Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Augstā Satversmes aizsardzības biroja amatpersona Aigars Bors, kura sieva izrādījusies apjomīgā naudas atmazgāšanā aizdomās turētā Arta Hartmaņa ilggadēja biznesa partnere, nav pirmais Latvijas specdienestu vadības pārstāvis, kas aizvadītajos gados muļķīgi „iekritis”. Pietiek publicē fragmentu no apgādā Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005, kas uzskatāmi rāda, kādās nemitīgās slepeno dienestu reorganizācijās un kadru tīrīšanās, aizraujošos savstarpējos ķīviņos un „kompromatu karos” aizritējusi Latvijas specdienestu mūslaiku vēsture.

Slepenās konkurences sākums

Lai cik nesimpātiska tautas lielākajai daļai liktos mūžībā aizgājusī čeka, tomēr jau 1991. gada nogalē bija skaidrs, ka kaut kāda drošības struktūra būs vajadzīga arī atjaunotajai Latvijas Republikai. Īsu brīdi gan pastāvēja ideja jauno struktūru veidot uz VDK bāzes, atlasot lojālākos darbiniekus un nosaukumu nomainot uz Latvijas Drošības komiteju, tomēr politiķu aprindās šāds projekts atbalstu neguva, kaut gan 1991. gada vasarā pat bija uzsākta VDK reorganizācija ar domu palielināt komitejas saikni ar Latvijas valdību. Kā savās atmiņās atceras pēdējais VDK šefs Edmunds Johansons, bijis pat noteikts pārejas periods, kura laikā komitejas darbības sankcionētu gan PSRS VDK, gan Ivara Godmaņa valdība. Punktu šai iecerei pielika augusta pučs, pēc kura komiteja ar parlamenta lēmumu uz ātru roku vienkārši tika likvidēta.

Tu nu apmēram pusgadu Latvija dzīvoja bez sava specdienesta, ja vien par tādu neuzskatām vēl padomju laikus piedzīvojušo Iekšlietu ministrijas Informācijas departamentu. Toties vēl pēc brīža slepenie dienesti sāka augt kā sēnes pēc lietus. 1992. gadā uz tā saukto „balto berešu” – par Augstākās padomes apsargiem pārveidotā Pirmā policijas bataljona – bāzes tika izveidots Valsts drošības dienests (DD), par kura pirmo vadītāju kļuva Juris Vectirāns (attēlā), kura amats pirms bataljona komandiera posteņa bija Pārlielupes cietuma priekšnieka vietnieks.

Teorētiski dienestam vajadzēja nodarboties ar valsts institūciju un diplomātisko pārstāvniecību apsardzi, taču praksē tas nereti pievērsās arī informācijas vākšanai, ieskaitot pat Krievijas armijas aktivitāšu novērošanu utt. Augstākās padomes prezidija 1992. gada jūnijā apstiprinātais DD nolikums pāris gadus tika slēpts no sabiedrības, bet, kad beidzot nonāca atklātībā, izrādījās, ka dienesta galveno uzdevumu vidū minēta arī pretizlūkošana, informācijas vākšana un analīze, sadarbība ar ieinteresēto valstu specdienestiem un valsts noslēpumu aizsargāšana.

Loģiski, ka arī DD struktūrā bija gan pretizlūkošanas pārvalde, gan ārējās novērošanas pārvalde, gan speciālo uzdevumu vienība. Turklāt nolikumā brīnumu lietas bija sarakstītas arī par dienesta funkcijām, pienākumiem un jo īpaši tiesībām, kuru vidū, bija piemēram, tiesības lietot arī „fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, roku dzelžus, durkļus, dunčus, zobenus, sasiešanas līdzekļus, stekus, asaras izraisošas vielas, speciālas krāsvielas, psiholoģiskas iedarbības gaismas un skaņu ierīces, ierīces likumpārkāpēju ieņemto telpu atvēršanai, šķēršļu sagraušanas un transporta piespiedu apstādināšanas līdzekļus, ūdensmetējus, bruņumašīnas, helikopterus un citus speciālos transportlīdzekļus, kā arī dienesta suņus un zirgus”.

Jau drīz vien DD plašās pilnvaras radīja labi saprotamu politiķu uztraukumu. Par DD „krusttēvu” un aizbildni tika uzskatīts Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, tādēļ ne viens vien politiķis bažījās, ka dienesta savāktā informācija (un ne tikai tā vien, kas attiecas tieši uz parlamenta apsardzes jautājumiem) taisnā ceļā nonāk pie parlamenta otrās personas. Situāciju vēl jo kuriozāku padarīja fakts, ka pirmo gadu DD darbībai likumīga pamata nemaz tā īsti nebija, jo dienesta darbu reglamentēja nevis likums, bet tikai jau minētais AP prezidija nolikums.

Tajā pašā 1992. gada slepeno dienestu listi papildināja vēl divas iestādes – Aizsardzības ministrijas Informācijas dienests (mazliet vēlāk pārdēvēts par Ziņu dienestu) un zemessardzes dienests G–2. Jau specdienestu veidošanas pirmajos mēnešos attiecības starp tiem veidojās diezgan īpatnējas, un nav brīnums, ka arī vēlākajos gados starp tiem valdošā konkurence brīžam pieņēma viegli neveselīgas formas. Šķiet, antipātiju pirmā izpausme datējama tieši ar 1992. gadu, kad izcēlās konflikts starp Ziņu dienesta šefu Ausekli Pļaviņu un viņa padoto Gunāru Kandi.

Priekšnieks apgalvoja, ka galvenās domstarpības radušās jautājumā par to, kādu informāciju Ziņu dienestam vajadzētu vākt, – ja Pļaviņš koncentrējies uz militāra rakstura datiem par iespējamiem valsts apdraudējumiem, tad Kandim paticis vākt ziņas arī par Latvijas politiķiem, ko gan dienesta specifika nemaz neparedzēja. Strīds beidzās ar to, ka Kandis pacēla cepuri un pameta Ziņu dienestu (cik noprotams, pamešana vainagojās ar pamatīgu skandālu dienesta telpās, no kurām Kandi izmetusi priekšniecības izsauktā automātistu vienība), līdzi paņemot arī vairākus kolēģus un laikam jau arī dienesta datu bāzi.

Vismaz Ziņu dienestā palikušie darbinieki bija pilnīgi pārliecināti, ka datu bāzi paņēmuši „aizgājēji”, kaut gan oficiālā versija apgalvoja, ka dati gājuši zudumā, kad viens no darbiniekiem datorā ievadījis nepareizu paroli. Tomēr, zinot informācijas vācēju visai pedantisko attieksmi pret savāktajiem datiem, versija par to, ka kaut kas tā netīšām varēja vienkārši iet zudumā, neliekas neko ticama.

Zudumā informācija droši vien negāja vēl kāda iemesla dēļ – nekur jau no slepeno dienestu lauciņa Kandis nepazuda, vienkārši pārgāja uz zemessardzi un sāka vadīt tās informācijas vākšanas dienestu G–2. Turklāt darīja to tik veiksmīgi, ka tika uzskatīts par īstu zemessardzes „pelēko kardinālu”, kura informācijas apcirkņos ir interesantas lietas ne tikai par aizsardzības jautājumiem vien. Bet, kas attiecas uz datu bāzu zudībām, tad deviņdesmito gadu sākumā tās nebija nekas pārsteidzošs – diezgan pamatīgu skandālu tolaik sarūpēja arī Iekšlietu ministrijas Informācijas departamenta priekšnieka vietnieks Sergejs Ļubimovs, kurš daļu dienesta dokumentu bija pārvietojis uz savu personīgo kartotēku. Par šādu pārkāpumu gan viņam nācās šķirties no amata. Tāpat ar datu pilnām rokām, pēc visa spriežot, valsts darbu (gan ne pēc savas iniciatīvas) pameta prāvs pulks Kriminālpolicijas organizētās noziedzības apkarošanas – 6. daļas darbinieku ar daļas vadītāju Sergeju Čerņonoku priekšgalā.

Gluži tāpat nekas pārsteidzošs un tiem laikiem ārkārtējs nebija slepeno dienestu darbinieku savdabīgā uzvedība. Piemēram, jau pieminētais G–2 dienests deviņdesmitajos gados ļoti čakli vāca informāciju par dažādām komercfirmām, meklējot tajās valstij kaitīgus kadrus. Kas uzskatāmi par kaitīgiem kadriem – to lēma paši G–2 darbinieki. Ja par šādām izdarībām informācija atklātībā tā arī neparādījās, tad kādu 1995. gadā notikušu skandālu notušēt neizdevās. Proti, kādu nakti Rīgas ceļu policijas patruļa apturēja trīs automašīnas, kuras pārsniedza braukšanas ātrumu. Kad policisti gribēja pārbaudīt, vai mašīnu vadītāji nav dzēruši, tad braucēji ieslēdzās mašīnās un pa rāciju izsauca papildspēkus. Tad arī atklājās, ka kompāniju veido G–2 darbinieki, kuri nule nosvinējuši kādas kolēģes dzimšanas dienu.

Jau pēc brīža konflikta dalībnieku pulks ievērojami palielinājās, jo policistus atbalstīt atbrauca Olaines zemessargi, bet G–2 brigādi – Kandis kopā ar zemessardzes specvienību. Sekoja vētraina izskaidrošanās par tēmu, vai policijai vispār ir tiesības pārbaudīt G–2 darbiniekus, ko noslēdza kārtīga izvillošanās: Kandis vienu policistu esot iedunkājis un norāvis viņam uzpleci, ko mēģinājis iebāzt likuma sargam mutē, savukārt pārējie policisti tikmēr kāvušies ar citiem zemessargiem. Nav izpalikusi arī ieroču vicināšana, ko pārtrauca tikai kāda augsta ranga policijas virsnieka ierašanās.

„Ja cilvēks savu personisko ambīciju apmierināšanai izmanto bruņotus valsts formējumus, uzbrūk un piekauj policistu, kā arī ir gatavs apšaut Ceļu policijas darbiniekus tikai tāpēc, ka tie pilda savu pienākumu, proti, aiztur iereibušus autovadītājus, tad viņam nedrīkst uzticēt ieroci un, vēl jo vairāk, ļaut komandēt citus bruņotus cilvēkus. Tas liek arī apšaubīt Kanda kā specdienesta vadītāja lojalitāti valstij un liek domāt par to, kādiem nolūkiem viņš varētu izmantot savā rīcībā esošo informāciju,” – tik kategoriski atklātā vēstulē G–2 šefa uzvedību novērtēja Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis Odisejs Kostanda (kuram, starp citu, 1996. gada sākumā pašam nācās publiski sūdzēties par „tautas ienaidniekiem”, kuri cenšoties viņu izsviest no Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja posteņa), un varētu domāt, ka pēc šādas reakcijas Kandim no amata tā kā būtu jāšķiras. Bet nekā nebija, jo zemessardzes vadība izrādījās krietni mīkstsirdīgāka: lai gan ekspertīze secināja, ka divu mašīnu vadītāji tiešām bija iereibuši, G. Kandim par sacelto traci tika vien izteikts rājiens.

Eksčekistu jautājums

1993. gadā esošajiem dienestiem pievienojās vēl viens – Iekšlietu ministrijas Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments jeb VESAD, kurā apvienojās tās pašas ministrijas 1991. gadā izveidotais Informācijas departaments (par kuru iekšlietu ministram Ziedonim Čeveram nācās vēl un vēlreiz publiski apliecināt, ka tas nav, nu nav nodarbojies ar izlūkošanu un pretizlūkošanu) un valdības apsardzes dienests. Tieši šis dienests, par kura pirmo šefu tika iecelts valdības apsardzes priekšnieks Raimonds Rožkalns, mantojumā no Informācijas departamenta saņēma bariņu bijušo čekistu (no 172 departamenta darbiniekiem bijušie VDK štata darbinieki bija aptuveni 50), un tā darba lauks bija ievērojami plašāks nekā konkurentiem – sākot ar ekonomiskās noziedzības apkarošanu un radikālu grupējumu pieskatīšanu un beidzot ar ministru apsardzību un terorisma apkarošanu. Tieši nepieciešamība stingrāk apkarot ekonomisko noziedzību arī tika minēta kā galvenais iemesls VESAD izveidošanai.

1993. gada martā Čevers bez mazākā mulsuma publiski paziņoja – jā, jaunizveidotā VESAD funkcijas tiešām pārsniedzot Iekšlietu ministrijai likumdošanā noteiktās pilnvaras, taču tas tikšot labots, mainot likumus. Loģiski, ka pārējiem dienestiem jaunais veidojums ar plašajām pilnvarām ne visai patika, tādēļ ik pa brīdim „labi ļaudis” politiķiem atgādināja, ka VESAD nevar uzticēties, jo tur taču strādā arī bijušie čekisti. Piemēram, kāds Drošības dienesta virsnieks ziņojumā priekšniecībai (ko tā savukārt gādīgi nodeva parlamenta deputātiem) skaidri un gaiši norādīja: „Nav saprotams, ar kādu atļauju Čevers pieņēma darbā veselu rindu čekistu un PSRS VDK izlūkdaļu pilnā sastāvā (izņemot priekšnieku), izveidojot Informācijas departamentu, pēc tam VESAD. Par šā veidojuma lojalitāti Latvijai ir lielas šaubas.”

Bijušo štata čekistu (kuru vidū bija arī ne mazums patiešām unikālu speciālistu – piemēram, rokrakstu ekspertu utml.) jautājums kā karsts kartupelis tika viļāts vēl vairākus gadus. Galīgo lēmumu par valsts drošības iestādēs strādājošo bijušo VDK un izlūkdienesta – GRU darbinieku atlaišanu Nacionālās drošības padome pieņēma tikai 1995. gada 11. septembrī (tad tas vēl nebija nekāds nozīmīgais datums), un arī tad nācās secināt, ka atvēlēto trīs mēnešu laikā no četriem desmitiem valsts darbā palikušo eksčekistu valsts darbu pametuši tikai 15.

Turklāt tas nebūt nenozīmēja, ka bijušie padomju drošībnieki pameta arī valsts darbu: piemēram, tas pats Pļaviņš kļuva par jaunradītās Nacionālo bruņoto spēku izlūkošanas pārvaldes (kaut arī jau līdz tam NBS bija tieši tāda paša nosaukuma struktūra) priekšnieku – uz šo struktūru lēmums, lūk, neattiecās, jo tā nebija iekļauta oficiālo valsts drošības iestāžu skaitā. Savukārt vēl pēc tam izrādījās, ka sevišķi nozīmīgi speciālisti ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas atļauju darbu valsts drošības iestādēs varēja turpināt arī nākamajos gados, – pēdējie pieci eksčekisti, tostarp arī specvienības Omega (kura 1994. gadā tika pie pirmā ķīlnieka atbrīvošanas – noziedznieks bija sagūstījis aptiekas darbinieci Rīgā, Elizabetes ielā 12 un pieprasījis degvīnu, šampanieti un narkotikas) komandieris Juris Grabovskis, tās pameta tikai 2003. gadā. (Un arī tad viņi neaizgāja nebūtībā: piemēram, darbā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā stājās divi eksčekisti –bijušais Ekonomikas policijas biroja vadītāja vietnieks Valdis Bekešs un Drošības policijas bijušais darbinieks Ilmārs Susējs. Tiesa, 2005. gadā aiziet viņiem nācās arī no turienes, un lieta beidzās – kaut patiesībā vēl nemaz nebeidzās – ar Satversmes tiesu, kura sāka skatīt lietu par amatu aizliegumiem bijušajiem VDK darbiniekiem.)

Tikmēr strīdiem par specdienestu uzdevumiem un slepenas informācijas sargāšanu zināmu pikantuma devu piešķīra fakts, ka līdz pat deviņdesmito gadu vidum Latvijā ar likumu nebija noteikts, kas īsti uzskatāms par valsts noslēpumu, kā šie noslēpumi glabājami un kas draud personām, kuras noslēpumus izpaudīs. Gadījās pat viena otra kurioza situācija, piemēram, jau 1994. gadā informācija par valsts drošības iestāžu štatiem, aprīkojumu un finansēm tika pasludināta par valsts noslēpumu, taču, tā kā attiecīga likuma nebija, tad, ja kādam būtu pieticis drosmes šādus datus publiskot, ar šīs personas saukšanu pie atbildības varētu rasties šādas tādas problēmas.

1996. gada rudenī gan likums par valsts noslēpumu beidzot tika pieņemts, nosakot, ka valsts noslēpums ir „tāda militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm”. Tika arī noteikta informācija, kas nekādā gadījumā nedrīkst būt valsts noslēpums – „1) par stihiskām nelaimēm, dabas vai citām katastrofām un to sekām; 2) par vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli, kā arī demogrāfisko situāciju; 3) par cilvēktiesību pārkāpumiem; 4) par noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību; 5) par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām; 6) par valsts vadītāju veselības stāvokli”. Taču vienalga vēl pagāja labs brīdis, kamēr valsts iestādes izstrādāja noslēpumu sarakstus, nosakot, kādi tieši dati uzskatāmi par konfidenciāliem un slepeniem.

Slepenie skandālisti

Iepazīstoties ar specdienestu domstarpībām un strīdiem, vietā būtu jautājums – bet kāds labums valstij un tās vadītājiem tika no daudzo dienestu eksistences un konkurences? Vai valdība un parlaments no tiem saņēma precīzu un noderīgu informāciju? Premjerministrs Valdis Birkavs 1993. gada vasarā, jautāts par specdienestu konkurenci, varēja vien dziļdomīgi bilst: „Konkurējoši informācijas dienesti nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja viņi tērē pārāk daudz valsts naudas un tiem ir pārāk maza atdeve. Manuprāt, situācija Latvijā ir tuvu tam. [..] Informācija, ko es saņemu no pašreizējiem dienestiem, ir acīm redzami nepilnīga un bez pietiekamas analīzes. Es nesaņemu informācijas savstarpējo salīdzinājumu, analīzi un secinājumus. Es esmu spiests to darīt pats, lai gan tas nav mans darbs.” Viņam piebalsot nācās arī Krastiņam, kuru nekāda informācija no VESAD nebija sasniegusi, neko prātīgu nepiegādājot arī G–2: „Runāt par kaut kādu regulāru un nopietnu informāciju vismaz es personiski nevaru.”

Vienu gan specdienesti nodrošināja visus deviņdesmitos gadus – regulārus skandālus un pārmetumus sīkākās un lielākās pretlikumībās. Tā, piemēram, 1993. gadā Drošības dienesta darbinieki tika turēti aizdomās par kontrabandistu „piesegšanu”: DD pārstāvji pie ostā iebraukušas jahtas Marika vienkārši nepielaida Jūras spēku pārstāvjus, kuri varēja vien noskatīties, kā piebraukušā automašīnā no jahtas tiek pārkrauti nezināma satura saiņi. Savukārt vēlāk tika apgalvots, ka saiņos bijusi... saplēsta bura, bet J. Vectirāns publiski mēģināja izlikties, ka tas viss bijis tik tāds joks.

DD savu īpatno dabu apliecināja arī tā paša 1993. gada augustā, kad tā darbinieki – viens no viņiem sevi nosauca par Uldi Aksiku, otrs par Aivaru Knoku (liekot presei izdomāt sugas vārdu „knoksiki”) – ieradās pāris redakcijās preses namā un paziņoja, ka turpmāk būšot attiecīgo izdevumu kuratori un pārbaudīšot patiesībai neatbilstošo informāciju, kas atrasta laikrakstu slejās. Savukārt 1994. gada pavasarī izrādījās, ka Drošības dienesta darbinieki mīl strādāt, izmantojot Saeimas preses dienesta žurnālistu akreditācijas kartes, un dienesta Informācijas pārvaldes priekšnieka Aļika Akmentiņa apgalvojumi, ka tas bijis vienkārši nepieciešams pasākums augstu ārvalstu amatpersonu vizīšu laikam, neizklausījās īsti ticami.

Vēl gadu vēlāk, 1995. gada martā DD darbinieki izcēlās jaunā skandālā: kad kriminālpolicijas darbinieku grupa ar aizturēšanas sankciju ieradās mājās pie kriminālās autoritātes Borisa Raigorodska, viņus pat pēc sankcijas uzrādīšanas mājā neielaida Raigorodska nolīgtie apsargi – DD darbinieki. Lieki teikt, ka pēc tam „krusttēvs” no Latvijas aši vien pazuda – tā vismaz ziņoja iekšlietu darbinieki. Savukārt vienīgā nepatikšana, kas piemeklēja attiecīgos DD darbiniekus, – viņus paklusām atvaļināja no darba, tā ka nav ko brīnīties, ka presei nācās ziņot par dienesta darbinieku „piehalturēšanu” arī Bankas Baltija saimnieka Aleksandra Laventa apsargāšanā.

Savu artavu specdienestu izdarību hronikai deva arī VESAD, kas 1994. gada janvārī ar valdības lēmumu bija likvidēts un pārveidots par Drošības policiju, un citi drošībnieki. Tā, piemēram, 1995. gada septembrī izrādījās, ka Militārās pretizlūkošanas dienests izrādījis interesi par iespējamu politisko aģitāciju bijušā Robežsargu brigādes komandiera Ivara Redisona un Valsts prezidenta padomnieka Daiņa Turlā izpildījumā. Savukārt pusotru gadu vēlāk kļuva zināms par Drošības policijas pārmērīgu entuziasmu Latvijas ekonomiskās suverenitātes nodrošināšanā – atklātībā nonāca jau bijušā Drošības policijas priekšnieka Rožkalna vēstule saistībā ar uzņēmuma Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršanu Latvijā, kurā bija arī šādas gana izteiksmīgas rindas: „Sakarā ar to, ka naftas produktu tirgus Latvijā ir nostabilizējies, firmas Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršana Latvijā nav vēlama...”

Turklāt, neraugoties uz visiem skandāliņiem un skandāliem, gan bijušie, gan esošie drošībnieki darbojās ar milzīgu dedzību un aizrautību. Rožkalns nespēja likties mierā pat pēc daļēji piespiedu pārcelšanās uz citu drošības struktūru: piemēram, Vakara Ziņās viņš cita starpā paziņoja – „uzmanīgu dara tas, ka no iekšlietu ministra puses notiek cenšanās „saņemt grožos” Drošības policijas konkrētu darbību – šito nedrīkst darīt, par tām amatpersonām nedrīkst vākt informāciju, savukārt par citām ir jāvāc kompromitējoši materiāli”. Izcēlās kārtējais skandāls, līdz beigu beigās augstās valsts amatpersonas nonāca pie diplomātiska atzinuma – Rožkalns vienkārši kā privātpersona esot atminējies senseno darbu Drošības policijā...

Novērtē šo rakstu:

16
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par Valsts sekretāru sanāksmē izsludināto Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidācijas rīkojuma projektu

FotoJāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (turpmāk – JVLMA) ir iepazinusies ar 26. janvāra Valsts sekretāru sanāksmē pieteikto projektu “Par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidāciju” un konceptuāli piekrīt, RPIVA reorganizācijas gadījumā, pārņemt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (turpmāk – RPIVA) profesionālās bakalaura studiju programmas “Deju un ritmikas skolotājs”, profesionālās bakalaura studiju programmas “Mūzikas skolotājs”, profesionālās maģistra studiju programmas “Dejas pedagoģija” un profesionālās maģistra studiju programmas “Mūzikas pedagoģija” īstenošanu. To apstiprina arī 2017. gada 18. janvārī JVLMA Senātā pieņemtais lēmums.
Lasīt visu...

21

Vēlreiz par legalizētās parazitēšanas politekonomiku

FotoDalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada 20. novembrī. Zemes reformas mērķis tika definēts likuma 2. pantā: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”
Lasīt visu...

6

“Valsts nekustamo īpašumu” legālais reiderisms gripas epidēmijas kulminācijā atstāj bez ģimenes ārsta 4000 pacientu

FotoNo „likumīgā reiderisma” un citām trešo pušu interešu vadītām shēmām mazāk ietekmīgā iesaistītā puse cieš katru dienu. Par šādām situācijām nereti nerunā vai ar netaisnību mēģina cīnīties klusībā, iesaistot tiesībsargājošās institūcijas. Bieži vien puse, kuras intereses šādās shēmās vistiešākā veidā tiek aizskartas un tiesības – ignorētas, jūtas bezspēcīga pārējo iesaistīto pušu priekšā, kas kopā strādā vienota mērķa labā. Tomēr ir gadījumi, kad klusēt vairs nevar, un par vienu no tādiem – turpmākā tekstā, jo tas skāris vismaz 4000 pacientu tiesības uz valsts nodrošinātiem medicīniskiem pakalpojumiem, iespēju tos saņemt no uzticamas, iemīļotas ārstniecības iestādes.
Lasīt visu...

13

Reideris aizēno vēlēšanas

FotoVēlēšanu elektronisku balsu skaitīšanas sistēmas izstrādātājs Renārs Kadžulis (attēlā) reiderisma ceļā pērnā gada nogalē pārņēmis dzīvokļu īpašnieku biedrību „Ozolaines nami”.
Lasīt visu...

21

Vēstule Saeimas Ārlietu komisijai – nepieciešams neatkarīgs pētījums par CETA ietekmi uz Latviju

Foto2016.gada 30.oktobrī Eiropas Savienība un Kanāda parakstīja Eiropas Savienības un Kanādas Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (turpmāk tekstā - CETA), kas bija iespējams tikai pēc intensīvām sarunām un īpašo atrunu iekļaušanu, panākot Beļģijas akceptu nolīguma parakstīšanai.
Lasīt visu...

13

Balagāns, kas tiek uzdots par lielo plēsēju aizsardzības plāna apspriešanu

FotoPašlaik paklusām, sabiedrībai nezinot, notiek mūsu lielo plēsēju - lūša, vilka un brūnā lāča aizsardzības plāna apspriešana, ko administrē Latvijas Vides aizsardzības fonds (LVAF) un šobrīd veic Mežzinātnes institūts  „Silava": https://www.lvafa.gov.lv/projekts?ticker=1-08/189/20
Lasīt visu...

13

Gaļas stulbums

FotoGunitas Kaņepes nošautās lūšu mātes skandāls deva iespēju vietējiem gaiļiem - kuri sevi dēvē par „medniekiem” - publiski nodemonstrēt savu trulumu, stulbumu un uzpūtību visā krāšņumā. Dažu dienu laikā savus uzskatus par ne-medniekiem pauda Zemkopības ministrijas ierēdņi Valters Lūsis un Jānis Bārs, kā arī mednieku organizāciju vadītāji Jānis Baumanis un Haralds Barviks.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jautājumi aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim par Nacionālo bruņoto spēku mehanizāciju

Valsts aizsardzības koncepcijās (2012-2016, 2016-), iepriekš pieņemtas Saeimā 2012.gada 10. maijā, 2016. gada 16. jūnijā, ir...

Foto

Privatizēto daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanā gadsimta “bardaks”

Šāds secinājums izriet ne tikai no viena piemēra, ko aprakstīšu. Vai katru dienu var saskarties, kad Rīgā pielieto zemes piespiedu...

Foto

Intelektuālā viagra deputātiem

2017.gada 1.martā latviešiem uzzied jauna dzīve. Lieli prieki būs latviešu elektorātam. Šajā dienā darbību sāks Saeimas Analītiskais dienests. Tā uzdevums „nodrošināt aprakstošu un...

Foto

Kāds simbols, tāda tauta: Jūlijs Krūmiņš pret Jāņa Jurkāna viedokli saistībā ar VVF un viņas „blata kapu”

Janvārī prese daudz rakstīja par Vairas Vīķes-Freibergas piedzīvojumiem, kad...

Foto

Deputātu jautājumi par pamatojumu labklājības ministra Jāņa Reira apgalvojumiem par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

Šī gada 1. februārī Jums tika iesniegti jautājumi (Nr.251/J/12) ar lūgumu sniegt...

Foto

Deputātu jautājumi Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidru informāciju par Stradiņu slimnīcas jaunā korpusa būvniecības izmaksām

Vairākos deputātu jautājumos esam Jums uzdevuši jautājumus par Paula Stradiņa Klīniskās...

Foto

Spriņģe, Elksne un Tjarve: aicinām respektēt mūsu īpašo lomu sabiedrībā

Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA), Latvijas Televīzijas un žurnāla "Ir" atklātā vēstule ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, kopijas -...

Foto

Balsojums par CETA šādā redakcijā ir balsojums pret Latvijas mazo un vidējo uzņēmēju interesēm

Eiropas Parlaments Strasbūrā 15. februārī nobalsoja par brīvās tirdzniecības līguma ar Kanādu...

Foto

Uzcelt pieminekli, nepiesmejot piemiņu

Biedrības “Latgolys Saeima” ir vērsusies pie Rēzeknes domes priekšsēdētāja, Latgales kongresa simtgades pieminekļa autora un kultūras ministres ar atklātu vēstuli par Latgales...

Foto

Drošības policija: žurnālisti neesot likumdevēji, lai interpretētu likumus

Otrdien biju uzaicināts uz Drošības policiju sniegt liecības kriminālprocesā, kas ir uzsākts par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu, kura...

Foto

Cīņa par komfortu, ne pret noziedzību

Eirodeputātes Ivetas Grigules „piespiedu brīvprātīgā” izstāšanās no ZZS dod netiešu ieganstu cerībām: valdība varbūt saņems dūšu un neizcūkos iespēju noziedzības...

Foto

Kā man gāja Drošības policijā

“Kuram gan citam var uzticēties, ja ne Drošības policijai?” ņipra sarkanmate vaicā, kad norādu, ka Drošības policijā izvietotajiem mantu glabāšanas skapīšiem...

Foto

Laikmeta ainiņas V (Valentīndienas noskaņās)

Romantiskam stāstam esot jābūt kā nobriedušam vīnam - nedaudz neticamam un reibinošas domas raisošam. Ar stāstu sākas vīrieša un sievietes attiecības,...

Foto

Krimināli tiesātais Poikāns ir kaitnieks, Meroni personiski man naudu nemaksā

Esmu saņēmis daudzus jautājumus epastos un sociālajos tīklos. Artus, kas notiek? Kāpēc Tu neatbildi uz visiem...

Foto

Par to, kāpēc „labējās partijas nerunā ar krievvalodīgajiem”

Nolēmu uzrakstīt atbildi Olgas Dragiļevas rakstam “Vēlētājs miskastē”. Rakstā kritizētas t.s. latviskās (vai politkorektāk - labējās) partijas par to,...

Foto

JKP no 2018. gada Rīgā ieviesīs bezmaksas sabiedrisko transportu

Pirmais darbs, ko Jaunā konservatīvā partija (JKP) darīs Rīgas domē (RD), ir visu pašvaldības uzņēmumu audits. Tādā...

Foto

Cenzūra uzstāties KPV LV partijas kongresā

Šī ir manis sagatavotā uzruna KPV LV partijas kongresam, ko esmu spiests nosūtīt medijiem, jo partijas valde aizliedz partijas biedriem...

Foto

Par vienu bezkaunīgu un melīgu piektklasnieku

Jūtos parādā savu viedokli par raidījumā deFacto rādīto sižetu pagājušā svētdienā. Tā kā Artuss (mans draugs, kā viņš sižetā apgalvoja) mani no...

Foto

Publiski atklāta vēstule SAB direktoram J. Maizīša kungam no LR 12.Saeimas deputāta Valda Kalnozola

Kā Latvijas Republikas pilsoņu ievēlēts 12.Saeimas deputāts vēršos pie Jums ar šādiem...

Foto

Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! jeb Kādēļ es neraudāšu Latvijas valsts bērēs

Es apzinos, ka šāds virsraksts var tikt uzskatīts par visai provokatīvu un varu...

Foto

Pārbūves mantojums: perversijas deserts

Pēcpadomju gados latviešu garīgajā kultūrā nepatīkams jaunums ir masveidīgā pievēršanās perversajam. Tas tiek darīts ar īpašu entuziasmu un lepnumu un, iespējams, ne...

Foto

Kā valdība pieļāva, ka notiek gadu desmitos mērāma medicīnas darbinieku pazemošana?

Ģimenes ārsts ir pašnodarbinātais. Viņa rīcībā ir darbinieki - sertificēts ārsta palīgs un medmāsa. To...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos nosaukt atbildīgos saistībā ar “e-veselības” projekta ieviešanas darbiem

Jums tika sagatavoti un iesniegti deputātu jautājumi sniegt konkrētu informāciju par...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidras atbildes saistībā ar “e-veselības” izmaksu pamatotību

Rūpīgi iepazīstoties ar visu Jūsu sniegto informāciju, nākas secināt, ka Jūs...