Atrodas SEB bankas slēptie un Bērziņa noklusētie dokumenti par viņa pirmā miljona izcelsmi
L. Lapsa28.11.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pateicoties avotiem bankā, Pietiek rīcībā tomēr nonākuši SEB bankas rūpīgi slēptie un tās kādreizējā prezidenta Andra Bērziņa noklusētie dokumenti, kas vieš lielāku skaidrību – vai tiešām par savu pirmo miljonu tagadējais Valsts prezidents var pateikties tikai un vienīgi bankas vēlāko saimnieku – skandināvu maksātajai iespaidīgajai algai.
Pats Bērziņš joprojām nevēlas atklāt, kāds ir bijis viņa personiskais materiālais ieguvums, pateicoties divu dokumentu – viņa savulaik vadītās Latvijas Unibankas, tagadējās SEB bankas nolikuma par akciju pārdošanu bankas darbiniekiem un lēmuma par ikgadēju prēmiju noteikšanu kredītiestādes valdes locekļiem – pieņemšanai deviņdesmito gadu vidū.
Kamēr SEB banka oficiāli atsakās publiskot šos dokumentus, no avotiem bankā šie dokumenti ir nonākuši Pietiek rīcībā. Pilnā apjomā tie būs publicēti šonedēļ klajā nākošajā grāmatā Latvietis parastais par Bērziņa dzīves un darba gaitām, taču jau tagad ir iespējams atklāt, ka pretēji SEB bankas apgalvojumiem ne nolikumā, ne lēmumā par prēmijām tiešām nav atrodami nekādi sensitīvi personu dati, ar kuriem banka oficiāli mēģināja pamatot to slēpšanu.
Toties šie lēmumi kopā ar citiem grāmatā publicētiem dokumentiem atklāj, ka Bērziņš ir pielicis iespaidīgas pūles, lai Unibankas privatizācija notiktu tieši atbilstoši viņa izstrādātajam modelim, kura ietvaros tieši bankas vadībai par privatizācijas sertifikātiem tiktu ievērojama daļa privatizējamās kredītiestādes akciju.
Vienā no līdz šim SEB bankas slēptajiem dokumentiem – Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora Jāņa Nagļa parakstītajā „Nolikumā par akciju pārdošanas kārtību valsts akciju sabiedrības Latvijas Universālā banka darbiniekiem” – cita starpā minēts, ka Bērziņam kopā ar pārējiem bankas valdes locekļiem tikusi noteikta īpaša privatizējamo akciju kvota – gandrīz 160 tūkstoši bankas akciju, kuras viņiem bija iespējams iegādāties, maksājot tikai privatizācijas sertifikātos. Tām vēl jāpieskaita Bērziņa un kolēģu vēl pirms oficiālās privatizācijas sākuma saņemtās iespaidīgās personālakciju paketes.
Savukārt no otra SEB bankas slēptā dokumenta – Unibankas akcionāru pilnsapulces 1995. gada 22. oktobra lēmumā par ikgadēju prēmiju noteikšanu bankas valdes locekļiem – redzams, ka līdztekus algai Bērziņam kopā ar pārējo valdi noteikti arī apjomīgi bonusi: „Valdei kā izpildinstitūcijai gada beigās pēc gada budžeta apstiprināšanas noteikt papildus samaksu 5% no tīrās peļņas.”
Turklāt šajā laikā – pretēji Bērziņa vēlāk popularizētajai versijai – toreizējā Unibankā kontrolpakete piederēja nevis skandināviem, bet gan Latvijas valstij, un tieši tās pārstāvji arī noteica iespaidīgo papildatalgojumu nākamajam miljonāram. Kā rāda SEB bankas slēptais dokuments, tieši Privatizācijas aģentūras pārstāvis Viktors Šadinovs bijis tas, kas ierosinājis Bērziņam un pārējai valdei piešķirt gan 5% no bankas ikgadējās peļņas, gan arī noteikt valdes mēneša atalgojumu 12 tūkstošu latu apmērā.
Tikmēr Valsts prezidents joprojām paliek pie sava – šo dokumentu viņa rīcībā neesot, par to saturu viņš neko nevarot pateikt un arī pats nedarīšot neko, lai sabiedrība uzzinātu par to saturu.
Valsts prezidentam neesot ne tiesību, ne arī pienākumu „vērtēt privātas uzņēmējsabiedrības dokumentācijas (SEB banka) glabāšanas un publiskošanas kārtību, t.sk. komunikāciju par žurnālistiem par informācijas nodošanu publicēšanai,” – šādu Bērziņa atbildi uz jautājumu, vai Valsts prezidents atbalsta bankas rīcību, neatklājot šādus dokumentus, Pietiek aizvadītajā nedēļā sniedza prezidenta preses sekretāre.
Saskaņā ar Bērziņa skaidrojumu viņa paša rīcībā šo viņa miljonāra statusam izšķirīgi nozīmīgo dokumentu neesot, turklāt arī par to saturu ilggadējais bankas prezidents neko nevarot pateikt. „Skat. iepriekšējās atbildes,” – tik lakonisks bija Bērziņa preses sekretāres atstāstītais prezidenta skaidrojums uz jautājumu, kāds tad tieši bijis šo dokumentu saturs.
Tieši ar to, ka dokumentu neesot viņa rīcībā, prezidents skaidro arī to, ka nevar vai nevēlas atbildēt uz jautājumu – kāds tad bijis viņa personiskais materiālais ieguvums, pateicoties šo dokumentu pieņemšanai un īstenošanai. Savukārt uz jautājumu – vai tiešām ilggadējais Unibankas prezidents ir pilnībā aizmirsis šādu viņa personiskā turīguma nodrošināšanā ļoti būtisku dokumentu saturu – Bērziņš Pietiek atbildi aizvadītajā nedēļā tā arī nesniedza.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
