Iesaki rakstu: 
Gan pirms, gan pēc Latvijas Neatkarīgās televīzijas (LNT) pārdošanas skandināvu Modern Times Group (MTG) šā gada jūnijā tai tuvumā bijušas kādreizējā politiķa Andra Šķēles ģimenes biznesa intereses, rāda Pietiek atklātais. Lursoft dati cita starpā rāda, ka viens no LNT netiešajiem īpašniekiem pirms vairākiem gadiem bijis Šķēļu ģimenes biznesa sastāvdaļa un nu atkal par tādu kļuvis.
„MTG AB iegādājās AS Latvijas Neatkarīgā televīzija no AS Neatkarīgie nacionālie mediji,” – to MTG Baltijas vadītāja Kaspara Ozoliņa vārdā Pietiek apliecina viņa preses pārstāve Marta Zandersone.
Tā patiešām arī ir – lai gan Latvijas likumdošanas īpatnību dēļ akciju sabiedrību akcionāru saraksti nav publiski pieejami, virkne norāžu uzņēmumu 2011. gada pārskatos apliecina, ka LNT tiešām iegādāta no Neatkarīgajiem nacionālajiem medijiem.
Taču tā arī nav skaidrs ne tikai tas, par kādu summu televīzija iegādāta, bet arī – kādas personas patiesībā slēpušās aiz Neatkarīgajiem nacionālajiem medijiem, - uzņēmuma akcionāru struktūra darījuma brīdī nav zināma.
Publiskajā paziņojumā reizē ar vēstījumu, ka darījuma summa netiks izpausta, bija teikts tikai tas, ka „no šodienas MTG grupa pārņem LNT biznesa vadību un konsolidē tā finanšu rādītājus. LNT finanšu rādītāji tiks iekļauti grupas Baltijas bezmaksas televīzijas nozarē, kas tiek pieskaitīti "Baltijas, Čehijas un Bulgārijas" sadaļā MTG ceturkšņa finanšu atskaitē”.
Tomēr zināmus mājienus par šīm personām, kas, ļoti iespējams, patiesībā stāvējušas aiz Neatkarīgajiem nacionālajiem medijiem, dod Lursoft un gada pārskatu dati par to, kam iepriekš piederējusi LNT.
Izrādās, kā apliecina mazpazīstamās SIA TVL gada pārskats, līdz 2011. gada 5. jūnijam tieši tai piederējuši 100% AS Latvijas Neatkarīgā televīzija akciju. Kā rāda LR Komercreģistrs, 2010. gada 3. martā SIA TVL kļuva par vienīgo AS Latvijas Neatkarīgā televīzija akcionāru. Savukārt AS Neatkarīgie nacionālie mediji 2011. gada pārskats rāda, ka tā par vienīgo oficiālo Latvijas Neatkarīgās televīzijas īpašnieci kļuvusi tikai no 2011. gada 6. jūnija.
TVL dalībnieku pulks ir bijis ļoti daudzveidīgs: līdz 2010. gada martam uzņēmums TVL piederēja News Netherlands BV, pēc tam, līdz 2011. gada 5. jūnijam – AS Neatkarīgie nacionālie mediji, bet vēl pēc tam, līdz pat šā gada 21. jūnijam – SIA Finanšu restrukturizācijas risinājumi. Nu par tās jauno oficiālo īpašnieku kļuvusi SIA INPO 18.
Savukārt SIA Finanšu restrukturizācijas risinājumi kopš 2009. gada pieder 1975. gadā dzimušajam Armandam Strodam – personai, kuras vārds bieži tiek saistīts ar dažādu grūtībās nonākušu uzņēmumu problēmu risināšanu. Pirms viņa uzņēmums piederēja citai SIA ar līdzīgu nosaukumu tai, kam nu pieder SIA TVL, - INPO 7.
Šie dati faktiski nozīmē, ka jau vairākus gadus ļoti tuvu LNT un tās īpašnieku maiņām stāvējusi ekspolitiķa Andra Šķēles ģimenes uzņēmumu grupa, - tās sastāvā netieši ietilpst gan SIA INPO 18, gan SIA INPO 7. Par to, cik liela ir bijusi Šķēles patiesā loma LNT slēpto īpašnieku vidū, gan drošu ziņu pagaidām nav.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
