Iesaki rakstu: 
Strādājot ar pēdējā laika iniciatīvām kriminālsodu politikas jomā, rodas iespaids, ka esam, pašiem nemanot, sākuši pildīt kādu “valsts sodu politikas plānu” vai “ieslodzījuma vietu revitalizācijas programmu”, par kuru lielākā daļa no mums varētu gūt priekšstatu, ja palūkotos uz vairākiem Saeimā izskatāmiem Krimināllikuma grozījumiem kopumā.
Katra jauna iniciatīva stiprina pārliecību par to, ka jaunbūvējamais Liepājas cietums tiešām ir ļoti tālredzīgs projekts un to pat, iespējams, derētu paplašināt, kamēr vēl nav pabeigti projektēšanas darbi. Tas, ko es kā juriste saskatu: esošā politiskā vara ar kriminālsodu politikas palīdzību ir sākusi agresīvi sargāt savas tiesības uz iedzīvotāju nodokļiem un nodrošināties ar visa veida pārspīlētiem kontroles mehānismiem pār indivīdu un tā izteiksmes un rīcības brīvību.
Tā vien izskatās, ka visi “burkāni” jau ir izbeigušies un palikušas tikai “rīkstes”, jo kā lai citādāk saprot to, ka viens pēc otra tiek ieviesti aizvien bargāki sodi ar reālu brīvības atņemšanu: gan par “aplokšņu algu” izmaksāšanu, gan par valsts varas diskreditēšanu, gan par jaunām politiskām iniciatīvām.
Par tādu jaunievedumu kā cietumsods par “aplokšņu algu izmaksāšanu”[1] būtu skaidrs: centieni apkarot ēnu ekonomiku ir vainagojušies ar smagu piedraudējumu uzņēmējiem - valsts budžetam VAJAG naudu. Ir acīmredzami - uzticība tam, ka valdība godprātīgi tērē valsts budžetu, ir pilnībā sagrauta: jebkuras skaistas infografikas par budžeta naudas tēriņiem pamatīgi noblāv blakus ziņām par VID darbinieku likumpārkāpumiem un neizskaidrojamiem ienākumiem, kā arī valsts naudas izšķērdēšanu, pieminot kaut vai to pašu skandālu VID ēkas sakarā.
Turklāt, ja rūpes par godīgiem uzņēmējiem un vēlme aizsargāt darba ņēmējus būtu tik liela, tad loģiski būtu, pirmkārt, ķerties klāt pie algu nemaksātājiem, kuri smagi piekrāpj darba ņēmējus, ciniski atstājot cilvēku bez iztikas līdzekļiem. Ja valsts sev paredzētos nodokļus var izprasīt no uzņēmēja, piedraudot ar smagām sekām, tad attiecībā uz tādiem darba devējiem, kuri apzināti, ar nodomu algas neizmaksā pilnībā vai daļēji, nav nekāda regulējuma, un darbinieks paliek viens, cīnoties tiesā par savu taisnību.
Ja vien cietumsoda ieviešana par aplokšņu algu izmaksāšanu ietu roku rokā ar negodprātīgo darba devēju kontroles mehānismu, ieviešot kvazitiesas vai darba strīdus komisijas līdzīgi Igaunijas un Lietuvas praksei, tad varētu apgalvot, ka tā ir uzņēmēju godīgas konkurences vides sakārtošana. Taču Latvijas gadījumā – šāds sods ir kārtējā varas agresijas izpausme, kura nenesīs vēlamos rezultātus.
Kam kalpo Krimināllikums? Vai jaunie sodi ir domāti, lai mūs pasargātu vai iebiedētu? Kāpēc, piemēram, valdība un likumdevējs gadiem ilgi “spēlējas” ar dzimumnoziedzniekiem, te samazinot, te paaugstinot sodus par šaušalīgiem noziegumiem pret mazgadīgiem bērniem?[2] Kāpēc “jāauklējas” ar dzērājšoferiem, kuri katru gadu nogalina desmitiem cilvēku?[3]
Kāpēc nav lietderīgi sargāt mūsu iedzīvotājus no noziegumiem? Redzot to, cik lielās diskusijās reizēm ieslīgstam par visai nebūtiskām lietām, tai pašā laikā klusu un ātri pieņemot nopietnus Krimināllikuma pantus, manī nerodas pārliecība par to, ka valstī tiek virzīta izsvērta un koordinēta kriminālsodu politika. Šobrīd jau veidojas situācija, ka par neuzmanīgi izteiktu vārdu – vai tā būs nepakļaušanās amatpersonas spiedienam vai pastāvošās valsts iekārtas sirsnīga nolamāšana – cilvēks var saņemt lielāku sodu nekā par rūpīgi plānotu noziegumu pret personas veselību un dzīvību.
Pakāpeniski atgriežamies sociālismā ar tā dumjākajām tradīcijām – cietumsodiem par politiskām anekdotēm. Jā gan – atskanot šādiem juristu viedokļiem, noslēdzās apspriede pie nu jau slavenajiem šī gada 3.marta grozījumiem krimināllikumā desmitajā sadaļā “Noziegumi pret valsti”[4], kuri paredz būtiski paplašināt sodīšanas iespējas par ļoti dažādi traktējamām rīcībām un izteiktiem viedokļiem. Likumprojektam ir pievienota plaša anotācija, kurā tiek skaidrotas dažādas situācijas, kurās šie jaunie panti tiktu piemērojami, kā arī paskaidro dažādus jēdzienus [5]. Neskatoties uz apjomīgo anotācijas tekstu, pēc tās izlasīšanas rodas vēl vairāk jautājumu.
Tā, piemēram, likumprojekta 81.pants “Pret Latvijas Republiku vērsts aicinājums”, kas paredz brīvības atņemšanu tostarp arī par publisku aicinājumu gāzt valsts varu vai grozīt valsts iekārtu, anotācijā tiek skaidrots šādi: “Darbības, kas vērstas pret Latvijas Republikas konstitucionālajiem pamatiem un valsts pamatinteresēm, likumprojektā ir kriminalizētas neatkarīgi no šo darbību rakstura (organizatoriskas, vardarbīgas vai jebkādas citas darbības).”
…“Nodarījumu sastāvi ir nošķirami atkarībā no noziedzīgās darbības, nevis apdraudētajām interesēm. Vēršanās pret jebkuru no Latvijas Republikai vitāli svarīgajām interesēm pēc būtības ir vēršanās pret Latvijas Republiku kopumā”.
No izlasītā izriet, ka jebkura sabiedrības neapmierinātība ar valsts līmenī pieņemtiem lēmumiem, politiku vai valsts pārvaldē notiekošo varētu tikt kvalificēta kā valsts intereses apdraudoša. Bet valsts intereses var traktēt ļoti plaši.
Vai pilsoniskās iniciatīvas par Latvijas izstāšanos no Eiropas Savienības, par Latvijas atteikšanos piedalīties patvēruma meklētāju izmitināšanas plānā vai arī jaunu patvēruma meklētāju neuzņemšanu, iniciatīvas pret Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) parakstīšanu arī turpmāk varētu tikt uzskatītas par valsts interesēm kaitējošām darbībām, un vai parakstu vākšana par tautas vēlētu prezidentu tagad apdraudēs pastāvošo valsts iekārtu? Vai sauklis “Atlaist Saeimu!” tagad arī būs noziedzīgs?
Tāpat ir interesants jaunais pants - 6. KL 81.1 pants “Palīdzība ārvalstij pret Latvijas Republikas drošības interesēm vērstā darbībā”, kurš paredz atbildību par palīdzību ārvalstij vai ārvalsts organizācijai kaitīgā darbībā, pret Latvijas Republikas drošības interesēm. Likuma autori panta nepieciešamību skaidro ar cīņu pret propagandu un dezinformācijas izplatīšanu, kas izpaužas tai skaitā valsts amatpersonu diskreditēšanā.
Un ko tagad iesākt žurnālistiem, kuri reizēm ar saviem apgalvojumiem un apcerējumiem mēdz diskreditēt Latvijas valsts amatpersonas starptautiskās sabiedrības acīs? Vai Ingai Spriņģei par Re:Baltica pētījumu[6], dažiem tvitera ierakstiem[7] un citām dīvainām aktivitātēm[8] tagad būtu jādodas cietumā par to, ka viņa dezinformē sabiedrību un sagroza valsts varas pārstāvju politiskās iniciatīvas faktus? Tas jau būtu par traku!
Neuzskatu, ka šāda kriminālsodu politika ir jelkādā veidā savietojama ar Satversmes 100.pantā noteikto cenzūras aizliegumu. Tagad gan būtu īstais laiks visiem cīnītājiem par vārda brīvību celties kājās un iestāties pret nopietnu apdraudējumu katra žurnālista un politiski aktīva indivīda izpausmes brīvībai, ja vien vārda brīvība šiem cīnītājiem neaprobežojas tikai ar tiesībām apcerēt eksperimentālu dzejoli skolā.
Bez jau pieminētajiem pantiem jaunajā likumā ir vēl daudz dažādu dīvainību, bet mulsina tas, ka, uzklausot daudz konstruktīvas kritikas no deputātu puses, iesniedzēji no Drošības policijas uz beidzamo lasījumu solījās vien pielabot to pašu skaidrojošo anotāciju, atstājot pašus pantus nemainīgus. Nezinu gan, vai, aizturot cilvēku par aicinājumu nevardarbīgi grozīt valsts iekārtu, policija vēl papildus paspēs ielūkoties divu desmitu lapaspušu garajā anotācijā?
Skaidrs gan ir viens: gatavojoties karam, lai kāda būtu šī kara forma, no politiskās varas puses ir ļoti neapdomīgi iebiedēt savu tautu, vienlaikus sagaidot no tās izlēmīgu rīcību svešas valsts agresijas gadījumā.
No ārējā apdraudējuma Latviju sargā NATO kontingents un pieaugošais aizsardzības budžets, kurš prioritātes ziņā jau ir pārspējis tautas ataudzes mērķi. Centīgi bruņojoties ar dažāda vecuma un kalibra tehniku, būtu jāatceras, ka drošas un spēcīgas valsts pastāvēšanas nosacījums, pirmkārt, ir paēduši un laimīgi valsts iedzīvotāji. Turpretī pats vienkāršākais ceļš, kā saglabāt drošu, bet patukšu valsti, ir – piemeklēt pantu katram “šaubīgajam” un ieviest tik stingru režīmu, ka nodokļus visi maksāsim vēl pirms stāšanās darbā, bet par kādām politiskām iniciatīvām pat padomāt būs bail. Uz to arī ejam – uz to vienkāršāko ceļu, dārgie draugi!
[1] http://www.la.lv/par-aploksnu-algu-maksasanu-draudes-cietumsods/
[2] http://www.la.lv/tm-bernu-tiesibu-aizsardzibas-inspekcija-neizprot-grozijumus-kriminallikuma/
[3] http://nra.lv/latvija/164781-kalnmeiers-kriminalatbildibas-piemerosana-problemu-ar-dzerajsoferiem-neatrisinas.htm
[4]http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/30EDC058E283C869C2257F6A003B9620?OpenDocument#a
[5]http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/30EDC058E283C869C2257F6A003B9620?OpenDocument#b
[6]http://www.rebaltica.lv/en/investigations/russia_and_family_values/a/1297/putin%E2%80%99s_children.html
[7] http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/29660-komentars-inga-springe-neiztur-melu-detektoru
[8] http://www.medicine.lv/raksti/seminara-meginas-kliedet-mitus-par-jauniesu-seksualo-izglitibu
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
