„Atjaunojamā enerģija": kā Reizniece-Ozola ar Nacionālo apvienību valsti apzaga

Nabaga “Saskaņas” deputāts Ivars Zariņš, kurš cītīgi pūlas “rakt” zem “Vienotības” ekonomikas ministra Arvila Ašeradena, kura vaina šajā gadījumā ir visai nosacīta… Citur vajag skatīties, Zariņa kungs! Lai gan arī koalīcijā…

Viss sākās 2005.gada vidū, kad Saeima pieņēma Elektroenerģijas tirgus likumu, no kura izriet, ka valstīm ir jāveicina elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem. Sākās: sākumā mazie HES, vēlāk vēja parki, visbeidzot – koģenerācijas stacijas.

Sistēma nav sarežģīta – valsts no privātiem uzņēmumiem iepērk atjaunojamo energoresursu enerģiju par dubultu tarifu, subsidējot privāto biznesu, bet maksā par to visi Latvijas iedzīvotāji, kuriem rēķinos ik mēnesi ietvertā obligātā iepirkuma komponente veido ap 30% no rēķina summas. Turklāt rīcības attaisnošanai veikli tiek piesaukta enerģētiskā neatkarība – un nekas, ka lielā daļā gadījumu vienkārši tiek dedzināta no Krievijas iepirktā dabasgāze. Starp citu, no 563 Ekonomikas ministrijas datubāzē iekļautajiem uzņēmumiem koģenerācijā dabasgāzi izmanto vai izmantoja 86 jeb 15%.

Tajā laikā un pat vēl no agrāka laika par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadītāju bija tagadējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš visus deviņus savas ministrēšanas gadus (2002.-2011.) pārstāvēja ZZS. Gadu pēc tam, kad Vējonis bija sācis darbu VARAM, viņa komandai pievienojās Jurijs Spiridonovs, kurš līdzās Vējonim arī nostrādāja deviņus gadus un uzkalpojās līdz VARAM valsts sekretāra vietniekam (2003.-2012.).

Kā liecina VARAM nolikums, tad ministrijas uzdevumos ietilpst izstrādāt politiku vides aizsardzības jomās, tajā skaitā vides kvalitātes uzlabošanā, dabas resursu saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā, klimata politikā, vides investīcijās un citās saistītās jomās, kas skar arī atjaunojamās enerģijas izmantošanu.

Šodien gan VARAM kūrē Nacionālā apvienība ar Kasparu Gerhardu priekšgalā, kas varētu likties maznozīmīgs fakts, tomēr tā nav, jo, pirmkārt, tieši Gerhards no 2007. līdz 2009.gadam bija ekonomikas ministrs un tieši viņš bija tas, kura laikā izstrādāti un pieņemti Ministru kabineta noteikumi (Nr.503 un Nr.221), uz kuru pamata Ekonomikas ministrija dala atļaujas elektroenerģijas ražošanai obligātā iepirkuma ietvaros un koģenerācijā.

Tie ir tie nepilnīgie noteikumi, kuri ļauj būt nosacīti legālām tādām shēmām, kādas mēs pērnā gada beigām redzējām TV sižetā. Starp citu, notikumi Nr.221, uz kuriem faktiski būs balstīts viss, ko tālāk varēs izlasīt, ir pieņemti divas dienas, pirms Gerhards atstāja ekonomikas ministra amatu.

Pirmās atļaujas ražot elektroenerģiju koģenerācijā sāka dalīt 2009.gadā, ar ko veiksmīgi tika galā Artis Kampars no “Vienotības”, trīs gadu laikā izdalot 224 atļaujas, bet pēc viņa atnāca Daniels Pavļuts, kurš izrādījās vēl ražīgāks, jo viņš viena gada laikā spēja izdalīt 339 atļaujas, no kurām trešo daļu (pēdējās 112) izsniedza jau pēc tam, kad valdība pieņēma lēmumu atļauju izsniegšanu apturēt.

Čaklais Pavļuts gan toreiz intervijās apgalvoja, ka ir izbrīnīts par to, ka valdības lēmums ticis ignorēts, un sāka meklēt vainīgo ierēdni. Nav zināms, vai atrada, tomēr izskatās, ka tieši palīdzēt vainīgo meklēšanā uz Ekonomikas ministriju atnāca jau minētais Jurijs Spiridonovs, kurš no Nacionālās apvienības kontrolētās VARAM bija atnācis uz Ekonomikas ministriju strādāt augstajā valsts sekretāra vietnieka amatā.

Vēl pēc gada Spiridonovam ministrijā par priekšnieci pievienojās ZZS uzlecošā zvaigzne, Saeimas deputāte un lielmeistare Dana Reizniece – Ozola, kura darbu Ekonomikas ministrijā sāka 2014.gada 5.novembrī. Tikmēr VARAM, īslaicīgi zaudējot pārvaldību (no 2011.gada beigām līdz 2013.gada beigām VARAM vadīja veiksmīgi vidusskolu absolvējušais Zatlera partijas biedrs Edmunds Sprūdžs), atgriezās Nacionālā apvienība. Un līdz ar Danas Reiznieces – Ozolas stāšanos amatā 5.novembrī tieši tajā pašā laikā par VARAM priekšnieku atkal kļuva Kaspars Gerhards.

Uz to brīdi jau bija pagājuši pieci gadi kopš pirmo atļauju izsniegšanas, stacijām jau bija jāstrādā uz pilnu jaudu, un, kā paredzēja Eiropas Direktīva, – 2014.gadā Latvijā elektroenerģijas patēriņam, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem, bija jābūt 51,09% no kopējā patēriņa apjoma. Bet nekā – Latvija ne tikai nesasniedza minēto rādītāju, bet no visām 563 atļaujām 351 jeb 62% jau bija atcelti!

Papētot šo elektrības ražotāju reģistru, redzams, ka atļauju atcelšana un nodokļu uzņēmumu nodokļu parādi nav bijis šķērslis, lai pamēģinātu vēlreiz – uzņēmumos nereti figurē vienas un tās pašas amatpersonas. Vēlāk (datu bāze atjaunota pērnā gada vidū) atcelta vēl 51 atļauja, un, cik reāli atļauju ir šodien, īsti nav zināms. Izskatās, ka aptuveni simt.

Netiekot skaidrībā ar šo ministriju un situāciju ar koģenerācijas stacijām, Dana Reizniece – Ozola emigrēja uz labāku vietu – Finanšu ministriju. Un emigrēja nevis viena, bet kopā ar jau pieminēto Juriju Spiridonovu, kurš kļuva par finanšu ministres padomnieku.

Interesanti būtu uzzināt, kādus tieši padomus viņš sniedz ministrei, taču no malas ir redzams, ka pa abiem viņi labi tiek galā ar caurkritušo koģenerācijas staciju uzņēmumu, kuri pie viena ir lieli nodokļu parādnieki, piesegšanu.

Galu galā, piemēram, uzkrāt nodokļu parādu virs tūkstoša eiro ir visai sarežģīti, jo standarta situācijā Valsts ieņēmumu dienests (VID) sāk izdarīt spiedienu jau pie 300 eiro parāda. Taču no 402 uzņēmumiem, kuriem atļaujas jau ir anulētas, 56 uzņēmumiem tas ir izdevies. Un šie uzņēmumi, kuriem valsts un caur OIK solīja un deva atbalstu, nodokļu parādos valstij palika parādā vairāk nekā 2 miljonus eiro.

Vai nodokļu parādu, t.i., valstij nesamaksāto naudu var uzskatīt par peļņu? Uzskatu, ka jā. Un nekas – pavisam nesen VID taču rosināja neatgūstamos parādus vienkārši norakstīt. Turklāt šajā rakstā nav iekļautas summas, kas varētu būt reāli izmaksātas šiem uzņēmumiem par nesaražotu enerģiju – tā diemžēl nav publiska informācija.

Īpašu labvēlību no Reiznieces-Ozolas pakļautībā esošā VID bauda kāds Mārtiņš Atvars, kura vadītie divi uzņēmumi (“Rosība ZSM” un “Auto Alianse” - neskatoties uz nosaukumiem, tiem bija atļaujas ražot elektroenerģiju koģenerācijā) vien valstij ir parādā 861 tūkstoti eiro – teju tikpat daudz, cik pārējie 54 koģenerācijas staciju īpašnieki kopā.

Šoreiz uzmanības centrā gan būs septiņi uzņēmumi, kuru pārkāpumus mums visiem atklāja TV raidījums: «E Seda», «E Strenči», «Elektro Rīdzene», M Parks», «Tektus», «Briedis būve» un pats galvenais — bēdīgi slavenā uzņēmēja Māra Martinsona ģimenei piederošais «Rīgas Enerģija».

Papētot nedaudz dziļāk, atklājas, ka jau minētie uzņēmumi varētu būt ne tikai savstarpēji saistīti, bet to skaits patiesībā varētu ir vismaz 26 (skat.shēmu). Šiem uzņēmumiem kopumā bija izsniegtas 47 atļaujas – tas nozīmē, ka bija jābūt uzbūvētām 47 koģenerācijas stacijām. Taču saskaņā ar EM datubāzē redzamajām atzīmēm “ražošanu uzsāka” tikai septiņas.

Fakts, ka attiecīgajā ailītē ir ielikts ķeksītis, ka ir uzsākta ražošana, gan nenozīmē, ka tā patiešām uzsākta – daļa no šīm 7 stacijām kā mēs jau zinām, tur nemaz nav, tā vietā uzlikts konteiners.

Visus šos uzņēmumus vieno valdes locekļi — septiņi cilvēki, kuri kopš 2012. gada (visiem 26 uzņēmumiem atļaujas izsniegtas 2012.gadā) rotējuši pa visu šo uzņēmumu valdēm, daloties “pieredzē un zināšanās”. Rodas sajūta, ka Latvijā ir vien septiņi cilvēki, kuri kaut ko saprot no koģenerācijas... bet varbūt Latvijā vienkārši ir septiņi cilvēki, kuri zina, kā apmānīt valsti...

Palūkosimies uz dažiem no viņiem.

Valdis Šaplaks ir valdes loceklis Martinsona uzņēmumā «Rīgas Enerģija», kurš it kā ražo enerģiju stacijā, kura nav nodota ekspluatācijā. Taču Šaplaks ir arī valdē šķietami nesaistītā uzņēmumā «BIK Elektro», kuram bija jāuzbūvē divas koģenerācijas stacijas, taču tas nav izdarīts un licences anulētas.

Uzņēmumu reģistrs nerāda, bet mūsdienu internets atceras visu — Šaplaks vēl 2014.gadā Dobelē iedzīvotājus informēja par uzņēmuma «Dobeles EKO» koģenerācijas stacijas ieceri, kur uzstājās kā «Dobeles EKO» pārstāvis, lai gan nav bijis uzņēmuma valdē. Toties valdē toreiz bija cits šī saraksta figurants — Aigars Šubrovskis, par kuru var teikt — kur tik viņš nav bijis.

Savukārt, piemēram, Šaplaka pārstāvētais «BIK Elektro» 2013.gadā bija iekūlies ķezā — TV ziņoja, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde bija iznomājusi zemi diviem uzņēmumiem, kuru valdē arī bija Šubrovskis, uz kuriem šie uzņēmumi varēs būvēt koģenerācijas stacijas. Ar nodomu protokoliem faktiski bija apsolīts vēlāk no šiem uzņēmējiem iepirkt siltumu.

Toreiz Nacionālo apvienību pārstāvošais ministrs Jānis Bordāns izlikās neko nesaprotam un pat atstādināja Ieslodzījumu vietas pārvaldes priekšnieku Visvaldi Puķīti. Var jau būt, ka Bordāns tik tiešām nezināja, ka Šaplakam ir ietekmīgi paziņas — galu galā Māra Martinsona sieva strādā augstā amatā Tieslietu ministrijā, bet Šaplaks — valdē pie viņas vīra, bet «ģimenes draugi» būtu jāciena.

Aigars Šubrovskis. Acīmredzot nav gluži svešs Valdim Šaplakam. Bet Šubrovskis ir īsts rekordists — viņš šobrīd ir valdē trīs uzņēmumos, kuriem ir licences, bet pirms tam bijis valdē vēl desmit no 26 uzņēmumiem — tā teikt, dalījies pieredzē. Un daļu no tiem šobrīd ar putām uz lūpām aizstāv VARAM, bet par to nedaudz tālāk. Aigars Šubrovskis gan nav bijis «Rīgas enerģijas» valdē, taču vienlaicīgi ar Rolandu Rorbahu bija uzņēmuma «BIK Elektro 2» valdē, kas neizslēdz šo uzņēmumu savstarpējo saikni.

Rolands Rorbahs ir vēl viens top-menedžeris, kurš arīdzan bijis vairāku uzņēmumu valdē, un patiesībā nav bijis «Rīgas Enerģija» vadībā, taču, jauns būdams, neliedz sev sociālo tīklu prieku. Tā karjeras iespēju tīklā LinkedIn viņš neslēpj, ka trīs gadus ir nostrādājis par projektu vadītāju Martinsona uzņēmumā.

Jānis Paeglītis ir unikāls kadrs. Viņa pēdas nepamanīt nav iespējams. Sāksim ar to, ka Paeglītis ir uzdzīves cienītājs — pirms gadiem desmit viņš bija viens no naktskluba Coyote Fly dibinātājiem. Tomēr naktsklubs laikam izrādījās nepietiekami ienesīgs, ka bija jāiet arī atjaunojamo energoresursu jomā. Paeglītis arī strādāja Martinsona «Rīgas enerģijā». Taču viņš ir pabijis arī «Madonas EKO» kopā ar Aigaru Šubrovski un Andi Dābolu. Tāpat viņš bija arī «Dobeles EKO» ar Valdi Šaplaku un Aigaru Šubrovski. Un vēl šur tur.

Taču Paeglīša talants čakarēt valsti nav tikai koģenerācijas stacijās — viņš ir un ir bijis vēl citos ar koģenerāciju nesaistītos uzņēmumos, un visur, kur viņš pabijis, ir palikuši nodokļu parādi. Tā, piemēram, astoņi Paeglīša pārstāvētie uzņēmumi valstij ir parādā 177 110 eiro («Venture Capital», «BG Eksports», «AVC Baltics», «Tūrisma infrastrktūras attīstības fonds», «AP Company», «Leopard SDC», «Dabas atjaunošanas projekts»). Paeglītis un jau iepriekš minētais Šubrovskis iepriekš bijuši valdē kādā citā uzņēmumā, kurš joprojām strādā bez problēmām, un tas ir «Eko NRG». Šobrīd gan «Eko NRG» valdē ir cits figurants — Dmitrijs Artjušins.

Dmitrijs Artjušins plašāk pazīstams ne jau ar minēto «Eko NRG», bet ar uzņēmumu «KSER», kuram tagad mainīts nosaukums. Par «KSER» attiecībām ar Jūrmalas domi pērn kriminālprocesu uzsāka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Precīzāk — vēl 2016.gadā «KSER» piedāvāja Jūrmalas pilsētai Kauguros piegādāt siltumu no vēl neuzceltas šķeldas koģenerācijas stacijas, kas atņemtu darbu pašas pilsētas tikko uzbūvētajai koģenerācijas stacijai. Un, lai gan toreizējais mērs Gatis Truksnis no ZZS teica, ka viņš neuzstāj, «Jūrmalas siltums» tomēr bija parakstījis tādu nodomu protokolu. Laikrakstā «Jūrmalas ziņas» tā laika «Jūrmalas siltuma» vadītājs Zigurds Starks teica, ka Gatis Truksnis viņu četras reizes aicinājis parakstīt līgumu ar «KSER». Starks gan uzskatīja, ka nav pareizi uzbūvēt pašiem staciju, ņemot 7 miljonu eiro kredītu, bet beigās pirkt siltumu no KSER, un darbu Jūrmalas siltumā pameta.

Citiem figurantiem, kuri aplūkojami shēmā, acīmredzot bija mazāka loma visā procesā, taču viņi ir vienojošie elementi. Piemēram, Armands Zemītis ir sešu uzņēmumu valdē, bija vēl divos. Viens no viņa pārstāvētajiem uzņēmumiem - «Eco Latvis». Bijušais cits šī uzņēmuma valdes loceklis ir Dmitrijs Kurbanovs, kurš ir arī cita uzņēmuma — «Zaļās zemes enerģija» - valdē. «Zaļās zemes enerģija» valstij nodokļos ir parādā 263,7 tūkstošus eiro. Tādu vēl ir vesela virkne.

Vai tas, ka vieni un tie paši cilvēki rotējot ir un bija pārstāvējuši Martinsona uzņēmumus, nozīmē, ka tie visi pieder Martinsonam? Gan jā, gan nē. Īpašniekus var noslēpt, noslēgt līgumus ar citiem cilvēkiem un izmantot vēl virkni citu shēmu, bet valdes locekļu atbildība — paliek. Tieši valdes locekļi ir tie, kas paraksta dokumentus neatkarīgi no tā, vai īpašnieks viņiem tā licis vai paši izdomājuši. Un galu galā, ja šie uzņēmumi nebūtu savstarpēji saistīti, vai tiešām 26 uzņēmumiem būtu jāalgo tieši šie septiņi, mistisku skandālu un nodokļu parādu apvītie septiņi personāži? Droši vien no nepilniem diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju varētu atrast arī citus septiņus.

Nav zināms, vai pēc TV sižeta vēl kādam ir atņemta licence, taču ir pamats domāt, ka nav un nebūs. Pērnā gada 4.decembrī portālā «Ziemeļlatvija» bija publicēts raksts ar nosaukumu «Zaļās enerģijas skandālā iesaistīties uzņēmumi Strenču novadam sola lētāku apkuri». Rakstā tiek aizstāvēti uzņēmumi «E Strenči» un «E Seda», bet reģiona iedzīvotāji tiek biedēti ar nezināmu nākotni un dārgu siltumu. Raksta beigās melns uz balta rakstīts: «Raksts sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu par valsts budžeta līdzekļiem».

Valsts par budžeta līdzekļiem aizstāv uzņēmumus, kuri neuzbūvēja koģenerācijas stacijas. Un minētā aģentūra ir VARAM un Nacionālās apvienības pakļautībā. Savukārt pašu aģentūru vada Aigars Undzēns. Kas ir Undzēns? Undzēns ir bijis amatpersona VID un bija spiests «aizrotēt» pēc skandāla ar pārkāpumiem VID. Un šo rotāciju, nevis atlaišanu, atbalstīja finanšu ministrie Danas Reiznieces-Ozolas personā. Nav brīnums, ka arī privātie uzņēmēji ir iemācījušies rotēt savus pakalpiņus — no lielmeistares ir, ko pamācīties.

Novērtē šo rakstu: