Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis ir raksta “Ārprāta anatomija jeb Kā Latvijā darbojas importētie likumi” turpinājums. Silti iesaku lasītājiem izlasīt sākumu, bet tiem, kuri ir lasījuši un aizmirsuši, par ko tas bija, vai kuriem ir slinkums uzklikšķināt “googlē”, īsi pārstāstīšu pirmā raksta saturu.

Kuplā, uz tradicionālām, kristīgām vērtībām balstītā ģimenē, kurā aug četri dēli un kura no pilsētas pārvākusies uz dzīvi un saimnieko laukos, ienāk nelaime - sieva nonāk psihiatriskajā slimnīcā. Pēc iznākšanas viņai līdz nepazīšanai ir mainījusies personība. ‘

Agrāk tik mīlīgā un simpātiskā sieviete nu ir viltības, melīguma un ļaunuma iemiesojums. Viņa liek bērniem nosist pašu mājas kaķi, nodod gaļā grūsnas govis, kūda bērnus pret tēvu. Pēc iznākšanas no psihiatriskās slimnīcas sieva mēnesi mājās nebrauc, bet nakšņo nezin kur. Tad, vīra pierunāta, tomēr atgriežas, bet jau ir iedraudzējusies ar kādu juristu, un sāk pildīt viņa instrukcijas.

Nedēļas nogales regulāri sāk pavadīt Rīgā. Arī nakšņo. Zvanīšu Ģirtam, zvanīšu Ģirtam – pats palikdams “aiz kadra”, Ģirts nu ir ienācis mūsu ģimenē. Diemžēl, kā izrādās, sieva ir atgriezusies tikai tādēļ, lai, vadoties pēc Ģirta instrukcijām, sāktu realizēt velnišķīgu plānu – sagrābt vīra īpašumus. Talkā nāk jaunais likums “Par pagaidu aizsardzību pret vardarbību”(31.03.2014) un vietējā tiesnese I.Silicka.

Te vietā būs citāts no jaunā likuma skaidrojuma:

Ja cietušajam nav pierādījumu vardarbībai, vai tas nozīmē, ka pagaidu aizsardzību nav iespējams saņemt?

Nē. Cietušais var saņemt tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību arī gadījumos, ja cietušā rīcībā nav pierādījumu par piedzīvoto vardarbību. Gadījumos, ja pierādījumi ir citu personu vai iestāžu rīcībā (sociālajā dienestā, krīžu centrā, policijā, u.c.), tad cietušais var lūgt tiesu izprasīt šos pierādījumus no šīm personām vai iestādēm un tiesa var izlemt pieteikumu, balstoties uz šiem pierādījumiem.

Pat gadījumos, ja cietušais nekur nav vērsies pēc palīdzības un nav iespējams iegūt jebkāda veida pierādījumus par piedzīvoto vardarbību, tad tiesa var pieņemt lēmumu par pagaidu aizsardzību, balstoties tikai uz cietušā sniegto informāciju un cietušā apliecinājumu, ka šī informācija ir patiesa. Par nepatiesas informācijas sniegšanu cietušo var saukt pie likumā noteiktās atbildības.

Interesanti, kā šis jaunais likums “saslēdzas” ar LR Satversmes 92.pantu: 

Ikviens ir uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.

Lai realizētu savu ieceri, jāpanāk vīram “varmākas” statuss, kas ar provokāciju, melu un Aizkraukles rajona tiesas tiesneses I.Silickas atbalstu tiek realizēts, un vīrs tiek “nošķirts” - t.i., 2014.gada 6.jūnijā mājās ierodas policija un iepazīstina ar šīs tiesneses lēmumu, ka vīram nekavējoties jāatstāj savs mājoklis un viņam tiek aizliegts tuvoties tam tuvāk par 500 metriem. Policisti saka, ka mājoklis jāatstāj 10 min. laikā. Uz vīra jautājumu, kur lai viņš dodas, jo diena iet uz otru pusi, policisti rausta plecus. (Kā ar LR Satversmes 105.pantu? Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Un 96.? Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.)

 Dīvainā kārtā tiesneses lēmums aizliedz tuvoties tuvāk par 500 metriem arī vīrieša fermai, kura atrodas 300m no mājas un no tās nav pat redzama. Fermā norisinās saimnieciskā darbība, ar kuras palīdzību vīrs nodrošinājis ar visu dzīvei nepieciešamo sešu cilvēku ģimeni daudzu gadu garumā. Fermā un tās milzīgajā šķūnī atrodas visa saimniecības tehnika, inventārs un lopi. Lai gan tehnika un saimniecība vienmēr bijusi vīra pārziņā, tagad viss nonāk sievas - mūziķes rokās; vīrs vairs nedrīkst savai fermai pat tuvoties. Atkal jautājums: kā tas saskan ar minētajiem Satversmes pantiem? 

105.Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. 106.Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācija

Sieviete ir apveltīta ar mūziķa talantu, pagastā dibina ansambli un sāk sekmīgi manipulēt ar cilvēkiem. Lieki teikt, ka ansamblī dzied vietējās pašvaldības dāmas, tādēļ panākt sev vēlamo notikumu gaitu kļūst arvien vieglāk. Dziedātājas, iespējams, pat nenojauš par savas diriģentes dubulto dzīvi. Bet varbūt nemaz negrib zināt, jo viņām ir izdevīgas diriģentes aktivitātes un klātnākušās izklaides iespējas – koncerti, tusiņi. Tas, ka mīļotās diriģentes bērni mājās paliek vieni, viņām neinteresē.

Vīrieša dzīve pārvērtusies par elli. Lai ierobežotu sievas destruktīvās aktivitātes, vīrs griežas pēc palīdzības gan bāriņtiesā, gan tiesā, gan pie psihiatriem. Viss velti.

Mājās sieviete ir arvien retāk, jo daudzie darbi, ansambļi, pasākumi un izklaides paņem laiku, bērni ir nepieskatīti.

Kad viens no dēliem traģiski iet bojā, tēvam to pat nepaziņo – viņš uzzina no kaimiņiem.

Vīrs mēdz apciemot bērnus, tā “pārkāpdams” tiesas lēmumu, kuru viņš uzskata par (citāts) absurdu, nekompetentu un nožēlojamu, “nopelnīdams” vienu kriminālsodu pēc otra, tā kļūdams par recidīvistu. Apelācijas sūdzības absurdo situāciju nemaina. Vīrietis vienā mirklī ir palicis bez pajumtes, bez bērniem, bez darba, bez tehnikas un darbarīkiem. Sieva, izmantojot vīra piespiedu prombūtni, izpārdod visus lopus, visu naudu piesavinās.

Vienlaicīgi ar “nošķiršanas” panākšanu no mājas, ģimenes, darba, ienākumiem, tehnikas un darbarīkiem, sieva iesniedz tiesā prasību pret vīru par uzturlīdzekļu piedziņu. Tiesa viena tiesneša sastāvā, kura, protams, atkal ir I.Silicka, prasību apmierina. Vīrietis vairākkārt piesaka noraidījumu tiesas sastāvam, t.i. I.Silickai, bet viņa noraidījumus, apspriedusies pati ar sevi, noraida. Vīram ienākumu vairs nav, sākas uzturlīdzekļu piedziņa, bankas konts tiek arestēts, un sāk krāties parādi.

Cerībā panākt taisnību, vīrietis uzraksta iesniegumu Tiesībsargam. Raksts “Ārprāta anatomija” ir šī iesnieguma daļa – notikumu apraksts.

Lai arī vēl nav saņemta Tiesībsarga biroja atbilde, vīrietim sāk rasties dusmas un riebums pret šo valsti un to apkalpojošajiem ierēdņiem, kuri truli pilda visnejēdzīgākos “likumus”, un viņš apsver iespēju publiski atteikties no Latvijas pilsonības.

Traģiskie notikumi nepaliek bez sekām, un vīra veselība tiek smagi iedragāta. Tomēr viņš nav ar mieru padoties un nogrimt. Par spīti visam vīrietis sāk realizēt savus sapņus - apceļot pasauli un rakstīt rakstus un grāmatas.

Ārprāta anatomija 2 jeb tiesu terors

Jau trešais gads... Kopš 2014. gada 6. jūnija man ir aizliegts tuvoties tuvāk par 500 metriem savai personīgajai mājai. Ak, jā, - arī personīgajai fermai. Es sākšu aprakstīt notikušo ar datumu, kad beidzās iepriekšējais notikumu apraksts, tātad, ar 2015. gada 29.martu. Bet noticis ir patiešām daudz.

Atšķirībā no iepriekšējā raksta šajā “Ārprāta anatomijā 2” būs lasāmi daudzu lietā iesaistīto amatpersonu uzvārdi. Tautai ir jāzina savi “varoņi”. Arī mans vārds, protams, ir īstais. Vienīgi bērnu īstos vārdus neminēšu, lai neiepītu viņus šajā ārprātā vēl vairāk. Tāpat jau viņi ir smagi cietuši un diemžēl turpina ciest. Bet nerakstīt arī es nevaru, jo ārprāts turpina maršēt

Nu tā, - pirmo reizi mūžā esmu kļuvis par noziedznieku. Par to, ka uzdrīkstējos ieiet savā mājā, apciemot savus bērnus, ieiet savā šķūnī, noglaudīt savu suni. Tiesa šos “noziegumus” formulē kā “tiesas lēmuma nepildīšana”. Noziegums esot “formāls”, un nav vajadzīgi ne cietušie, ne kas cits, lai par to mani notiesātu un piepulcinātu kriminālnoziedznieku pulkam. Es saprotu – šādi “noziegumi” apšauba tiesas varas autoritāti un ir stingri sodāmi. Bet es arī neesmu slēpis, ka šādai tiesai un šādiem tiesnešiem manās acīs autoritāte ir tieši nulle, un viņu murgus es netaisos tā īsti ņemt par pilnu. Vai gan citādāk var nosaukt lēmumus, kas pieņemti, klaji ignorējot viselementārākā saprāta balsi?

 Ja atceraties, mani atzina par vainīgu četrkārtīgā varmācībā pret sievu vien trīs dienu periodā, kad atrados mājās un mans dēls atradās morgā. Kādam maniakam gan jābūt, lai šādā situācijā realizētu “fizisku, emocionālu, ekonomisku un seksuālu” vardarbību! Un kā tas vispār ir iespējams?! Trijās dienās?! Pirmdienā ar iesniegumu steidzoties uz policiju, Sandra pat aizmirsa iesniegumā izsvītrot bojāgājušo dēlu. Jo iesniegums bija uzrakstīts iepriekš – jau tad, kad manis vēl nemaz nebija mājās, un mums bija vēl četri dēli...

Šādi argumenti nebūt nemulsināja Aizkraukles rajona tiesas tiesnesi I.Silicku pieņemt jau otro lēmumu par manu “nošķiršanu” no mājas un no fermas.

 Un vēl, - pat pieņemot, ka es esmu varmāka, kādēļ bija jānošķir mani no fermas, kas nav pat redzama no mājas un atrodas 300m attālumā? Acīmredzami, ka no manis tika sargāti mani īpašumi, nevis kāds cilvēks. Kāds tam būs rezultāts, stāstīšu vēlāk.

Nu, lūk, un pēc visa šī murga, kad es jau biju iedzīvojies trijās sodāmībās par tiesas lēmuma nepildīšanu, man palika pavisam šķērma dūša uz šo valsti un tās pakalpiņiem, un es devos uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi ar mērķi atteikties no Latvijas pilsonības. Bet – nekā! Šitas zvērs tik vienkārši no nagiem neizlaiž! Izrādās, atteikšanos no pilsonības neparedz pat tīri tehniski – numuriņu var izņemt pie ierēdņa, lai iegūtu pilsonību, var pie citiem dažādos jautājumos, bet šāda – nav! Beidzot man paskaidroja, ka atteikties no Latvijas pilsonības var tikai tad, ja ir kādas citas valsts pilsonība. Vārdu sakot – tev kādam ir jāpieder. Es jautāju, kā tad ar Latvijas nepilsoņiem. Man atbildēja, ka tas ir citādāk – viņi nekad nav bijuši Latvijas pilsoņi. Ja būtu, tad dabūt atpakaļ nepilsoņa statusu nevarētu. Dzirdējāt, nepilsoņi? Kārtīgi padomājiet, pirms iesniedzat dokumentus! Varbūt tomēr kāda cita valsts būs draudzīgāka pret saviem pilsoņiem... Un nu mēģināšu turpināt stāstu stingri hronoloģiskā secībā.

2015. gada maijā saņemu atbildi un savu iesniegumu Latvijas Republikas (ai, kā negribas vairs rakstīt šos vārdus ar lielo burtu...) tiesībsargam. Diemžēl atbilde rāda, ka tiesībsargs nekādas tiesības nesargā. Vismaz – ne pilsoņu, šinī gadījumā - manas Satversmē garantētās tiesības uz īpašumu, personīgo dzīvesvietu, bērnu audzināšanu, goda un cieņas neaizskaramību, brīvību izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Izskatās, ka viņš sargā tiesu un tiesnešu patvaļu un noziedzīgu nekompetenci, kas robežojas ar amoralitāti. Vai, vienkārši, - korumpētību.

Jansons nav uzskatījis manu lietu par pietiekoši svarīgu, lai to izskatītu personīgi, un pilnvarojis atbildēt Bērnu tiesību nodaļas vadītāju L.Grāveri. Citāts no atbildes:

Krimināllikuma 168.1 pants paredz, ka par Ļaunprātīgu nolēmuma par pagaidu aizsardzības pret vardarbību nepildīšanu – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Krimināllikuma 168.1 pantam pēc konstrukcijas ir formāls sastāvs, tātad tas uzskatāms par pabeigtu ar noziedzīgu darbību izdarīšanas brīdi un likumdevējs nav prasījis konstatēt noteiktu seku iestāšanos. Tas nozīmē, ka tiesas noteiktie aizliegumi Jums jāievēro bez mazākās atkāpes un nav būtiski iemesli, kādēļ esat tos pārkāpis.

Teorētiski tas nozīmē to, ka, pat ja mana māja degtu, es nedrīkstētu piedalīties dzēšanā...

Bet praktiski, kad vēlā, tumšā rudens vakarā es, braucot garām savai mājai, un redzot, ka tā grimst tumsā un, nevarēdams sazvanīt nevienu no puikām, iegriezos noskaidrot, kas noticis, - automātiski kļuvu par kriminālnoziedznieku...

Nu, sakiet, ko lai es domāju par cilvēkiem, kuri pieņēmuši šādu “likumu”, un arī par tiem, kas akli nodrošina tā izpildi? Bet Tiesībsarga atbildes nobeigums vispār ir “graujošs”. Viņi dod mājienu, ka mana psihiskā veselība ir sašķobījusies un jāvēršas pie mediķiem:

Ņemot vērā, ka esat traģiski zaudējis dēlu, kā arī pārējos šā brīža notikumus, ir pamats uzskatīt, ka esat piedzīvojis krīzes situāciju Jūsu dzīvē un šobrīd Jums ir nepieciešama psiholoģiska palīdzība.(!)

Vārdu sakot, pagroza ar pirkstu pie deniņiem, sak’ – viņam jau “jumts sāk braukt”.

Tādēļ, ka neesmu apmierināts ar tiesu teroru, ar kropliem likumiem, un meklēju taisnību. Kaut kā ož pēc komunistu laikiem, kad disidentu pasludināšana par garīgi slimiem un ievietošana “ārstniecības” iestādēs bija viens no viņu neitralizēšanas veidiem. Bet varbūt L.Grāverei sava daļa taisnības ir – varbūt šodienas Latvijā cerēt uz taisnīgu tiesu ir plānprātības vai citas garīgas neveselības pazīme?...

Lai nu kā, es vēl pacīnīšos. Īpaši tādēļ, ka pagaidām vēl esmu Latvijas pilsonis. Un arī tādēļ, ka tomēr ceru uz patiesības, taisnīguma un sirdsapziņas pārākumu un uzvaru pār meliem, savtīgumu un zemiskumu.

Ka veselais saprāts vēl eksistē pat Aizkraukles tiesās, parādījās 2015. gada 9. jūnijā. Mani kārtējo reizi tiesāja par “to, ka viņš ļaunprātīgi nepildīja nolēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību”. (Lietas Nr.11370008815. Tiesas sastāvs: tiesnese L.Baltmane – Zepa ar tiesas sēdes sekretāri G.Volkmani, piedaloties prokurorei D.Morevai, advokātei S.Bērziņai.) Mans “noziegums” bija šaušalīgs. Citāts no apsūdzības:

...Neskatoties uz to (aizliegumu), A.Kadišs ļaunprātīgi nepildīja Aizkraukles rajona tiesas lēmumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību noteiktos ierobežojumus, ieradās Sandras mājoklī “Vālodzes”.(!),... kur staigāja pa mājas istabām, virtuvē uzvārīja tēju, tā pārkāpjot aizliegumu atgriezties un uzturēties minētajā mājoklī. Turklāt...ieradās fermā, nolūkā satikt bērnus.

Baidies, tauta, no manis! Kā redzat, esmu briesmīgs noziedznieks, kuram, starp citu, uz šo brīdi ir jau trīs kriminālsodāmības, vēl viena lieta jau prokuratūrā un drīz būs tiesā, bet vēl viena krimināllieta, iespējams, tiks ierosināta. Un pieļauju, ka būs vēl un vēl... Lieki teikt, ka visas sodāmības ir pēc Kriminālkodeksa 168.1 panta. Kā smējās viens paziņa, es jau varot tetovēt uz krūtīm vai kur citur trīs kupolus, kas zekiem simbolizē trīs sodāmības.

 Interesanta ir nianse, ka mana māja, kura ir mans vienīgais mājoklis un Zemesgrāmatā reģistrēta uz mana vārda, dokumentā jau tiek saukta par Sandras māju. Te būtu vietā piebilst, ka šī māja ar piemājas zemi ir iegādāta un restaurēta par līdzekļiem, kuri iegūti, pārdodot manu mantoto dzīvojamo māju ar piemājas zemi Ogrē. Ogres māja bija mans vienīgais mājoklis.

Bet šī epizode nav par to, bet par veselo saprātu. Tad, lūk, visnotaļ simpātiskā tiesnese centās godam pildīt savu darbu un uzdeva standarta jautājumus, piemēram, vai es nožēlojot izdarīto. Lai kā man gribējās viņu iepriecināt un kaut ko nožēlot, nekas man nesanāca – nožēlas nebija. Jo es tiešām centos Sandru nesatikt un mājās iegāju tikai tad, kad biju pārliecinājies, ka viņas tur nav. Diemžēl, kā tas bijis arī citas reizes, viņa pati ieradās, lai ar ļaunu prieku paziņotu, ka atkal taps iesniegums policijai. Ierodoties Sandrai, es devos prom. Vienkārši man nepatīk, ka mani lamā, draud un apsaukā, man nepatīk tik zema līmeņa komunikācija. Man patīk miers.

Tiesnesei L.Baltmanei – Zepai par godu jāsaka, ka viņa manās darbībās neko kriminālu nesaskatīja. Cietušo nav, nekas pazudis nav, noziedzīgu motīvu arī nav. Spriedums skanēja:

...atzīt Aināru Kadišu par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā pēc krimināllikuma 168.1 panta un viņu attaisnot.

Es gavilēju. Beidzot! Beidzot es redzu, ka tiesa izskata lietu “pēc būtības”, nevis pēc burta! Beidzot taisnība uzvar!

Diemžēl, par to nemaz nepriecājās prokuratūras pārstāvji. Prokurores D.Morevas godkāre bija aizskarta, jo viņa bija pieprasījusi mani sodīt ar piespiedu darbu, bet prokurors M.Beķers bija tiešs:

- Nepriecājieties par agru! Nav neviena(!) iemesla Jūs attaisnot! Prokuratūra šo attaisnojošo spriedumu pārsūdzēs! (Es nodomāju - cik nožēlojami, ka savu spalvu spodrināšana notiek uz cilvēku likteņu rēķina...)

Pārsūdzēja arī. 2015.gada 13. jūlijā D.Moreva iesniedza apelācijas protestu. Nākamās instances tiesas sēde tika nozīmēta uz 2016.gada 5.janvāri. Tiesnesis – V.Sprudzāns. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka Zemgales apgabaltiesas Tiesu nams atcēla attaisnojošo spriedumu un piesprieda man kārtējo sodu - 60 piespiedu darba stundas.

Vēl viena epizode. Ilustrācijai. Un tā, ir vasara. Man ir vajadzīga zemes frēze, bet “legāli” es nevaru to no mājām paņemt. Mani instrumenti un darbarīki ir noslēpti, lai es nevarētu strādāt un kaut ko pelnīt. Kā lasījāt “Ārprāta anatomijas” pirmajā rakstā, arī policijas iesaistīšana rezultātu nedeva. Tādēļ es vienkārši aizbraucu un paņēmu savu instrumentu. Sandru pat nesastapu, bet vienalga tapa kārtējais iesniegums policijai, kārtējā izmeklēšana, kārtējā pazemojošā pirkstu nospiedumu un biometrisko datu ņemšana Aizkraukles policijas pagrabā.

(Nesen, pēdējās krimināllietas ierosināšanas reizē es atteicos no pazemojošās biometrisko datu ņemšanas procedūras, jo to esmu izgājis jau trīs reizes. Par to man atkal draud naudas sods. Dažreiz krimināllietas uzsākšana lieliski izklaidē. Tā uz izmeklētājas jautājumu par dzīvesvietu atbildēju, ka nav. Tad viņa teica, ka šādā gadījumā viņai jāsastāda protokols un jāsoda mani par to, ka nav pastāvīgas dzīvesvietas. Mani tas ārkārtīgi uzjautrināja, un es priecīgi piekritu – sodiet! Es nolēmu ieskenēt protokolu par sodīšanu par to, ka man nav noteiktas dzīvesvietas, un lēmumu par manu piespiedu izlikšanu no mājas. Tad abus kopā nopublicēt. Tas būtu viens jautrs gabals! Diemžēl izmeklētāja, uzzinājusi par maniem nodomiem, pārdomāja un sodu man neuzlika. Ka tik nav pārkāpusi likumu, neuzlikdama sodu, - es bažījos.)

Izmeklētāja Sarma Kudiņa nolēma atzīt mani par aizdomās turēto noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Lēmumā sadaļā Aizdomās turētās personas paustā attieksme pret izteiktajām aizdomām, ierakstīju:

 - ņemot vērā, ka tiesas aizliegumu atrasties savā personīgajā mājā un lietot savus darbarīkus uzskatu par nepamatotu, absurdu un nožēlojamu, faktiskās darbības atzīstu, bet sevi par vainīgu neuzskatu.

Jāatzīst, ka šoreiz prokurors M.Beķers krimināllietu Nr.11370029615 uz tiesu nenosūtīja un to izbeidza. Acīmredzot tās absurduma dēļ. Prokurora lēmumā rakstīts:

kriminālprocesu Nr.11370029615 izbeigt sakarā ar to, ka nav radīts tāds kaitējums, lai Aināram Kadišam piespriestu kriminālsodu.

Skaidri un saprotami. Tikai nesaprotu, kāds kaitējums tika radīts citās reizēs, kad es tiku notiesāts?

Arī prokurors J.Butlers likumos nebija apmaldījies un kādu no citām“krimināllietām” 23.10.2016. izbeidza, jo ...ar noziedzīgo nodarījumu nav nodarīts tāds kaitējums, lai piespriestu kriminālsodu.

Kad pēc kāda laika es atkal tiku tiesāts, tiesnesi L.Baltmani – Zepu vairs nevarēja pazīt. Tas ir, - pēc izskata jau varēja, bet uzvedība bija cita. Varēja nojaust, ka viņa “dabūjusi brāzienu” un nu vairs neiedziļinājās pārkāpuma apstākļos un būtībā, bet formāli tiesāja pēc “burta”. Tiesāja, kā “vajag”. Es tiku pie kārtējās sodāmības, un tika piespriests piespiedu darbs. Tā kā nebiju paspējis vēl atstrādāt iepriekš piespriestās stundas, tās tika pieskaitītas klāt.

Pa to laiku, sekojot kvalificētu likumziņu padomiem, Sandra uzsāka mana pēdējā nepilngadīgā dēla atņemšanas kampaņu. Tā sākās ar to, ka tika pieprasīts bāriņtiesas atzinums par to, ka viņa īsteno dēla Ritvara aprūpi un uzraudzību. Bāriņtiesa visā nopietnībā sarīkoja sēdi, kurā tāds atzinums, bez šaubām, tika dots. Interesanti, kā gan es varētu īstenot dēla aprūpi un uzraudzību, ja nedrīkstu mājai pat tuvoties?! Bāriņtiesa to labi zināja...

Mans nepilngadīgais dēls nu bija kļuvis par nekaunīgās sievietes ķīlnieku. Viņa lieliski apzinājās, ka tas, kurā pusē būs puika, nosvērs svaru kausus. Sieviete sāka kūdīt puiku pret tēti un sakūdīja tik tālu, ka viņš sāka atteikties no visiem tēva laika pavadīšanas kopā piedāvājumiem. Ko tik es necentos! Es aicināju braukt ar laivām pa upi, uz delfināriju, ar kuģi uz Stokholmu, pavizināties ar kuģīti tepat Rīgā, uz izjādi ar zirgiem, pavizināties ar ūdensslēpēm, uz Tarzāna parku, uz Ēģipti. Viss velti – puika, kas tik labprāt agrāk visur brauca, tagad, pēc ilgstošas atrašanās mātes ietekmē, vairs nevēlējās ar tēvu nekur doties. Te jāpievērš uzmanība tam, ka šī pārmaiņa notika tieši manas prombūtnes laikā, - mātes ietekmē. Tas ir tik nožēlojami, ka sievietes savos sīkajos atriebības plānos iekļauj dēlu atstāšanu bez tēviem. Manuprāt, tas ir reti zemiski. Jo neviena sieviete nevar aizstāt dēlam tēti. Un izaudzināt puiku par vīrieti arī vienai būs grūti...

Paralēli manai izputināšanai, Sandras padomnieki sagatavo, un viņa iesniedz tiesā prasību par uzturlīdzekļu palielināšanu. Veltīgi ir mani mēģinājumi I.Silickai ieskaidrot, ka Sandra jau ir saņēmusi uzturlīdzekļus vairākiem gadiem uz priekšu, izpārdodot mūsu govju ganāmpulku un piesavinoties iegūto naudu. I.Silicka nesaprot, negrib vai nespēj saprast, ka lauksaimniekam nav darba algas, bet ienākumi ir no saimnieciskās darbības. Un ar manas saimniecības izpārdošanu iegūtie līdzekļi ir uzskatāmi arī par maniem ienākumiem. Tas, ka Sandra izlietoja naudu citiem mērķiem, tikai parāda to, ka viņai ģimenes, bērnu intereses nebūt nav prioritāte un viņa darbojas destruktīvi, bet tas, ka I.Silicka to “piesedza”, jau ir noziedzīgi. Protams, kāds tūlīt steigsies citēt nevainīguma prezumpciju, sak’, neviens nav uzskatāms par vainīgu, kamēr nav pierādīta viņa vaina. Jā, jā, tikai, - kādēļ tā neattiecas uz mani?! Kādēļ mani var izdzīt no mājas, ģimenes, saimniecības un darba uz viena cilvēka iesnieguma pamata?!

Sandras darbības bija tik postošas un destruktīvas, ka vairākkārtīgi tiku vērsies tiesā ar iesniegumu par viņas rīcībspējas ierobežošanu, kuru I.Silicka, protams, noraidīja. Izsaimniekošana brīžiem ieguva pavisam primitīvu, bet reizē arī ārkārtīgi nekaunīgu raksturu.

Tā kādu reizi, “nelegāli” apsekojot savu saimniecību, konstatēju, ka pazuduši abi “Mercedes – Benz” markas mikroautobusi. Nodomāju, ka noslēpti, jo viena mikroautobusa tehniskā pase atrodas man kabatā, tātad pārdot nevar. Otrs gan tika iegādāts tikai rezerves daļām. Nav patīkami, ka kāds bez atļaujas lieto tev piederošu transporta līdzekli, un, lai izvairītos no nepatikšanām, ja šis “kāds” izraisa negadījumu, ar atbilstošu iesniegumu vērsos policijā. Cik liels un nepatīkams gan bija mans pārsteigums, kad no policijas atnāca atbilde, ka Sandra abus mikroautobusus nodevusi lūžņos! „Mercedes” ar tikai 216 000 km nobraukumu! Vēl lielāks par šo bija pārsteigums, kad saņēmu atbildi no Aizkraukles prokuratūras, kur griezos ar lūgumu izvērtēt notikušā darījuma likumīgumu. Izrādās – viss ir kārtībā! Likums nav pārkāpts! Nodot lūžņos vīra transportlīdzekļus viņa “nošķiršanas laikā”, turklāt – tādus, kuriem ir liegums, un saņemt atbildi, ka likums nav pārkāpts, - nu, ziniet, man tas šķiet par traku...Tā ka, vīri, nekaitiniet sievas, citādi viņas var nodot lūžņos jūsu “autiņus”, un viss! Vispār, ja iebildīsiet viņām, var sanākt vēl “švakāk” - uzrakstīs iesniegumu, lai jūs izmet no mājas, un policija izmetīs. Un, kā lasījāt citātu – nekādi pierādījumi nav vajadzīgi! Hei, juristi, vai jums te nav, ko teikt? Vai nav acīmredzams, ka šādu “likumu” varēja izgudrot tikai sociopāti, sabiedrībai un tās pamatam – ģimenei klaji naidīgi indivīdi?

Ārprāts rullēja tālāk, un Sandra arvien vairāk iejutās un nostiprinājās savā jaunajā lomā. Acīmredzot atbalstu solīja rozā koalīcija, jo kā gan citādi varētu izskaidrot to, ka 2015. gada 31. decembrī, Vecgada vakarā viņa man piezvanīja, lai lepni paziņotu, ka es esot “idiots un slepkava” un, ka “mājās savu kāju vairs nespersi un par dēliem aizmirsti”! (Vai tā nav īpašuma sagrābšana? Māja ir reģistrēta Zemesgrāmatās uz mana vārda)

Starp citu, tā ir visai interesanta situācija, kad “varmāka” nedrīkst zvanīt “cietušajam”, bet “cietušais” drīkst terorizēt un apvainot “varmāku” pilnīgi nesodīti...

Lai nu kā, draudi tika realizēti, un tapa iesniegums tiesā nodibināt Ritvaram viena vecāka aizgādību, kas reāli nozīmē atņemt man vecāku tiesības. Tālāk viss gāja, kā saka, - vienos vārtos. Bāriņtiesa uzrakstīja kārtējo stulbo atzinumu, ka māte, nevis tēvs īsteno bērna aprūpi, bet tēvs nemaz nerūpējas. Un velti bija mani skaidrojumi, ka es 18 gadus esmu uzturējis kuplo sešu cilvēku ģimeni, ka bērni bija paēduši, apģērbti, uz mūzikas un mākslas skolām izvadāti, pasauli redzējuši. Tagad jautājums bija tikai viens – kā Jūs pēdējos divus gadus rūpējaties par ģimeni? Hm, un ko lai es uz tādu nekaunīgu ņirgāšanos atbildu? Esmu paguris skaidrot, ka mājai nedrīkstu tuvoties, saimniecība izputināta, instrumenti iztirgoti vai noslēpti. Un to visu ir panācis cilvēks, kuram bāriņtiesa grasās dot visas pilnvaras audzināt manu dēlu. Un velti es uzstāju uz to, ka ir noziedzīgi nodot bērna likteni cilvēkam, kurš ir licis bērniem nosist kaķi, kurš ir nobendējis pēdējās govis, kurš pa māju vairākkārtīgi skraidījis ar nazi rokā, draudēdams nodarīt ļaunu, kurš nakts melnumā ir līdis fermā pie guļošajām govīm, lai izgrieztu viņām no ausīm numurus, kurš ir darījis un turpina darīt daudz ļauna. Viss velti – amatpersonas bija kurlas pret patiesību.

Varbūt problēma ir apstāklī, ka gan bāriņtiesa, gan Aizkraukles tiesa, gan policija ir – nu ļooti rozā...

Piemēram, Aizkraukles tiesā no visiem padsmit darbiniekiem vīriešu ir... tieši nulle, ja neskaita apsargu. Bāriņtiesā – tas pats. Atrodiet internetā Latvijas tiesu portālu un pārliecinieties paši. Un attiecīgi arī lēmumi ir dāmu klubiņa līmenī, no sērijas patīk – nepatīk...Bet tas taču ir bīstami, jo lemti tiek cilvēku likteņi... Izskatās, ka es dāmītēm vienkārši nepatīku, bet Satversmes 91.pantu viņas nav lasījušas. (Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas). Hm, šķiet, sievietes tomēr ir vienlīdzīgākas par vīriešiem. Vismaz Aizkrauklē...

2016. gada 7. septembrī notika kārtējā šķiršanās tiesas sēde. Iepriekšējā tika atlikta. Domājams, tādēļ, lai novilcinātu laiku. Jo šoreiz bija ieradušies liecinieki, kuri pazina gan mūsu ģimeni, gan Sandru daudzu jo daudzu gadu garumā. Un viņiem bija ko teikt. Gan, kāds es “varmāka”, gan daudz kas cits... Un tas varēja izjaukt iecerētā scenārija realizēšanu. Zīmīgā kārtā Sandras juridiskā pārstāve uz iepriekšējo tiesas sēdi nemaz neieradās. Tieši šajā laikā viņa savā melnajā amata tērpā piedalījās citā tiesas sēdē – stāvu zemāk. Tātad jau zināja, ka tiesas sēde nenotiks... Bet viena no lieciniecēm bija ar zīdainīti uz rokām. Un atbraukusi veltīgi.

Septītajā septembrī tiesas sēde tomēr notika. Kā parasti, viss gāja “vienos vārtos”. Gan Sandra, gan viņas advokāte izteica viedokli, ka liecinieki nav jāuzklausa. Kādā no iepriekšējām tiesas sēdēm I.Silicka jau bija noraidījusi manis pieaicināto liecinieku. Šoreiz viņa neriskēja to darīt, un liecinieki tika iztaujāti. Tiesa gan – ļoti tendenciozi un pat izsmējīgi. Un atkal viņu liecības tika noniecinātas un netika ņemtas vērā. Kad es ko jautāju, I.Silicka parasti atbild, ka tiesa juridiskas konsultācijas nesniedz. Tajā pašā laikā viņa nekautrējās tiesas sēdes laikā dot padomus Sandrai un pat mudināja celt vēl vienu prasību par uzturlīdzekļu piedziņu vēl vienam dēlam. Šī priekšā teikšana jau izpaudās agrāk, kad I.Silicka pateica priekšā Sandrai, ka viņai jāiesniedz iesniegums uz šķiršanos. Pati Sandra toreiz uz jautājumu, vai viņa vēlas šķirties no Aināra Kadiša, atbildēja, ka... viņai jāpakonsultējas ar juristu! Paldies Dievam, ka tagad tiesas sēdēm tiek veikts audioieraksts. Tas nedaudz disciplinē tiesnešus un arī citus sēdes dalībniekus un vieš cerību panākt taisnību, jo protokolu teksts bieži vien ir visai neprecīzs un pat smieklīgs. Ar dzelžainu loģiku izcēlās Bāriņtiesas pārstāve:

- Kā Jūs domājat uzturēt Ritvaru, ja Jums vairs nav ienākumu no saimniecības?

Nu, zini, ko! Kur viņa bija agrāk, šos divus gadus, kad pagasta ļaužu acu priekšā viss tika izputināts?! Kur viņa bija tad, kad es, nevarēdams nevienu bērnus sazvanīt, telefoniski lūdzu aizbraukt un noskaidrot, kas noticis?! Viņa necēla klausuli, bet viņas kolēģe, kuru izdevās sazvanīt, man atbildēja, ka viņas darba laiks ir beidzies! Protams, ka beidzies, jo bija jau tumšs vakars... Viņām mani bērni interesē tikai darba laikā...

Kad es tiesā pajautāju bāriņtiesas pārstāvei, kādēļ viņa ignorē kliedzošo faktu, ka māte likusi nepilngadīgajiem bērniem nosist kaķi, viņa atbildēja, ka “tas ir tikai no Jūsu vārdiem”. Kad es vērsu uzmanību uz to, ka visa šī lieta ir no viena cilvēka vārdiem, un jautāju, ar ko mani vārdi ir neņemamāki vērā par Sandras vārdiem, viņa apmulsa.

Diemžēl es tiesneses I.Silickas un pārējo dāmu nekaunību panesu visai vāji, jo man ir krietni pabojāti nervi. Tādēļ, lai lasītājs nebrīnās, ka tad, kad I.Silicka sāka ņirgāties, noraidot manu paskaidrojumu par ģimenes apgādi astoņpadsmit gadu garumā un fokusējot jautājumu uz: bet kā Jūs tieši pēdējo divu gadu laikā rūpējaties par ģimeni?, es neizturēju, un pateicu, ko domāju:

 - Nevis Jums mani, bet man Jūs ir jātiesā! Es pateicu, ka uzskatu viņas pieņemto lēmumu par murgu, un nerespektēju to. Un tagad, kad viņas dēļ es trešo gadu esmu prom no mājām, kad esmu izputināts un novests līdz bankrotam, kad manam bankas kontam ir trīs dažādi aresti, viņa vēl atļaujas paņirgāties. Citādāk es to nevaru nosaukt un tā arī pateicu. Tad tika izsaukts apsargs.

Nobeigumā.

Es nezinu, kādu spriedumu I.Silicka uzrakstīja. Tas tiks nolasīts 20.septembrī. Sandra kopā ar savu advokāti Dainu Saulīti pieprasa, lai man tiktu atņemts dēls un mājoklis, sadalot īpašumu tā: Sandrai – māja ar piemājas zemi (faktiski - arī ferma) un visu, kas uz tās, piem., jauno, 500m2 lielo siltumnīcu utt., bet man – akmeņains lauks bez jebkādas infrastruktūras. Acīmredzami, ka Ritvariņu viņai vajadzēja man atņemt, lai “smukāk” varētu noformēt mājas sagrābšanu un manu izlikšanu. Kā parasti, viss notiek “bērna interesēs”. (Kad mani izlika, Ritvariņam bija 11 gadu. Tagad drīz būs 14...) Papildus tam viņas pieprasa, lai pēc tiesvedības beigām vēl uz gadu tiktu pagarināts aizliegums man tuvoties savai, bet uz to brīdi jau varbūt Sandras mājai (jo viņa pieprasīja to pārreģistrēt Zemesgrāmatā uz viņas vārda), fermai un pašai Sandrai. Atmiņā man cieši iegrauzušies vārdi, pateikti atbildei toreiz, pirms divarpus gadiem. Kad sākās Sandras jēlās provokācijas, kādu reizi es pajautāju:

- Paklau, kāds ir Tavs mērķis?

- Dabūt Tevi prom no šejienes, šeit palikt un saimniekot!

Izskatās, ka velti es toreiz smējos...

Šodien ir 2016. gada 13. septembris. Diena, kad manā namā ieradās policisti un izdzina no mājas, ir palikusi divus gadus un četrus mēnešus tālā pagātnē. Bet es to dienu neaizmirsīšu. Tādas lietas neaizmirst.

Manā dzīvē daudz kas ir mainījies. Tā ir absolūta patiesība – ja Dievs vienas durvis aizver, tad citas – atver. Šajā laikā esmu daudz ceļojis, daudz redzējis un piedzīvojis. Ir iznākusi mana grāmata un top otra. Esmu uzrakstījis daudzus rakstus, kuri tiek publicēti gan internetā, gan dažādās avīzēs. Diemžēl mana veselība ir sašķobījusies. Nekad agrāk nebiju nopietni slimojis, ja nu vienīgi kāda trauma, bet tagad divu gadu laikā pārslimoju Laima slimību, C hepatītu, man izoperēja vēzi. Ārsti ir vienprātīgi, ka manu imūnsistēmu ir novājinājis nepārtrauktais stress. Un kā lai nebūtu – vienā mirklī palikt bez ģimenes, bērniem, mājām, darba, ienākumiem, darbarīkiem, tehnikas?... Veselība ir tik sagrauta, ka ilgstošās darbnespējas dēļ mani dokumenti ir iesniegti DEĀK...

Lielajā fermā tagad tukšums – nav neviena paša lopiņa. Pat nevienas vistas. Klusums. Dārzs ir saindēts ar raundapu. Jaunā, lielā siltumnīca – pussabrukusi. Lauki aizauguši, bet uz dažiem jau aug kociņi. Visi zemes nomas līgumi lauzti. Un zaudētais dēls?... Un reputācija, sodāmības? Man ir vēl neizciests sods – piespiedu darbi. Nesen saņēmu vēstuli no prokuratūras, ka tiesai tiks nodota kārtējā krimināllieta. Bet vēl viena ir jāierosina, jo es atkal biju mājās. Biju, lai redzētu, ka mans apģērbs un manas lietas ir izdalītas, manas istabas durvīm ir nomainīta atslēga, mēbeles iznestas, bet manā istabiņā ievākusies... Sandra. Viņa ir tik pārliecināta, ka I.Silicka “nepievils”, ka jau pārformējusi elektrības piegādes līgumu uz savu vārdu, bet uzraksts uz pasta kastītes jau nomainīts no mana uz viņas...

Tā kā veselība man pašreiz neļauj izciest sodu piespiedu darba veidā un naudas sods arī nav piemērojams, prokurors izteicās, ka man esot reālas iespējas tikt sodītam ar brīvības atņemšanu. Kā jums tas viss patīk?! Lai izdzīvotu, esmu ķēries pie no senčiem mantoto zemju izpārdošanas, ko tiesas “dāmas” sauc par “ienākumiem”, kuri esot pietiekoši, lai palielinātu no manis piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru!

Es nezinu, varbūt visi šie notikumi ir cena, kas jāsamaksā, lai es varētu labāk saprast citus cilvēkus, just līdzi viņu ciešanās?

Mans mērķis nav pagausties par likteni vai publiski mazgāt veļu. Nepavisam ne. Ir jāsaprot, ka līdzīgā situācija var nonākt un jau ir nonākuši daudzi. Pateicoties jauniem, importētiem “likumiem”, kuri nes netaisnību, haosu un postu. Bet, galvenokārt, - pateicoties bezsirdsapziņas un bezprincipu cilvēkiem, kuri ievieš tos dzīvē.

Lai vai kā, es esmu piecēlies. Un neatkarīgi no tā, kas būs rakstīts spriedumā, es cīnīšos. Jā, varbūt tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Jo es zinu, ka šī sistēma ir sapuvusi. Bet šī sapuvusī sistēma nespētu kaitēt nenieka, ja nebūtu sapuvušu cilvēku. Sapuvušie cilvēki ir sistēmas miesa, tās spēks. Es, tomēr, gribu cīnīties. Par taisnību. Un, kas zina, - varbūt arī šie cilvēki kļūs labāki, godīgāki, dievbijīgāki, taisnīgāki. Jo tā būs labāk, pirmkārt, viņiem pašiem. Un mums visiem. Jo šī zemīte ir mūsu mājas. Kādas tās būs – atkarīgs no mums.

Novērtē šo rakstu:

9
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...