ka ne divi vīrieši, ne divas sievietes savā starpā nespēj dabiskā veidā laist pasaulē bērnu, parasti netiek apspriests. Turklāt par tieksmi uz sava dzimuma pārstāvjiem tiek runāts tikai kā par ģenētiski ieprogrammētu (nav gan dzirdēts, ka ar šo argumentu kāds mēģinātu aizbildināt, piemēram, pedofilus), noklusējot gan to, ka tai var būt arī citi cēloņi, gan to, ka tā ir dziedināma.
2007.gadā LTV programma "Vertikāle" bija veltīta pieredzei, kas liecina, ka cilvēkam, kas kopš pusaudža gadiem bijis iesaistīts homoseksuālās attiecībās, ir iespējams atbrīvoties no šās tieksmes, nodibināt ģimeni un kļūt par laimīgu vīru un tēvu.
Diemžēl pašreizējā Nacionālās televīzijas vadība līdzīgus stāstus nepopularizē, dodot priekšroku sabiedrības "gatavināšanai" un nenobriedušu prātu mulsināšanai. Un tas viss – it kā labu nodomu aizsegā.
Taču šķietami labie nodomi tik nevainīgi nemaz nav. Svifta manifests atklāj, kāda šī cīņa izskatās no pašu cīnītāju (protams, droši vien ne visu) viedokļa.
Patlaban LGBTQ aktīvisti Latvijas publiskajā telpā izplatīta anketas ar pamudinājumu nepilngadīgiem bērniem un jauniešiem piedalīties starptautiskā izpētes projektā, kura mērķis ir iegūt vairāk informācijas par skolēniem, kas "sevi identificē kā lesbietes, gejus, biseksuāļus, transpersonas vai kvīrus, kā arī tos, kuri vēl nav pārliecināti par savu seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti".
Projekta pieteikumā teikts, ka tā rīkotāji grib "noskaidrot skolēnu pārdomas un tiešus vai netiešus pieredzes stāstus saistītus ar seksuālo orientāciju un/vai dzimuma identitāti", solot, ka visa iegūtā informācija tiks glabāta īpašā serverī.
Aptaujai ir pievienota "informētas piekrišanas forma", kurā norādīts, ka tiks uzdoti privātas dabas jautājumi, kas var izraisīt nepatīkamas sajūtas. Taču netiek minēts, ka nepilngadīga persona šādā aptaujā drīkst piedalīties tikai ar vecāku atļauju. Toties tiek prasītas ziņas par ģimeni, lietojot apzīmējumu "vecāks nr.1" un "vecāks nr. 2" vārdu "tēvs" un "māte" vietā.
Valdībai un politiķiem to vajadzētu ņemt vērā. Viendzimuma pāru attiecības neapdraud sabiedrību tikmēr, kamēr šādas attiecības netiek pasludinātas par normu un propagandētas bērnudārzos un skolās, bērniem domātās grāmatās, filmās un televīzijas seriālos.
P.S. Lai nerastos pārpratumi, gribu vēlreiz uzsvērt, ka par "homofobu" var saukt cilvēku, kas ienīst homoseksuālas personas, bet ne tādu, kas uzstājas pret viendzimuma "laulībām". Ja cilvēkam ir homoseksuāla tieksme, viņš tādēļ nav izstumjams ne no savas ģimenes, ne no sabiedrības. Bet pasludināt šādu tieksmi par pamatu ģimenei, nozīmē izārdīt gan Latvijas Republikas, gan Dieva noteikto satversmi.
Par "transfobu" var saukt cilvēku, kas ienīst transpersonas, bet ne tādu, kas uzstājas pret mazu bērnu mulsināšanu un pavedināšanu uz postīgiem un nelabojamiem lēmumiem.
Diskriminācijas vārds, protams, ir skaļš arguments. Taču ne jau valsts un sabiedrība kādu diskriminē. Ne jau valsts un sabiedrība liek kādam cilvēkam būt vai kļūt homoseksuālam. Tāpēc valsts uzdevums būtu tikai sargāt sabiedrībā pastāvošo ģimenes modeli. Cilvēkus bez muzikālas dzirdes neuzņem valsts korī "Latvija". Un neredzīgiem cilvēkiem neizsniedz autovadītāja apliecību. Diskriminācija? Nē, tie ir tikai nepieciešami ierobežojumi, kas tiek ievēroti sabiedrības kopīga labuma pēc.
Un vēl. Es nudien protu homoseksuālus cilvēkus mīlēt un arī patiesi cienīt, ja viņi šo cieņu ir nopelnījuši ar savu darbu vai rīcību. Es protu arī patiesi just līdzi cilvēkiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nevar nodibināt ģimeni. Bet, ja šādi cilvēki pūlas izārdīt manas tautas morāliskās satversmes pamatā esošo ģimenes jēdzienu, tad viņi ir manas tautas idejiskie ienaidnieki. Un es par to nevaru klusēt.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
