Atklātā vēstule Latvijas Republikas Valsts prezidentam A.Bērziņam

No 2003. līdz 2009. gadam pildot padomes locekļa pienākumus Privatizācijas aģentūrā (PA), saskāros ar virkni ļoti rupju likuma pārkāpumu. Par pārkāpumiem zemes privatizācijas procesā, kuri valstij nodarīja zaudējumus daudzu miljonu apmērā, ziņoju prokuratūrai un KNAB, jo PA valdes un padomes locekļi kategoriski atteicās no sadarbības šo pārkāpumu novēršanai, daudzkārt klaji tās atbalstīja.  Par septiņiem gadījumiem ilgstoši veicu saraksti ar KNAB, prokuratūru, dažādām ministrijām un  Rīgas domi, kā rezultātā visos septiņos gadījumos KNAB un prokuratūra atzinuši, ka pārkāpumi tiešām notikuši.

No izmeklēšanas viedokļa kliedzošākais ir gadījums ar diviem zemesgabaliem Rīgā, Smilšu ielā 2 un Matīsa ielā 8. Šo nekaunīgo pārkāpumu būtība  ir tik acīmredzama, ka nevajadzētu būt nekādām šaubām par izmeklēšanas iznākumu.

Lieta tāda, ka zemes kadastrālā vērtība un  vērtība privatizācijas vajadzībām ir tieši atkarīga arī no tā saucamā lietošanas mērķa. Pilnīgi konkrēta zemesgabala privatizācijas cena var atšķirties pat vairāk nekā četras reizes atkarībā no tā, vai uz tās atrodošās ēkas tiek izmantotas kā darījumu iestādes vai sabiedriskām vajadzībām.

Tad, lūk, Smilšu ielā 2 darījumu iestādes (biroju ēka ar restorānu 1. stāvā) katrs atsevišķs stāvs bija iznomāts dažādām SIA biroja vai restorāna vajadzībām. Taču vienlaicīgi nelikumīgi visa 6-stāvu ēka tika iznomāta kādai sabiedriskai organizācijai, kura ēku nekad nav apsaimniekojusi, nekad to nav lietojusi, ne reizi nomas maksu nav maksājusi (tāds ir Finanšu policijas izmeklētājas noskaidrotais un apstiprinātais). Tātad līgums acīmredzami fiktīvs. Taču, neskatoties uz visu šo absurdo nelikumību, visa ēka un tai atbilstošais privatizējamais zemesgabals uz šī nelikumīgā nomas līguma pamata tika atzīti par sabiedriskas nozīmes objektiem ar tam atbilstošu cenu.

Matīsa ielā 8 darījumu iestāde -  veikals ar tirdzniecības zāli un noliktavu telpām - tika šim nolūkam izīrēta kādai firmai un vienlaicīgi  bezatlīdzības kārtā patapināta kādam mednieku kolektīvam sapulču, sēžu un banketu(!!??) rīkošanai. Un, kaut arī pārtikas veikals tur darbojās 7 dienas nedēļā, bet mednieku kolektīvs savu sapulču rīkošanai pāris reizes mēnesī esot izmantojis tikai vienu galda vietu kādā noliktavā un nelielu telpas daļu pie veikala kasēm(?) (to pēc mednieku kolektīva mutvārdu liecībām noskaidrojusi tā pati izmeklētāja, par banketiem gan neko nezinu), šī darījumu iestāde ar tai atbilstošo zemesgabalu arī tika atzīta par sabiedriskas nozīmes objektu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Nespējot samierināties ar tik ciniski nekaunīgiem valsts apkrāpšanas gadījumiem, turpināju pārliecināt PA valdi un padomi un sarakstīties ar prokuratūru, turpinot to arī vēl pēc tam, kad vairs šo amatu neieņemu, jo valsts uzņēmumu padomes likvidēja jau 2009. gada jūlijā.

 No prokuratūras kopš 2003. gada saņēmu 50(!) vēstules, no kurām lielākajā daļā bija skaidrots, ka, neskatoties uz atklātajiem pārkāpumiem, nekādu pārkāpumu nav, jo tā apgalvojusi Privatizācijas aģentūras valde, un  neviens neesot pieteicies par cietušo. Astoņas (!) reizes prokuratūra paziņoja, ka lēmums ir galīgs un mani turpmākie skaidrojumi netiks izskatīti un bez lasīšanas pievienoti lietas materiāliem.

Ilgstošu pūliņu rezultātā izdevās pārliecināt PA valdi, un tā 2006. gada februārī privatizētājiem uzrakstīja vēstules, kurās norādīja , ka pieļauto pārkāpumu dēļ cena noteikta nepareizi, un aicināja starpību labprātīgi samaksāt, no kā uzrunātie atteicās.

2006. gadā ekonomikas ministrs un līdz ar to arī PA padomes priekšsēdētājs bija A.Štokenbergs (TP). 31. augusta padomes sēdē pēc mana ierosinājuma dienaskārtībā tika iekļauts punkts par to, ka padome uzdod valdei nosūtīt prokuratūrai visus tās rīcībā esošos dokumentus, kas apliecinātu, ka pārkāpumi notikuši, tādējādi beidzot piesakoties par cietušo. Es vienīgais nobalsoju par šo priekšlikumu, viens padomes loceklis bija pret, bet pārējie, tai skaitā A. Štokenbergs dīvainā kārtā balsojumā nepiedalījās, kaut arī reglaments neko tādu nemaz neparedzēja.

Ārkārtīgi dīvaina bija A.Štokenberga motivācija, kāpēc prokuratūrai nekas neesot jāsūta. Pirmkārt, es jau pats visu esot nosūtījis. Mani argumenti, ka man jau sen vairākkārt tika atgādināts, ka mani iesniegumi netiek izskatīti, kā arī es tieku uzskatīts par privātpersonu, kurai nav pārsūdzības tiesību, ka vajadzīgs koleģiāls padomes lēmums, netika ņemti vērā.

Otrkārt, ja tiekot aplaupīts veikals, tad par to varot ziņot jebkurš garāmgājējs, un uz to vienalga esot jāreaģē. Atkal nelīdzēja mans pretarguments, ka gadījumā, ja veikala īpašniekam pavaicā, vai viņš tiešām aplaupīts un viņš atbild, ka viss kārtībā, nekas nolaupīts nav (bet prokuratūrā arvien vēl bija PA sūtīts dokuments, ka viss noticis likumīgi, nekādu materiālu zaudējumu nav), diezin vai kāda izmeklēšana turpinātos. Un, treškārt, padome valdei pēc reglamenta nemaz neko uzdot nevarot, kas gan īsti neatbilst likumam.

Piedāvāju atbilstoši reglamentam – “ieteikt” valdei atbilstoši rīkoties. Šai balsojumā es biju par, divi (arī A.Štokenbergs) pret, pārējie nepiedalījās.

Nezinu, vai VL motivācijā ir runa par krimināliem pārkāpumiem vai tikai morālas dabas, taču minētie A.Štokenberga balsojumi liecina par pārkāpumiem jau saskaņā ar Krimināllikumu, par ko jau 2006. gadā ziņoju Ģenerālprokuratūrai. Es uzskatu, ka viņš un pārējie valdes un padomes locekļi pārkāpuši Krimināllikuma 319. pantu par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai. Pārkāpts arī Krimināllikuma 328. pants par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu institūcijai vai valsts amatpersonai, kurai ir tiesības šīs ziņas pieprasīt, kā arī par dokumenta vai ziņu slēpšanu vai apzinātu noklusēšanu, ja to izdarījusi amatpersona, kurai ir pienākums šīs ziņas sniegt.

Vēl tikai varu piebilst, ka laikam jau tomēr manas vēstules kāds izlasīja, un  2009. gada sākumā beidzot ar 51. vēstuli no prokuratūras saņēmu ziņu: “…Tika konstatēts, ka Jūsu sūdzība ir pamatota un apmierināma.”

Par ko tas liecina? Tā kā ar 56. (šķiet – pēdējo) vēstuli no prokuratūras saņēmu vēsti, ka turpmāk man nekāda informācija sniegta netiks, jo es neesot kriminālprocesā iesaistīta persona, nezinu, vai 51. vēstulē teiktais attiecas tikai uz pārkāpumiem zemesgabalu privatizācijā vai arī uz valdes un padomes locekļu kriminālajiem pārkāpumiem.

Bērziņa kungs, Jums noteikti ir iespējas par šo lietu noskaidrot kaut ko vairāk. Taču pat tad, ja prokuratūra šai gadījumā dīvainā kārtā nesaskatīs neko krimināli sodāmu, no morālā viedokļa, šķiet, pilnīgi nepieņemami, ka tieslietu ministra pienākumus var pildīt cilvēks, kurš tik konsekventi darīja visu iespējamo, lai prokuratūrai neziņotu par acīmredzamu likuma pārkāpumu. Jau pērn pirms deputātu kandidātu sarakstu veidošanas Vienotības vadību aicināju sarakstā neiekļaut A.Štokenbergu, taču mani aicinājumi netika ņemti vērā. Neiedomājams cinisms bija šādu cilvēku nominēt amatam, kura galvenais uzdevums ir cīnīties par tiesiskuma principu konsekventu īstenošanu. Cinisms un divkosība turpinās, kad pēc tam, kad medijos parādījušās daudzas ziņas par dažādiem iespējamiem morālas vai pat citādas dabas pārkāpumiem, A.Štokenbergs sarakstā pat tiek ielikts ar pirmo numuru.

Aicinu Jūs iekļaut Saeimas ārkārtas sēdes dienaskārtībā punktu par neuzticības izteikšanu A.Štokenbergam. Apstākļos, kad tiesiskuma un godīguma karogu vicina katrs, kas vēlas iekļūt nākamajā Saeimā, ļoti svētīgi visas šīs lietas būtu publiski izrunāt nu jau atlaistās Saeimas sēdē, lai katrs, tai skaitā A.Štokenbergs, var skaidri un gaiši definēt savas patiesās domas, mērķus, varbūt atzīt kādas kļūdas. Arī vēlētāji varētu izdarīt kādus secinājumus, kas nāktu tikai par labu visu mūsu nākotnei, tiem, kas vēlas dzīvot patiesi tiesiskā un godīgā sabiedrībā.

P.S. Ja nepieciešams, varu nodot Jums visus manā rīcībā esošos dokumentus, kā arī minētās sēdes protokolu.

Novērtē šo rakstu: