Atklāta vēstule Latvijas Valsts prezidentam: vēlos būt kopā ar saviem bērniem

2009.gada 21.janvārī man un Irinai Č. piedzima divi bērni – meita un dēls. Bērni ir dzimuši mākslīgas apaugļošanas rezultātā. Nākamajā dienā pēc bērnu piedzimšanas, 2009.gada 22.janvārī Irina Č. nomira.

Saskaņā ar Civilstāvokļa aktu likuma 30.panta pirmo daļu ja līdz dzimšanas reģistrācijai bērna paternitāte nav atzīta, tad dzimšanas apliecībā ieraksta ziņas tikai par bērnu māti.

Mūsu laulība ar Irinu Č. nebija reģistrēta.

Saskaņā ar Civilstāvokļa aktu likuma 31.panta otro daļu ziņas par bērnu tēvu var ierakstīt bērnu dzimšanas apliecībās pamatojoties uz abu vecāku paternitātes atzīšanas iesniegumu dzimtsarakstu nodaļai, taču Irinas Č. priekšlaicīgas miršanas dēļ iesniegt šādu iesniegumu mēs nepaspējām.

Līdz ar to bērnu dzimšanas fakta reģistrācijas brīdī de jure bērnu paternitāte nebija atzīta un es nebiju ierakstīts bērnu dzimšanas apliecībās par viņu tēvu.

Mana vecāka tiesības un to, ka esmu nepilngadīgo bērnu Evas un Jegora tēvs apliecina:

1)      2008.gada 19.maija mans un bērnu mātes Irinas Č. kopīgs iesniegums medicīniskajā iestādē, kurā lūdzam veikt mums ārpusķermeņa apaugļošanas operāciju ar spermotozoīda ievadīšanu olšūnas citoplazmā – IVF ar ICSI. Šajā iesniegumā mēs apņemamies uzņemties vienādas vecāku tiesības un pienākumus attiecībā uz nākamā bērna audzināšanu un uzturēšanu.

2)      2008.gada 16.maijā starp mani, Alekseju Petrovu, Irinu Č. un medicīnisko iestādi noslēgtais līgums Nr.43/08. Saskaņā ar līguma 3.3.punkta noteikumiem mēs ar Irinu Č. apņemamies uzņemties vienādas vecāku tiesības un pienākumus pār bērnu, kas piedzims neauglības ārstēšanas rezultātā.  

Neskatoties uz to, arī dzimtsarakstu nodaļā, kur gāju tiklīdz man kļuva zināms par bērnu mātes miršanu, pamatojoties uz Civillikuma 157.pantu „Paternitāti tiesa nosaka, ja dzimtsarakstu nodaļai nav iesniegts kopīgs iesniegums par paternitātes atzīšanu …”, saņēmu atteikumu ierakstīt mani Evas un Jegora dzimšanas apliecībās par viņu tēvu un dzimtsaraksta nodaļas darbinieks ir paskaidrojis, ka man ir jāvēršas tiesā ar pieteikumu par paternitātes noteikšanu un ka šāds pieteikums esot tikai juridiskā rakstura formalitāte.

Īsi pēc tam es uzzināju, ka bērnu vecmāte Jeļena Č. ir nodomājusi izvest manus bērnus uz Krieviju, lai nodotu bērnus audzināšanai savai otrai meitai, kura pēc manā rīcībā esošas informācijas jau vairākus gadus nevar dzemdēt savus bērnus, un, lai to panāktu, Jeļena Č. ir vērsusies Rīgas pilsētas bāriņtiesā ar pieteikumu par aizbildnības nodibināšanu bērniem un viņas iecelšanu par aizbildni.

Tiklīdz to uzzināju, lai netiktu atšķirtam no saviem bērniem, 2009.gada 28.janvārī vēršos Rīgas pilsētas bāriņtiesā ar iesniegumu.

Dienā, kad gāju Rīgas pilsētas bāriņtiesā lai iesniegtu šo iesniegumu, bāriņtiesā satiku bērnu vecmāti Jeļenu Č., kura priecīga man paziņoja, ka viņai uz rokām jau esot lēmums par aizbildnības nodibināšanu bērniem un viņas iecelšanu par bērnu Evas un Jegora aizbildni. Lēmums pieņemts 2009.gada 27.janvārī. No bāriņtiesas lēmuma izriet, ka savā iesniegumā bāriņtiesai par aizbildnības nodibināšanu Jeļena Č. ir norādījusi, ka bērniem paternitāte nav noteikta, uz kā pamata, neskatoties ka bērnu tēvs ir dzīvs, vesels un gatavs rūpēties par saviem bērniem, bāriņtiesa atzina, ka bērni ir palikuši bez vecāku gādības.

Tajā pašā dienā, 2009.gada 28.janvārī, lai nepieļautu bērnu izvešanu ārpus Latvijas Republikas, vēršos ar iesniegumu pie LR Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes priekšnieka, kurā paskaidroju, ka tiek gatavots prasības pieteikums tiesā paternitātes noteikšanai lai mani varētu ierakstīt bērnu dzimšanas apliecībā kā bērnu tēvu, un lūdzu līdz paternitātes noteikšanai tiesā liegt Jeļenai Č. vai jebkurai citai personai pārvietot pāri Latvijas Republikas robežai manus bērnus – Evu un Jegoru.

[1] 2009.gada 30.janvārī iesniedzu Rīgas rajona tiesā prasības pieteikumu par paternitātes noteikšanu, kurā lūdzu veikt paternitātes ekspertīzi ar DNS analīzes metodi un pēc pozitīvā ekspertīzes rezultātā noteikt mani par Evas un Jegora tēvu.

Prasības pieteikums bija pieņemts izskatīšanai, ierosināta civillieta. Par atbildētāju lietā bija bērnu likumīgā aizbildne un vecmāte Jeļena Č. 

Šīs civillietas ietvaros tiesa ir vairakkārt nozīmējusi paternitātes ekspertīzi ar DNS analīzes metodi: ar 19.02.2009. lēmumu, ekspertīzes veikšanu nozīmējot 2009.gada 25.februārī; ar 20.03.2009. lēmumu, ekspertīzes veikšanu nozīmējot uz 2009.gada 20.aprīli.

Taču tiesas nozīmēto paternitātes ekspertīzi veikt tā arī neizdevās – bērnu aizbildne Jeļena Č. lika tam šķēršļus. Proti, tiesas nozīmētajā datumā, 2009.gada 25.februārī, Jeļena Č. neatveda bērnus uz ekspertīzes centru, bet 2009.gada 20.martā notikušajā tiesas sēdē Jeļenas Č. pilnvarotā pārstāve iesniedza tiesai medicīniskās izziņas saskaņā ar kurām bērniem slimības dēļ bija noteikts mājas režīms no 2009.gada 23.februāra līdz pat 20.aprīlim. Nākamajā ekspertīzes veikšanas nozīmētajā datumā, t.i. 20.04.2009., ekspertīzi veikt arī neizdevās: eksperti ieradās bērnu likumīgas aizbildnes Jeļenas Č. adresē, bet nesastapa mājās Jeļenu Č. un bērnus. Kaimiņi apliecinājusi, ka dzīvoklī neatrodas ne bērni, ne arī viņu aizbildne. 

Pēc manā rīcībā esošas informācijas jau 2009.gada 13.martā Jeļena Č. izveda bērnus ārpus Latvijas Republikas uz Krieviju. Tas izskaidro kāpēc 2009.gada 20.aprīlī eksperti nesastapa mājās Jeļenu Č. un bērnus.

Tas arī nozīmē, ka 2009.gada 20.martā notikušas tiesas sēdes laikā, kad Jeļenas Č. pilnvarotā pārstāve bija iesniegusi tiesā medicīniskās izziņas par bērnu veselības stāvokli, bērni Latvijas Republikā jau neatradās, par ko Jeļenas Č. pilnvarotā pārstāve nevarēja nezināt un iespējams apzināti noklusēja un nepaziņoja tiesai šo faktu, lai liktu šķēršļus DNS ekspertīzes veikšanai.

2009.gada 13.augustā Rīgas rajona tiesa taisīja spriedumu lietā, ar kuru nosprieda atzīt, ka esmu Evas un Jegora tēvs un papildināt attiecīgus ierakstus dzimšanas reģistrā, ierakstot mani par Evas un Jegora tēvu.

Par minēto tiesas spriedumu Jeļenas Č. pilnvarotā pārstāve iesniedza apelācijas sūdzību, lūgdama atcelt Rīgas rajona tiesas 2009.gada 13.augusta spriedumu.

Apelācijas sūdzības izskatīšana notika 2009.gada 11.novembrī. Tiesas sēdes laikā tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese S. Buivide jautāja, vai mēs nevēlamies atsaukt savu prasību, jo tā pat tiesai prasību būs jānoraida – prasība ir celta pret personu, kura nevar būt par atbildētāju lietā.

Par pamatu prasības noraidīšanai bija tas apstāklis, ka ar Rīgas bāriņtiesas 2009.gada 17.jūnija lēmumu Jeļena Č. ir atlaista no nepilngadīgo Evas un Jegora aizbildņa pienākumu pildīšanas, par ko pirmās instances tiesa bija informēta sprieduma taisīšanas dienā [13.08.2009.]. Minēto apliecina ieraksts sprieduma 3.lappuses 11.rindā no apakšas.

Apspriežoties uz vietas nolēmu savu prasību atsaukt.

Ar Rīgas apgabaltiesas 2009.gada 11.novembra lēmumu tiesvedība civillietā manā prasībā pret Jeļenu Č. par paternitātes noteikšanu ir izbeigta.

[2] 2009.gada 29.aprīlī iesniedzu Rīgas rajona tiesā pieteikumu pret Jeļenu Č. par nepilngadīgo bērnu Evas un Jegora atgriešanu Latvijas Republikā.

Par minēto pieteikumu tika ierosināta tiesvedība, civillieta.

Tiesvedības gaitā ir noskaidrojies, ka ar Krievijas Federācijas Horoševas rajona tiesas 2009.gada 15.aprīļa lēmumu civillietā Nr.2-2107/09 nepilngadīgie bērni Eva un Jegors ir adoptēti Nellijas M. un Alekseja M. ģimenē. Spriedums ir stājies likumīgā spēkā.

Ar 2009.gada 16.jūnija lēmumu civillietā pieteikums par bērnu atgriešanu Latvijas Republikā ir apmierināts.

Par minēto tiesas lēmumu Jeļenas Č. pilnvarotā pārstāve O.Ignatova iesniedza blakus sūdzību Rīgas apgabaltiesā, lūgdama atcelt 2009.gada 16.jūnija Rīgas rajona tiesas lēmumu.

Blakus sūdzībai, tajā skaitā, pievienota Krievijas Federācijas Vēstniecības Latvijas Republikā 29.05.2009. izziņa, kas satur ziņas par nepilngadīgiem bērniem Evai un Jegoram piešķirto Krievijas Federācijas pilsonību un par notikušo bērnu adopciju. Tā pat izziņā norādīts, ka par minētiem faktiem Krievijas Federācijas Vēstniecība Latvijas Republikā ir informējusi Latvijas Republikas Ārlietu ministriju ar 2009.gada 29.maija noti Nr.257/н-ко.

Izskatot iesniegto blakus sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija atzina, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 644.⁷ panta pirmās daļas noteikumiem neesmu to personu starpā, kuriem ar likumu ir noteiktas tiesības celt tiesā pieteikumu par pieprasījuma iesniegšanu ārvalstij par bērna atgriešanos Latvijā un uz tā pamata nolēma atcelt Rīgas rajona tiesas 16.jūnija lēmumu par bērnu atgriešanu Latvijas Republikā, bet tiesvedību manā pieteikumā pret Jeļenu Č. par pieprasījuma iesniegšanu ārvalstij par bērnu atgriešanos Latvijā izbeigt saskaņā ar Civilprocesa likuma 223.panta 2.punktu (Tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības).

2009.gada 17.septembrī par minēto Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas lēmumu iesniedzu blakus sūdzību Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam.

Izskatot iesniegto blakus sūdzību, 2009.gada 25.novembrī Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments pieņēma lēmumu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 7.septembra lēmumu atstāt negrozītu, bet blakus sūdzību noraidīt.

[3] 2009.gada 5.novembrī Valsts policijas Rīgas rajona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1.biroja 4.nodaļā, pamatojoties uz manu iesniegumu.

Pēc manā rīcībā esošas informācijas izmeklēšana dotajā kriminālprocesā ir nonākusi strupceļā – Krievijas Federācijas kompetentās iestādes ignorē starpvalstu tiesiskās palīdzības sniegšanas kārtību un nesniedz Latvijas Republikas kompetentām iestādēm pieprasīto informāciju, kas varētu veicināt izmeklēšanu uzsāktajā kriminālprocesā un taisnības nodibināšanu.

Laika periodā pēc mana pirmā iesnieguma Valsts prezidentam 2010.gada oktobrī esmu turpinājis cīņu par savienošanos ar saviem bērniem un 2010.gada jūlijā esmu atkārtoti iesniedzis tiesā prasību par paternitātes noteikšanu, kurā pieprasu noteikt man paternitāti pār nepilngadīgajiem Latvijas Republikas pilsoņiem Evu un Jegoru. Tiesas sēde nozīmēta tikai uz 2012.gada 05.janvāri tas ir, pēc pusotra gada kopš prasības pieteikuma iesniegšanas. Pie apstākļiem, kad lieta skar ģimenes jautājumus, kas ir primāri izskatīšanai un kad tas ir nepilngadīgo bērnu likteņa jautājums, uzskatīju šādu termiņu par neattaisnoti ilgu. Pamatoti uzskatīdams, ka lietas ātrāka izskatīšana ir objektīvi nepieciešama, 2011.gada februārī esmu vērsies Rīgas rajona tiesā ar iesniegumu par lietas izskatīšanas datuma ātrāko nozīmēšanu. Tiesa iesniegumu ir noraidījusi, savu atteikumu pamatojot ar to, ka tai ir jārēķinās ar tiesiskās palīdzības lūguma izpildes laiku.

Ne pats, ne procesa virzītājs vai Rīgas rajona tiesas tiesnese nespējam paatrināt starpvalstu tiesisās palīdzības izpildes kārtību un lietas virzību, piespiežot Krievijas Federācijas kompetentās iestādes sniegt pieprasīto informāciju pēc iespējas īsākā laikā.

Tomēr un ņemot vērā Latvijas Repubikas Satversmes 41.pantā Valsts prezidentam noteiktās funkcijas, kas, tajā skaitā, ir reprezentēt valsti starptautiski un iecelt Latvijas diplomātiskus priekšstāvjus, esmu pārliecināts, ka Valsts prezidenta izpildvaras rīcībā tomēr ir mehānisms un līdzekli, ar kuru palīdzību varētu paatrināt jautājuma par Latvijas Republikas nepilngadīgo pilsoņu atgriešanu Latvijā un savienošanos ar savu tēvu virzību un izskatīšanu.

Arī pats, cerēdams panākt jautājuma ātrāko virzību un izskatīšanu, turpinu regulāri vērsties valsts iestādēs.

Tā 2011.gada februārī esmu vērsies pie Latvijas vēstnieka Krievijas Federācijā, lūgdams īstenot diplomātisko aizsardzību pār Latvijas Republikas pilsoņiem – Evu Č. un Jegoru Č., nodrošinot bērnu aizsardzību.

Padomnieka-konsulārās nodaļas vadītāja U.Simsona atbilde bija šokējoša: “... viņiem [bērniem] ir nodrošināta adekvāta aprūpe un audzināšana adoptētāju ģimenē.” Šāda atbilde parāda Latvijas Republikas vienladzību un valsts amatpersonu attieksmi – Latvijas Republikas pilsoņiem ir labāk dzīvot ārvalstīs svešu cilvēku ģimenē, nekā savā dzimtenē kopā ar savu dzimto tēvu. Vai arī Jūs atbalstat šādu uzskatu?  

Par sniegto atbildi biju vērsies ar sūdzību Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā un Saeimas Ārlietu komisijā – abas atzina vēstniecības rīcību par pamatotu...

Pēc divu gadu ilgas cīņas par saviem bērniem un pret ierēdņu vienaldzību man rodas iespaids, ka vairākums valsts amatpersonas ir cietsirdīgie gļēvuļi, kuru primārās rūpes ir par savām “iesildītām” vietiņām, nevis par valsti un tas pilsoņiem – vienalga, vai šie pilsoņi ir spējīgi paši aizsargāt savas intereses un tiesības vai nav, jo ir nepilngadīgi un spiesti pakļauties svešu cilvēku ļauniem nolūkiem, kļūstot par rotaļļietu viņu rokās!

Satversmes 110.pantā noteikts, ka „Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”

Lai aizsargātu savas kā vecāka, un bērnu tiesības esmu vairakkārt vērsies ar iesniegumiem Rīgas bāriņtiesā: 2009.gada 28.janvārī, 2009.gada 24.martā, 2009.gada 6.aprīlī, 2009.gada 12.maijā.

2009.gada 13.augustā notikušas tiesas sēdes laikā Rīgas bāriņtiesas pārstāve atzina, ka esmu izrādījis interesi par bērniem, vēlējos, lai bāriņtiesa veic pārrunas ar bērnu aizbildni Jeļenu Č. (minētais atspoguļots Rīgas rajona tiesas 13.08.2009. spriedumā 3.lappuse 2.rindkopa).

Rīgas bāriņtiesai bija zināms par to, ka esmu iesniedzis Rīgas rajonā prasību par paternitātes noteikšanu un manis atzīšanu par tēvu.

Līdz ar ko Rīgas bāriņtiesai, izpildot savu primāro pienākumu – aizsargāt bērnu tiesības un intereses, vajadzētu apšaubīt pieņēmumu, ka bērni ir palikuši bez vecāku gādības un sekmēt, lai bērni dzīvotu kopā ar vecāku. 

Bet Rīgas bāriņtiesa palika aukla un neizdarīja neko, lai vispirms aizsargātu ģimeni, vecāku (konkrētajā gadījumā – vecāka) un bērnu tiesības.

24.03.2009. iesniegumā esmu lūdzis bāriņtiesu nepieļaut bērnu izvešanu no Latvijas Republikas līdz brīdim, kad civillietas ietvaros par paternitātes noteikšanu tiks veikta DNS ekspertīze.

DNS ekspertīzes veikšana bija svarīgākais priekšnosacījums paternitātes noteikšanai un manis atzīšanai par bērnu tēvu, kas būtu bijis bērnu interesēs un aizsargātu bērnu ANO Konvencijā par bērnu tiesībām 7.panta pirmajā daļā noteiktas tiesības – tiesības zināt savus vecākus un tiesības būt viņu aizgādībā.

Taču Rīgas bāriņtiesa, ignorējot Satversmes 110.pantā nostiprinātus principus un ignorējot bērniem ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 7.panta pirmajā daļā noteiktās tiesības, ir aprobežojusies ar bērnu aizbildnes uzaicināšanu uz pārrunām, lai atgādinātu tai par aizbildņa pienākumu pildīšanu – aizstāvēt bērnu intereses.

Esmu vairakkārt vērsies ar iesniegumiem arī citās institūcijās: Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā, Latvijas Republikas bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijā, Latvijas Republikas Valsts robežsardzes Galvenajā pārvaldē.

Gan Rīgas bāriņtiesa, gan Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, bija informēti par notikušo bērnu adopciju Krievijas Federācijā, taču nav pat painteresējušies, vai bērnu pārvietošana pāri Latvijas Republikas robežai un viņu adopcija Krievijas Federācijā ir notikusi likumīgi un vai tas atbilst bērnu interesēm.

Turklāt, bērni paliek Latvijas Republikas pilsoņi. Neskatoties uz to neviena Latvijas Republikas kompetentā valsts vai pašvaldības institūcija ne tikai nav aizsargājusi vecāku un bērnu likumīgas tiesības un intereses, bet nav aizsargājusi arī savu pilsoņu likumīgas intereses, izrādot pilnīgo vienaldzību pret saviem pilsoņiem un tādā veidā pieļaujot bezdarbību. 

Rezultātā bērni ir atšķirti no vecāka, bērniem ir liegta iespēja zināt savus vecākus un būt vecāka aizgādībā.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.panta pirmajā daļā ir stingri uzskaitīti tie gadījumi, kad ir pieļaujama bērna šķiršana no ģimenes, un šo gadījumu starpā nav valsts iestāžu vai to amatpersonu vai pašvaldības iestāžu un to amatpersonu neizdarība un vienaldzība.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta otrajā daļā noteikts, ka „Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.”, bet tā paša panta piektajā daļā noteikts, ka  „Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām.”

Par bērnu – Latvijas Republikas pilsoņu likti, vai bērni ir veseli un dzīvi, nekas nav zināms. Savukārt plaši pazīstami ir gadījumi, kad pret adoptētiem bērniem tiek pielietota fiziskā, seksuālā vai emocionālā vardarbība, kā arī adoptēto bērnu nāves gadījumi, kas iestājas fiziskās vardarbības rezultātā; jo neviens svešs cilvēks, kas adopcijas rezultātā kļūst par bērnu vecāku, nebūs spējīgs audzināt bērnu ar tādu pašu mīlestību, kā to varētu bērna bioloģiskie vecāki, kas ir gaidījusi un gribējusi šo bērnu.

ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 27.panta ceturtajā daļā noteikts, ka „Dalībvalstis dara visu nepieciešamo, lai nodrošinātu tāda stāvokļa atjaunošanu, kad bērnu uztur vecāki vai citas personas, kas ir finansiāli atbildīgas par bērnu, tiklab pašā dalībvalstī, kā arī no ārzemēm.”

Ņemot vērā visu augstāk minēto, kā arī ar bērnu un ģimenes tiesību aizsardzību saistīto valsts amatpersonu pasivitāti, vienaldzību un kompetences iztrūkumu, nolūkā aizsargāt vecāka un bērnu intereses, lūdzu Latvijas Republikas Valsts prezidentu sniegt tiesisko palīdzību nepilngadīgo bērnu Evas Č. un Jegora Č. atgriešanai Latvijas Republikā, bērnu un vecāka savienošanai un ģimenes izveidei, kā arī sniegt savu viedokli par izveidojušos situāciju.

Novērtē šo rakstu: