Atklātā vēstule par ilgtspējīgu un gudru saimniekošanu Latvijas mežos
Septiņi mežkopji*14.01.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mežs mūsdienās klāj vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas, kas ir pēdējos 250 gados lielākā meža platība. Latvijas meža koku krājas pieaugums, proti, koksne, ko augšanas procesā saražo koki, saskaņā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” veiktajiem pētījumiem veido apmēram 26 miljonus kubikmetru gadā, no tā izmantojam apmēram 16 līdz 17 miljonus kubikmetru, bet vismaz 6 miljoni kubikmetru koksnes atmirst citu faktoru – kukaiņu, slimību, vēja un sniega – dēļ. Tā rezultātā ik gadu koksnes krāja Latvijas mežos palielinās par aptuveni 3 līdz 4 miljoniem kubikmetru.
Mēs, mežkopji ar ilgu gadu pieredzi mežu apsaimniekošanā, vēlamies vērst jūsu uzmanību pārdomām par ilgtspējīgu un gudru saimniekošanu mežos. Pateicoties tai, mūsu valsts var piedzīvot uzplaukumu un saņemt pateicību no mūsu bērnu bērniem.
Jebkuras valsts lielākais saimnieciskais resurss ir zeme. Tai ir jābūt gudri apsaimniekotai. Pateicoties meža selekcijai un mežzinātnei, ir iespējama ātrāka mežaudžu aprite, proti, straujāka koku audzēšana īsākā laika periodā, tādējādi radot lielākus ienākumus valstij un tās iedzīvotājiem. Ja latviešu zemnieku varam cildināt par savlaicīgu un lielāku ražas novākšanu, tad nez kāpēc mežkopjiem, kuri cenšas audzēt produktīvu mežu (Latvijas apstākļos viegli sasniedzams mērķis, ka koksnes krāja cērtamā vecumā ir 500 līdz
Meža saimnieciskās darbības ciklā tieši vai netieši esam iesaistīti mēs visi – gan kā darbu veicēji, gan kā patērētāji. Mums katram mežs nozīmē savu vērtību. Kādam mežs ir darba vieta, kur, liekot lietā savas profesionālās zināšanas un prasmes, ieguldīt ievērojamu savas dzīves daļu. Izpratne par to, kā būtu jāsaimnieko mežā, mainās, pateicoties pasaules pieredzei un mūsu pašu uzkrātajām atziņām. Svarīgi, lai mūsu devums saudzīgi turpinātu iepriekšējo paaudžu paveikto un tam būtu turpinājums. Turpretī cita sabiedrības daļa novērtē mežu kā atpūtas vietu, iegūstot arī kārotās meža veltes, un mums Latvijā šādas iespējas ir! Savukārt vēl kādam citam ir būtiski, ka uz katru iedzīvotāju ir apmēram
Mūsdienu sabiedrībā ir izveidojušies nekorekti termini saistībā ar mežu apsaimniekošanu. Viens no tiem ir “izcirst mežu” – tas nozīmē, meža vietā izveidot būvobjektu vai lauksaimniecības zemi. Otrs termins “cirst mežu” – te jāpaskaidro, ka necērt mežu, bet cērt kokus, kas ir daļa no meža. Koki ir meža raža, un tā ir jānovāc.
Zināms, ka pēdējo 200 gadu laikā regulāri visās Latvijas meža platībās ir notikusi koku ciršana. Zinātnieki atzīst, ka Latvijā dabisku jeb cilvēka darbības neskartu mežu ir 0,5 %, pārējā platībā ir notikusi saimnieciskā darbība. Tādēļ dabisku, saimnieciskas darbības neskartu mežu biotopu Latvijā faktiski nav. Dažādām augu un dzīvnieku sugām mežs kā dzīvotne ir vajadzīgs visās tā attīstības stadijās.
Mūsuprāt, dabas aizsardzībai jābūt gudri pārdomātai, zinātniski pamatotai, tādai, kas ievēro un sabalansē dabas daudzveidības saglabāšanu ar sabiedrības un saimnieciskajām interesēm. Mēs neesam pret dabas aizsardzības teritoriju izveidi, bet uzskatām, ka jābūt skaidri zināmiem “spēles” noteikumiem un tie ir jāievēro. Katru reizi, izveidojot jaunu dabas aizsardzības teritoriju, ir ļoti būtiski noteikt tās mērķi, pasākumus šī mērķa sasniegšanai, kā arī sekot to izpildei.
Piemēram, 2000. gada sākumā, pēc kopšanas cirtes mežā, tika atrasta silpurene un, ar mērķi to aizsargāt, izveidots mikroliegums, aizliedzot tālāko saimniecisko darbību. Apsekojot teritoriju pēc dažiem gadiem, tika konstatēts, ka silpurenes vitalitāte ir samazinājusies. Koki pēc kopšanas cirtes bija labāk auguši, izveidojot lielākus vainagus, līdz ar to silpurenēm sāka trūkt gaismas. Pēc vējgāzēm 2005. gadā, dažiem kokiem nogāžoties, šajā mežaudzē izveidojās gaismas atvērumi, kuros silpurene atkal labi auga. Nosakot mikroliegumu, bija jāparedz saimnieciskā darbība – koku ciršana –, lai nodrošinātu aizsargājamajai sugai nepieciešamo gaismas daudzumu.
Sabiedrībai un valsts pārvaldei jāapzinās, ka jebkurš lēmums par papildu aprobežojumiem kādai saimnieciskajai darbībai rada zaudējumus valstij. Tie ir neizmantoti resursi, zaudētas darbavietas, neiegūti nodokļi, kas veido valsts budžetu, no kura tiek maksātas darba algas arī mediķiem, pedagogiem un citu cienījamu profesiju pārstāvjiem. Meža nozare Latvijas reģionos lielai daļai iedzīvotāju nodrošina darba iespējas un konkurētspējīgu atalgojumu, saglabājot vietējo darba tirgu.
Nav pieļaujama zinātniski nepamatotu dabas aizsardzības teritoriju palielināšana un dažādu ierobežojumu noteikšana, jo mēs nedrīkstam atļauties domāt vispirms par kukaini, un tikai tad – par cilvēku. Jādomā valstiski. Pirms pieņemt lēmumus par saimnieciskās darbības ierobežošanu, jāizvērtē, kādas tam būs sekas un kādus zaudējumus tas radīs. Palielinoties platībām, kur liegta vai ierobežota saimnieciskā darbība, tiek samazināts darbavietu skaits Latvijā un ienākumi valsts budžetā.
Mēs visi sēžam vienā meža “laivā” un visi esam patiesā labuma guvēji no meža. Nemēģināsim šo laivu šūpot un krasi mainīt tās kursu. Mežs ir vajadzīgs mums visiem, tāpēc kopīgi mācīsimies to saprast un ar to sadzīvot!
Uzskatām, ka valdībai beidzot būtu jāsāk domāt par iedzīvotāju labklājību un jāpieņem lēmums par dabas aizsardzības teritoriju un saimnieciskajai darbībai paredzēto meža platību proporcionālo attiecību. Līdz šim šāda iedalījuma (saimnieciskie meži/dzīvotnes) proporcija nav bijusi noteikta, līdz ar to mežu apsaimniekotāju ilgtspējīga mežsaimnieciskā darbība ir apgrūtināta. Pašreiz Latvijā dzīvo aptuveni 1,9 miljoni iedzīvotāju un ir 3,3 miljoni hektāru meža. Saimnieciskā darbība iespējama tikai teju 2 miljonos hektāru meža.
Mūsu valsts ir mežiem bagāta, tāpēc izmantosim gudri mums pieejamos zemes un dabas resursus!
* Kaspars Riže, mežkopis ar 40 gadu pieredzi, Juris Pūdelis, mežkopis ar 39 gadu pieredzi, Arnis Balodis, mežkopis ar vairāk nekā 60 gadu pieredzi, Edmunds Skride, mežkopis ar vairāk nekā 45 gadu pieredzi, Edgars Gailītis, mežsaimnieks ar 37 gadu pieredzi, Pēteris Stepiņš, mežsaimnieks ar vairāk nekā 45 gadu pieredzi, Juris Māliņš, mežkopis ar vairāk nekā 45 gadu pieredzi
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
