Asins upes

Nodevēja, nelieša vieta tukša nemēdz būt, šī vakance vienmēr tiks aizpildīta, un uz to ir gana liels konkurss. Tukšums tai ir nedabisks. Nodevēju vakancei vienmēr gribētāju ir vairāk, nekā ir piedāvājums. Šis ir nerakstīts likums, kurš nekad netiek pārkāpts.

Vai esi lasījis Mario Pjūzo «Krusttēvu»? Grāmatā ir kāda epizode, kur kāds bagāts un varens cilvēks, kurš darbojas filmu industrijā, naktī pamostoties savā gultā, atrod mīļotā zirga galvu... Ko rakstnieks ar to vēlējās pateikt?

Manuprāt, to, ka mēs varam būt neietekmējami, vareni, iedomīgi un bravūrīgi līdz brīdim, kamēr kāds mums nepievērš īpašu vērību un uzmanību. Tai brīdī mums nākas – un esam pat spiesti – atzīt, ka Pasaule tomēr ir iekārtota citādi, nekā mums likās līdz šim, un ka mēs tur esam tikai niecīgs puteklītis, kuru dzenā valdošie vēji.

Ja vien kādam tas būs patiesi nepieciešams, tad pēkšņi nekāda sludinātā brīvība uz mums neattieksies. Ja tikai kādam vējam būs nepieciešams, nebūs arī mūsu vai kāda cita, un tu kā zivtiņa bez ūdens bezspēcīgi plātīsi muti un dvesīsi – nu, kā tā var, kas to būtu domājis...

Domā par to un apzinies to laikus, nevis tad, kad situācija jau būs bezcerīga, nenovēršama un nelabojama.

Gals

Pirmais bauslis, kuru mācu bērniem, ir – dari, ko darīdams, bet apdomā galu.

Jēzus Kristus atnākdams necentās pārveidot Pasauli, tas ir, politisko iekārtu un pastāvošos likumus. Viņš tikai pavēra iespēju tiem, kas vēlējās mainīties un izteica vēlmi, vēlējās atgriezties Tēva namā.

Viņš atnāca tad, kad verdzība bija ar likumu ne tikai atļauta, bet valsts iekārta to pat paredzēja kā daudzas citas, mūsuprāt, šodienai neatbilstošas, netaisnības.

Nekur, nekad un ne ar vienu zilbi viņš pret to nav iebildis. Viņš neiebilda un nenoliedza arī nedemokrātisko valstu iekārtu. Toties Viņš teica: «Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.» Jņ 8:12

Patiesā cilvēces un cilvēku problēma nav likumos, valstu iekārtās un valdībās. Arī valdniekos ne. Problēma ir cilvēku dvēselēs, tās ir ļaunas, un cilvēkam ar ļaunu dvēseli Tēva nama durvis ir ciet.

Viņš arī pateica, kā šo problēmu var risināt: Piemēru esmu jums devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Viņš apustuļiem teica: ejiet un sludiniet! Jo Viņš zināja, ka vispirms ir vārds, bet izteiktam vārdam mēdz būt sekas un domām ar’.

Citi sludinātāji

Nav cita mehānisma, nav cita risinājuma. Baznīca, un ne tikai, sludina jau divus tūkstošus gadu, bet kāds ir rezultāts? Tikai dažus ir sasniedzis Jēzus Kristus piemērs un sludinātais vārds. Vairums tomēr izvēlas klausīt citus sludinātājus un sekot citam piemēram.

Mainot valdības, nevar mainīt cilvēka dvēseles, tieksmes un vēlmes. Apvienojot valstis kādā valstu savienībā, arī nevar mainīt cilvēka dvēseles stāvokli.

Strēlnieki, brīvības cīnītāji, latviešu leģionāri, pretošanās kustības dalībnieki, nacionālie partizāni mums piemēru ir devuši, bet vai mēs tam sekojam? Nē, mēs sekojam citiem, daudz pievilcīgākajiem piemēriem.

Ir bijuši cilvēces vēsturē tādi gadījumi, kad cilvēkus nevis pārliecināja un veicināja sekot Jēzus Kristus piemēram, bet piespieda ārišķībās kļūt citādiem. Tam dažreiz ir pat pozitīvs rezultāts. Pamēģini kādu laiku izlikties par klibu un pēc gada vairs nepratīsi pārvietoties neklibojot. Muskuļu stāvokļa un darbības atmiņa būs iegaumējusi kustību algoritmu.

Patiešām, – ir bijuši mēģinājumi ar valsts mehānisma palīdzību iedibināt labu un laimīgu dzīvošanu. Bet ar ko šie īslaicīgie mēģinājumi, uzlabojumi un it kā veselīgas pārmaiņas beidzās? Ar lieliem asiņu plūdiem, ar daudzām nāvēm, un pēc tā tautām un valstīm gadu desmitiem bija jāatkopjas. Tas pierāda, ka šādi nevar atrisināt un mainīt to, kas sakņojas cilvēka dvēselē.

Viena pagale nedeg

Dievs cilvēkam ir iedevis sarežģītu ķermeni, – jo vairāk cilvēks to iepazīst, jo spēcīgāk pārliecinās, ka tajā ir tik daudz nezināmā, ka tiek radītas jaunas zinātnes un nozares, lai mēģinātu to aptvert. Bet ir taču zināms, ka cilvēks nespēj nedz izprast, nedz aptvert Dieva domas un prātu. Tāpēc ar laiku kļūst grūti pašas jaunradītās medicīnas jomas pārzināt, kur nu vēl to, ar ko tās nodarbojas.

Tomēr nav cita varianta un iedarbīgākas metodes par sludināšanu. Cik tā ir efektīva, ir atkarīgs ne tikai no tehniskām iespējām un no sludinātāja prāta spējām, kā arī mēles veiklības, bet arī no klausītāja. Viena pagale nedeg, – lai degtu, nepieciešamas vismaz divas.

Kas un kā šim pretojas? Cilvēkam ir grūti saprast un ielāgot vienkāršas lietas, tāpēc tas visu cenšas sarežģīt, lai būtu saprotamāk.

Kas ir valsts? Teiksi, tā ir valsts konstitūcija, kurai pakārtoti valsts likumi, un dažādas represīvās iestādes uzrauga, lai viss minētais tiktu pildīts.

Tā nav. Patiesība ir citādāka, nesaprotamāka un neierastāka. Kopš bērnības mums šo domu uzspiež, un, kad pienāk laiks objektīvi un patiesi vērtēt, mēs apmaldāmies šajos nepatiesajos, naivajos un bērnišķīgajos priekšstatos.

Daudzu darbību rezultātā, daudzu mijiedarbību rezultātā veidojas pašpietiekamas sistēmas, kuras darbojas, mutē, pilnveidojas un pielāgojas. Tās ietekmē, arī dominē, neatkarīgi no tā, kādi uzvārdi ir šīs sistēmas sastāvā. Uzvārdus varat mainīt, cilvēkus var mainīt, bet tā nevar mainīt sistēmu. Sistēma pati izstrādā imunitāti pret daudzām to apdraudošām lietām, prot aizsargāties, uzbrukt un pakļaut.

Piemēram – birokrātija. Nav galvenā birokrāta, nav pakļautības hierarhijas, nav plāna, nav konstitūcijas, nav policijas, bet tā veiksmīgi dzīvo gadsimtiem un eksistēs arī turpmāk.

Nav tāda kabineta, kur pie birokrātijas var aiziet un pateikt tai, ko par to domā, nosodīt, mainīt vadību un piespiest uzvesties citādi. Nav tādas varas, kas to spēj, tāpēc birokrātija pakļauj jebkuru varu.

Arī valstij nav adreses, konkrētu kabinetu, kur pie tās var atnākt un pateikt visu, ko tu par to domā. Tas ir kā kalnos sarunāties ar atbalsi. Ja skaļāk pakliegt, pat atskan kāda nesaprotama atbilde.

Neieciklējies uzvārdos un tajā, kurš to lika darīt, kas to izdarīja... Tas ir strupceļš un ceļš uz nekurieni. Nav svarīgi, kurš lika un kurš darīja. Svarīgi ir apzināties, ka vienmēr atradīsies kāds, kuram tas būs jādara, un vienmēr atradīsies kāds, kurš to izdarīs. Ja pastāv iespēja, ka tas var notikt, tad tā jau ir garantija tam, ka notiks. Ja ir kas nepiesiets, to noteikti kāds iekāros un aiznesīs.

Sistēma

To dara sistēma, kurā darbojas daudz smilšu graudiņu, piemēram, čekas vadītājs. Var teikt, jā, tas to dara. Samaini kādu čekas vadītāju pret citu. Nu būs cits uzvārds, viņam būs cits vecums, pat dzimums var būt cits, bet vai būtība mainīsies? Vai no tā čeka vairs nebūs čeka?

Gadījās, ka čekas bendi pašu nošāva čekas kazemātos. Jā, mainījās bendes uzvārds, bet nez kāpēc šī sistēma turpināja nogalināt.

Beidz ieciklēties – kurš, kad, cikos un ar ko? Saproti taču, ka ir izveidojusies pašpietiekama sistēma, kura pati sevi sargā un aizstāv. Ja čekas gadījumā kādi cilvēki vispirms lēma šādu represīvo iestādi izveidot, tad birokrātijas sistēma, zagļu sistēma, modes industrija un citas veidojas it kā nejauši. Bet, kad ir izveidojušās, tad prot par sevi pastāvēt.

Vienmēr ir kāds aizmetnis, vienmēr ir kāda upe, kura sākas ar sīku strautiņu. Bet vēlāk šim strautiņam pievienojas citi mazie strautiņi atkarībā no zemes virsmas slīpuma un gravitācijas, bet ne tāpēc, ka kādi tajā virzienā upes pagriezuši.

Nē, vienkārši ir tāds slīpums, un, ja cilvēks savā dabā, savā dvēselē ir ļauns, spējīgs darīt ļaunas lietas, tad šāds cilvēks ar tādu dvēseles noskaņojumu jau arī ir tas slīpums, kas virza mazos strautiņus lielā asiņu upē. Tas pārvērš mazos strautiņus lielās asiņu upēs.  

https://www.youtube.com/watch?v=VKUkrN2igds

Novērtē šo rakstu: