Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Augstā Satversmes aizsardzības biroja amatpersona Aigars Bors, kura sieva izrādījusies apjomīgā naudas atmazgāšanā aizdomās turētā Arta Hartmaņa ilggadēja biznesa partnere, nav pirmais Latvijas specdienestu vadības pārstāvis, kas aizvadītajos gados muļķīgi „iekritis”. Pietiek publicē fragmentu no apgādā Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005, kas uzskatāmi rāda, kādās nemitīgās slepeno dienestu reorganizācijās un kadru tīrīšanās, aizraujošos savstarpējos ķīviņos un „kompromatu karos” aizritējusi Latvijas specdienestu mūslaiku vēsture.

Slepenās konkurences sākums

Lai cik nesimpātiska tautas lielākajai daļai liktos mūžībā aizgājusī čeka, tomēr jau 1991. gada nogalē bija skaidrs, ka kaut kāda drošības struktūra būs vajadzīga arī atjaunotajai Latvijas Republikai. Īsu brīdi gan pastāvēja ideja jauno struktūru veidot uz VDK bāzes, atlasot lojālākos darbiniekus un nosaukumu nomainot uz Latvijas Drošības komiteju, tomēr politiķu aprindās šāds projekts atbalstu neguva, kaut gan 1991. gada vasarā pat bija uzsākta VDK reorganizācija ar domu palielināt komitejas saikni ar Latvijas valdību. Kā savās atmiņās atceras pēdējais VDK šefs Edmunds Johansons, bijis pat noteikts pārejas periods, kura laikā komitejas darbības sankcionētu gan PSRS VDK, gan Ivara Godmaņa valdība. Punktu šai iecerei pielika augusta pučs, pēc kura komiteja ar parlamenta lēmumu uz ātru roku vienkārši tika likvidēta.

Tu nu apmēram pusgadu Latvija dzīvoja bez sava specdienesta, ja vien par tādu neuzskatām vēl padomju laikus piedzīvojušo Iekšlietu ministrijas Informācijas departamentu. Toties vēl pēc brīža slepenie dienesti sāka augt kā sēnes pēc lietus. 1992. gadā uz tā saukto „balto berešu” – par Augstākās padomes apsargiem pārveidotā Pirmā policijas bataljona – bāzes tika izveidots Valsts drošības dienests (DD), par kura pirmo vadītāju kļuva Juris Vectirāns (attēlā), kura amats pirms bataljona komandiera posteņa bija Pārlielupes cietuma priekšnieka vietnieks.

Teorētiski dienestam vajadzēja nodarboties ar valsts institūciju un diplomātisko pārstāvniecību apsardzi, taču praksē tas nereti pievērsās arī informācijas vākšanai, ieskaitot pat Krievijas armijas aktivitāšu novērošanu utt. Augstākās padomes prezidija 1992. gada jūnijā apstiprinātais DD nolikums pāris gadus tika slēpts no sabiedrības, bet, kad beidzot nonāca atklātībā, izrādījās, ka dienesta galveno uzdevumu vidū minēta arī pretizlūkošana, informācijas vākšana un analīze, sadarbība ar ieinteresēto valstu specdienestiem un valsts noslēpumu aizsargāšana.

Loģiski, ka arī DD struktūrā bija gan pretizlūkošanas pārvalde, gan ārējās novērošanas pārvalde, gan speciālo uzdevumu vienība. Turklāt nolikumā brīnumu lietas bija sarakstītas arī par dienesta funkcijām, pienākumiem un jo īpaši tiesībām, kuru vidū, bija piemēram, tiesības lietot arī „fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, roku dzelžus, durkļus, dunčus, zobenus, sasiešanas līdzekļus, stekus, asaras izraisošas vielas, speciālas krāsvielas, psiholoģiskas iedarbības gaismas un skaņu ierīces, ierīces likumpārkāpēju ieņemto telpu atvēršanai, šķēršļu sagraušanas un transporta piespiedu apstādināšanas līdzekļus, ūdensmetējus, bruņumašīnas, helikopterus un citus speciālos transportlīdzekļus, kā arī dienesta suņus un zirgus”.

Jau drīz vien DD plašās pilnvaras radīja labi saprotamu politiķu uztraukumu. Par DD „krusttēvu” un aizbildni tika uzskatīts Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, tādēļ ne viens vien politiķis bažījās, ka dienesta savāktā informācija (un ne tikai tā vien, kas attiecas tieši uz parlamenta apsardzes jautājumiem) taisnā ceļā nonāk pie parlamenta otrās personas. Situāciju vēl jo kuriozāku padarīja fakts, ka pirmo gadu DD darbībai likumīga pamata nemaz tā īsti nebija, jo dienesta darbu reglamentēja nevis likums, bet tikai jau minētais AP prezidija nolikums.

Tajā pašā 1992. gada slepeno dienestu listi papildināja vēl divas iestādes – Aizsardzības ministrijas Informācijas dienests (mazliet vēlāk pārdēvēts par Ziņu dienestu) un zemessardzes dienests G–2. Jau specdienestu veidošanas pirmajos mēnešos attiecības starp tiem veidojās diezgan īpatnējas, un nav brīnums, ka arī vēlākajos gados starp tiem valdošā konkurence brīžam pieņēma viegli neveselīgas formas. Šķiet, antipātiju pirmā izpausme datējama tieši ar 1992. gadu, kad izcēlās konflikts starp Ziņu dienesta šefu Ausekli Pļaviņu un viņa padoto Gunāru Kandi.

Priekšnieks apgalvoja, ka galvenās domstarpības radušās jautājumā par to, kādu informāciju Ziņu dienestam vajadzētu vākt, – ja Pļaviņš koncentrējies uz militāra rakstura datiem par iespējamiem valsts apdraudējumiem, tad Kandim paticis vākt ziņas arī par Latvijas politiķiem, ko gan dienesta specifika nemaz neparedzēja. Strīds beidzās ar to, ka Kandis pacēla cepuri un pameta Ziņu dienestu (cik noprotams, pamešana vainagojās ar pamatīgu skandālu dienesta telpās, no kurām Kandi izmetusi priekšniecības izsauktā automātistu vienība), līdzi paņemot arī vairākus kolēģus un laikam jau arī dienesta datu bāzi.

Vismaz Ziņu dienestā palikušie darbinieki bija pilnīgi pārliecināti, ka datu bāzi paņēmuši „aizgājēji”, kaut gan oficiālā versija apgalvoja, ka dati gājuši zudumā, kad viens no darbiniekiem datorā ievadījis nepareizu paroli. Tomēr, zinot informācijas vācēju visai pedantisko attieksmi pret savāktajiem datiem, versija par to, ka kaut kas tā netīšām varēja vienkārši iet zudumā, neliekas neko ticama.

Zudumā informācija droši vien negāja vēl kāda iemesla dēļ – nekur jau no slepeno dienestu lauciņa Kandis nepazuda, vienkārši pārgāja uz zemessardzi un sāka vadīt tās informācijas vākšanas dienestu G–2. Turklāt darīja to tik veiksmīgi, ka tika uzskatīts par īstu zemessardzes „pelēko kardinālu”, kura informācijas apcirkņos ir interesantas lietas ne tikai par aizsardzības jautājumiem vien. Bet, kas attiecas uz datu bāzu zudībām, tad deviņdesmito gadu sākumā tās nebija nekas pārsteidzošs – diezgan pamatīgu skandālu tolaik sarūpēja arī Iekšlietu ministrijas Informācijas departamenta priekšnieka vietnieks Sergejs Ļubimovs, kurš daļu dienesta dokumentu bija pārvietojis uz savu personīgo kartotēku. Par šādu pārkāpumu gan viņam nācās šķirties no amata. Tāpat ar datu pilnām rokām, pēc visa spriežot, valsts darbu (gan ne pēc savas iniciatīvas) pameta prāvs pulks Kriminālpolicijas organizētās noziedzības apkarošanas – 6. daļas darbinieku ar daļas vadītāju Sergeju Čerņonoku priekšgalā.

Gluži tāpat nekas pārsteidzošs un tiem laikiem ārkārtējs nebija slepeno dienestu darbinieku savdabīgā uzvedība. Piemēram, jau pieminētais G–2 dienests deviņdesmitajos gados ļoti čakli vāca informāciju par dažādām komercfirmām, meklējot tajās valstij kaitīgus kadrus. Kas uzskatāmi par kaitīgiem kadriem – to lēma paši G–2 darbinieki. Ja par šādām izdarībām informācija atklātībā tā arī neparādījās, tad kādu 1995. gadā notikušu skandālu notušēt neizdevās. Proti, kādu nakti Rīgas ceļu policijas patruļa apturēja trīs automašīnas, kuras pārsniedza braukšanas ātrumu. Kad policisti gribēja pārbaudīt, vai mašīnu vadītāji nav dzēruši, tad braucēji ieslēdzās mašīnās un pa rāciju izsauca papildspēkus. Tad arī atklājās, ka kompāniju veido G–2 darbinieki, kuri nule nosvinējuši kādas kolēģes dzimšanas dienu.

Jau pēc brīža konflikta dalībnieku pulks ievērojami palielinājās, jo policistus atbalstīt atbrauca Olaines zemessargi, bet G–2 brigādi – Kandis kopā ar zemessardzes specvienību. Sekoja vētraina izskaidrošanās par tēmu, vai policijai vispār ir tiesības pārbaudīt G–2 darbiniekus, ko noslēdza kārtīga izvillošanās: Kandis vienu policistu esot iedunkājis un norāvis viņam uzpleci, ko mēģinājis iebāzt likuma sargam mutē, savukārt pārējie policisti tikmēr kāvušies ar citiem zemessargiem. Nav izpalikusi arī ieroču vicināšana, ko pārtrauca tikai kāda augsta ranga policijas virsnieka ierašanās.

„Ja cilvēks savu personisko ambīciju apmierināšanai izmanto bruņotus valsts formējumus, uzbrūk un piekauj policistu, kā arī ir gatavs apšaut Ceļu policijas darbiniekus tikai tāpēc, ka tie pilda savu pienākumu, proti, aiztur iereibušus autovadītājus, tad viņam nedrīkst uzticēt ieroci un, vēl jo vairāk, ļaut komandēt citus bruņotus cilvēkus. Tas liek arī apšaubīt Kanda kā specdienesta vadītāja lojalitāti valstij un liek domāt par to, kādiem nolūkiem viņš varētu izmantot savā rīcībā esošo informāciju,” – tik kategoriski atklātā vēstulē G–2 šefa uzvedību novērtēja Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis Odisejs Kostanda (kuram, starp citu, 1996. gada sākumā pašam nācās publiski sūdzēties par „tautas ienaidniekiem”, kuri cenšoties viņu izsviest no Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja posteņa), un varētu domāt, ka pēc šādas reakcijas Kandim no amata tā kā būtu jāšķiras. Bet nekā nebija, jo zemessardzes vadība izrādījās krietni mīkstsirdīgāka: lai gan ekspertīze secināja, ka divu mašīnu vadītāji tiešām bija iereibuši, G. Kandim par sacelto traci tika vien izteikts rājiens.

Eksčekistu jautājums

1993. gadā esošajiem dienestiem pievienojās vēl viens – Iekšlietu ministrijas Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments jeb VESAD, kurā apvienojās tās pašas ministrijas 1991. gadā izveidotais Informācijas departaments (par kuru iekšlietu ministram Ziedonim Čeveram nācās vēl un vēlreiz publiski apliecināt, ka tas nav, nu nav nodarbojies ar izlūkošanu un pretizlūkošanu) un valdības apsardzes dienests. Tieši šis dienests, par kura pirmo šefu tika iecelts valdības apsardzes priekšnieks Raimonds Rožkalns, mantojumā no Informācijas departamenta saņēma bariņu bijušo čekistu (no 172 departamenta darbiniekiem bijušie VDK štata darbinieki bija aptuveni 50), un tā darba lauks bija ievērojami plašāks nekā konkurentiem – sākot ar ekonomiskās noziedzības apkarošanu un radikālu grupējumu pieskatīšanu un beidzot ar ministru apsardzību un terorisma apkarošanu. Tieši nepieciešamība stingrāk apkarot ekonomisko noziedzību arī tika minēta kā galvenais iemesls VESAD izveidošanai.

1993. gada martā Čevers bez mazākā mulsuma publiski paziņoja – jā, jaunizveidotā VESAD funkcijas tiešām pārsniedzot Iekšlietu ministrijai likumdošanā noteiktās pilnvaras, taču tas tikšot labots, mainot likumus. Loģiski, ka pārējiem dienestiem jaunais veidojums ar plašajām pilnvarām ne visai patika, tādēļ ik pa brīdim „labi ļaudis” politiķiem atgādināja, ka VESAD nevar uzticēties, jo tur taču strādā arī bijušie čekisti. Piemēram, kāds Drošības dienesta virsnieks ziņojumā priekšniecībai (ko tā savukārt gādīgi nodeva parlamenta deputātiem) skaidri un gaiši norādīja: „Nav saprotams, ar kādu atļauju Čevers pieņēma darbā veselu rindu čekistu un PSRS VDK izlūkdaļu pilnā sastāvā (izņemot priekšnieku), izveidojot Informācijas departamentu, pēc tam VESAD. Par šā veidojuma lojalitāti Latvijai ir lielas šaubas.”

Bijušo štata čekistu (kuru vidū bija arī ne mazums patiešām unikālu speciālistu – piemēram, rokrakstu ekspertu utml.) jautājums kā karsts kartupelis tika viļāts vēl vairākus gadus. Galīgo lēmumu par valsts drošības iestādēs strādājošo bijušo VDK un izlūkdienesta – GRU darbinieku atlaišanu Nacionālās drošības padome pieņēma tikai 1995. gada 11. septembrī (tad tas vēl nebija nekāds nozīmīgais datums), un arī tad nācās secināt, ka atvēlēto trīs mēnešu laikā no četriem desmitiem valsts darbā palikušo eksčekistu valsts darbu pametuši tikai 15.

Turklāt tas nebūt nenozīmēja, ka bijušie padomju drošībnieki pameta arī valsts darbu: piemēram, tas pats Pļaviņš kļuva par jaunradītās Nacionālo bruņoto spēku izlūkošanas pārvaldes (kaut arī jau līdz tam NBS bija tieši tāda paša nosaukuma struktūra) priekšnieku – uz šo struktūru lēmums, lūk, neattiecās, jo tā nebija iekļauta oficiālo valsts drošības iestāžu skaitā. Savukārt vēl pēc tam izrādījās, ka sevišķi nozīmīgi speciālisti ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas atļauju darbu valsts drošības iestādēs varēja turpināt arī nākamajos gados, – pēdējie pieci eksčekisti, tostarp arī specvienības Omega (kura 1994. gadā tika pie pirmā ķīlnieka atbrīvošanas – noziedznieks bija sagūstījis aptiekas darbinieci Rīgā, Elizabetes ielā 12 un pieprasījis degvīnu, šampanieti un narkotikas) komandieris Juris Grabovskis, tās pameta tikai 2003. gadā. (Un arī tad viņi neaizgāja nebūtībā: piemēram, darbā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā stājās divi eksčekisti –bijušais Ekonomikas policijas biroja vadītāja vietnieks Valdis Bekešs un Drošības policijas bijušais darbinieks Ilmārs Susējs. Tiesa, 2005. gadā aiziet viņiem nācās arī no turienes, un lieta beidzās – kaut patiesībā vēl nemaz nebeidzās – ar Satversmes tiesu, kura sāka skatīt lietu par amatu aizliegumiem bijušajiem VDK darbiniekiem.)

Tikmēr strīdiem par specdienestu uzdevumiem un slepenas informācijas sargāšanu zināmu pikantuma devu piešķīra fakts, ka līdz pat deviņdesmito gadu vidum Latvijā ar likumu nebija noteikts, kas īsti uzskatāms par valsts noslēpumu, kā šie noslēpumi glabājami un kas draud personām, kuras noslēpumus izpaudīs. Gadījās pat viena otra kurioza situācija, piemēram, jau 1994. gadā informācija par valsts drošības iestāžu štatiem, aprīkojumu un finansēm tika pasludināta par valsts noslēpumu, taču, tā kā attiecīga likuma nebija, tad, ja kādam būtu pieticis drosmes šādus datus publiskot, ar šīs personas saukšanu pie atbildības varētu rasties šādas tādas problēmas.

1996. gada rudenī gan likums par valsts noslēpumu beidzot tika pieņemts, nosakot, ka valsts noslēpums ir „tāda militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm”. Tika arī noteikta informācija, kas nekādā gadījumā nedrīkst būt valsts noslēpums – „1) par stihiskām nelaimēm, dabas vai citām katastrofām un to sekām; 2) par vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli, kā arī demogrāfisko situāciju; 3) par cilvēktiesību pārkāpumiem; 4) par noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību; 5) par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām; 6) par valsts vadītāju veselības stāvokli”. Taču vienalga vēl pagāja labs brīdis, kamēr valsts iestādes izstrādāja noslēpumu sarakstus, nosakot, kādi tieši dati uzskatāmi par konfidenciāliem un slepeniem.

Slepenie skandālisti

Iepazīstoties ar specdienestu domstarpībām un strīdiem, vietā būtu jautājums – bet kāds labums valstij un tās vadītājiem tika no daudzo dienestu eksistences un konkurences? Vai valdība un parlaments no tiem saņēma precīzu un noderīgu informāciju? Premjerministrs Valdis Birkavs 1993. gada vasarā, jautāts par specdienestu konkurenci, varēja vien dziļdomīgi bilst: „Konkurējoši informācijas dienesti nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja viņi tērē pārāk daudz valsts naudas un tiem ir pārāk maza atdeve. Manuprāt, situācija Latvijā ir tuvu tam. [..] Informācija, ko es saņemu no pašreizējiem dienestiem, ir acīm redzami nepilnīga un bez pietiekamas analīzes. Es nesaņemu informācijas savstarpējo salīdzinājumu, analīzi un secinājumus. Es esmu spiests to darīt pats, lai gan tas nav mans darbs.” Viņam piebalsot nācās arī Krastiņam, kuru nekāda informācija no VESAD nebija sasniegusi, neko prātīgu nepiegādājot arī G–2: „Runāt par kaut kādu regulāru un nopietnu informāciju vismaz es personiski nevaru.”

Vienu gan specdienesti nodrošināja visus deviņdesmitos gadus – regulārus skandālus un pārmetumus sīkākās un lielākās pretlikumībās. Tā, piemēram, 1993. gadā Drošības dienesta darbinieki tika turēti aizdomās par kontrabandistu „piesegšanu”: DD pārstāvji pie ostā iebraukušas jahtas Marika vienkārši nepielaida Jūras spēku pārstāvjus, kuri varēja vien noskatīties, kā piebraukušā automašīnā no jahtas tiek pārkrauti nezināma satura saiņi. Savukārt vēlāk tika apgalvots, ka saiņos bijusi... saplēsta bura, bet J. Vectirāns publiski mēģināja izlikties, ka tas viss bijis tik tāds joks.

DD savu īpatno dabu apliecināja arī tā paša 1993. gada augustā, kad tā darbinieki – viens no viņiem sevi nosauca par Uldi Aksiku, otrs par Aivaru Knoku (liekot presei izdomāt sugas vārdu „knoksiki”) – ieradās pāris redakcijās preses namā un paziņoja, ka turpmāk būšot attiecīgo izdevumu kuratori un pārbaudīšot patiesībai neatbilstošo informāciju, kas atrasta laikrakstu slejās. Savukārt 1994. gada pavasarī izrādījās, ka Drošības dienesta darbinieki mīl strādāt, izmantojot Saeimas preses dienesta žurnālistu akreditācijas kartes, un dienesta Informācijas pārvaldes priekšnieka Aļika Akmentiņa apgalvojumi, ka tas bijis vienkārši nepieciešams pasākums augstu ārvalstu amatpersonu vizīšu laikam, neizklausījās īsti ticami.

Vēl gadu vēlāk, 1995. gada martā DD darbinieki izcēlās jaunā skandālā: kad kriminālpolicijas darbinieku grupa ar aizturēšanas sankciju ieradās mājās pie kriminālās autoritātes Borisa Raigorodska, viņus pat pēc sankcijas uzrādīšanas mājā neielaida Raigorodska nolīgtie apsargi – DD darbinieki. Lieki teikt, ka pēc tam „krusttēvs” no Latvijas aši vien pazuda – tā vismaz ziņoja iekšlietu darbinieki. Savukārt vienīgā nepatikšana, kas piemeklēja attiecīgos DD darbiniekus, – viņus paklusām atvaļināja no darba, tā ka nav ko brīnīties, ka presei nācās ziņot par dienesta darbinieku „piehalturēšanu” arī Bankas Baltija saimnieka Aleksandra Laventa apsargāšanā.

Savu artavu specdienestu izdarību hronikai deva arī VESAD, kas 1994. gada janvārī ar valdības lēmumu bija likvidēts un pārveidots par Drošības policiju, un citi drošībnieki. Tā, piemēram, 1995. gada septembrī izrādījās, ka Militārās pretizlūkošanas dienests izrādījis interesi par iespējamu politisko aģitāciju bijušā Robežsargu brigādes komandiera Ivara Redisona un Valsts prezidenta padomnieka Daiņa Turlā izpildījumā. Savukārt pusotru gadu vēlāk kļuva zināms par Drošības policijas pārmērīgu entuziasmu Latvijas ekonomiskās suverenitātes nodrošināšanā – atklātībā nonāca jau bijušā Drošības policijas priekšnieka Rožkalna vēstule saistībā ar uzņēmuma Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršanu Latvijā, kurā bija arī šādas gana izteiksmīgas rindas: „Sakarā ar to, ka naftas produktu tirgus Latvijā ir nostabilizējies, firmas Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršana Latvijā nav vēlama...”

Turklāt, neraugoties uz visiem skandāliņiem un skandāliem, gan bijušie, gan esošie drošībnieki darbojās ar milzīgu dedzību un aizrautību. Rožkalns nespēja likties mierā pat pēc daļēji piespiedu pārcelšanās uz citu drošības struktūru: piemēram, Vakara Ziņās viņš cita starpā paziņoja – „uzmanīgu dara tas, ka no iekšlietu ministra puses notiek cenšanās „saņemt grožos” Drošības policijas konkrētu darbību – šito nedrīkst darīt, par tām amatpersonām nedrīkst vākt informāciju, savukārt par citām ir jāvāc kompromitējoši materiāli”. Izcēlās kārtējais skandāls, līdz beigu beigās augstās valsts amatpersonas nonāca pie diplomātiska atzinuma – Rožkalns vienkārši kā privātpersona esot atminējies senseno darbu Drošības policijā...

Novērtē šo rakstu:

16
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...