Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Bijušā Unibankas prezidenta Andra Bērziņa vārdam izskanot kā iespējamam kandidātam uz Valsts prezidenta posteni, ir īstais brīdis atgādināt par viņa lomu tā dēvētajā „kampēju brālībā”, kas deviņdesmitajos gados no aizkulisēm diriģēja daudzus politiskos un ekonomiskos procesus valstī. Par to stāsta šī šodien Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotās grāmatas Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu.

1996. gada marta sākumā tobrīd jau izbijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons televīzijā nāca klajā ar daudzus uzjautrinošu, daudzus tomēr intriģējošu paziņojumu. Latvijā, lūk, eksistējot divi lieli augstākajos varas ešelonos atbalstīti grupējumi – „strīpainie” un „pumpainie”, no kuriem pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie – ar dažādām biznesa aktivitātēm. Turklāt „pumpainie” kontrolējot lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, un esot skaidri redzama viņu vēlme pārņemt arī Latvijas ostas un sagrābt naftas monopolu.

Tas gan nebija nekāds pirmā svaiguma jaunums. Jau gandrīz gadu iepriekš Demokrātiskās partijas Saimnieks līdzpriekšsēdētājs Ziedonis Čevers pirmsvēlēšanu gaisotnē bija paziņojis, ka „šodien visu Latvijas ekonomiku regulē trīs draugu pulciņi, kas ļoti labi darbojas, kas pat brāļojas savā starpā”. Vēl vairāk – lai cik tas nebūtu dīvaini, jau tajā pašā 1995. gadā arī kaimiņzemes Lietuvas presē bija pieminēts kāds „Valmieras grupējums”, taču šī publikācija faktiski nekādu rosību Latvijā nebija izsaukusi.

Arī Andrim Šķēlem, pirmoreiz gatavojoties iesēsties premjera krēslā, prese jau 1995. gada decembrī pajautāja: „Kas ir jūsu draugi? Ir dzirdēts arī par domubiedru grupu „Valmieras grupa”, ar kuru esat saistīts.” Atbilde nebija pārāk izsmeļoša: „Es arī tādu formulējumu esmu dzirdējis, bet nezinu tā saknes. Man nav nekādas saistības ar Valmieru, esmu no Jelgavas. Bet es nevaru noliegt, ka manu draugu un paziņu vidū ir cilvēki no Valmieras, piemēram, Edmunds Krastiņš, Atis Sausnītis, Andris Piebalgs. Noteikti ir jāmin Andris Grūtups – augstas klases advokāts.” Un... tas arī bija viss.

Tiesa, tāpat jau arī Ziedonis Čevers nenosauca nevienu pašu uzvārdu, un arī pēc vēlēšanām izpalika viņa solītās „krimināllietas par Latvijas izlaupīšanu fantastiskos apjomos”. Toties Jānis Ādamsons izrādījās salīdzinoši izlēmīgāks. Vārdi tika nosaukti: „pumpaino” nometnē līdz ar viņa nedraugu, tobrīdējo premjeru Andri Šķēli esot arī kādreizējais lauksaimniecības reformētājs Jānis Kinna, premjera „mazā biroja” – Ministru prezidenta tuvāko līdzgaitnieku, bieži sauktu par „asiņainajiem punduriem” – pārstāvji Edmunds Krastiņš un Gundars Bērziņš, kā arī advokāts Andris Grūtups.

Iespaidu gan samaitāja tas, ka jau nākamajā dienā, kad it kā varētu celt galdā pierādījumus, Jānis Ādamsons sāka taisnoties un apgalvot, ka vispār jau viņa izteikumi būtu jāuztver ne tik nopietni – drīzāk jau humoristiski. Turklāt farsa pieskaņu viņa paziņojumiem piešķīra arī „Šķēles komandas” rīcība, nākamajās dienās visiem interesentiem demonstrējot savas pumpainās kaklasaites.

„Tajā laikā Šķēli bija grūti pierunāt uz jokiem, taču uz šo viņš piekrita,” daudzus gadus vēlāk šo situāciju atcerējās vēl viens „mazā biroja” pārstāvis Mārcis Bendiks. „Izpurināju savu skapi un otrdien birojā ierados ar divdesmit pumpainām šlipsēm. Tālāk jau bija izņirgāšanās. Staigājām pa Saeimu pat ar divām šlipsēm. No sabiedrisko attiecību viedokļa tas bija labs gājiens, kā neiekrist debilā diskusijā, bet padarīt to visu par humoru. Man tas sagādāja lielu gandarījumu.”

Par pašu Jāņa Ādamsona paziņojumu būtību bijušais premjera padomnieks gan vēl arī daudzus gadus vēlāk cītīgi palika pie sava – šī versija esot radusies miniatūrajā Tautsaimniecības pētniecības fondā un „kaut kādā izkompilētā formā nonāca līdz Raitam Gailim, kas tolaik ganījās Maskavā un bija uzsācis aktīvu cīņu pret saviem Depozītu bankas partneriem. Bija izdomājis, ka Šķēle pie vainas, un bija nolēmis tikt atpakaļ pie bankas un izčakarēt Šķēli. Un Ādamsons bija saklausījies šādas čekistiskas, bandītiskas baumas”.

Tiesa gan, zīmīgi jau tobrīd bija pieminētā Edmunda Krastiņa izteikumi – viņš tikai noliedza, ka piederētu „pie kāda grupējuma, kas būtu sagrābis pārtikas rūpniecību”, taču nez kāpēc neapgalvoja, ka tāds tik tiešām nepastāvētu. Vēl vairāk – „asiņaino punduru” pārstāvis piebilda, ka vispār jau finanšu grupējumi esot normāla strukturētas pilsoniskas sabiedrības pazīme un tikai to savstarpējā konkurence varot nodrošināt arī visas sabiedrības interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanu.

Tā tas 1996. gadā arī palika – tie, kas kaut jel kā komentēja izbijušā ministra apgalvojumus, palika pie sava: runas par kaut kādiem domubiedru grupējumiem, varbūt pat mafijām esot labākajā gadījumā smieklīgas sazvērestību teorijas izpausmes, sliktākajā – „čekistiskas, bandītiskas baumas”. Savukārt vairākums vienkārši klusēja.

Tiesa, „bandītiskās baumas” nerimās un nerimās. Tā 1998. gada novembrī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis publiski paziņoja, ka ekonomisko grupējumu iespaids uz politiķiem esot sasniedzis kulmināciju, bet Saeimas deputāts Edvīns Inkēns tikpat publiski atzina, ka visi masu mediji esot nonākuši triju ekonomisko grupējumu – „Ventspils”, Pareksa un Ave Lat – tiešā finansiālā atkarībā.

Vēl pusgadu vēlāk Ministru prezidenta biedrs Guntars Krasts, jau atkal pieminot Ave Lat un „Ventspils grupu”, apgalvoja, ka šādi ekonomiskie grupējumi apdraudot arī valsts politisko neatkarību, bet premjers Vilis Krištopans publiski paziņoja, ka acīmredzama esot ekonomisko grupējumu vēlme gāzt viņa valdību.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Sava veida apogeju šādas runas sasniedza 2000. gada nogalē – 10. decembrī tas pats Edvīna Inkēna raidījums Nedēļa, kurš iepriekš bija cēlis atklātībā Andra Šķēles „podu lietu”, nāca klajā ar šķietami vēl daudz sensacionālāku paziņojumu: izrādās, Latvijā pastāvot slepena politiķu un uzņēmēju brālība, kas cenšoties kontrolēt varu.

Ziņu aģentūra LETA šo informāciju pasniedza šādi: „Latvijā pastāvot slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli, šāda informācija šodien tika sniegta Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā Nedēļa. Šāda slepena organizācija pastāvot jau astoņus gadus un kādu laiku pat esot reāli kontrolējusi varu.

Slepenajā brālībā darbojoties advokāts Andris Grūtups, Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, ekspremjers un Tautas partijas līderis Andris Šķēle, Latvijas Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis, Latvijas Unibankas prezidents Andris Bērziņš un daudzas citas sabiedrībā zināmas personas.

Nedēļa norāda, ka šī slepenā organizācija esot uzskatāma par ietekmīgāko slepeno organizāciju Latvijā, ar kuras darbību, iespējams, varot skaidrot vairākus politiskos un ekonomikas notikumus, kā arī dažādu skandālu virzību un attīstību. Brālības biedri parasti tiekoties netālu no Rīgas, vietās, kur ir plašas telpas un iespējas novietot daudz automašīnu.

Raidījuma veidotāji gan norāda, ka neapgalvojot, ka šāda slepena brālība esot kas krimināls vai slikts, taču atsevišķu iespējamo organizācijas biedru nervozā reakcija uz jautājumu par šādas organizācijas esamību varot liecināt par pretējo.”

Šis tad arī bija nopietnākais sižeta tēmas atspoguļojums citos masu saziņas līdzekļos – pret tobrīd lielajā politikā šķietami neglābjami iestigušā Edvīna Inkēna kūrētā raidījuma jauno atklājumu mediji caurmērā izturējās vēl vēsāk nekā pret trīsarpus gadus senajiem Jāņa Ādamsona paziņojumiem par „pumpainajiem” un „strīpainajiem”.

Pat nosaukums „brālība” izklausījās reālajai dzīvei neatbilstoši komisks, savukārt vēl atvēsinošāka izrādījās nosaukto personu reakcija. Visi kā viens noliedzot šāda pusmistiska grupējuma eksistenci, sižetā pieminētie kungi neskopojās ar Edvīnam Inkēnam, sižeta autoriem un iespējamiem iedvesmotājiem adresētām ironiskām piezīmēm.

„Atnāk mazs, briļļains Ziemassvētku vecītis un sāk stāstīt pasaciņas. Domāju, ka tur ir kaut kādi zemteksti,” klāstīja, piemēram, Andris Šķēle. Un tobrīd šie apgalvojumi izklausījās visnotaļ ticami – neviens lāga pat nepamanīja, ka mūsu varonis nebūt nesteidz kategoriski noliegt šāda grupējuma eksistenci vai vismaz savu līdzdalību tajā. Gluži tāpat kā savulaik, „atbildot” uz jautājumu par to, ka tiek runāts – tieši Andris Grūtups viņu ieteicis premjera amatam: „Mēs jau sen esam pazīstami, un mums ir diezgan precīzas draugu attiecības. Tā kā esmu atradies aktīvā dzīvē, tad pazīstu ļoti daudzus valdības un varas pārstāvjus, politiķus no dažādām partijām...”

Uzmanība no sižeta būtības tika novērsta gan ar šādiem, gan vēl citiem, tikpat tradicionāliem paņēmieniem. Citi sižetā pieminētie izvirzīja, piemēram, šķietami gluži loģiskas versijas par sižeta tapšanas iemesliem. Jānis Naglis pieļāva – vai tik pie vainas neesot pašvaldību vēlēšanas, savukārt Andra Grūtupa viedokli ziņu aģentūra LETA atspoguļoja šādi:

„Kā aģentūrai LETA norādīja Grūtups, iespējamais sižeta idejas autors varētu būt Ventspils mērs Aivars Lembergs. Grūtups atgādināja, ka saistībā ar televīzijas sižetu Lembergs vakar preses konferencē paziņojis, ka pastāvot tā saucamā „Grūtupa grupa”, kura realizējot valdības stratēģiju, kontrolējot un dibinot partijas, sagrābjot televīzijas, regulējot premjeru Andri Bērziņu, „dzerot” cilvēku asinis un tamlīdzīgus izteikumus.

„Atsevišķi Lemberga izteicieni preses konferencē ir gandrīz identiski tiem, kuri izskanēja Nedēļas sižetā, piemēram, Grūtupa mūžīgās uzvaras tiesās, Nagļa neaizvietojamība, Šķēles nesodāmība, Krastiņa stabilitāte. Tas vedina domāt, ka īstenais Nedēļas sižeta autors ir Aivars Lembergs,” paskaidroja Grūtups.

Pēc Grūtupa domām, „tādu godu” viņš izpelnījies, jo Finanšu ministrija Rīgas apgabaltiesā ir cēlusi prasību tā saucamajā Kālija parka lietā, kurā kā solidārs atbildētājs uzstājas arī Ventspils dome. Valsts interesēs celtajā prasībā Finanšu ministrija, kuru pārstāv Grūtups, no Ventspils domes prasa ne mazāk ne vairāk kā 17 miljonus latu, atgādina advokāts. Ar to arī izskaidrojams Lemberga satraukums par „Grūtupa panākumiem tiesās” un tā saucamo "Grūtupa grupu”, domā advokāts.”

Papildus tam pieminētās personas arī loģiski norādīja – galu galā Satversmē cilvēkiem ir paredzētas pulcēšanās tiesības, un esot tikai pašsaprotami, ka pazīstami ļaudis tiekas (Andris Šķēle), taču procesus valstī varot ietekmēt politiskie grupējumi, nevis apvienības vai „rokdarbu pulciņi” (Jānis Naglis).

Izskanot Nedēļas sižetam, sociologi prognozēja, ka tas ažiotāžu sacels vismaz uz pāris nedēļām. Taču viņi kļūdījās – medijiem un arī sabiedrībai šī tēma visu uzskaitīto iemeslu dēļ šķita tik nenopietna, ka nekāda ažiotāža vispār nesākās.

Vienīgi tobrīdējais ekscentriskais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieks Oskars Grīgs paziņoja, ka ierosināšot komisijai uzklausīt Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas pārstāvjus, „lai noskaidrotu, vai mūsu valstī darbojas slepeni grupējumi, kas pieņem valstiski svarīgus lēmumus”.

Gadiem ejot, virkne pieminēto argumentu gan kaut kā izčākstēja tāpat kā Oskara Grīga paraugapņēmība. Pašmāju „pusoligarhu” reālās iespējas kļuva aizvien redzamākas, savukārt nepilnus divus gadus vēlāk, 2002. gada oktobrī, kad jau bija notikusi Andra Šķēles un Aivara Lemberga mitoloģizētā vienošanās par „uzņēmējdarbības vides sakārtošanu”, valsts tobrīdējā finanšu ministra Gundara Bērziņa personā atteicās arī no reālās iespējas tikt pie 17 miljoniem latu, kura, kā atceramies, iepriekš tika minēta kā „brālības sižeta” parādīšanās iemesls. Taču tobrīd nekādus „murgus” un „izdomājumus” par kaut kādām brālībām neviens vairs neatcerējās...

Bet te nu kas jauns: Nedēļas sižets izskanēja nedaudz vairāk kā pusotru gadu pēc kādas, šķiet, diezgan labi apmeklētas sanāksmes Rīgas tuvumā. Par šīs sanāksmes vietu, laiku un dalībniekiem labi saprotamu iemeslu dēļ – arī jūs, domājams, tos nopratīsiet – medijiem netika ziņots, taču ar diezgan lielu ticamības pakāpi var apgalvot, ka tā notika 1999. gada 17. maijā.

Šajā dienā savienības Latvijas ceļš valde tobrīd sakaitētajā politiskajā atmosfērā izteica uzticību ne tikai „savam” premjeram Vilim Krištopanam, bet arī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim, kura krēsls jau kārtējo reizi bija sašķobījies (bet beigu beigās galīgi apgāzās tikai 2001. gada novembrī).

Notikums bija pietiekami būtisks, lai to savās sarunās pieminētu arī neformālā gaisotnē sanākušie cienījamie ļaudis – sarunu atšifrējumā precīzi vārdos un uzvārdos neminēti, taču uzrunās bieži lietojoši ļoti pazīstamu cilvēku vārdus un uzvārdus – un līdz ar to tagad būtu iespējams pietiekami ticami datēt šo tikšanos.

Kā datēt? Šķiet, ka ne visi sanākušie bija vienlīdz lojāli kopējiem mērķiem un idejām. Vismaz viens no sanākušajiem kabatā bija paķēris arī diktofonu, un tā ieraksta atšifrējums jau kopš 2007. gada vasaras (ja ne vēl agrāk) atrodas arī LR Ģenerālprokuratūras rīcībā. Pateicoties šim atšifrējumam, mēs tad nu arī varam uz Jāņa Ādamsona, Edvīna Inkēna un raidījuma Nedēļa „bandītiskajām baumām” – ja pagaidām vēl turpinām lietot Mārča Bendika terminoloģiju – paraudzīties no cita, iespējams, reālistiskāka redzes punkta.

Un tātad – ja šis atšifrējums atbilst reāli notikušā sapulcē reāli notikušai domu apmaiņai (kaut droši vien netrūks kādreiz cienītu un godātu advokātu, kuri kārtējo reizi apgalvos, ka ļauni spēki ar ļauniem nodomiem atkal esot visu samontējuši un falsificējuši), runa acīmredzami ir par apmēram astoņus gadus eksistējuša neformāla domubiedru loka sanāksmi, kurā tiek apspriestas tā sasāpējušās problēmas. (Pilns atšifrējuma teksts lasāms šīs grāmatas beigās – pielikumu sadaļā.)

Kādas problēmas? Pirmām kārtām jau izskatās, ka tobrīdējais šī grupējuma – romantiskāk noskaņotu sapulces dalībnieku arī tiešām nodēvēta par „brālību” – pārstāvju kopējais noskaņojums un stāvoklis nav no spožākajiem. „Cik ilgā laikā mūs apsitīs vai neapsitīs, kas notiks... Pēteris teica, ka izskatās tā, ka visi uz bērēm sabraukuši,” – tā jau sapulces sākumā, visiem dzirdot, paziņo viens no tās dalībniekiem.

Tā vien šķiet, ka sapulces dalībnieki ir nelielā mulsumā gan par tagadni, gan nākotni. „Ja jau mēs esam kopā, – ko mēs varam darīt, ko mēs spraužam sev par mērķi, uz kurieni mēs ejam. Un, ja mēs zinām mērķi, tad mums ir arī iespējas izvēlēties līdzekļus, lai sasniegtu. Un tāpēc arī, zinot, ka katrs droši vien ir pārdomājis to, kādā veidā darboties, kādā veidā viņš grib sasniegt to mērķi, kurš mums būtu jānoformulē, tad varētu parunāt par to, kādā veidā šim mērķim tuvoties...” publiski paziņo viens no runātājiem.

Cits viņam piebilst tādā pašā noskaņā: „Mērķus mēs visi labi zinām, es domāju, ka uzstādījums tāds, ka pašreizējais stāvoklis gan iekšēji grupā, gan kopumā ir vairāk nekā riebīgs gan subjektīvu, gan objektīvu apstākļu dēļ. Vajag visiem izteikties, ko tad mēs tālāk darīsim... Ko mēs darīsim?... Ko mēs ar telefoniem apmainīsimies? Te jānoskaidro...”

Ar aizkustinošu sentimentu un patiesām skumjām sapulces dalībnieki atminas laikus, kad spēki vēl bijuši pilnbriedā, resursi – milzīgi, bet menedžments – perfekts. Viens jo runātājiem, kura pieminēšana atšifrējumā liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, „vecos labos laikus”, šo laiku beigu sākumu un tā iemeslus apcer šādā pagarā monologā:

„Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami... Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem... Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu – mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs.

Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka – tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši... Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga.

Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādas tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk.

Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas – faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību.

Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko.

Mums pat parādījās tādas tendences pirms Tautas partijas, tagad pēdējais etaps, dibināšanas, ja, ka nu drīz grupai ir vakars, grupa vairs nebūs vajadzīga. Taču bija tā. Es pats personīgi kuluāros runājos un teicu, nu, es nezināju to, nu būs, nebūs vajadzīga, kā tas izskatīsies, nekādas pieredzes nebija. Bet, kā arī mēs te nespriestu, mēs redzam, ka mēs nekādi iztikt nevaram. Jo, ja mēs tagad sāksim pašķīst un tā pasprukt, ja, būs vēl trakāk. Tikko viņi jutīs, viņi jau tā... no tā brīža, kad pajuka lielais projekts, tas bija signāls, ka nav vairs monolītisma, nav vairs pieseguma, nav vairs attiecīgās bāzes, ka var sākt uzbrukt.

To es jutu un dzirdēju i no Latvijas Bankas klerkiem, i no drošībniekiem un tā tālāk. Kāda ir izeja, es nezinu. Laikam taču jāatgriežas pie kādreizējās, ja tas ir iespējams, sistēmas, pēc principa, ka vecs draugs ir labāks nekā divi jauni draugi, un jāmēģina to pašu mitoloģiju ar lielāku segumu attīstīt uz priekšu. Es cita ceļa neredzu. Kas attiecas uz mani, es esmu ar mieru aizmirst tur dažādus apvainojumus, atvainošanos. Bet arī mums jāsaprot – mums aparāta nav. Es kādreiz gadiem organizēju, tas prasīja milzu enerģiju, un man tas resurss nav šajā ziņā.”

Kā tieši tika izmantoti domubiedru grupas „kopīgie spēki”, lai vārdā nenosaukto Ulmani – kurš šaubīsies, ka runa ir par Valsts prezidentu Gunti Ulmani? – ieliktu augstajā krēslā? Kā tieši precīzi nenosauktie „mēs” veidoja it kā politiski absolūti neitrālā – tā taču mums vismaz mēģināja iestāstīt – Andra Šķēles valdību? Kas bija „lieli projekti” un „lielais projekts”? Kas tad īsti ir „noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību”?

Par to šajā sapulcē nekas konkrētāk runāts netiek – varbūt tāpēc, ka apkārt ar paplātēm staigā domubiedriem nepiederošas meitenes, varbūt tāpēc, ka svarīgākas ir tūlītējās, sasāpējušās aktualitātes. Viena no, šķiet, galvenajām – acīmredzot svaigā atmiņā palikusī „domubiedra”, kāda Roberta demonstrētā nepietiekamā ieinteresētība apstiprināt amatā kādu Andreju, kurš sapulcē tiek pieminēts kā grupā acīmredzami līdzdalīgs, vajadzīgs un tuvs cilvēks.

Nez vai kļūdīsimies, ja pieļausim, ka runa ir nevis par kādu nevienam nenojaušamu Robertu, bet tieši finanšu ministru Robertu Zīli, kurš tikai pēc ilgstoša „pārrunu procesa” 1998. gada rudenī uz diviem gadiem pagarināja darba līgumu nevis kādam abstraktam Andrejam, bet gan Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram – ikvienam un jebkuram „domubiedru grupējumam” ārkārtīgi būtisks postenis – Andrejam Sončikam.

„Pārrunu process” acīmredzami nav bijis vienkāršs, – dažiem pat acīmredzami saniknojošs. Sapulces dalībnieks, kura izteiksmes veids atkal liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, izteikumos ir īpaši skarbs: „Runājot par Robertu, nu, piedodiet, veči, par Robertu runājot, sekojoši: Andri, nākošajā nedēļā, kad tu vairs nebiji premjers, viņš mums uzkakāja uz galvas pirmajā publikācijā, ka viņam neviens neprasīja. Tu ļoti labi to atceries...”

Un tas nav viss sakāmais: „Glums cilvēks diemžēl, pie mums vienmēr ir, ko mēs par viņu vairāk runājam? Ko mēs vēl no viņa prasām? Es ar viņu esmu ticies Finanšu ministrijā vairākas reizes, tas ir izspļautais tēvzemietis, bez kaut kādām citām idejām. Es ar viņu esmu runājis tikai par valstiskām idejām, tikai par valstiskām un ne jau par prezidenta pils remontu, ticiet man, lai tas nākošais prezidents remontē to savu pili.”

Vēl cita klātesošā viedoklis – tikpat spīvs: „Tas gadījums ar Andreju un Robertu, ja, ka normāli tomēr būtu, ja mēs varam uzaicināt Robertu un pateikt: atvaino, Robert, tev ir jānāk – un iegūstam kaut kādu konkrētu viedokli. Un kas ir par iemeslu, kas tev tai mūsu cilvēkā neder, jo tai gadījumā skaidri izpaudās Roberta intereses par labu citiem cilvēkiem, kas mums ir galīgi sveši un strādājuši tikai pret mums...”

Kāds cits sapulces dalībnieks dalās pieredzē par paša „procesa” gaitu: „Nedomāju piespiedu metodes, man baigi nepatīkami, es daudz dabūju ar Robertu strādāt, to pozīciju ieņemt nebija vieglākais moments, toreiz strādāja visi, pēc tam cauri un cauri viens savtīgs kadrs, ja, nu vairāk nekādīgi es viņu nevaru nosaukt. Varēja būt, ka arī par mūsu Andreju simtiem labāku cilvēku, bet nu labi, lai tā būtu, bet mūsu pašu cilvēki ieteikuši bija, kamēr neredz labāku, par viņu jācīnās.”

Klāt gan ir arī cilvēki, kuri „procesā” tomēr saglabājuši vēsu galvu un domā nevis par konkrētām personālijām un konkrētiem aizvainojumiem, bet par principiāliem jautājumiem: kas tad vispār sācis notikt situācijās, kad grupējuma intereses saduras ar kādas konkrētas partijas interesēm un grupējuma biedrs (šajā gadījumā – nojaušamais Roberts) izrādās arī attiecīgās ieinteresētās partijas pārstāvis. Un tā turklāt – vēl tikai aisberga virsotne:

„Gadījums, kas mums bija saistībā ar Sončika darba līguma parakstīšanu, pirmo reizi radīja nopietnas problēmas mūsu vidū, jo tas laikam bija jāpieņem Robertam, tas bija skāris tieši mūsu cilvēku, no mūsu vidus, un aptuveni pusotru mēnesi, divus nācās visādām manierēm runāt, spriest par to, un nebija neviena argumenta. Galu galā nebija neviena argumenta no Roberta puses, kas ir slikti vai kas ir nepareizi, kad nu beigās parādījās viņa partejiskās intereses, bet nu tas bija manā uztverē ļoti liels atbalsts konkrētam mūsu cilvēkam, kas nav bijis sliktākais Ieņēmumu dienesta vidū, kuram droši vien varētu taisni otrādi pastiprināt savus cilvēkus, bet dienests nav nostiprinājis.

Un tā ir tā viena problēma. Mēs attiecīgos brīžos nespējam kaut kādi pieņemt atbildīgus lēmumus, lai aizstāvētu savas kaut kādas ilgtermiņa intereses un savu cilvēku. Tas tāds... Esam priecīgi, ka kaut kā esam palikuši vājāki, kaut gan jāatzīst, ja pietiekami daudz mūsu cilvēku šobrīd: teiksim, ir divi valsts sekretāri, ja, viņi gan nesēž pie galda, viņi ir saistīti ar partijas lietām. Viena sekretāre puslīdz, teiksim tā, nostiprināta. Visādā ziņā mums ir resursi, un mēs varam strādāt, lai gan mēs dažreiz kaut kādu nezināmu iemeslu nespētu...

Un tagad par to mūsu kārtības reformēšanu arī, es domāju, ka ir ļoti labi jādomā, jo es negribēju varbūt minēt, bet tomēr uzskatu, ka pēdējo reizi jāmin, es uzskatu, viens liels projekts, kas bija saistībā ar bankām. Mums tā ietekme būtu bijusi pavisam cita. Bet nu no kļūdām ir jāmācās. Es domāju, ka mēs visi mācāmies, un tādēļ vajadzētu domāt, ko mēs varam atkal uz tādu bāzi, kas mums ir, ar tām iespējām, kas mums ir, attīstīt, ko mēs varētu izdarīt.”

Vārdu ņem vēl viens skumīgu pārdomu pilns klātesošais: „Patiesībā mēs aizmirstam to, ka ir dažādas intereses. Ikvienam indivīdam, ja. Un tās interešu kopas, intereses var būt kolīzijā viena ar otru. Teiksim, vienā brīdī vienai grupai, teiksim, kolīzija interesē ar Roberta interesi, pastāvēt tanī partijā, caur kuru viņš ieņem attiecīgu amatu, ja. Līdz ar to viņiem jāizdabā... lai viņš varētu realizēt savu pozīciju, un tāpēc viņam tanī īstermiņa kolīziju periodā ir ērtāk paciest dejas, teiksim, nevis ar mums, kuri pašreiz nenodrošina viņam šo situāciju, nekā paciest dejas ar to vidi, kuri rada šo labvēlīgo situāciju. Un viņš ir tas, kas izvēlas, ja.

Un jautājums ir par to, ja mēs domājam par ilgstošāku periodu, kādā mēs gribam darboties kā interešu klubs, patiesībā tad katram indivīdam ir jāizvērtē šī situācija, šīs te situācijas laicīgums un ilgtspēja. Un līdz ar to arī te teica, ka labāk vecs draugs, nekā divi jauni, un par tiem sistajiem un nesistajiem. Patiesībā mēs viens otru pazīstam un zinām arī reakciju daudzmaz. Te ir patiesībā indivīda interešu konflikta pieeja, katra no mums konkrēta pieeja, cik ilgstoši mēs gribam atrasties komfortā, un tās vietas arī viss, kurā mēs un ietekmējas, ja, un kurā brīdī mēs pieļaujam sev diskomfortu, ejot kolīzijā ar vidi, kurā darbojamies.

Un tas būs arī katram ar saucamo partiju konkurenci, un šī indivīda konflikts pašā partijā un virzība, teiksim, uz viņu, uz labklājību, pozīcijas piepildījumu. Tāpēc arī šī te amatprasme ir izlīdzsvarojoša, jo darba centralizācija var arī būt zināmā iedīglī, kas viņu izārda, ja. Un, ko es gribēju teikt, ka principā mēs jau nodrošinājām šo te sadarbības mērķi, ideju, mūsu pleca ideju patiesībā. Un te ir tas jautājums, kā risināt tās iekšējās kolīzijas, Robertam ieskaidrot, ka viņa interesēs ir, ilgstošākās interesēs ir, teiksim, sadarboties ar mums un palīdzēt mums...

Tā es domāju, ka arī jebkurai organizētai struktūrai vajadzīga kaut kāda materiālā bāze, jo skaidrs, ka man nav tīrā... un man nav tik daudz radinieku, tātad nu var nākt pie manis mājās un pieņemt tos cilvēkus, bet tas ir daudz sarežģītāk nekā, teiksim, aiziet un tikties uz kādu konkrētu vietu. Tātad ir šī te pults, kurā var jebkurā brīdī ierasties un sazvanīties.

Un otrs jautājums ir uzticības jautājums, un arī tas, kuru cilvēku izvēlas. Tas nav nemaz tik vienkārši. Jo katram savs kaut kāds kutelīguma vai jūtīguma slieksnis, kur viņš paļaujas uz vienu vai otru spriedumu, un nemaz tik vienkārši nevar rast šo te konstantu vienprātību, ja. Ņemot vērā Andra taktu un visu pārējo, tas, ka viņš it kā ar jautājumiem, bet neuzbāzīgi veicina to sistēmu, iespējams, viņš ir piemērotākā persona, kas var risināt šādas konversijas bez asām domstarpībām, cenšoties neapvainot indivīdus, jo tomēr katram ir tiesības uz savu viedokli un uz savas personas nepazemošanu.

Tur jāmeklē šī situācija, tas ir uzticības jautājums, nevar šī persona izšķirt strīdu, bet būtu tas mērķis... Veidot šeit kaut kādu piespiedu mehānismu un bez izpratnes, un vajadzības un kādā veidā, lai šī sistēma un ķēde... mēs varam redzēt, teiksim, tajā negatīvajā pieredzē, kāda mums ir izveidojusies.

Kluba biedri ir arī palikuši bez darba, ja, un cik grūti ir situācijā palīdzēt atrast... teiksim, šo te, nemaz nedomājot par to, ka viņiem nebūtu šī kvalifikācija vai spēja. Bet tai pašā laikā, kad saule spīd, tad neviens neredz jumtā caurumus. Ja sāk līt lietus, tad caurumus redz un steidz glābt ciet. Varbūt, ka tas ir labi, jo ir vajadzīgs lietus, lai mēs redzētu, kur jumtā ir caurumi. Kaut kādā veidā viņus aizlāpīt. Tāpēc arī es jau runāju par to mērķa definēšanu – ne jau tādā nozīmē, ka... Bet mērķa definēšana ir vajadzīga katram no mums, lai patiesībā mēs saprastu, kādā veidā mēs atrodamies ķēdē, un ka šī ķēde ir svarīgāka, prioritārā pār visām pārējām ķēdēm.

Jo šeit runa ir par savstarpēju atbalstu, ja, un palīdzību. Līdz ar to mums ir aiz muguras cilvēks, un mums nevar uzbrukt no mugurpuses un iegāzt pa galvu. Tāpēc mums jāveido šī pārliecība, ka tā ķēde tādā veidā darbojas. Ja šīs pārliecības nav, mēs izvēlamies spēcīgāku struktūru, un viņai dodam priekšroku. Tāpēc jau arī – es nezinu, kādā veidā to visu var formalizēt, bet viņa jau tāpat ir, teiksim, labprātīga.”

„Sončika problēma” gan jau ir atrisināta vairākus mēnešus pirms „domubiedru” sanākšanas. „Sončikam galu galā ir uz divi gadi parakstīts līgums, stingrs darba līgums, to var savaldīt. Bet tur vajag motivāciju. Tāpat vēl dažās lietās mūsu cilvēki pastiprināti ar dažādiem līgumiem un... Es domāju, ka viena lieta, kas nav vieglākā priekš manis personīgi, bet tas, protams, ir jāņem vērā: mēs tagad ejam pēc principa – mēs ar visiem draudzējamies. Mēs ar visiem draudzējamies...

Bet tiešām ceru draudzēties, ceru darboties tādā ziņā – kādi ir spēles noteikumi, tādi jāpieņem. Mums jāapstrādā viņi ar viltību, un pietrūkst vienkārši citu spēku,” – ar šādu stratēģisko uzstādījumu punktu diskusijā par „glumo Robertu” un „vajadzīgo Andreju” pieliek sapulces dalībnieks Andris, kurš liek domāt par mūsu galveno varoni.

Taču ir skaidrs, ka konkrētais gadījums ir tikai padarījis uzskatāmāku grupējuma lielo problēmu – kādreizējā varenība ir gājusi mazumā, nav skaidrs, ko darīt un kurp doties, pat tas ne – kā tad grupējums, kādreiz acīmredzot gandrīz vai visvarens, nu ir tik pamatīgi sašļucis.

Kāds Gundars, kurš ļoti atgādina tautpartijieti Gundaru Bērziņu, klātesošajiem problēmu raksturo šādos vārdos: „Ir skaidrs, ka pēdējos, teiksim, gados divos mēs īstenībā politiskās vietās vairākās esam zaudējuši. Un iemesli varbūt ir vairāki. Ir tas, kā teica, ka šāda demokrātijas forma – tas ir ļoti labi, bet reizēm, lai norealizētu un spētu kaut ko panākt, ir vajadzīgas savādākas, organizētākas struktūras, lai varētu varbūt lēmumu pieņemšanā, vismaz realizācijas stadijā daudz konsekventāk realizēt, lai būtu konkrēti atbildīgie par šo pasākumu realizēšanu.

Es domāju, ka šī savstarpējā izpalīdzēšana ir laba lieta, bet, nemainoties būtībā, nepārkonkurējoties, nepiedāvājot jaunu uzbūves lēmumu pieņemšanu un tādu modeli, es domāju, ka ar laiku tas var zaudēt, nu, tādu ietekmi. Es domāju, ka arī pēdējais laiks ir. Kaut arī mums it kā pārstāvniecība visās varas struktūrās nav slikta, mūsu ietekme, manuprāt, samazinās.

Un, lai to lauztu, ir jādomā, kāds tam iemesls, tāpēc varbūt tas, ko iepriekš Grūtupa kungs, kad vēl bija un vadīja, tad bija vairāki piedāvājumi reformēt, un tādā veidā es domāju, ka tādā veidā ir jāatgriežas, jo dzīve mainās, prasa savādāk, manuprāt, izvērtēt, kas nav ļāvis realizēt tos projektus, kuros mēs esam...

Un kas ir vajadzīgs, un kāda ir vajadzīga kopumā struktūra, varbūt ka tā ir blakus un vai līdzīga, vai kaut kāda, bez tā es tomēr neredzu šādā veidā šobrīd, tas būtu varbūt vajadzīgs vēl kādu laiku, bet katra diena iet uz leju, nu, tā kaut kādā brīdī beidzas vai arī, nu, arvien paliek mazāka...”

Papildus „katrai dienai, kas iet uz leju” tiek pieminēti arī nezināmi tumšie spēki, kuri varētu būt iedragājuši domubiedru grupas varenību: „Pagājušajā nedēļā viņi tikās, mūsu brālības kluba biedri... pateiktu to, kādi mums ir materiāli un kādi cilvēki iet pa šiem draudiem, es domāju, ka viņš saprata, un raidījums svētdienas televīzijā ir tam zināms pierādījums.

Es arī negribētu simtprocentīgi piekrist Andrim, tā ir tikai viena no versijām, ko strādā spēku struktūras un pārbauda, bet es domāju, vai šis pats arī nav tas gadījums, kad, zinādami konflikta situāciju, es tā maigi izsakos, šeit darbojas arī, nu, zināmi trešie spēki.

Es negribu saistīt to, kā teica tur ģenerālis, kurš arī iekrita, uzreiz tika pieskaitīts citam grupējumam un citai partijai, vai ne, ka kaut kādi no Krievijas pieteikuši daudz mūsu mazajā valstī nelabvēļu, kas cenšas izmantot šo zināmā mērā arī situāciju, ko paši mēs esam radījuši kaut kur, jeb arī attīstījuši tālāk. [..]

Es tomēr aicinātu mūs nesteigties ar tādiem pārsteidzīgiem secinājumiem, mūsu pašu darbība to ir pierādījusi, ka it kā nepārbaudītas informācijas dēļ mēs no viena otra grupas biedra jeb brālības biedra diezgan nežēlīgi atsakāmies, pēc tam esam spiesti atzīt savas kļūdas. Un tajā pašā laikā diezgan uzmanīgi mums ir jāizvērtē arī cilvēki, kurus mēs ņemam šajā lokā, ja vēl ņemsim klāt no jauna. Arī ir bijušas kļūdas, par kurām tagad arī mūs vienu otru reizi sāpīgi sit.”

Ko darīt? Kā būt? Grupējums acīmredzami sācis pašķīst gluži tāpat kā savulaik Klubs 21, un ir zuduši arī kādreizējie „roka roku mazgā” principi. Kāds klātesošais izsakās skaidri: „Gribat – nosaukšu vismaz piecus uzvārdus no šeit klātesošajiem, no kuriem netika nekas prasīts īpašs, likuma ietvaros, elementāra palīdzība. Tā tika noraidīta. Vienkārši noraidīta, un viss.

Atzīstiet, ka tā ir bijis. Es runāju ne tikai par sevi, bet mēs vārāmies taču arī savā starpā, vai ne. Tad arī šo jautājumu vajadzētu apskatīties. Nedrīkst tā noraidīt. Vai pateikt – es to nevaru izdarīt, – velk garumā. Vēlreiz saku – es varu nosaukt uzvārdus, bet es to nedarīšu, nav vajadzības...”

Te nu vārdu sapulcē ņem kāds tās dalībnieku īpaši respektēts kungs, kura uzstāšanās tiek pieteikta ar vārdiem: „Es lieku priekšā – Šķēles kungs lai uzstājas ar programmatisku runu, ja. Mūs interesē, pirmkārt, parlamentārā darbība, legālā, ja. Mēs tomēr visi pārstāvam te to ārpusparlamenta darbību, bet, lai mēs dzirdētu, kā tad mums ārpus parlamenta darboties, mums jānoklausās”.

Lūk, atsevišķi fragmenti no apjomīgās runas, kurā gan atšķirībā no publiskas uzstāšanās reizēm netiek pieminēti ne krupji, ne tīģeri, ne citi literārie vai dabas tēli, – tā ir ļoti un ļoti praktiska un skaidra:

„Es domāju, ka mums vajadzētu būt paškritiskiem kopumā pret sevi, varbūt kāds ilgāks laika periods, divi gadi gandrīz mums ir pietiekami neefektīvi bijuši, varbūt savstarpējā palīdzība, ko mēs esam varējuši pietiekami labi palīdzēt.

Un es domāju, ka tas ir viens no jautājumiem, kuru vajadzētu šodien risināt – pacelt darba efektivitāti, lai nebūtu tā, ka mēs tikai satiekamies un tad viens otram interesējošus jautājumus risinām pēc būtības, vai arī netiek saņemta skaidra atbilde – kad nevar palīdzēt vai nevēlas. Man tas šķiet svarīgi, vēl jo vairāk tai laikā, kas nebūt nav vieglākais...

Tas vienmēr ir bijis tas labākais un stiprākais, kad nav bijis autoritāra režīma, kaut kādas autoritāras kārtības, bet tai pašā laikā galīgi nekāda neesamība lēnām mūs noved pie anarhijas. Pārlieku liela demokrātija arī ved pie sabrukuma.

Ko es domāju par tiem cilvēkiem, kas darbojas vai palīdz darboties saistībā ar pašreiz lielāko partiju – Tautas partiju. Ir skaidri redzams, ka, pēc mana vērtējuma, būs varbūt tomēr pietiekami ilgs laiks jāpavada opozīcijā. Es to vērtēju varbūt arī labi, domājot no ilgtermiņa investīciju viedokļa, tāpēc ka parādīsies cilvēki, kuri var turēt, kuri nevar turēt. Kuri nevar turēt, labāk lai viņi ātrāk parādās un aiziet. [..]

Visnekorektāk, man šķiet, uzvedas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, un izskatās, ka tie ir arī visvairāk pērkamie un visvieglāk pērkamie. Jautājums ir tikai par cenu. Izskatās, ka arī pagājušās Saeimas laikā budžeta balsojumā Dobeli Juri varēja par konjaka glāzi dabūt. Es pats esmu maksājis. Un Juris teica – izmaksā man 50 gramus... Un tagad neizskatās, ka labklājība valstī aug. Jārēķinās ar to, ka dabīgi Tēvzeme un Brīvība būs tas politiskais partneris, kuru mēs visvairāk mēģināsim pārpirkt... [..]

Tautas saskaņas partija – tie ir ļoti pragmatiski cilvēki, no četrām brigādēm viņi sastāv, savādāk viņi nesaucās – Tautas saskaņas partija, Par cilvēka tiesībām vai kaut kā tamlīdzīgi, tie ir pragmatiski cilvēki, deputāts arī ir cilvēks, bet tikai, ja maksā, tad ir jāstrādā, tā ka tur izskatās, ka tie pēc būtības nebūs problēma, vienkārši. Ja ar viņiem varēs sarunāt kā nosacīti opozīciju, bet ar viņiem varēs sarunāt, ka – kas un cik, kādā veidā to risināt. [..]

Es domāju, ka svarīgākais mums šajā periodā ir darīt visu, lai cilvēki, kuri dažādās vietās ar dažādām iespējām, – mēs tomēr par viņiem iestātos un palīdzētu. Diezgan dzelžaini, un tā ir varēts darīt ar Nagli Jāni, un visādi mēs esam mēģinājuši. Izskatījās, kā tā nebija tāda klaji bļaustīšanās, bet es ceru, ka pamazām uzlabosies situācija.

Nu, Grūtupam, es domāju, nākošreiz spridzinās tā riktīgāk augšā, ja tu neatteiksies no Parex lietām dažām. Kāpēc tev tā jādara pāri Parex bankai? Solīda banka, jauki cilvēki, daudz naudas... Tāds raksturs. Tāds strīdības jautājums, pietiesāt Pareksam tur divi miljoni mēnesī, nu tā nevar, tā ir nauda (Balss no malas: „Es pats pastāstīšu!”) Nu ja.

Šeit stāv priekšā bruņoto spēku komandiera izvirzīšana, kur es domāju, neteiksim, ka Ābols ir pats labākais bruņoto spēku cilvēks, bet vienīgais, bet ar raksturu. Līdz ar to es domāju, ka mums ir visas iespējas paskatīties, jo nākošajam apakšpulkvedim Graubem arī tikai strādnieku fakultāte, nav augstākās izglītības... Tautas augstskola.

Tā ka mums ir šādas lietas, un mums katrai vajadzētu mēģināt savās rindās un savos cilvēkos, kuriem ir kādas iespējas ietekmēt un veidot, vajadzētu uz to visu mēģināt un pastāvēt, jo, ja mēs ar puslīdz maziem zaudējumiem pārdzīvosim šo laiku, tad mēs dzīvosim ilgi. Tad mēs dzīvosim ilgi un laimīgi.”

Ar vārdu sakot, klātesošo vidū ir gan cilvēki, kurus galvenokārt nopietni skumdina fakts, ka ir pagājuši labie laiki ar īstenotajiem un neīstenotajiem „lielajiem projektiem”, gan ļaudis, kuri pieņem esošo situāciju kā gluži normālu un pilnā sparā kalkulē, ar ko un kā runāt, ko un kā pirkt, lai sasniegtu vēlamos mērķus.

Vēl gan ir arī daži īpatņi, kas runā par kaut kādiem augstiem ideāliem, kuri bijuši grupas dibināšanās laikā. „Bet, Andri, es vēlreiz uzdodu jautājumu – šī ir pašpalīdzības biedrība?” publiski jautā viens no viņiem. „Bez kādiem augstākiem uzstādījumiem? Ja šī ir tikai pašpalīdzības biedrība, cilvēks, kuram šī biedrība vairs nespēj palīdzēt, iet uz citu vietu, kur viņam palīdz vairāk. Ja nav nekādu augstāku uzstādījumu, tikai savstarpēja palīdzība... Kādreiz es atceros – bija. Ja mēs tagad runājam tikai par pašpalīdzības biedrību, tad kā uz to skatās...”

Kāds cits ir vēl sentimentālāks: „Es vienkārši gribu par pirms gandrīz septiņiem gadiem atgādināt, kādi uzstādījumi ir. Ja es pareizi atceros, tur bija divas galvenās lietas. Viens – par ko mēs esam, un otrs, pret ko mēs esam. Faktiski mums šobrīd nav ne viena, ne otra, ir palikusi tikai šī pasaknīte. Tas līdz ar to rada tikai tādas šauras egoistiskas intereses un viņu apmierināšanu, kas neveido pamatu visai šai darbībai vērsties plašumā vai nostiprināties.” UN vēl viens: „Es tikai gribētu atgādināt, ka šī te sapulcējusies brālība, brālības mērķi kādi bija. Es domāju, ka tos visus var kaut kādā zināmā mērā arī sakārtot un saistīt it kā augstākām interesēm.”

Tomēr vairākumam – tostarp toni uzdodošajiem Andriem – acīmredzami nav nekādu iebildumu pret pašpalīdzības biedrības ideju, ja tikai tā strādā un ir pietiekami efektīva. Cita lieta – apkārt saradušies jauni, citādi formējušies, citādi organizēti un citādi finansēti grupējumi, kuri aizvien biežāk izrādās spējīgāki „lielajos projektos”.

„Pareizi jau Gundars teica, mums jārēķinās ar tiem finansiālajiem grupējumiem, kas ir. Un diemžēl tad, kad no mums baidījās, nu, tad bija drusciņ cita struktūra. Tad bija... un tāpēc mūs neaiztika, vai tad bija Blonskis ar... un tie arī saprata, ko var un ko nevar. Tagad tas viss ir pāraudzis daudz citādā kvalitātē. Jā, diemžēl, kur valda nauda. Ekselence nopērk informāciju, informatorus un balsošanu. Diemžēl tie ir latvieši, ar prievītēm, kas ceļ roku un balso pilnīgi šķērsām,” saka viens runātājs.

Faktiski piebalso vēl viens: „Tad, kad veidojās, sākumā bija savādāka situācija... Šodien faktiski visas struktūras ir kaut kādi savā veidā organizētas. Laiks ir nedaudz mainījies, vai tās ir partijas, vai tās ir, teiksim, kā, Robertam. Tas tomēr ir tas grupējums, kas kaut kādā veidā ir formalizēts. Vai tas ir kaut kāds cits – Ventspils – Parex, vai kaut kāds finanšu. Visas struktūras ir organizētas ar kaut kādu skaidru virzību. Šinī laukumā, ja mēs nopietni gribam dominēt vai vispār ietekmi, mums ir jāpieņem savādāka spēle. No dambretes pāriet uz šahu, vai vēl kaut kādā veidā. Un, ja grib ietekmēt, tad tas ir, es gribētu , ka ir autoritatīva vadība, un tas tiek apspriests, un gatavs to ievērot.

Mums ir katram savs. Es šobrīd esmu partijā, protams, partija ir šī te galvenā. Un līdz ar to es nevaru šeit, man šīs intereses dominē. Ja kāds būtu augstāk definēts – bruņoto spēku, prezidentu, valdība vāja, teiksim, vai vēl kaut kas, sadarbība ar kaut ko, kur mēs formulējamies, ļoti labprāt gribētos dalīties. Tur vajadzētu būt tā, kā ģimenē. Lēmumu pieņemt pēc klasiskās teorijas vairāk kā desmit cilvēku nevar. Tā ir diskusija. Ja mēs gribam lēmumus, tam ir jābūt sagatavotam...”

Vēl vairāk, pie apvāršņa parādās jau atklāti ciniķi, kuri klātesošajiem „domubiedriem” kaut diplomātiski, bet pietiekami skaidri paziņo – kāda vispār esot jēga no šādiem „klubiem”, ja līdzdalība tajos nedod nekādu reālu labumu:

„Gluži vienkārši katrs cilvēks ir iekārts vairākos desmitos saišu, aiz katra var būt gan draugi, gan ģimene, gan politika, gan sports, izklaide, viss kas, ja, un nebūs tā, ka visu var noreducēt un ielikt iekšā kādā rāmī. Un, ja šī ir viena no tām lietām, kur es, teiksim, gan kaut kādā veidā cenšos sevi izpaust, gan arī ceru, ka citi kaut ko gūst, tad tas nozīmē, ka tā ir tikai viena, bet ļoti nopietna arī priekš manis. Bet ne absolūti vienīgā, ja. [..]

Pirmkārt, man nav varbūt laika un gribēšanas būt vēl kādā klubā, kura tā ietekme ir niecīga, ja, bet tā ietekme iet caur finanšu sfēru, te ir ietekmīgi finansisti, utt., utt. Tā ka es domāju, ka tas jau summē to kapacitāti, ja, gan tā politika, gan pārējais. Un, ja runā par pašpalīdzību, es domāju, ka pilnīgi pareizi varbūt tikai tas niecīgais vārds – pašpalīdzība. Skaidrs, ka savstarpēja palīdzība – tas ir primāri. Ja man šodien varbūt nevajag palīdzību, varbūt rīt. Un es ar to rēķinos. Ka tādu palīdzību es šeit atradīšu, ja tāda būs vajadzīga. Un tas ir tas, kas mūs saista.”

Jā, tas acīmredzami ir tas, kas pamatā saista visus klātesošos, un tiek meklēts šai vēlmei atbilstošs risinājums. Šķiet, tā arī netiek atrasts – atjaunotnes un pārstrukturizācijas idejas neaiziet tālāk par domu, ka vajadzētu piesaistīt jauno paaudzi no pašu „domubiedru” ģimenēm vai ka varētu izveidot „kaut kādu, teiksim, trīs, četru, piecu cilvēku prezidiju, kur valda absolūti visas grupas ietekme”. Pie tā tad sapulces dalībnieki arī paliek, nosaucot šādus vārdus un uzvārdus – Gunārs Klindžāns, Ivars Strautiņš, Juris Aizezers, Andris Šķēle, kuriem triju mēnešu laikā vajadzētu grupējumu savest kārtībā un nostādīt uz pareizākām sliedēm.

Šķiet, tas tā arī neizdevās – varbūt tāpēc, ka, gluži tāpat kā kādreiz Klubs 21, arī šī „brālība” bija reāli pārdzīvojusi savu laiku, bet varbūt tāpēc, ka reālā politisko notikumu gaita īsti neatbilda „domubiedru” prognozēm: jau 1999. gada jūlijā Andris Šķēle uz deviņiem mēnešiem trešoreiz tika pie Ministru prezidenta portfeļa un daudz tiešākām, būtiskākām svirām, lai, iespējams, īstenotu savas un „domubiedru” – nu, vismaz atsevišķu – intereses un vajadzības.

Jebkurā gadījumā par šī domubiedru satikšanās „protokola” patiesīgumu var un vajag šaubīties. Galu galā – vai nu gan pirms, gan pēc tam mēs neesam baroti ar šausmu stāstiem par dažādiem grupējumiem un sazvērestībām, kur ļauno spēku lomā atkarībā no nepieciešamības ir figurējis Aivars Lembergs un Andris Šķēle, Džordžs Soross un „žīdi, kas valda pasauli”, „Maskavas roka” un vēl citi mūsu visu nelabvēļi?

Vēl vairāk – vai gan mēs neatceramies kaut atsevišķus fragmentus no Andra Šķēles publiskajiem paziņojumiem – arī tādiem, kas attiecas uz atklātības, tiesiskuma un demokrātijas milzīgo un nepārvērtējamo lomu mūsu visu kopējā valstī? Minēsim kaut vai dažus piemērus.

Lūk, Andris Šķēle par demokrātijas lomu – uzstājoties televīzijā 1996. gada 31. decembrī televīzijā:

„Mani dēvē par autoritāru.

Jā, protams, man, tāpat kā, es domāju, daudziem šajā valstī, kādreiz gribas savākt visus tos augstos krēslos sēdošos pašlabuma meklētājus, visus tos, kas nejēdz, kas ņem kukuļus, kas nespēj, kas vienkārši nestrādā, un aizsūtīt kaut kur gulšņus kraut, ceļus labot vai darīt kādu citu pietiekami vienkāršu, bet sabiedrībai noderīgu darbu.

Dažādas domas reizēm nāk prātā, un tomēr – es esmu par demokrātiju.

Es dziļi ticu, ka tas ir labākais cilvēcei zināmais valsts organizācijas veids, lai gan atzīstu, ka straujām reformām demokrātija reizēm nav diez ko ērta, ļauj izpausties arī destruktīvajam, atpakaļvelkošajam un tukšpaurīgajam.

Tā nu tas ir – demokrātija ir sarežģīts, trausls mehānisms, kurš prasa pacietību, izturību, iecietību un cieņu pret citādo.”

Lūk, tas pats Andris Šķēle – par tautas lomu un nozīmi 1997. gada augustā, pēc savas pirmās demisijas:

„Domāju, ka viss ir tautas rokās, un tautai ir jālemj pašai. Negribu te atkārtot viena otra teicienus par mazo cilvēku. Pasarg, Dievs! Tauta pati tiks galā. Protams, tas prasa zināmas nodevas laikam, jo mēs visi augam. Arī politiķi aug. [..]

Nevienu brīdi, nevienā savā runā neesmu mēģinājis apšaubīt šīs valsts iekārtu, valsts uzbūves pamatprincipus, sarežģīto un ļoti dārgo mehānismu – parlamentāro demokrātiju. Tas neapšaubāmi ir ļoti dārgs mehānisms. Slikti, ka parlamentārās demokrātijas apstākļos par politiķu mazspēju demokrātiski ir jāmaksā visai tautai. Tas ir traģiski.”

Lūk, atkal Andris Šķēle, 1997. gada novembrī runājot par nepieciešamību nošķirt biznesa un politiskās intereses:

„Nav šaubu, ka darbībai biznesā un politikā jābūt šķirtai. [..] Ir vajadzīgi uzstādījumi, mehānismi, kas ļautu redzēt, kādā veidā politiskās partijas saņem atbalstu no dažādiem uzņēmējiem un to grupām. Domāju, nevienam nav šaubu, ka pašlaik šādi mehānismi ir neprecīzi, uzstādījumi ir neskaidri un viltoti.”

Lūk, Andris Šķēle, 1997. gada decembrī izziņojot plānu izveidot jaunu partiju, – par nekrietnās politiskās elites patieso seju: „Liela daļa pašreizējās politiskās elites, manuprāt, ir slima un būtu jāpakļauj terapijai. Kā alkoholiķi, kurš zaudējis realitātes sajūtu, kura krīze aizvien padziļinās, kurš pats nespēj pārtraukt dzert un kuram tāpēc ir jāliedz iespēja pļēgurot tālāk – apmierināt savus netikumus uz valsts rēķina. Mūsu uzdevums nav pašmērķīgi vērsties pret kādu partiju. Ir jāvēršas pret nestabilitāti, trūkumu un bailēm, ko tautā sēj pašreizējā iekšēji satrunējusī politiskā elite, tās patroni un minhauzeni. Beidzot ir laiks sabiedrībai rast iespēju realizēt savus uzskatus un idejas valsts pārvaldē.”

Un te, lūk, Andris Šķēle, vēl kādā deviņdesmito gadu beigu runā kritizējot ļaunos politiķus par vēlmi visos amatos salikt „savus cilvēkus”, ignorējot valstiskās intereses:

„Jau kuro reizi nevar apstiprināt vērtspapīru komisijas pilnu sastāvu. Tāpēc, ka gribas savus cilvēkus ielikt, bet konkurents, kam gribas atkal savus, neļauj un vienošanos partijas nespēj panākt. Balso vienreiz, balso otrreiz, un nekas. Cik ilgi vajadzēja gaidīt, līdz izdevās apstiprināt Cilvēktiesību biroja vadītāju? Gandrīz divus gadus. Vai cienīgu kandidatūru trūka? Nē, nevarēja vienoties, kurš ieliks savu cilvēku.

Nomenklatūra rūpējas par sevi, tas aizņem visas domas un prātus. Protams, visi jau nekad nav vienādi, visi nekad nav vienlīdz slikti, taču jūs man piekritīsit, ka tos labos darbus diemžēl neredz. Neredz pat ne tāpēc, ka to nebūtu, bet tāpēc, ka to krietno cilvēku mūsu politikā ir tik satriecoši maz, ka, lai kā viņi censtos, viņus un viņu darbus aizēno vispārējā politļembasta radītās jukas un jaunās nomenklatūras rūpes par sevi.

Trešā ļaunākā lieta ir tā, ka mūsu politika diemžēl lielā mērā ir privāto interešu bodīte. Mūsu partijas, šķiet, vairāk strādā sev un nereti vairāk atgādina kaut kādus klubus vai kādu slēgtu brālību, kuras augstākais ideāls ir palīdzēt organizācijas biedriem gūt labumus un pasargāt no nepatikšanām. Kā kādreiz teica – lai tev viss būtu un par to nekas nebūtu, bet cilvēki gribētu, ka kāds domā par to, lai arī valstij un cilvēkiem viss būtu. Aina tiešām ir skumja...”

Vai tiešām varētu būt, ka visu šo cildeno, valstiski atbildīgo lietu runātājs ir bijis tas pats Andris, kas 1999. gadā notikušajā „domubiedru saietā” runāja par politiķu pirkšanu, sava grupējuma interešu nozīmīgumu un to, ka „pārlieku liela demokrātija arī ved pie sabrukuma”? Tas pats Andris, kas šajā saietā ne ar vārdu neiebilda, kad tika paziņots, ka „ir vajadzīgas savādākas, organizētākas struktūras, lai varētu varbūt lēmumu pieņemšanā, vismaz realizācijas stadijā daudz konsekventāk realizēt”?...

Vienu pašu saieta sarunu atšifrējumu, protams, varētu nodēvēt par kārtējo provokāciju, montāžu un falsifikāciju, - vai tad nu pirmā reize. Taču ir jau vēl arī mazāk pamanītas – salīdzinot ar Jāņa Ādamsona vai raidījuma Nedēļa skaļajiem paziņojumiem – liecības. Re, piemēram, fragments no Druvja Skultes teiktā Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I:

„Mitoloģiski tas labi izskatās, kontakti un tikšanās notiek dažādās vietās, tas, protams, tā ir. Mēs esam vienīgie cilvēki no ārpuses, kas ir piedalījušies Brālības sanāksmē – Edvīns Inkēns un Druvis Skulte. [..] Bija viena tikšanās, – it kā parunāties par dzīvi. Laikam pie Grūtupa, tur arī visi piedalījās, par kuriem tiek runāts – Latvijas bankas Ruselis, laikam Unibankas Bērziņš, Grūtups, Staris tur bija. Pēc tam, es nezinu, – vai nu uzskatīja, ka no mums nav nekādas jēgas, vai arī kādam tas nepatika... Es neteiktu, ka tā ir Brālība, kas staigā apkārt masonu cepurēs. Tās ir tikšanās, sarunas, pārrunas. Vari Edvīnam pajautāt, vai viņš to atzīst, bet katrā ziņā es varu pateikt, ka mēs tur bijām, un viņu kodols tur bija. Nerunāja jau par to, ko tagad zūmēs nost, vai kuru banku laupīs.”

Šādas tādas grupējuma pazīmes atminas arī nu jau bijušais Andra Šķēles līdzgaitnieks Jurģis Liepnieks: „Visādi Viktori un citas personas tajā grupā, kas pulcējās ap Grūtupu, bija vai nu no Grūtupa kantora vai arī Deniņa kantora. Pavājas personības, tādi puiši platos uzvalkos un drūmām sejām. Varbūt arī no Unibankas menedžmenta. Tajā grupā bija diezgan daudz cilvēku. Jau pamatkodols bija diezgan liels – 20–30 cilvēki. Plus vēl tur bija Drošības policijas pamatsastāvs, Apelis. Ruselis ir pilnīgs Šķēles cilvēks un nekad neko nestāstīs...”

Vēl kāds izbijis līdzgaitnieks nedaudz precizē: „Vienmēr jāsaprot ir tāda lieta, ka ir Šķēle un ir Grūtups. Un tas nav gluži viens un tas pats. Sāksim ar to, ka sākotnēji vispār Grūtups bija tas, kuram bija politiskas ambīcijas – nevis tādā ziņā, ka par kaut ko kļūt, bet, ka jāņem politiskā vara. Tas viss ir Grūtupa tādā ziņā. Visas šitās organizācijas būvēt, visi šitie pumpainie, tā politiskā vara, tas viss sākotnēji ir Grūtups. Un viņam tā ir arī īstā kaislība. Tur arī nekas nevar mainīties. Un visā tajā, ka Šķēle kļuva par premjeru, visām tām Grūtupa iestrādnēm bija izšķiroša nozīme. Un saskares punktu ir daudz, bet vienlaicīgi viņi dzīvo savās orbītās. Un, kad Šķēle bija augstumos, tad Grūtups bija pavisam tā ēnā.

Tad, kad Šķēlem sāka iet sūdīgi, tad Grūtups atkal to savu piramīdu kaut kā... respektīvi, ja kāds kontrolē Ieņēmumu dienestu, ja kāds kontrolē Finanšu policiju, tad visi šie stāsti attiecas uz Grūtupu. Un, ja uz Šķēli vai Tautas partiju, tad par tik, par cik. Ja tā grib pa īstam saprast, tad to nevajag visu jaukt vienā maisā. Grūtups to nedara Šķēlem, ne mazākā mērā. Tas, ka Šķēle to resursu var kaut kā izmantot, nu, protams. Un atkal, ka Grūtups, kad ir izdomājis, ka neko nesaskaņos ne ar vienu, tas ar’ ir fakts. Viņš jau ar’ neprasīs Šķēlem vai Tautas partijai, vai tā darīt, vai nedarīt, viņš izdarīs, kā viņam liekas par pareizu. Redz, tā kļūda ir tā, ka cilvēki domā, ka tā pasaule ir nenormāli hierarhizēta, tur priekšnieks un tā... bet tā jau nav! Un īpaši jau nu tagad.”

Savukārt vēl tikai 2007. gada beigās jau citā Nedēļā – žurnālā – parādījās arī kādreizējā ministra un Kluba 21 dibinātāja Jāņa Krūmiņa atmiņas – arī šādas te: „Varu tev pastāstīt, ka deviņdesmit trešajā gadā mēs ar [Jāni] Gavaru bijām pilnvaroti pārstāvēt Klubu 21 un tikāmies ar Valmieras grupējumu – no viņu puses bija Grūtups, Krastiņš, Ruselis un Andris Bērziņš, kurš tagad ir Unibankā, un vēl daži, kurus vairs neatceros. Mēs runājām par ideju, par valsti, bet viņi savukārt par to, kuru cilvēku kurā vietā vajadzētu ielikt. Nekāda saruna mums neiznāca, norunājām nākamo tikšanos pēc kāda mēneša, bet tās laikā notika tieši tas pats. Mēs ar Gavaru aizgājām un savam klubam pateicām, ka tie cilvēki domā tikai par savām lietām un par savējo ielikšanu vajadzīgos amatos. Droši vien, ka vēlāk viņiem tas izdevās, un tas ir tas, kas šo valsti lielā mērā ir „sačakarējis” un no kurienes nāk „tiesu ķēķi”.”

Tam klāt varētu pievienot vēl vienu nelielu interviju, ko – ar nosacījumu par vārda nepubliskošanu – šīs grāmatas autoriem sniedza vēl kāds bijušais ministrs, kurš tāpat savulaik cieši bija saistīts ar, tā sacīt, konkurējošo komandu – Klubu 21.

– Tas, ka bija tādas tikšanās, tā ir taisnība. Vairāk es neko arī negribu zināt. Jā, tas bija Valmieras grupējums... es nezinu, kāpēc viņu sauc par Valmieras, tikpat labi par Jelgavas. Valmieras laikam tāpēc, ka tur bija Andris Bērziņš un Edmunds Krastiņš.

– Kādi cilvēki bija tajā tikšanās reizē?

– Tur bija Grūtups, es tagad neatceros, vai pats Šķēle bija. Vienā reizē noteikti bija. Andris Bērziņš no Unibankas, Krastiņš Edmunds, Ruselis Andris, Staris arī. Man liekas, ka vairāk nebija.

– Pēc kura iniciatīvas notika tikšanās?

– Viņi mūs uzaicināja. Mēs gājām pie viņiem Grūtupa birojā. Viena tikšanās bija Unibankā.

– Kā viņi radīja interesi tikties ar viņiem?

– Tā kā bija paplašinātā valde Latvijas ceļam, mēs tur bijām ar Gavaru, tur bija Daudišs, Birkavs, Krištopans un Gailis, Kehris, Andris Bērziņš un Inkēns laikam. Skulte Druvis arī. Virsis kādreiz arī bija. Mēs spriedām par valsti, bet atšķirībā no viņiem mēs nespriedām par kaut kādu privatizāciju vai labumu vienam vai otram.

Vienreiz mēs sēdējām 12 stundas un spriedām par Lattelekom privatizāciju. Nospriedām, bet nākamajā dienā pieņēma pilnīgi otrādu lēmumu. Birkavs teica, ka Meidžors zvanījis un ko tur. Ar tādām nodarbībām mēs tur ķēpājāmies. Dzērām vīnu un spriedām par stratēģisko attīstību. Tādēļ es biju ļoti vīlies, ka viņi tā...

– Kādas personas kādos amatos viņi vēlējās iedabūt?

– Es neatceros. Tie nebija nekādi augstie plaukti un lielo plauktu amati. Tie bija vispārēji. Tie nebija tiesas pr

Novērtē šo rakstu:

39
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Aicinām LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties

FotoBiedrība ProBonoPublico.Latvia, pamatojoties uz aizvien dziļāku krīzi tieslietu sistēmā un būtiskiem pamattiesību pārkāpumiem, kurus iniciē pati Tieslietu ministrija tās ministra Dzintara Rasnača (NA) vadībā, aicina LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties, dodot ministra krēsla vietu spējīgākai personai, kura izprot tiesiskuma nozīmi un lomu valsts attīstībā un sabiedrības labklājībā.
Lasīt visu...

21

Oficiālās jeb deklarētās “demokrātijas” noklusētā īstenība

FotoVairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot izdomāts ar visiem tās trūkumiem. Patiesībā tas skanēja šādi: DEMOCRACY IS THE WORST FORM OF GOVERNMENT, EXCEPT ALL THOSE OTHER FORMS THAT HAVE BEEN FROM TIME TO TIME. Kas nozīmē ka vēsturē ir bijuši par mūsdienu “demokrātiju” taisnīgāki tautu pašpārvaldes modeļi un patlaban mēs esam tuvāk Ķīnas mūrim nekā skandinātajai suverenitātei.
Lasīt visu...

21

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

FotoŠajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas sprēgāšana ir obligāti jāņem vērā. To nedrīkst ignorēt. Obligāti nedrīkst būt nevērīga izturēšanās pret latīņu valodu. Nedrīkst nevēlēties zināt un savu iespēju robežās nelietot latīņu valodu. Tas nav pieļaujams. Tāpēc esejas autoram un esejas lasītājiem ir jāpārceļas uz latīņu valodas pasauli. Lūdzu, ievērosim: nevis uz latīnismu pasauli, bet uz latīņu valodas pasauli! Praktiski tas nozīmē pārcelšanos uz divvalodu pasauli – latīņu valodas pasauli + latviešu valodas pasauli.
Lasīt visu...

6

Lūdzam Kalnmeieru atkāpties no ģenerālprokurora amata un dot iespēju vietā nākt zinošākam un, galvenais, godīgam juristam

Foto2017.gada 18.aprīlī noklausījāmies Latvijas Radio ziņu dienesta korespondentes Vitas Anstrates sagatavoto raidījumu par tēmu „Sistēmas bērni”, kas liecina: internātus un slimnīcas izmanto kā draudu nepaklausīgajiem.
Lasīt visu...

21

Kauns lasīt, ko raksta augsti profesionāli Tieslietu ministrijas juristi

FotoGodātie Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, kam Jūs rakstāt šādus rakstus**, kuri pamatos saskan ar nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu spriedumiem, ar advokāta Normunda Šlitkes vai AS Pilsētas zemes dienests (AS nosaukumā vārds – „dienests” valsts iestādes viltīgs atdarinājums, kas ved neizpratnē), vai SIA Vienotais norēķinu centrs skaidrojumiem, pamācībām un likumu normu savirknējumiem „vienos vārtos”?
Lasīt visu...

12

Gaismas spēku suicīds jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

FotoFrancijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju oficiālie pārstāvji netiks finālā. Pēc sociologu branžas globālās izblamēšanās pērnā gada svarīgāko notikumu prognozēšanā nešķiet prātīgi uzņemties kaut jel kādu atbildību par aptauju datu interpretēšanu, tomēr viens ir skaidrs: valsts populārākā politiķe ir Marina Le Pena, kura klasifikācijas labad tiek skaitīta pie galēji labējiem. Lai kaut kā šo eirorastiem neērto situāciju appušķotu, viņai permanenti uzkarināta populisma birka.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām, visiem 100 Saeimas deputātiem

Ar zemāk teikto informējam par apšaubāmiem, atklāti sakot, par prettiesiskiem secinājumiem tiesu spriedumos, par to neatbilstību likumu...

Foto

Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

XIX gadsimta otrajā pusē, samazinoties reliģijas ietekmei un pieaugot gēnu zinātnes iespaidam, savu kundzību (koloniālismu, verdzību, brīvās tirdzniecības noteikumu uzspiešanu) rietumvalstu...

Foto

Dažas īpaši aktuālas jomas, kurās nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies,...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez...

Foto

Kūst knabisma kults

Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts...

Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis...

Foto

Profesori Frankenšteini cīņā pret ģenētisko šovinismu

Jau daudzus gadus liberālleftisti meklē veidus, kā apkarot "rasismu", un katrs to jaunizgudrojums ir absurdāks par iepriekšējo. Bet viņu pati...

Foto

Pilnmēness (un tā imaginārā ietekme)

Par skriešanu sienā ar pieri. Saprotu, ka šādi raksti nes prieku tikai tai pusei, kura piekrīt te paustajam. Otru pusi pārliecināt...

Foto

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu...

Foto

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots...

Foto

Pārtrauciet VDK ietekmi Latvijā vai atkāpieties: atklāta vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Maizīša kungam

Saņemot no Jums formālu atbildi uz savu vēstuli un iesniegumu, kurā...

Foto

„Dogo” sāgas turpinājums - tiesvedība, meli un iebiedēšana: kā „Tukuma straume” glābj diskreditēto zīmolu

Pirms pāris nedēļām pie lielveikala "Sky" Mežciemā Rīgā piebrauca busiņš ar uzrakstu...

Foto

Vai man, Mārupes novada domes deputātam, ir iespējams atcelt NĪN?

Šī ir Mārupes novada domes deputāta Jāņa Rušenieka oficiāla atbilde Mārupes novada iedzīvotājam Ivo Stieģelim (E-iesnieguma...

Foto

Latviešu tauta ir vienīgais likumīgais saimnieks savā Tēvzemē

Šai Baltijas jūras krastā joprojām zeme turpina vaidēt zem apspiesto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju klusajiem, pazemīgajiem soļiem....

Foto

Par ko Pētera Apiņa čomi iedeva viņam goda doktora grādu?

Zinātņu akadēmijā Pētera Apiņa čomi viņam iedeva goda doktora grādu. Par ko? Par to, ka Gardovskim,...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – III daļa

Uz likuma pamata zemi zem mājās var lietot CL...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – II daļa

Acīmredzami jāsecina, ka AT Senāts atsevišķi kategoriju lietās turpina...

Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat...

Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – I daļa

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas...

Foto

Diemžēl arī turpmāk atvieglojumi suņu obligātajā apzīmēšanā nav gaidāmi

Š.g. 30.martā Saeima noraidīja priekšlikumu grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā, kas paredzēja turpmāk mājas istabas dzīvnieku apzīmēšanas kārtību tāpat...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā...

Foto

Pašvaldību vēlēšanas Rīgā gaidot: ar ko gan nacionāļi (ne)atšķiras no urlakoviešiem?

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt...

Foto

Tilts Rīgā un tilts Londonā: dažādās pieejas

Rīgas domes Satiksmes departaments jau šī gada otrajā pusē plāno veikt Deglava tilta rekonstrukciju [1]. Rekonstrukcijas laikā viņi nedaudz...

Foto

Tas nav līgums ar ASV sabiedrotajiem. Tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs...

Foto

Petīcija par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam

2016. gada 13. aprīlī, izmantojot savas tiesības, mēs, manabalss.lv iniciatīvas „Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam” (https://manabalss.lv/i/976)...

Foto

Kā es devos pie mēra taisnību un atbalstu meklēt

27. janvārī pēc 5 gadu gaidīšanas beidzot tiku pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova personīgi. „Ciemošanās” laiks –...

Foto

Atklāta vēstule par fizisko personu datu neaizsargātību Latvijas Republikas tiesās

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības...

Foto

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

Pirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā...

Foto

Sabiedrība nav gatava

Nesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi...

Foto

Jaunākais nacionālais noziegums

Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem,...

Foto

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

Trešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti...

Foto

Pietiks par DEPO

Jau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī...