Atpakaļ deviņdesmitajos, rindā pēc desas pie „Olainfarm”

Jāsāk ar to, ka 2018. gadā ģimenē pieņēmām lēmumu investēt līdzekļus AS „Olainfarm” akcijās, jo uzņēmums uzrādīja labus radītājus un sāka veiksmīgi atgūties pēc mantinieču strīdiem, kas radīja pārliecību, ka lēmums iegādāties akcijas ir pareizs un ilgtermiņā nesīs augļus. Akciju cena pieauga un kritās, kas ir dabisks akciju tirgus ritums, taču tā bija pozitīva attiecībā pret iegādes summu.

Situācija ar AS „Olainfarm” akcijām sāka pasliktināties līdz ar Signes Balderes-Sildedzes un Nikas Saveļjevas aktivitātēm, kas, manuprāt, bija apšaubāmas un tieši atspoguļojās stabilā akciju cenas kritumā līdz kulminācijai šī gada 29. martā, kad „Nasdaq Riga” valde pieņēma lēmumu uz laiku apturēt AS „Olainfarm” akciju tirdzniecību.

Šāds notikumu pavērsiens bija samērā satraucošs un lika aizdomāties par savu ieguldījumu drošību, tādēļ nolēmu 1. aprīlī doties uz AS „Olainfarm”, lai pārliecinātos par tur notiekošo.

Redzētais uz vietas, maigi izsakoties, bija satraucošs, jo pie AS „Olainfarm” teritorijas bija novietoti divi melni apvidus automobiļi ar tonētiem logiem, kas apsargāja mikroautobusu, kura logā bija ielikts paziņojums, ka šajā mikroautobusā norisināsies akcionāru sapulce.

Lai skats būtu vēl kolorītāks, mikroautobusu apsargāja vairāki boksera tipa miesasbūves vīrieši ar tumšām brillēm, brīvā laika apģērbā. Jāsaka, ka biju pārliecināts, ka deviņdesmitie un to kultūra uzņēmumu pārņemšanā sen ir pagājusi, taču dzīvē pieredzēju šī laika tradīciju uzplaukumu 2019. gada 1. aprīlī tā saucamo akcionāru izpildījumā, kas cītīgi stāvēja rindā kā pēc desām, lai ieņemtu savu vietu mikroautobusā.                    

Tā kā pilnībā uzticos leģitīmi ievēlētajai padomei un valdei, kas sevi ir pierādījuši praksē un tas ir rezultējies ar izmērāmiem uzņēmuma rādītāju pieaugumiem, kas redzami arī „Nasdaq Riga” publicētajos uzņēmuma paziņojumos, tad viennozīmīgi izlēmu neiesaistīties provokācijā, kas tika realizēta tur stāvošajā mikroautobusā.

Pēc vairāk kā stundu ilgas pasēdēšanas aiz tonētajiem mikroautobusa stikliem no tā iznāca personas, kas sevi sauc par akcionāriem, un paziņoja, ka ir pieņemts lēmums par jaunas padomes ievēlēšanu, kuru vadīs  ekonomists un akadēmiķis Gundars Bērziņš.

Šajā brīdī mani pārņēma dziļš satraukums un bezspēcības sajūta, jo dzīvē pieredzēju mēģinājumu ar apšaubāmiem līdzekļiem un metodēm pārņemt uzņēmumu, kurā ir ieguldīti arī manas ģimenes līdzekļi.

Bērziņa kungs izskatījās ļoti pacilāts un pašapmierināts, kā arī pauda viedokli, ka tas viņam būšot jauns izaicinājums. Šajā brīdī man radās pirmie jautājumi, vai LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns ar to bija domājis, ka viņš praksē pārbaudīs paņēmienus, kā ar apšaubām metodēm pārņemt uzņēmumu, un vai šo jauniegūto praksi viņš plāno nodot arī Latvijas Universitātes studentiem un tas ir šis izaicinājums?

Varbūt man ir novecojuši un vecmodīgi morāles standarti, bet uzskatu, ka Latvijas vadošās universitātes akadēmiskajam sastāvam būtu jābūt ar ļoti augstiem morāles standartiem un nevainojamu reputāciju. Šīs dienas notikumi pierādīja, ka provokācijas atbalstīšana, apšaubāmu biznesa pārņemšanas metožu izmantošana un pašpasludināta amata ieņemšana ir pilnība savietojama ar dekāna amatu LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē.

Bērziņa kungs tajā laikam nesaskata nekādas pretrunas vai reputācijas apdraudējumu un uzskata šādu rīcību kā pieņemamu biznesa vadības modeli. Jāatzīst, ka jautājumi, kas saistīti ar Bērziņa kungu, tikai pieauga preses konferences laikā, jo akadēmiķis Bērziņš nevēlējās atbildēt uz šādiem mazākuma akcionāru jautājumiem:

– Kas bija tas, kurš sasauca šo šīs dienas sanāksmi melnajā mikroautobusā pie AS „Olainfarm” teritorijas?

– Vai fondu biržā kotētai publiskai akciju sabiedrībai ir noteikts veids un forma, kā sasaucamas akcionāru pilnsapulces?

– Kas un kādā veidā informēja akcionārus par šo sanāksmi mikroautobusā un vai tās lēmumi citiem pēc likuma ir saistoši?

Pēc tiem Bērziņa kungs demonstratīvi pameta preses konferences telpu. Manuprāt, Bērziņa kungs nemaz nesaprata, kas viņam tiek jautāts, jo sejas izteiksme bija samērā izbrīnīta un apjuksi, kas ir nepieņemami, jo akadēmiķim ar doktora grādu vadības zinātnē būtu jāspēj atbildēt uz jautājumiem, kas tieši skar biznesa vadības nianses.

Jāpiemin, ka pašpasludinātais padomes priekšsēdētājs uz jautājumu, kas tad bija persona, kas viņu uzrunāja ieņemt šo amatu, nespēja pat precīzi un korekti nosaukt šīs personas vārdu un uzvārdu.

Šajā dienā pieredzētais ved uz pārdomām, ka pat 19 gadus pēc mežonīgo deviņdesmito beigām ir personas, kas uzskata, ka uzņēmumu pārņemšana ar reiderisma metodēm muskuļotu vīru pavadībā ir pašsaprotama un nesodāma prakse tiesiskā valstī.

Augsti akadēmiski amati un jauno Latvijas speciālistu izglītošana ir savienojama ar dalību apšaubāmos procesos un amatos. Mazākuma akcionāru jautājumu ignorēšana un muguras uzgriešana ir mazākā mērā pieklājīga un cienījama rīcība Latvijas biznesa vidē.

Šādi notikumi un procesi liek domāt, ka šādā veidā ir iespējams mēģināt pārņemt jebkuru Latvijas akciju sabiedrību un paziņot, ka viss ir tiesiski un demokrātiski, un ir personas, kas būs gatavas atbalstīt un piedalīties šāda veida avantūrās, nesaskatot tajā neko nosodāmu vai prettiesisku.

Nobeigumā gribu izteikt cerību, ka šis ir tikai atsevišķs gadījums, kas tiks novērsts tiesiskā veidā, nevis signāls par jaunu satraucošu tendenci.

Novērtē šo rakstu: