Iesaki rakstu: 
Šodien publiski rezultējās process, kas tikai aizsākts jau 2017. gadā - KNAB beidzot ir apstiprinājis, ka informācijai, kuru es un vēl vairāki cilvēki paudām 2016. gadā, aizejot no KPV LV, ir arī tiesiski pierādāms pamats.
Tā ir daļa no iemesliem, kādēļ es aizgāju no KPV LV - tie bija Artusa Kaimiņa meli par partijas finansējumu un ar partiju saistītajām personām jeb potenciālajiem patiesā labuma guvējiem no partijas. Tā kā šis process ir bijis ilgstošs, iespējams, ka šobrīd virmojošie skandāli ap maksātnespējas nozarē notiekošo tikai veicinājuši vai apstiprinājuši politiskās gribas izpausmes, bet nav pirmcēlonis.
Par KNAB plāniem paspēt izvirzīt apsūdzību līdz Saeimas pavasara sesijas beigām es biju informēts jau maija vidū, kad Gobzems bija kluss kā pelīte un vēl ne pušplēsta vārda nebija bildis par maksātnespējas sfēru. Iespējams, ka Gobzema publisko iznākšanu stimulēja tieši tas, ka viņš bija lietas kursā par notiekošo kriminālprocesu un līdzšinējais šovs šobrīd ir labs aizbildinājums sazvērestības teorijām par politisko atriebību, ko, protams, arī nevar izslēgt, ņemot vērā Latvijas politgrupējumu intereses nodokļu maksātāju naudas “apgūšanā” un savstarpējā konkurencē.
Dokumentos, liecībās un ierakstos fiksētā informācija liecina par procesiem jau kopš 2015. gada beigām, un es varu apliecināt, ka tā, no manā rīcībā esošajiem faktiem, atbilst patiesībai. Apšaubāmā ar Meroni saistītu uzņēmumu naudas plūsma caur SIA "Suņu būda", ko var uztvert kā "stipendiju", un slepenas sarunas un vienošanās ar Tamužu, kurā bija iesaistīts arī Atis Zakatistovs.
Līdz ar to ir skaidrs, ka Artuss Kaimiņš man un sabiedrībai meloja jau no paša sākuma, jo, pirms pieņemt lēmumu par pievienošanos KPV LV dibināšanai, es uzdevu jautājumus - vai aiz viņa nestāv bagāti onkuļi ar naudu un vai partija nav cieši saistīta ar Gobzemu. Viņš meloja, atbildēdams “nē” uz abiem jautājumiem.
Katrs pats savas nelaimes kalējs. Ir iespējams apmuļķot visus cilvēkus kādu laiku un dažus cilvēkus visu laiku, bet nevar apmuļķot visus cilvēkus visu laiku.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
