Ar čiku beigusies „Re:Baltica” sūdzība un Žurnālistu asociācijas un LTV spiediens uz policijas vadību par it kā notikušu „vajāšanu”
PIETIEK28.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar čiku beigusies nodibinājuma Re:Baltica un to atbalstošās Latvijas Žurnālistu asociācijas vadības centieni ar nu jau bijušā Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža palīdzību panākt, lai pie kriminālatbildības tiktu saukts cilvēks, kura rīcība Re:Baltica bija nevēlama un kuru tā mēģināja nodēvēt par vajāšanu.
Kā zināms, pagājušā gada decembrī nodibinājums Re:Baltica ar sabiedriskās televīzijas starpniecību publiski paziņoja, ka tā pārstāves esot nobažījušās par „policijas kūtrumu” pēc ziņošanas par it kā notikušu „vajāšanu”.
Pat nemēģinot noskaidrot otrās puses viedokli, Latvijas Televīzija izplatīja Re:Baltica viedokli, - kā kāds vīrietis to „ilgstoši terorizējis ar rupjiem zvaniem žurnālistiem un viņu tuviniekiem, kā arī ierakstiem sociālajos medijos”, līdz beidzot „kādu dienu vajātājs ar sēru vainagu un nenoskaidrotu šķidrumu ieradies redakcijā”.
Re:Baltica ieskatā policija uz tās iesniegumu neesot reaģējusi pietiekami ātri un nopietni, un tad tika izmantota gan Latvijas Televīzija, gan Latvijas Žurnālistu asociācijas vadība, lai izdarītu spiedienu uz Valsts policijas vadību.
Tomēr tagad arī šis spiediens ir beidzies ar čiku – 4. aprīlī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Brasas iecirknī tika pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu saistībā ar „iespējamo pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica darbinieku vajāšanas faktu”, jo nav konstatēts noziedzīgs nodarījums.
Šai saistībā Pietiek atkārtoti publicē decembra vidū publicēto Jāņa Sondara „“Draudētāja” un “vajātāja” viedokli par “Re:Baltica” paziņojumiem”:
„17. decembrī medijos tika paziņots, ka pētnieciskos žurnālistus no “Re:Baltica” vajājot kāds psihiski nelīdzsvarots cilvēks, kurš izsaka draudus un vajā žurnālistus. Jā – tas tiku domāts es. Uzskatu par savu pienākumu un tiesībām paust savu viedokli par šo situāciju.
"Re:Baltica" komandai nebija nekādu problēmu apgalvot, ka iniciatīvas iesniedzēji par Saeimas atlaišanu gaida Krievijas apskāvienus. Tāpat Ingai Spriņģei nebija nekādu problēmu nosaukt cilvēkus kuri parakstījušies par iniciatīvu, par “Stupid people” jeb stulbiem cilvēkiem.
Es kā viens no nu jau vairāk nekā 40 000 cilvēku, kuri parakstījušies par Saeimas atlaišanas iniciatīvu, uzskatīju par savu pienākumu uzzināt, kā "Re:Baltica" nonāca līdz secinājumam par “Krievijas apskāvieniem”. Kā arī vēlējos uzzināt vai "Re:Baltica" komandai nav nekādu morālu problēmu saņemt savai organizācijai finansējumu no tiesāta noziedznieka, valūtas spekulanta, vardarbīgu protestētāju finansētāja Džordža Sorosa.
Zinot Džordža Sorosa organizāciju ietekmi Latvijā, es saprotu, ka, neesot oficiāli žurnālists, bet dzenoties pēc viedokļa un objektivitātes no žurnālistiem, acīmredzot esmu uzkāpis Sorosa cilvēkiem uz “varžacīm”.
Publiskā telpā tiek svaidīti diezgan skaļi apvainojumi manā virzienā, kurus vēlētos atspēkot.
Es negribētu domā, ka žurnālisti Valsts policiju vēlas pārvērst par personīgiem sargsuņiem, un ticu, ka Valsts policijā strādā cilvēki ar godaprātu, atbildības sajūtu pret savu darbu, tādi, kuriem pirms emocijām nāk tomēr tiesiskums. Lai gan, ņemot vērā mūsu politiķu klaju ņirgāšanos par pašu pieņemtiem likumiem, arī par to man pilnīgas pārliecības nu jau mūsu valstī nav.
Lasot Krimināllikumu par vajāšanu: “Par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību, —
soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.”
Vai par ilgstošu izsekošanu jeb novērošanu var tikt definēta vienīgā reize, kad (pēc maniem uzskatiem) tendencioziem žurnālistiem no "Re:Baltica" aiznesu dāvanā bēru pušķi un ūdens pudeli, kuru nodēvēju par “svēto ūdeni”?
Vai par draudiem var tikt uzskatīta frāze, ka “satikšu viņus” - kuru šie žurnālisti, medijiem ziņojot, apzināti izrāva no konteksta, aizmirstot piebilst, ka frāzes turpinājumā bija: “lai gūtu atbildes viņu sponsora Džordža Sorosa sakarā”?
Vai saziņa var tikt uzskatīta par nevēlamu, ja nevienā brīdī nedz Facebook portālā, nedz uz Whatsapp aplikācijā sūtītām ziņām neviens no viņiem neatbildēja, sakot, ka sarakste nav vēlama?
Krimināllikums par draudiem saka: “Par draudiem izdarīt slepkavību vai nodarīt smagu miesas bojājumu, ja ir bijis pamats baidīties, ka šie draudi var tikt izpildīti, —
soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.”
Arī šajā gadījumā es gribētu redzēt “Re:Baltica“ žurnālistus atspēkojam savus melus.
Tas, ka apzināti uzvedos nekaunīgi pret žurnālistiem kuri mani kopā ar citiem ir nekaunīgi nosaukuši par “Stupid people”, ir taisnība.
Tas ka uzvedos nekaunīgi pret tiem, kuri sauc sevi par pētnieciskajiem žurnālistiem, bet bez faktiem iniciatīvas iesniedzējus iekrāsojot kā cilvēkus, kuri gaida Krievijas apskāvienus - arī ir taisnība
Nodarbojos jau vairākus gadus ar politaktīvismu. Un, ja šie “pētnieciskie žurnālisti” būtu papētijuši manu video saturu, tad, izņemot necenzētu leksiku, viņi ievērotu, ka savos video arī vairākkārt esmu uzsvēris, ka cilvēkiem, kurus neapmierina pašeeiz notiekošie politiskie procesi, ir jārīkojas BEZ VARDARBĪBAS un LIKUMA IETVAROS. Kas ir pilnīgi pretēji “Re:Baltica” apgalvotajam.
Esmu arī apkopojis visus “Re:Baltica” melus ar melus atspēkojošiem pierādijumiem savā pēdējā video materiālā, kas redzams - https://youtu.be/O-ogNsIMLlk.
Tāpat man liekas ļoti interesanti, ka “Re:Baltica“ zina jau pirms izmeklēšanas, ka viņiem tika draudēts, ka viņi ir vajāti, vēl pirms Valsts policija ir mani nopratinājusi un noskaidrojusi visus apstākļus.
“Re:Baltica” žurnālistiem es esmu vainīgs, pirms tiesāts. Lai gan, manuprāt, mēs dzīvojam valstī, kur neviens nevar tikt uzskatīts par vainīgu, pirms viņa vaina ir pierādīta tiesā. Varbūt “Re:Baltica“ žurnālistiem vajadzētu uzņemties likumsargu darbu, jo “hei” - kam gan mums nepieciešamas tiesas un policija, ja “Re:Baltica” žurnālisti jau mani ir atzinuši par vainīgu.
Man liekas gan ļoti interesanti, ka pie šīs situācijas tika minēta Beates Jonītes situācija, kurā policija atdzina, ka nav nozieguma sastāva. Izteikumi viņas sakarā bija skarbs un neizdevies joks, bet likums netika pārkāpts.
Es varbūt vēlos redzēt pārlieku daudz objektivitātes medijos, kur tās nav – cerot, ka, runājot par mani, viņi varētu arī piezvanīt un pajautāt manu versiju par notikušo. Mans tālruņa numurs atšķirībā no Ingas Spriņģes ir publiski pieejams.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
