Iesaki rakstu: 
Pēc tam, kad Pietiek sāka informēt par SIA Lattelecom veidotajām nodokļu “optimizēšanas” shēmām, vairāki bijušie uzņēmuma darbinieki vērsušies portālā ar savu stāstījumu par Lattelecom, kurā 49% pieder valstij un kuras valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis paudis gatavību tiesāties ar Latvijas valsti par solidaritātes nodokli, kas var gan tiešā veidā samazināt Gulbja ienākumus, kas pērn saskaņā ar viņa amatpersonas deklarāciju bija 392 tūkstoši eiro, gan arī samazināt uzņēmuma peļņu, no kuras apmēra atkarīga arī Lattelecom šefa alga.
Gan esošie, gan bijušie darbinieki ir vēlējušies palikt anonīmi, jo baidoties gan par Lattelecom represijām, gan pašreizējā darba devēja negatīvu attieksmi pret darbiniekiem, kuri atļaujas publiski iztirzāt nesmukumus kompānijas iekšienē.
Kāds Pietiek lasītājs vēsta par Lattelecom ieviesto resursu vadības sistēmu, kas ļāvusi diezgan elastīgi samazināt samaksu montieriem. Pēc lasītāja stāstītā, caur šo sistēmu tehniķi saņem savus darba uzdevumus - tehnisko informāciju un tajā skaitā arī adreses uz kurieni viņam būs jādodas.
Šī sistēma arī uzskaita tehniķa veiksmīgi paveiktos darbus punktos (nevis naudā). Proti, piemēram, ja tehniķis vai inženieris ir veiksmīgi ierīkojis klientam internetu, tad par darbu saņem desmit punktus. Bet, ja viņš ir ierīkojis gan internetu, gan telefona līniju, tad viņa kontam pieskaita 15 punktus, attiecīgi par internetu, telefonu un televīziju - jau 25 punktus.
Kā norāda bijušais Lattelecom montieris, adreses, klienti un darbi nekad nav vienādi. Gadās darbi, kas paveicami 10 minūtēs, bet gadās arī darbi uz pusi dienas vai vairāk. “Ideja pirmajā brīdī nešķiet tik slikta, taču zemūdens akmens ir tāds, ka 2010./2011. gadā ar visiem tika pārslēgti darba līgumi, pēc tam pēc pāris gadiem bija arī modifikācija. Tātad kopš tā laika visiem tehniķiem/inženieriem darba līgumu sadaļā, kur runa ir par atalgojumu, parādās tikai viens cipars - tas ir 0,59 Ls (jaunākajā modifikācijā šodien tur figurē EUR) par vienu punktu. Protams visi darbinieki tādas vai citādas algas tādā vai citādā veidā savāc, taču...” zemūdens akmeņus atklāj lasītājs.
Pēc viņa paustā, uzņēmums ir nodrošinājies ar iespēju modificēt piešķiramo punktu apjomu tehniķiem par paveiktajiem darbiem. Vienā jaukā dienā esot visiem paziņots, ka par televīziju 10 punkti ir par daudz un turpmāk piešķirs tikai divus punktus. Turklāt to bijis iespējams izdarīt arī bez darba līguma izmaiņām.
Darbiniekiem gan ir arī piemaksas par kompetenci un prēmijas. Taču tas viss iet caur citu datorizētu sistēmu, un katru darbinieku novērtē tiešais vadītājs. “Ja vērtējums ir slikts, tad arī piemaksas ir sliktas. Piemēram, ja kāds darbinieks ir izdarījis kādu pārkāpumu vai nekvalitatīvi paveicis savu darbu, tad viņam var tikt samazināta “prēmija” vai “piemaksa par kompetenci”, kas teorētiski ir otra algas sastāvdaļa. Tātad neatkarīgi no darbinieka paveiktā shēmošanas sasniegumi padara par iespējamu uzņēmumam vienpusēji pilnībā kontrolēt darbinieku algas, kas savukārt attiecīgi padara par iespējamu (summējot abas modificējamās algas komponentes pēc principa 0+0=0) kādam nesamaksāt vispār,” Lattelecom metodes atklāj bijušais montieris.
Kāds cits lasītājs atklāj, ka 2009.gadā visi montieri nostādīti fakta priekšā – vai nu kļūsti par pašnodarbināto vai raksti atlūgumu. Kad pirms pāris gadiem gan Valsts ieņēmumu dienests, gan Valsts kontrole esot Lattelecom aizrādījuši, ka šādi nevar slēgt līgumus ar darbiniekiem, visi ātri pārformēti uz kompāniju Corporate Solutions, un turpmāk montieri veikuši tieši tos pašus Lattelecom darbus, tikai jau kā Corporate Solutions pašnodarbinātie, un ienākumi “uz rokas” vēl vairāk sarukuši, jo arī šī kompānija vēlējusies saņemt savu daļu.
Vēl kāds cits bijušais Lattelecom darbinieks ir sašutis, ka Lattelecom tagad vaino konkurentus, ka to darbošanās “pelēkajā ekonomikā” esot spiedusi ķerties pie nodokļu samazināšanas metodēm. “Tieši otrādi. Es tagad strādāju pie Lattelecom konkurenta, ne ar vārdu nav pieminēts pašnodarbinātā statuss, ir cieta alga ar iespēju nopelnīt prēmiju par labu darbu un visām sociālajām garantijām, kā arī vēl veselības apdrošināšana,” atklāj bijušais Lattelecom montieris.
Savukārt Lattelecom joprojām neko sliktu šajā shēmošanā nesaskata. “Atalgojuma sasaiste ar kvalitatīvu darbu un paveiktā apjomu ir pašsaprotama prakse tirgus ekonomikā. Darba normas tiek noteiktas atbilstoši vidējam patērētajam laikam attiecīgā darba veikšanai. Attīstoties tehnoloģijām, darba instrumentiem un palīgmateriāliem, darba normas attiecīgi tiek pārskatītas,” – šāds ir vienīgais Lattelecom komentārs par lasītāju izklāstīto darba un samaksas modeli.
Pietiek jau ziņoja, ka Latvijas valstij ar 51% piederošais Lattelecom, kura vadītājs Juris Gulbis paudis gatavību sūdzēt tiesā valsti par solidaritātes nodokli, pats veido optimizācijas shēmas, lai izvairītos no nodokļiem. Pēc šīm publikācijām Pietiek vērsušies jau vairāki bijušie Lattelecom montieri, kuri ir bijuši gatavi izklāstīt, kā tieši iedarbināta viena no uzņēmuma nodokļu optimizācijas shēmām.
Vainu par nodokļu optimizēšanu, atstājot savus faktiskos darbiniekus bez sociālajām garantijām, Lattelecom veļ gan uz konkurentiem, kuri darbojoties tā dēvētajā “pelēkajā ekonomikā”, gan uz valsti, kura necīnoties ar ēnu ekonomiku un vēl ieviesusi jaunu - "solidaritātes nodokli", kas ievērojami samazinās arī paša Gulbja ienākumus, kuri pērn sasniedza 392 tūkstošus eiro (vai arī vismaz liks no visiem ienākumiem samaksāt nodokli). Tā kā Gulbja alga ir atkarīga no Lattelecom peļņas lieluma, solidaritātes nodoklis var samazināt uzņēmuma peļņu un līdz ar to arī viņa algu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
