Agrāk man melnais PR šķita traģēdija, tagad es saprotu, ka tā ir komēdija

“Faktu pārbaudītāji” gan nav pamanījuši, ka es savos rakstos izmantoju atsauces un konkrētās prognozes nav viss manas, bet gan starptautiski atzīta ASV ģeopolitiķa Džordža Frīdmana skatījums uz iespējamo Eiropas nākotni. Bet pieņemu, ka Frīdmens arī ir “fašists”. Arī kopumā raksta līmenis ir tik pat “augsts” - seko citas puspatiesības un nepatiesības, piemēram, ka Azovs slavinot Breivīku utml.

Kā tad ir patiesībā? Kopš Maidana notikumiem un Krievijas agresijas pret Ukrainu es uzturu kontaktus ar gandrīz visām Ukrainas nacionālistu organizācijām – “Nacionālistu kongresu”, “Svobodu”, “Azov”/“Nacionālo korpusu”. Tā ir mana personiska iniciatīva un atbildība. Es noliecu galvu ukraiņu nacionālistu priekšā, kuru brāļi ir krituši frontē.

Starp šiem cīnītājiem ir īpaši jāizceļ “Azov” - vairāki desmiti no viņiem ir atdevuši savas dzīvības par savu un mūsu brīvību. Tieši azovieši 2014. gadā sakāva prokrieviskos separātistus Mariupolē, neļaujot Krievijai izveidot savienojumu starp okupēto Doņecku, Lugansku un Krimu. Ja tas būtu noticis, tad Krievija būtu sasniegusi savu militāri stratēģisko mērķi un tagad tai būtu “brīvas rokas” darboties Baltijas virzienā, ko Re:Baltica piemin arī Raivis Dzintars. Patiesība ir tā, ka ukraiņu nacionālisti lej asinis frontē, lai tas nebūtu jādara mums. Mums būtu jābūt pateicīgiem.

Diemžēl ir žurnālisti, kas sēž savos dīvānos un izmanto šo miera stāvokli lai azoviešus nogānītu. Šāds žurnālists ir jau iepriekš minētais Leonīds Ragozins. Viņš mani uzrunāja uz interviju, un es atteicos. Ikviena intervija ir iespēja kaut nedaudz ietekmēt medija gala vēstījumu plašākai sabiedrībai. Bet ar nosacījumu, ka žurnālists nav pilnībā aizspriedumains. Šis nebūtu tas gadījums. Pārbaudot informāciju par šo Ragozinu, redzēju:

- Kremļa retorikas “labākās tradīcijas”. Piemēram, Ušakova bēgšanu no atbildības par korupciju Rīgā viņš ir dēvējis par “drausmīgi ksenofobiskas” kampaņas sekām. Savukārt Latvijas valdību viņš dēvē par “etniski tīru populistu, ultranacionālistu un pašpasludinātu liberāļu valdību”, kuras mērķis esot izslēgt krievus...;

- Gada lielākās viltus ziņas izplatīšanu – Kovingtonas (ASV) katoļu skolēnu apmelojošo video, kurā parasti zēni tika pataisīti par “rasistiem”, jo valkāja Trampa kampaņas cepurītes un atļāvās pasmaidīt. Beigās izrādījās, ka tieši viņi bija rasisma upuri! Tas netraucēja Ragozina kungam rakstīt, ka šie zēni ir “topošais ļaunums, kas vēl nav atklājis savu pilno destruktīvo spēku”. Attiecīgie tvīti pielikumā kā attēli;

- Iestāšanos pret imigrācijas likuma grozījumiem, kas paredzētu 5000 eiro iemaksu no ārzemniekiem par atkārtotas termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu. Drošības policija ir atzinusi, ka uzturēšanās atļaujas ir ilgtermiņa nacionālās drošības risks.

Atklāti viņam arī uzrakstīju, ka intervija visticamāk būs lieka laika tērēšana, jo viņam ir tendence paust prokremliskus vēstījumus un izplatīt viltus ziņas. Acīmredzot man bija taisnība.

Par vietni The New Nationalism nebūt nekaunos. Šo portālu izveidoju 2016. gadā, lai cīnītos pret Krievijas propagandu Eiropas nacionālistu vidē. Tam ir stabila lasītāju auditorija. Sava veida atzinība ir faktā, ka hakeri mājaslapai ir uzbrukuši vismaz divas reizes... Bet atšķirībā no Re:Baltica, kas par savu pastāvēšanu jūtas atbildīgi Sorosa priekšā, šo portālu uzturu bez jebkāda ārēja finansējuma. Tajā ir brīva reģistrācija, tāpēc atbildību par katra autora viedokli (vai katra autora paziņu loku) es nevaru uzņemties. Tomēr sekoju līdzi, lai netiktu pausti naidīgi vai rasistiski viedokļi.

Vai Intermarium (Baltijas-Adrijas-Melnās jūras savienība) ideja esot pretrunā ar NATO un ES idejām? Ja Ragozina kungs būtu iedziļinājies manos rakstos, nevis tikai meklējis, kam “piekasīties”, tad viņš nepalaistu garām, ka mana Intermarium ideja balstās Latvijas brīvības cīņu organizatora ģenerāļa Pētera Radziņa, Polijas maršala Juzefa Pilsudska un ģeopolitiķa Džordža Frīdmena atziņās, kā arī ASV politikas zinātnieka Semjuela Hantingtona idejā par civilizāciju sadursmi.

Šādā koncepcijā Intermarium nevis šķeļ Rietumus, bet gan veido jaunu kodolu esošajās struktūrās, protams, sadarbībā ar mūsu stratēģisko partneri ASV. Es nekādā veidā neesmu iestājies pret NATO – tieši pretēji, es to uzskatu par mūsu drošības garantu pārskatāmā nākotnē. Bet kāpēc es vienlaikus iestājos par Intermarium?

Pirmkārt, NATO valstis nav pilnībā vienotas. Šobrīd Francija un Vācija ar savu tuvredzīgo politiku šķeļ Eiropu un nevis attur Krieviju, bet gan iedrošina to uzbrukt citām Eiropas valstīm. Tāpēc ir nepieciešama ciešāka sadarbība Intermarium reģiona ietvaros, kas saprot Krievijas briesmas.

Otrkārt, ilgtermiņā Intermarium ir potenciāls klūt par vadošo Eiropas reģionu, stiprinot gribu aizstāvēt savu kultūru un neatkarību gan no radikālā islāma, gan Krievijas agresijas. Tā ir taisnība, ka „Azov” interpretācijā Intermarium ir alternatīva ES un NATO, kas ir radikālāk nekā mani vai citu NA biedru uzskati, taču no Ukrainas perspektīvas tas ir saprotams, ņemot vērā ES lielvalstu vēso attieksmi pret Ukrainu. Par labu arī nenāk lielvalstu nespēja pildīt 1994. gada Budapeštas memorandu, saskaņā ar kuru tās apsolījās aizsargāt Ukrainas suverenitāti.

Kas ir “Azov”? “Azov” faktiski ir Ukrainas armijas elites vienība, kas ir saņēmusi augstus valsts apbalvojumus par sasniegumiem frontē. “Azov” aug un pilnveidojas – drīzumā no bataljona pārtaps par brigādi. Jā, sākumā „Azov” bija arī radikālāki cilvēki, jo šī organizācija burtiski izauga no ielas. Taču šie nacionālistu “huligāni” bija tie, kas Maidana laikā patrieca korumpēto Janukoviča režīmu, kamēr liberāļi aicināja “neeskalēt situāciju”. Azovieši ar savām asinīm ir pierādījuši savu lojalitāti Ukrainai.

Ja kāds meklē draudus Eiropai, tad atliek paskatīties, piemēram, Francijas virzienā. Tas ir liberāļu elks Makrons, kas līdzīgi Ždanokai piesauc Eirāziju no Lisabonas līdz Vladivostokai, nevis azovieši. Lieki arī piebilst, ka Ukrainā nav neviena liberāļu bataljona, kas cīnītos par pret prokrieviskajiem separātistiem, – šo “melno darbu” dara nacionālisti, kamēr liberāļi viņus pārgudri kritizē.

Var jau izmantot vainu pēc asociācijām. Kā jau minēju, esmu pazīstams ar gandrīz visām ukraiņu nacionālistu organizācijām. Tas bija tikai gaidāms, ka kāds ar ļoti selektīvu “faktu” atlasi un "paziņu paziņu paziņām" mani mēģinās sasaistīt ar “tumsas spēkiem”. Taču viss parādās pilnīgi citā gaismā, ja vien ir interese par patiesību. Kā jau paredzēju, Ragozinam šādas intereses nebija. Mērķis bija pavisam cits.

Kā teica ģenerālis Radziņš: “Ukrainas liktenis izšķirs arī Baltijas valstu likteni.” Es un mans portāls New Nationalism turpinās informatīvo darbu Latvijas un Ukrainas aizstāvībai, kamēr Ragozins var turpināt aizstāvēt Ušakovu. Tā nu ir sanācis, ka piecus gadus pēc maidana liberāļi atkal atgriežas savā komforta zonā – cīņā pret “fašistiem” vienā balsī ar Krievijas propagandas mašinēriju, kamēr viņu elki Rietumeiropā kā Makrons gatavo Ukrainas un arī Baltijas ģeopolitisko nodevību.

Novērtē šo rakstu: