Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek šodien ekskluzīvi publicē nodaļu no Lato Lapsas jauniznākušās ceļojumu grāmatas Razbainieku salas, kura cita starpā rāda, cik pārsteidzoša līdzība Latvijas problēmām ir ar situāciju, kurā jau pirms vairākiem gadu desmitiem bija nonākusi pasaules nomaļākā - Pitkērna sala un tās daži desmiti atlikušo iedzīvotāju.

"Nemitīgais Pitkērnas salas kājāmgājēja augšā lejā, augšā lejā ir diezgan nogurdinošs, un mēs abi ar poļamerikāni Tomasu, kuram kā nedaudz vecākam un nedaudz apaļīgākam cilvēkam šīs enerģiskās pastaigas nākas vēl grūtāk nekā man, saņemamies nolīgt tālākai salas apskatei vienu no neīstajiem saliniekiem Veinu Peu ar viņa kvadraciklu.

Neīstais salinieks – tas Pitkērnas mazajā, bet pietiekami sarežģītajā sabiedrībā ir ja ne gluži otrās šķiras cilvēks, tad kaut kas uz to pusi pilnīgi noteikti. Īsi sakot, tas ir cilvēks, kurš izcelsmes – bet ne tikai tās vien – dēļ nav īsti vietējais un nav īsti savējais. Nav un nekad, nekad, nekad par tādu nekļūs, lai ko arī darītu un kādas arī asinis tecētu viņa vēnās.

Vienkāršoti varētu pieņemt, ka viss atkarīgs no tā, vai salinieks ir vai nav cēlies no kāda no leģendārā kuģa “Bauntijs” dumpiniekiem. Taču tā vis gluži nebūs – no dumpinieku uzvārdu nesējiem Pitkērnā vispār ir palikuši tikai Kristiani un Jangi, bet te vairs nedzīvo neviens pats Adamss, Kvintals vai Makojs. Tiesa, šo dumpinieku pēcteči joprojām mīt Norfolkas salā, Jaunzēlandē, Austrālijā un vēl citur pasaulē. Toties ir virkne citu uzvārdu (ieskatieties tepat grāmatā publicētajā pilnajā salinieku sarakstā).

Gandrīz tikpat prestižs uzvārds ir arī, piemēram, Vorens, kaut gan salas pirmais Vorens šeit parādījās gandrīz simt gadu pēc dumpinieku ierašanās. Amerikāņu vaļu mednieks Semjuels Vorens Pitkērnā ieradās 1864. gadā un, lai cik tas arī varētu šķist dīvaini, bija pēdējais ārpusnieks, kas te ieradās, īsti labi iedzīvojās un kļuva par savējo. Pēc viņa un vēl diviem strandējušiem jūrniekiem Kofina un Klārka tas nākamajos simt piecdesmit gados kaut cik labi neizdevās vairs nevienam.

Taču uzvārds nav viss. Vēl tev, lai tu būtu pavisam īsts pitkērnietis, šeit ir jābūt nodzīvojušam nozīmīgāko mūža daļu un, tā sacīt, kārtīgi iekļāvušamies kolektīvā. Auskaroti pīrsingotais pastmeistara vietnieks Pols Vorens salu pametis zīdaiņa vecumā un atgriezies deviņdesmito gadu sākumā, un šī iemesla dēļ viņš netiek uzskatīts par īstu salinieku. Bijušā mēra Stīva Kristiana māsa Brenda aizbrauca no salas astoņpadsmit gadu vecumā un atgriezās trīsdesmit gadu vēlāk, arī viņa netiek uzskatīta par īstu salinieci.

Skaidra lieta, ka par īstiem saliniekiem netiek uzskatīti mūslaiku atbraucēji – tie, kuri šeit lielākoties ieprecējušies, kas daudzas desmitgades būtībā ir bijis vienīgais veids, kā apmesties uz dzīvi Pitkērnā. Enerģijas pārpilnais, druknais bitenieks (pateicoties viņam, es tagad zinu, cik gards ir vietējais medus, kurā iemērkta vaniļas pāksts), Kuka salās dzimušais un augušais Veins Peu, protams, netiek uzskatīts par īstu pitkērnieti. Pļāpīgais Maiks Laptons-Kristians, kurš satikās ar Brendu Anglijā, apprecējās (viņai tās bija otrās laulības) un pārcēlās uz salu 1999. gadā, arī ne. Saimons Jangs un viņa sieva Šērlija ar filipīniešu asinīm dzīslās – nē, nē, nē.

Neīstā salinieka statuss, protams, nes sev līdzi arī virkni lielāku un mazāku ja ne gluži pazemojumu, tad neērtību un aizvainojumu gan. Piemēram, ilgus gadus salas galvenā tehnikas vienība un savā ziņā pieauguša, īsta vīrieša statusa apliecinājums bija lielais, sarkanais traktors. Maikam tiesības to vadīt tā arī neiedeva, kaut gan viņam bija visas nepieciešamās kvalifikācijas: aizbildinājumi bija dažādi, bet būtība viena un tā pati – mīļais, tev vienkārši nepienākas. Kur nu vēl iespēja ķerties pie stūres vai motora kloķiem salas absolūtajam varas simbolam – liellaivai.

Sākotnēji, tas ir, deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē, pitkērnieši pie garāmbraucošajiem kuģiem devās parastās vienkorpusa dobtās kanoe laivās, taču pēc tam karaliene Viktorija Pitkērnai uzdāvināja desmitmetrīgu vaļu medību laivu, un kopš tā laika salā vairs nav nekā vērtīgāka un nozīmīgāka par longboat – vienīgo transportlīdzekli, kas spēj sekmīgi nogādāt krastā kravu no kuģa un tādējādi savieno Pitkērnu ar pārējo pasauli. Neviens kuģis nekad un nekādos apstākļos Bauntija līcī nespēj pietauvoties.

Kas notiek, ja ienāk prātā ar kādu palielāku kuģošanas līdzekli pietuvoties salai? Vēl salīdzinoši nesen, 1991. gada 7. maijā, jahta Wiggy uzskrēja klintīm pie Svētā Pāvila baseina. Ērikam Benetam izdevās izglābties, turoties pie masta, bet Rozalindu Ouenu aiznesa viļņi, un pēcāk viņai atrada mazu, saulainu vietiņu salas kapsētā.

Divdesmitā gadsimta sākumā salinieki paši sāka būvēt laivas, motori laivām parādījās trīsdesmitajos gados. 1928. gada jūlijā salas padome pēc asām diskusijām nolemj iegādāties divus laivu motorus un uzstādīt tos pusei no salas četru liellaivu flotes; tiesa, pirmajai laivai tika uzstādīts parasts automašīnas motors, ko atvedis bijušā salas garīdznieka Roberta Heara radinieks. Bet neko būtisku liellaivas superstatusā tas nemainīja.

Ir gan mainījies laivu skaits – divdesmitajos gados salai bija pat sešas liellaivas, bet bija brīži, kad palika tikai viena. Ir mainījušies materiāli (nu jau vairākus gadu desmitus tās ir rūpnieciski izgatavotas alumīnija liellaivas), ir bijuši visdažādākie nosaukumi: Surprise, Winchester (vai Barge), Nuni, Ho-Ho, Helen Hare, George's Boat, Parkin's Boat (The Comfort), Herbert's Boat. Dažas laivas joprojām tiek īpaši pieminētas. Winchester, piemēram, nokalpoja savu mūžu līdz beigām, Ho-Ho bija ļoti laba laiva, taču ilgajos darba gados gandrīz satrūdēja, Nuni bija viena no visu laiku labākajām laivām, Rodney un Parkin's Boat tika pamestas jūrā.

Lai gan šajās atklāta tipa laivās salinieki savulaik ir devušies arī uz attālo Hendersona un Oeno salu, kas, tāpat kā Djusi atols, formāli pieder pie Pitkērna salām, tās nekad nav bijušas un arī tagad nav drošākais un uzticamākais okeāna transportlīdzeklis. Salas hronikās atrodams, piemēram, šāds stāstiņš (ar laimīgām beigām) par 1952. gada 4. aprīli:

"Šīs sestdienas naktī ap pusvienpadsmitiem divas Pitkērnas liellaivas dodas atpakaļ uz Pitkērnu pēc tam, kad tām neizdevās atrast Hendersona salu, kur bija plānots savākt miro koku kokgriezumiem, ko iemainīt vai pārdot uz garāmbraucošajiem kuģiem. Vienai no laivām "pēkšņi iebelž liels vilnis vai kaut kas no apakšas", ziņo Septītās dienas adventistu misionārs F. Persivals Vords, kurš atrodas laivā.

Laiva apgāžas, izmetot vīrus un provīziju jūrā. Izdzirdot vīru kliedzienus ūdenī, otra liellaiva apgriežas un sāk uzņemt izdzīvojušos. Visi tiek atrasti – izmirkuši, bet citādi drošībā. Redzot atgriežamies tikai vienu liellaivu, Pitkērnā rodas bailes, bet, redzot, ka visi cilvēki ir sveiki un veseli, uzmanība nekavējoties tiek pievērsta nepieciešamībai būvēt jaunu liellaivu, lai aizvietotu zaudēto.”

Savukārt 1932. gada decembra sākumā trīs liellaivas dodas uz Oeno, un kopumā mazajā saliņā ierodas veseli četrdesmit pieci pitkērnieši, taču atpakaļceļā vējš izrādās nelabvēlīgs. 23. decembrī visas trīs laivas tomēr mēģina doties ceļā. Parkina Kristiana laiva Twilight nogrimst, mēģinot izkļūt no Oeno lagūnas, otru laivu Jocelyn vilnis pa pusei noslīcina, motors pārstāj darboties, tad tas tiek atdzīvināts, bet pēc tam kopā ar trešo laivu Surprise, kurai nekas slikts nav noticis, izdodas dabūt virs ūdens nogrimušo laivu un paņemt to tauvā.

Taču visos šajos priekos un bēdās pie laivu stūres un komandēšanas vienmēr ir bijuši tikai un vienīgi īstie salinieki. No pašreizējiem manis pieminētajiem neīstajiem ne Saimons, ne Veins, ne Maiks nekad nav tikuši tiktāl, lai kāds viņus apmācītu, piemēram, liellaivas stūrmaņa amatā – atvainojiet, piedodiet, mīļie, jūs taču neesat uzauguši salā...

Uz kvadracikla stūrēšanu gan tas neattiecas, lai gan vismaz šajā salā arī tā nav nekāda vienkāršā nodarbe. Lai dotos izbraucienā pa salu ar diviem viesiem aizmugurē, kvadracikla priekšējā kravas kastē tiek sakrauta kaudze pamatīgu akmeņu. Lai stāvumā neapmetamies, un tāpat mums ar Tomu, balansējot uz šaurā plauktiņa aizmugurē, katram rokās tiek iedots pa atbalsta un līdzsvara virvei, kuras tiešām lieti noder, lai stāvajos pagriezienos nenoveltos no ļodzīgā transportlīdzekļa. Par to, cik dienas pēc tam mēs nevaram normāli pasēdēt, pieklājīgā sabiedrībā labāk nerunāt.

Mērķi mums ir vairāki, bet galvenais ir viens – salas augstākā virsotne, kur atrodas arī objekts, ko es patiešām vēlos aplūkot. Par Taro Ground dēvētajā zemes pleķītī, divsimt sešdesmit metru virs Bauntija līča izvietota bijusī salas radiostacija, kas aizgājusi nebūtībā līdz ar satelītsakaru un interneta ēru. Tas šķiet, neticami, bet līdz pat 1985. gadam vienīgais veids, kā sazināties ar salu, bija nosūtīt radiotelegrammu, izmantojot Morzes kodu; tikai tad Pitkērna sala tika pie radiotelefona.

Salas saziņa ar ārpasauli sākās divdesmitā gadsimta divdesmito gadu beigās, kad Londonas Times paziņoja, ka ceļu no Londonas uz Pitkērnu sāk Markoni bezvadu radioraidītājs, kura signālu kuģi varēja uztvert līdz pat divsimt četrdesmit kilometru attālumā un kurš tika darbināts ar vecu automobiļa motoru. Taču pamazām sakaru iekārtas uzlabojās, līdz deviņdesmitajos gados tika uzstādīts satelītu šķīvis un InMarSat iekārta, un 1993. gadā Radio Station ZPB pārtrauca darboties kā Pitkērnas komunikācijas centrs. Taču līdz pat šim brīdim "šajā galā" vienīgais, kurš šo radiotelegrammu varēja pieņemt vai nosūtīt, bija salas, manuprāt un ne tikai manuprāt vien, divdesmitā gadsimta visleģendārākais cilvēks – 1935. gadā dzimušais Toms Kristians, Pitkērnas radioamatieru kluba pārstāvis un, cik noprotams, arī tā gandrīz vai vienīgais biedrs.

Kā jau tas šai salā pieņemts, arī radiostacijas ēku durvis nav slēgtas, un nebūtu jau te arī nekā tāda, tā sacīt, ņemama: dažādos gadu desmitos ražotas radiosakaru iekārtas, dažas no tām jau acīm redzami nefunkcionējošas, bet citas droši vien priekšlaikus nosūtītas pensijā. Jau nez kuro reizi – laikam tā tāda Pitkērnas īpašība – ir gandrīz vai saskatāms, kā sirmais onkulis te pavadījis cauras naktis ar austiņām uz ausīm, klikšķinot Morzes ābeci un sazinoties ar simtiem un tūkstošiem cilvēku visā pasaulē. (Ļoti gribas nočiept šīs austiņas, kas tepat vien putekļojas kopā ar citiem krāmiem un nevienam nav vajadzīgas, – knapi saņemos sasist sev pa kārīgajām roķelēm.)

Tas nav nekāds pārspīlējums – Toms Kristians, kurš saviem kolēģim visā pasaulē labāk bija zināms kā VP6TC/VR6TC, bija kaislīgs radioamatieris un šajā jomā, iespējams, pat otrs slavenākais cilvēks pasaulē tūlīt aiz Jordānijas karaļa, kam šī tāpat bija nozīmīga aizraušanās. "VR6TC. Pitkērna sala. Klusā okeāna dienvidi... Vārds ir Toms. T-O-M. Tired-old-man. Tango-Oskars-Maiks," šo sasveicināšanos daudzi radioamatieri atminas vēl tagad.

Sasniedzis septiņpadsmit gadu vecumu, Toms trīs gadus nodzīvoja Jaunzēlandē, kur arī ieguva sakaru tehniķa izglītību, tad uz vairākiem kuģiem pastrādāja par sakaru virsnieku, un kopš tā laika viņam iepatikās dzīve pasaulē. "Es nekad nedomāju, ka te nodzīvošu tik ilgi, kā esmu nodzīvojis. Ziniet, man patīk tā pasaule tur ārpusē visādos veidos..." Taču viss iegrozījās citādi, un jau kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem Toms Kristians ar retiem pārtraukumiem vadīja Pitkērnas radiostaciju.

Pārtraukumi gan reizēm bija visnotaļ dramatiski. Toms Kristians savas ilgās dzīves vairākkārt guvis nopietnus savainojumus, un arī salinieku galvenais bieds apendicīts viņam negāja secen. 1959. gadā, sākoties apendicīta lēkmei, Toms pieprasīja savākt visu ledu, kas vien salā atrodams, un trīs dienas, kamēr tuvākais kuģis nonāca līdz salai, gulēja, ievīkšķīts ledus gabalos. Pagāja vēl deviņas dienas, līdz, joprojām pusiesaldēts, viņš nonāca Oklendā un pēdējā brīdī tika operēts – īpatnā metode bija nostrādājusi. (Tas gan, starp citu, nav nekāds rekords: 1994. gadā saliniekam Šonam Kristianam izdodas apendicītu izvilkt no 13. decembra līdz pat 10. janvārim, kad viņu Oklendā beidzot operē.)

Izrādās, tieši Tomam salinieki var pateikties par salas motorizāciju. Kad Tomam galīgi apnicis divreiz dienā mērot divus kilometrus augšup uz radiostacijas ēku un atkal lejup uz mājām, viņš 1966. gadā Jaunzēlandē pasūtījis motociklu. Toms to varēja atļauties – viņš ar savu sakaru virsnieka algu ilgus gadus bija Pitkērnas turīgākais vai vismaz labāk atalgotais cilvēks. Viņa alga bija nepilni 1600 dolāru sešdesmito gadu cenās – piecreiz vairāk nekā salas miertiesnesim, divdesmit četras reizes vairāk nekā bibliotekāram. (Tiesa, pēc tam viņu pārspēja salas mērs Stīvs Kristians, kuram bija astoņi dažādi amati un par katru no tiem tika maksāta alga.)

Salinieki jaunievedumu novērtēja: sešus gadus vēlāk divriteņu braucamrīku jau bija kopumā trīsdesmit, vēl deviņi bija pasūtīti. Nākamais solis bija kvadracikli, un motociklus salā pašlaik vairs būtībā nemana.

Tiesa, salu dzīvesveids vispār nemudina uz čaklumu un rosīgumu, un nav brīnums, ka pašlaik pitkērnieši varbūt vienīgi uz ķemertiņu vēl nebrauc ar kvadraciklu. "Pirms motocikliem es ierados radiostacijā nosvīdis pēc kāpiena, bet mana veselība bija daudz labāka. Tagad esmu cālis. Tāpēc es saslimstu ar gripu tik smagi, kad kāds kuģis atved vīrusu. Mēs visi esam kļuvuši nedaudz mīkstāki, un mēs to jūtam ikreiz, kad ķeramies pie fiziskām nodarbēm airējot, strādājot dārzā, vācot malku," salas viesim, grāmatas “Bauntija bērni” autoram Janam Bolam atzina Toms, bet ko nu vairs...

Tas bija tieši Toms, kurš pa radio visai pasaulei ziņoja par franču kodolizmēģinājumu atbalsīm 1970. gadā: "Vēl divas bumbas ir uzspridzinātas pēdējās piecās nedēļas. Pirmā bija sestdien, 30. maijā, un pēdējā – 24. jūnijā. Abos gadījumos troksnis bija dzirdams no šejienes. Tas atgādināja spēcīgu sitienu pa bungu komplektu vai varbūt attālu pērkonu. Laiks, kas nepieciešams skaņai, lai nonāktu šeit no izmēģinājumu rajona (apmēram sešsimt jūdžu), šķiet, ir no stundas līdz pusotrai stundai. Abos gadījumos mums apgalvoja, ka mēs neesam apdraudēti, tā ka Pitkērnā viss joprojām ir labi."

Un arī 1971. gada vasarā: "Bija divdesmit divas minūtes pirms pusdienas stundas, tieši mūsu sabata dievkalpojuma vidū, kad sprādziena skaņa brāzās pāri Pitkērnai. Šķiet, ka skaņas vilnis no Mururoa atola līdz mums nāk apmēram četrdesmit piecas minūtes. Galvas baznīcā pagriezās, jo nav tā, ka mēs šādas skaņas Pitkērnā dzirdētu bieži. Taču dievkalpojums turpinājās, un mēs vienkārši uzticējāmies savam labajam Kungam, kā esam darījuši iepriekš, kad tika rīkoti citi izmēģinājumi, ka viņš pieskatīs mūsu cilvēkus."

Patiesību sakot, pitkērniešiem zvērīgi paveicās – pat, ja neņemam vērā salinieku apgalvojumus, ka viņi varējuši nofotografēt kodolsēni pie apvāršņa (neviens gan man tādu foto parādīt nespēja vai nevēlējās). Sākotnēji tika plānots, ka kodolizmēģinājumi varētu notikt pašā Manarevā – nepilnu piecsimt kilometru attālumā no Pitkērnas un tikai četrsimt kilometru attālumā no Oeno salas. Beigās tika izvēlēti divi patālāki atoli, bet tik un tā Pitkērna sala no tuvākā atrodas nieka piecsimt divdesmit jūras jūdžu attālumā (viena jūras jūdze ir 1,8 kilometri).

Salā bija izvietota pat neliela britu gaisa spēku vienība, lai kontrolētu iespējamos radioaktīvos nokrišņus. Daži vecāki ļaudis jau bija sapakojušies, gatavi bēgt prom, ja nu kas, bet kur tad nu aizbēgsi, jo britu Aizsardzības ministrija atteicās pie salas novietot kuģi, lai ārkārtas gadījumā varētu evakuēt saliniekus. 1970. gadā viens izmešu mākonis patiešām virzījās tieši Pitkērnas virzienā, taču laimīgā kārtā tika aizpūsts garām...

Toms Kristians nepārspīlējot bija arī īsta pasaules mediju zvaigzne. "Toma Kristiana māja ir pussagruvusi būve ar skārda jumtu, kas atrodas 25°04' dienvidu platumā un 130°06' rietumu garumā, uz niecīga zemes gabaliņa plašajā dienvidu Klusā okeāna tukšumā. Tā nav pārapdzīvota vieta. Tālu aiz horizonta dienvidrietumos, 3300 jūdžu attālumā atrodas Jaunzēlande, uz ziemeļrietumiem, delfīnam nopeldot 1350 jūdžu, ir Taiti," tā, piemēram, 1989. gadā gleznaini rakstīja žurnāls The People.

"Kristians brauc uz darbu ar nodauzītu motociklu Honda, bumsījoties pa svaigi izcirstu ceļu, kas kā dubļu lente vijas augšup pa novērošanas kalnu. Vēja appūstajā virsotnē, 870 pēdu virs jūras līmeņa piecdesmit vienu gadu vecais Kristians novieto savu motociklu pie vienstāva būves, kurā Taro Ground mājo radioraidītājs. Kā galvenais sakaru virsnieks viņš ir atbildīgs par vienīgās oficiālās saites uzturēšanu starp Pitkērna salas četrdesmit sešiem vīriešiem, sievietēm un bērniem un pārējo cilvēci."

Diemžēl man slaveno "Pitkērna Balsi" vairs neizdodas satikt: Tomass Kolmans Kristians – Frederika Kristiana dēls, Daniela Kristiana mazdēls, Ceturtdienas Kristiana Otrā mazmazdēls, Ceturtdienas Kristiana mazmazmazdēls un Flečera Kristiana mazmazmazmazdēls – savās mājās septiņdesmit septiņu gadu vecumā nomirst agrā rīta stundā nepilnu gadu pirms manas atbraukšanas, 2013. gada 7. jūlijā, un pēc viņa Pitkērnā paliek vēl 51 salinieks. Nāves iemesls – insulta sekas, taču salinieki teic, ka pēdējos četros dzīves gados Toms diezgan krietni cietis no Alcheimera slimības.

Uz visiem pieminētajiem jaukajiem un interesantajiem stāstiem man norāda salinieki vai arī pats atrodu tos vietējās avīzītes iešuvumos. Tas, ko tur neatrast, ir stāsts par to, cik nepatīkami Tomam klājās pēdējos dzīves gados. Lieta tā, ka šajā Kristianu ģimenē (ir arī citas) piedzima kopumā četras meitas – Žaklīna (Džekija) Beta, Raelēna Kari, Šerilīna Terēza un Darlīna Mišela, un tieši Džekija izrādījās viena no galvenajām lieciniecēm (un cietušajām) salas mērogiem grandiozajā pedofilijas lietā, kas sākās uzreiz pēc gadu tūkstošu mijas.

Mēs pie tās vēl nonāksim, taču jau tagad var teikt: salinieku vairākums, maigi izsakoties, nesaprata un neatbalstīja Toma un Betijas ģimenes stingro nostāju – nekādas žēlastības pret bērnu izmantotājiem. Šī attieksme pamatīgi samaitāja Toma pēdējos dzīves gadus; pat tiktāl, ka ģimene kopā ar vēl dažiem saliniekiem nonāca patiesā izstumto stāvoklī, piemēram, dažās bērēs dažu cilvēku ierašanās nebija vēlama, un tas vispirms attiecās tieši uz Tomu un Betiju Kristianiem, lai gan viņš bija draudzes vecākais, bet viņa – draudzes ērģelniece. Savukārt 2007. gadā, kad 23. janvārī kā ik gadu tika svinēta Bauntija diena, atstumtajiem nācās dedzināt pašiem savu improvizēto “Bauntija” modeli.

Ar to arī varētu beigt stāstu par mazās salas neparasto salinieku, taču, rokoties pa Pitcairn Miscellany numuriem, es atrodu šādu gana zīmīgu Toma Kristiana rakstītu "1974. gada 31. decembra ievadrakstu piecpadsmit minūtes pirms pusnakts":

"Dārgie pitkērnieši mājās un svešumā, 1974. gadā vēl ir palikušas dažas minūtes. Saule nogrima aiz Palvas ielejas malas pirms kādām piecām stundām, pusnakts ir gandrīz klāt. Ģenerators ir apstājies, ielu apgaismojums ir nodzisis pēdējo reizi šogad, un zvans skvērā drīz izzvanīs veco un iezvanīs jauno.

Padomāsim par to, ko mēs esam darījuši aizvadītajās trīssimt sešdesmit piecās dienās. Vai mēs esam sasnieguši daudz? Kā mēs esam palīdzējuši Pitkērnas un visa tā, kas šeit ir, labklājībai? Varbūt Pitkērna mirst – mūsu nav daudz. Kāds ir mazākais cilvēku skaits, kas nepieciešams, lai Pitkērna turpinātu funkcionēt? Ir noteikts cilvēku daudzums, kas nepieciešams, lai vadītu lielās laivas, lai uzturētu kārtībā ceļus un takas un paveiktu visas citas lietas, kas būtiskas, lai padarītu dzīvi patīkamu visiem.

Airu laivas, kas nogādāja jūs līdz kuģiem, ir sen aizgājušas. Mēs vadām barkasus cauri Bauntija līča viļņiem ar airiem, kurus, iespējams, jūs esat airējuši. Mēs joprojām dodamies uz priekšu, bet viļņi ir spēcīgi. Jaunie dodas prom, vēl citi vēlas doties. Kāda ir mūsu nākotne? Pašlaik šeit ir piecdesmit seši pitkērnieši un pieci ārpusnieki – mazākais iedzīvotāju skaits simt gados. 1874. gadā aplēstais iedzīvotāju skaits bija septiņdesmit viens. Kas ir bijis iemesls šim samazinājumam?

Šogad mums ir piedzimuši divi bērni un bijušas trīs nāves. Trīspadsmit pitkērnieši ir devušies uz Jaunzēlandi – daži pēc medicīniskās aprūpes, cerot atgriezties, citi citu iemeslu dēļ, daži – lai redzētu pasauli un droši vien tur paliktu. Šķiet, daudziem ir patiesa rūpe – iespējams, Pitkērnai un pitkērniešiem laiks beidzas, ja mūsu skaits turpinās samazināties.

Ir taisnība, ka nopelnīt iztiku var būt grūti, it īpaši jau pērkot pirmās nepieciešamības preces par tādām uzpūstām cenām, bet ar tādiem zemiem ienākumiem. Taču ir arī taisnība, ka ananasu ir milzums, ka apelsīnu decembra raža ir ļoti dāsna, ka arī meloņu ir ļoti bagātīgi.

Ir taisnība, ka mums nākas lietot insekticīdus un minerālmēslus, lai iegūtu labas ražas, bet ir arī taisnība, ka Pitkērna joprojām ir brīva no noziedzības, netikumiem un narkotikām un ka klimats, kaut diezgan mikls un karsts pēdējās dienās, ir kopumā ļoti patīkams.

Jūs ārzemēs – varbūt jūs esat komfortabli iekārtojušies un jums ir viss, ko vēlaties. Jūs varbūt nevarat vai nevēlaties atgriezties. Bet mirkli padomājiet. Vai jūs būtu laimīgi, ja ikvienam būtu jāatstāj Pitkērna, jo ienākumi ir pārāk mazi? Pašlaik, ja jums sāktu klāties slikti, jūs droši vien sapakotos un dotos mājup tik ātri, cik ātri vien peldētu kuģis, bet vai tas vienmēr būs iespējams?

Padomājiet par tiem laimīgajiem gadiem, kad jūs joņojāt pa pakalniem, lasot guāvas, vajājot kazas vai varbūt makšķerējot, vai peldot pie Aizeka vai Bauntija līcī. Vai jums ir kādi ierosinājumi, kā mums palīdzēt? Cik maz mūsu ir jāpaliek, lai mēs būtu spiesti doties prom? Vai arī šīs divas auglīgās, apdzīvojamās zemes kvadrātjūdzes ir jāpiedāvā ārpusniekiem – pārapdzīvotajai pasaulei – un jāļauj citiem okupēt to, kas reiz bija mūsu mājas, mūsu dumpinieku senču mājas?

Mums vajag nopelnīt pietiekami, lai ikviens būtu laimīgs, un mums arī vajag dažus jaunus cilvēkus, kas atgrieztos un paliktu. Mums vajadzētu kādu nozari vai nozares, kas dotu mums uzticamu regulāru ienākumu, ar ko būtu pietiekami, lai nopirktu pamatā nepieciešamo – miltus no Anglijas, sviestu no Jaunzēlandes un apģērbu no Savienotajām Valstīm. Pārdomājiet to, zēni! Vai jūs varat atgriezties? Vai jūs varat sagādāt pietiekami iztikas, lai nodrošinātu ģimeni? Ja jā, iespējams, mēs varam no jauna apdzīvot mirstošu zemi.

Iespējams, Pitkērnas lielākā vajadzība ir labs, uzticams ūdens avots. Vai tas var tikt radīts ar aizdambēšanu, urbšanu vai sālsūdens destilāciju – tas ir izaicinājums; bet ar ūdeni mēs varam izaudzēt vairāk, iespējams, sasaldēt vairāk vai konservēt vairāk mūsu dārzu ražas un kļūt neatkarīgāki no ārpasaules. Pārāk bieži sausums ir radījis daudz problēmu, un maz kas ir darīts, lai atrisinātu ūdens problēmu!

Mani līdzcilvēki, ja jūs nevarat atgriezties, vai jūs varat palīdzēt atrast risinājumu, lai Pitkērna turpinātu kustēties? 1975. gads ir priekšā – droši vien stipri vēji un bangaina jūra? Neviens vīrs, sieviete vai bērns nespēj tam stāties pretī viens. Stāsimies tam pretī kopā, strādāsim kopā un ar Dieva palīgu droši stāsimies pretī visiem pārbaudījumiem, kas mums priekšā!"

Jau atkal ļoti latviski motīvi, vai ne? Kāpēc gan ar mums notiek tas viss, kas ar mums notiek... Bet patiesi, kāpēc gan cilvēku šajā paradīzes salā kļūst aizvien mazāk un mazāk? Varbūt tāpēc, ka tā ir ne tikai paradīzes sala? Vai varbūt, kā daudzi uzskata, tāpēc, ka šīs salas paradīze sen ir zudusi? Jā, man daudz kas vēl jāuzzina par razbainieku salu un tās iemītniekiem."

Novērtē šo rakstu:

3
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...