Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar Artusa Kaimiņa nule izteikto publisko apņemšanos dibināt atkal jaunu politisko partiju, šodien publicējam dažus neatkarīgās Latvijas aizvadīto gadu politiskajiem staiguļiem veltītus fragmentus no pirms dažiem gadiem izdotās trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005.

Pirmā šķelšanās – pa frakcijām

1990. gada Augstākā Padome bija pēdējais Latvijas parlaments, kas vēl netika vēlēts pēc partiju sarakstiem, – par kandidātu partejiskumu liecināja vien tas, vai vēlēšanās viņus atbalstīja Latvijas Tautas fronte (LTF) vai ne. Likumsakarīgi, ka ievēlētā Augstākā Padome sadalījās divās daļās – LTF deputāti un, tā teikt, citādi domājošie. Pirmie apvienojās Tautas frontes frakcijā, bet otrie izveidoja frakciju Līdztiesība, ko mūsdienās mēs raksturotu kā kreisu, bet tolaik tā tika uzskatīta par prokomunistisku un prokrievisku.

Par to, ka frakciju darbība deviņdesmito gadu pašā sākumā bija, maigi izsakoties, ne pārāk organizēta, liecina kaut vai fakts, ka frakcijām atšķirībā no vēlāko gadu Saeimas nebija pat savu telpu. LTF frakcijas deputāti sēdes parasti rīkoja turpat parlamenta plenārsēžu zālē vai kādā telpā Augstākās Padomes komisiju ēkā, bet Līdztiesība pulcējās Politiskās izglītības namā (tagadējā Kongresu namā), ko tai bija atvēlējusi Latvijas kompartija.

Vēlāk gan Līdztiesībai šādu pulcēšanās vietas izvēli nācās nožēlot: kad pēc 1991. gada augusta puča kompartija tika aizliegta, tā zaudēja visus savus īpašumus, Politiskās izglītības namu ieskaitot. Rezultātā frakcija no nama automātiski tika izmesta un pāris mēnešus varēja izbaudīt bezpajumtnieka dzīvi. Līdztiesības deputāti gan uzrakstīja AP Prezidijam iesniegumu, lūdzot frakciju nodrošināt ar telpām, taču tautfrontiski noskaņotais Prezidijs ar lūguma apmierināšanu diez ko nesteidzās. Pie telpām frakcija tika vien tad, kad tās deputāti bija piedraudējuši pie parlamenta ēkas uzsliet teltis.

Problēmu netrūka arī LTF frakcijā, kurā bija sapulcējušies cilvēki ar ļoti dažādām interesēm un dažādiem uzskatiem. Kamēr uzdevums Nr.1 bija Latvijas neatkarības atgūšana, tikmēr viņiem daudz maz vēl izdevās atrast kopēju valodu, taču pēc augusta puča nesaskaņas jau auga augumā – sākumā par Pilsonības likuma izstrādi, bet vēlāk arī citos jautājumos.

Domstarpības noveda pie tā, ka parasti balsojumos nekāda frakcijas disciplīna nedarbojās un katrs balsoja pēc saviem ieskatiem. Laikam visspilgtāk LTF frakcijā valdošo situāciju raksturoja deputāts Jānis Lagzdiņš: „Bezjēdzība un neorganizētība, kas valda frakcijā, vairs nav ciešama.” Viss notika likumsakarīgi – vispirms virkne deputātu vienkārši izstājās no frakcijas, kļūstot par neatkarīgajiem deputātiem, bet 1991. gada beigās „šķeltnieki” izveidoja jaunu frakciju. Tā tika nokristīta par frakciju Satversme, jo, kā apgalvoja tās radītāji, frakcijas mērķis esot valsts struktūras veidot uz Satversmes bāzes.

Taču ar frakcijām vien, protams, bija par maz: 1993. gada janvārī par izveidošanos paziņoja LR Augstākās Padomes Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedru grupa – pirmā no vēlāk pietiekami daudzskaitlīgajām deputātu grupām. Tas bija savdabīgs veidojums, kas deklarēja, ka tā dalībnieki – redzamākie grupas pārstāvji bija Andrejs Krastiņš un Aleksandrs Kiršteins – savas pašreizējās parlamenta frakcijas neatstāšot, bet to ietvaros centīšoties realizēt LNNK nostādnes visās jomās, cik nu vien tas iespējams.

LTF frakcija gan nebija vienīgā, kuru jau AP laikos piemeklēja šķelšanās liga. Vēlēšanu apvienība Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai sāka šķobīties jau 1992. gada rudenī, bet 1993. gada martā šīs apvienības parlamenta frakcija Saskaņa Latvijai sadalījās divās daļās: vispirms par atsevišķas frakcijas izveidi paziņoja Jāņa Jurkāna vadītā Tautas saskaņas partija, bet pēc tam savu frakciju izveidoja arī Edvīna Kides Tautsaimnieku apvienība.

Savukārt izveidošanās laikā it kā gana viendabīgā frakcija Satversme 1993. gada pavasarī, tuvojoties pirmajām Saeimas vēlēšanām, izrādījās visnotaļ īpatns veidojums, kurā kaut kā bija sapulcējušies visdažādāko politisko spēku pārstāvji. Rezultātā 1993. gada martā frakcijas vadītāji Jānis Vaivads (kurš bija kļuvis par Latvijas ceļa valdes locekli), Oļegs Batarevskis un Einārs Cilinskis dabūja nolikt pilnvaras. Vietā tika ievēlēti trīs līdzpriekšsēdētāji – Indulis Emsis no Latvijas Zaļās partijas, Aleksandrs Kiršteins no LNNK un Ģirts Krūmiņš no Saimnieciskās rosības līgas. Savukārt līdzpriekšsēdētāju posteņos neiekļuva vēl viens Latvijas ceļa pārstāvis Dzintars Ābiķis un Jānis Freimanis no Latvijas Tautas frontes.

Nākamais parlamenta sastāvs (tāpat kā nākamie) jau bija gana erudīts frakciju izveidošanas jomā, un pēc pirmajām atjaunotās Latvijas Saeimas vēlēšanām visas – kopskaitā astoņas – parlamenta frakcijas tika izveidotas samērā ātri. Un tikpat ātri gāja arī ar nepieciešamo iekšējās organizācijas metožu apgūšanu: tā, piemēram, 1993. gadā Andrejs Panteļējevs kā Latvijas ceļa frakcijas vadītājs jau bija apguvis nepieciešamo žestikulāciju, ar paceltas rokas īkšķa virzību komandējot balsojumu, un mediji par to labu brīdi uzjautrinājās – līdz pierada tāpat kā paši deputāti.

Ķildnieki, staigātāji un jokupēteri

Jaunu partiju birums deviņdesmitajos gados bija ārkārtīgi iespaidīgs, un, tā kā sabiedrībā pazīstamu cilvēku visām jaundibinātajām organizācijām nepietika, joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autoriem bija pamats paironizēt: „Kas partijas līderim atlika – ņēma to, kas ir: muitnieku Geidānu, farizeju Ēberliņu, firmas Pinansu Firamīda bijušo sekretāri Gricacujevu, hokejista radinieku Hatuļevu, Haritonova paziņas Vošku un Komaru. Būtu ierakstījis arī Lakiju Klopu, taču pēdējā brīdī no šīs idejas atteicās, jo atcerējās, ka Stendzeniekam savulaik bija gadījušās ķibeles ar viduslaikos mēra laikā mirušu kandidātu iekļaušanu sarakstos.”

Partiju čaklās dzimšanas apstākļos bieži vien gadījās pat dalīties biedros: piemēram, 1993. gada pavasarī tika izveidota pirmā vēlēšanu apvienība (kādām tolaik vēl ir atļauts piedalīties vēlēšanās) Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, kurā strauji iekārtojās arī… bariņš Latvijas Demokrātiskās darba partijas (LDDP) biedru – Vilnis Edvīns Bresis, Edvīns Kide, Aivars Dātavs. Faktiski tas nozīmēja – vienas partijas biedri, no tās nemaz nedomājot izstāties, paziņoja, ka startēšot vēlēšanās citas politiskas organizācijas sastāvā (jo arī LDDP gatavojās kandidēt vēlēšanās). Turklāt jucekli vēl palielināja paziņojums, ka arī ceļinieks Anatolijs Gorbunovs ilgu laiku esot bijis partijas „slepenais biedrs”. To izteica LDDP vadītājs Juris Bojārs – droši vien neveiksmīgākais partiju vadonis mūslaiku Latvijā kopā ar Aleksandru Kiršteinu, kurš dažus gadus vēlāk no paša izlolotās Nacionālās reformu partijas priekšsēdētāja (!) krēsla pārmuka uz jaundibināto Tautas partiju.

Vēlēšanās sēdēt uz iespējami lielāka partiju krēslu skaita, cerot, ka palīdzēs ja ne viens, tad otrs, vispār bija raksturīga Latvijas politiskajai ainai deviņdesmito gadu pirmajā pusē: tipisks piemērs bija LR Augstākās padomes LNNK deputātu grupa, kas izveidojās 1993. gada janvārī – savas līdzšinējās frakcijas cienījamie politiķi (Andrejs Krastiņš, Aleksandrs Kiršteins) gan neatstāja, taču, piemēram, solījās nopietni uzklausīt LNNK tautsaimniecības padomi, kurā bija arī tādi „eksperti” kā Valdis Krisbergs un vēlāk no LNNK izslēgtais Joahims Zīgerists. Turklāt reižumis nemaz nebija skaidrs, kurai partijai kurš politiķis īsti ir piederīgs: kad 1994. gada oktobrī Latvijas Zemnieku savienības vecbiedru nodaļa izslēdza no partijas vēlāko bēdīgi slaveno labklājības ministru, Austrālijas latvieti Jāni Riteni un Tupešu Jāni, kuri bija iesaistījušies Māra Gaiļa valdībā, izrādījās – nav saprotams, vai J. Ritenis vispār ir bijis LZS biedrs.

Papildus tam jau tolaik augstu vilni pirms katrām vēlēšanām sāka sist „ostīšanās” pēc perspektīvāka politiskā spēka, kura sastāvā „iebraukt” nākamajā Saeimas vai pašvaldības sastāvā: pirms 5. Saeimas vēlēšanām „draudzēties” ar tobrīd ļoti svaigo un šķietami perspektīvo Muļķu partiju nāca pat vēlākais Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, savukārt savdabīgu „staigāšanas” rekordu uzstādīja, piemēram, Normunds Grostiņš – 1993. gadā viņš darbojās Demokrātiskajā partijā, pēc tās pārveidošanās par Demokrātisko partiju Saimnieks 1997. gadā iestājās Nacionālajā reformu partijā, mēģināja Saeimā iekļūt no konservatīvo partiju saraksta, tad uz brīdi atgriezās Demokrātiskajā partijā, 2002. gadā Saeimā mēģināja iekļūt jau no Sociāldemokrātiskās labklājības partijas saraksta, bet vēl pēc tam Eiroparlamenta vēlēšanās tikpat nesekmīgi startēja no eiroskeptiķu saraksta.

Tiesa, uz superstaigātāja nosaukumu tikpat labi varētu pretendēt arī Andris Ameriks – interneta portālos vienubrīd pat notika politiķa pārstāvēto organizāciju uzskaitīšana, kuras gala slēdziens bija: „Komjaunietis – aktīvists (neskaitu), Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, līda pie Demokrātiskās Centra partijas dibināšanas (neskaitu), Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, Tautas saskaņas partija, Demokrātiskā partija Saimnieks, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Pirmā partija.
Sešas partijas vismaz!!!”

Deviņdesmito gadu otrajā pusē politiskā „staigāšana” ne tikai pirms, bet arī pēc vēlēšanām kļuva patiešām iespaidīga: rekordists bija alu un dižkoku pētnieks Guntis Eniņš, kurš Zīgerista partiju pameta jau pirmajā 6. Saeimas darba dienā (šo rekordu nu beidzot pārspējis „Olšteina sešinieks”).

Savukārt lielākais vienlaicīgas „staigāšanas” gadījums datējams nevis ar slavenajiem „Šlesera piecīšiem”, kas faktiski iznīcināja Jāņa Jurkāna Tautas saskaņas partijas politisko nākotni (2004. gada februārī uz Latvijas Pirmās partijas frakciju pārcēlās deputāti Valērijs Karpuškins, Anatolijs Mackevičs, Pāvels Maksimovs, Vjačeslavs Stepaņenko un Dainis Turlais), bet gan patālo 1996. gada jūniju, - tad no Zīgerista partijas aizgāja Saeimas deputāti Gunta Gannusa, Ojārs Grīnbergs, Andris Saulītis, Jānis Strods, Māris Rudzītis un Oļgerts Dunkers. Kopumā 1997. gada rudenī divu gadu laikā Saeimā partijas piederību bija mainījuši jau 35 deputāti, un tas pats Jānis Jurkāns (kurš gan arī nav pilnīgi nevainīgs politiskās uzticības jomā) ironiski teica, ka jūtoties kā dizentērijas slimnieku palātā – „arī tur visu laiku staigā”.

Ar laiku izrādījās, ka arī „sava” politiskā spēka nodevībai ir iespējams atrast ļoti skanīgus argumentus – un saglabāt politisko nākotni. Pārbēgot no Latvijas ceļa uz jaundibināto Tautas partiju, šo metodi iemēģināja Jānis Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis. Savukārt partijas Jaunais laiks frakciju pametušie deputāti Māris Gulbis un Ināra Ostrovska izdomāja tā – jā, viņi gan esot kopā ar pārējo Jauno laiku devuši zvērestu baznīcā, taču deputātu mandātus nenolikšot, jo „atteikšanās no 8. Saeimas deputāta mandāta būtu šo solījumu nodošana” (vēl vēlāk cits Jaunā laika nodevējs Kārlis Šadurskis izdomāja, ka baznīcā dots zvērests esot derīgs tikai viena Saeimas sasaukuma laiku). Vēl vienu bijušo Jaunā laika pārstāvi Andreju Radzeviču no šādas „principialitātes” paušanas neatturēja pat Eināra Repšes publiski izteiktais „cūka”.

Turklāt, gadiem ejot, „staigātāji” saprata – jo skaļāki un „principiālāki” būs paziņojumi, jo labāk pašiem. Tipisks piemērs ir kādreizējais Rīgas domes priekšsēdētājs, apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK biedrs Andris Ārgalis, par kura plāniem dibināt jaunu labēju partiju, ap kuru varētu vienoties daļa LC, Tautas partiju un TB/LNNK biedru, tika runāts jau kopš 2001. gada pavasara. Taču tā paša gada decembrī, kad jau bija zināms, ka A. Ārgalis acīmredzot iestāsies Tautas partijā, viņš no savas TB/LNNK izstājās ar paziņojumiem, ka partija esot nokļuvusi „sponsoru un intrigantu grupējuma ietekmē” un ka „TB/LNNK nekalpo ne valsts, ne tautas labā, bet amorāli izmanto svēto Tēvzemei un Brīvībai vārdu, lai partijas birokrātijas spice iegūtu nelielu tautas atbalstu”.

Kuslie kārtības ieviešanas mēģinājumi

Nevar gan teikt, ka gadu gaitā valstsvīri it nemaz nebūtu domājuši par to, kā ierobežot gan „staigāšanu”, gan pārmērīgu partiju vairošanos. Vismaz labas gribas pietika – deviņdesmito gadu sākumā Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Gunārs Meierovics pat visā nopietnībā ieteica ierobežot partiju skaitu pamatīgi un stingri: „Mums ir jāmācās no tām kļūdām, kādas Latvijas vēsturē ir jau bijušas. Tagad ir ārkārtīgi daudz partiju, un katra vēlēsies piedalīties ar saviem kandidātiem. Ir saprotama šī daudzpartijība, jo 50 gadus esat bijuši zem politiskās partijas diktatūras. Taču būtu jāpanāk, lai pieņemtu likumu, kas garantētu, ka Latvijā būtu tikai trīs partijas – labā, kreisā un centra.”

No šādiem plāniem, protams, nekas nesanāca, toties 1995. gadā Saeima nolēma, ka kārtīgā, oficiāli reģistrējamā partijā būtu jābūt vismaz 200 biedriem – un izrādījās, ka no 42 partijām tikai nedaudz vairāk kā desmit atbilst šim kritērijam: LZS ir 3348 biedri, LTF – 2002, maznodrošināto politiskajā apvienībā – virs 2000, LNNK – 1980, LDDP – 1551, Tēvzemei un Brīvībai – 601, Kristīgo demokrātu savienībā – 600, Latvijas ceļā – 453, Demokrātiskajā partijā – 416, LSDSP – 350, Tautsaimnieku politiskajā apvienībā – 214. Visbeidzot, J. Zīgerista Tautas kustībā Latvijai, izrādījās, bija 12 tūkstoši biedru veicinātāju, bet tikai 26 īsti biedri.

Savukārt 2005. gadā likumdevēji nonāca pie pārliecības, ka viņu apaļus desmit gadus atpakaļ pieņemtie nosacījumi partijām neko īpašu nav mainījuši un, izsakoties Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētāja un partijas veterāna Māra Grīnblata presei teiktajiem vārdiem, „pārāk lielais partiju skaits jau kļūst par karikatūru un izsmiekla objektu”. Jaunais priekšlikums bija – palielināt partijas minimālo dibinātāju skaitu no diviem līdz pieciem simtiem, jo tūkstotis jau vienalga neiešot cauri.

Un tā nu partiju un to biedru uzskaites kārtība stingrāka gan kļuva, taču staigāšana nemazinājās – un, gadiem ejot, nekļuva un nekļuva mazāk jaunu partiju, uz kurām doties. Turklāt, gadiem ejot, jaunu partiju radītāji apķērās arī par nepieciešamību meklēt vienai vai otrai sabiedrības daļai tīkamas un simpātiskas idejas, - un te nu nepārspējams ilgus gadus izrādījās Ainārs Šlesers. Kad 1997. gada oktobrī parādījās ideja, ka vajadzētu veidot vēl kādu jaunu partiju, sākotnēji tika runāts par idejas autoriem – gados jauniem un turīgiem uzņēmējiem. Kad 1998. gada sākumā parādījās Jaunā partija, jau tika runāts par politisko spēku, kas nevis šķelšot, bet vienošot – te bija gan Raimonds Pauls (kurš teicās izvēlējies šo partiju, jo tieši šeit darbošoties jaunās paaudzes politiķi, bet vēlāk pārmuka uz Tautas partiju) un vēlākais Jaunā laika pirmais „kauna traips” – ķirurgs Āris Auders, gan Silvija Dreimane, Jānis Peters, Jānis Āboltiņš, Jānis Zaržeckis un, protams, toreizējais jaunais biznesmenis Ainārs Šlesers.

Taču izrādījās, ka citu vienošanas vietā partijas vadība šķeļas pati, 2000. gadā A. Šleseram sakašķējoties ar Ingrīdu Ūdri un S. Dreimani, pēc tam par partijas tēla graušanu izslēdzot Aivaru Markotu, bet vēl pēc tam no partijas priekšsēdētāja posteņa atkāpjoties R. Paulam. Un… nekas: lai gan iepriekš vēl viena „staigātāja” Andra Saulīša un citu kungu izpildījumā kristīgā ideja jau bija pavalkāta, 2001. gada sākumā partija tika pārdēvēta par Jau­no kristīgo par­ti­ju, tās vadībai lielā vienprātībā nolemjot vienošanas vietā tagad pievērsties kristīgajām vērtībām un par partijas priekšsēdētāju ievēlot mācītāju Gunti Dišleru. Savukārt 2002. gada martā jau tika paziņots, ka tiekot dibināta pilnīgi jauna, uz kristīgām vērtībām balstīta Latvijas Pirmā partija, kuras priekšgalā būšot mācītāji Ēriks Jēkabsons (vēlāk vīlies partijā un to pametis), Jānis Šmits un Ainārs Baštiks, ministrs un kādreizējais Jaunās partijas „pelēkais kardināls” Jānis Krūmiņš, izbijušais Latvijas Krājbankas prezidents Arnolds Laksa (vēlāk tāpat pametis partiju) un J. Peters, kā arī, protams, A. Šlesers… Un arī tas, kā mēs labi atceramies, nebūt nebija viss – Aināra Šlesera radošā izdoma jaunu partiju radīšanās jomā iznīka tikai 2010. gadā.

Nelaime ar visiem šiem aizvien jaunu un jaunu partiju rašanās procesiem bija tikai viena: kā rāda ANO Attīstības aģentūras tautas attīstītības pētījumi, starp 1988. un 1991.gadu, kad Latvijas Tautas frontē bija 250 tūkstoši biedru un atdzima liels skaits citu organizāciju, 54% Latvijas iedzīvotāju apliecināja, ka piedalās kādas sabiedriskās organizācijas darbā. 1995. gadā šis skaitlis bija samazinājies jau līdz 20% (rēķinot arī arodbiedrību biedrus), savukārt jaunajā gadu tūkstotī savu darbību kādā nevalstiskajā organizācijā, tostarp partijā apliecināja tikai 6% Latvijas iedzīvotāju.

Novērtē šo rakstu:

37
3

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Atbilde uz deputātu jautājumu par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

FotoFinanšu ministrija (FM) atbilstoši kompetencei ir izskatījusi Latvijas Republikas Saeimas deputātu š.g. 16.februāra vēstuli “Deputātu jautājums par valsts speciālā budžeta ilgtspēju" un informē par tālāk minēto.
Lasīt visu...

21

Par Valsts sekretāru sanāksmē izsludināto Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidācijas rīkojuma projektu

FotoJāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (turpmāk – JVLMA) ir iepazinusies ar 26. janvāra Valsts sekretāru sanāksmē pieteikto projektu “Par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidāciju” un konceptuāli piekrīt, RPIVA reorganizācijas gadījumā, pārņemt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (turpmāk – RPIVA) profesionālās bakalaura studiju programmas “Deju un ritmikas skolotājs”, profesionālās bakalaura studiju programmas “Mūzikas skolotājs”, profesionālās maģistra studiju programmas “Dejas pedagoģija” un profesionālās maģistra studiju programmas “Mūzikas pedagoģija” īstenošanu. To apstiprina arī 2017. gada 18. janvārī JVLMA Senātā pieņemtais lēmums.
Lasīt visu...

21

Vēlreiz par legalizētās parazitēšanas politekonomiku

FotoDalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada 20. novembrī. Zemes reformas mērķis tika definēts likuma 2. pantā: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”
Lasīt visu...

6

“Valsts nekustamo īpašumu” legālais reiderisms gripas epidēmijas kulminācijā atstāj bez ģimenes ārsta 4000 pacientu

FotoNo „likumīgā reiderisma” un citām trešo pušu interešu vadītām shēmām mazāk ietekmīgā iesaistītā puse cieš katru dienu. Par šādām situācijām nereti nerunā vai ar netaisnību mēģina cīnīties klusībā, iesaistot tiesībsargājošās institūcijas. Bieži vien puse, kuras intereses šādās shēmās vistiešākā veidā tiek aizskartas un tiesības – ignorētas, jūtas bezspēcīga pārējo iesaistīto pušu priekšā, kas kopā strādā vienota mērķa labā. Tomēr ir gadījumi, kad klusēt vairs nevar, un par vienu no tādiem – turpmākā tekstā, jo tas skāris vismaz 4000 pacientu tiesības uz valsts nodrošinātiem medicīniskiem pakalpojumiem, iespēju tos saņemt no uzticamas, iemīļotas ārstniecības iestādes.
Lasīt visu...

13

Reideris aizēno vēlēšanas

FotoVēlēšanu elektronisku balsu skaitīšanas sistēmas izstrādātājs Renārs Kadžulis (attēlā) reiderisma ceļā pērnā gada nogalē pārņēmis dzīvokļu īpašnieku biedrību „Ozolaines nami”.
Lasīt visu...

21

Vēstule Saeimas Ārlietu komisijai – nepieciešams neatkarīgs pētījums par CETA ietekmi uz Latviju

Foto2016.gada 30.oktobrī Eiropas Savienība un Kanāda parakstīja Eiropas Savienības un Kanādas Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (turpmāk tekstā - CETA), kas bija iespējams tikai pēc intensīvām sarunām un īpašo atrunu iekļaušanu, panākot Beļģijas akceptu nolīguma parakstīšanai.
Lasīt visu...

13

Balagāns, kas tiek uzdots par lielo plēsēju aizsardzības plāna apspriešanu

FotoPašlaik paklusām, sabiedrībai nezinot, notiek mūsu lielo plēsēju - lūša, vilka un brūnā lāča aizsardzības plāna apspriešana, ko administrē Latvijas Vides aizsardzības fonds (LVAF) un šobrīd veic Mežzinātnes institūts  „Silava": https://www.lvafa.gov.lv/projekts?ticker=1-08/189/20
Lasīt visu...

13

Gaļas stulbums

FotoGunitas Kaņepes nošautās lūšu mātes skandāls deva iespēju vietējiem gaiļiem - kuri sevi dēvē par „medniekiem” - publiski nodemonstrēt savu trulumu, stulbumu un uzpūtību visā krāšņumā. Dažu dienu laikā savus uzskatus par ne-medniekiem pauda Zemkopības ministrijas ierēdņi Valters Lūsis un Jānis Bārs, kā arī mednieku organizāciju vadītāji Jānis Baumanis un Haralds Barviks.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jautājumi aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim par Nacionālo bruņoto spēku mehanizāciju

Valsts aizsardzības koncepcijās (2012-2016, 2016-), iepriekš pieņemtas Saeimā 2012.gada 10. maijā, 2016. gada 16. jūnijā, ir...

Foto

Privatizēto daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanā gadsimta “bardaks”

Šāds secinājums izriet ne tikai no viena piemēra, ko aprakstīšu. Vai katru dienu var saskarties, kad Rīgā pielieto zemes piespiedu...

Foto

Intelektuālā viagra deputātiem

2017.gada 1.martā latviešiem uzzied jauna dzīve. Lieli prieki būs latviešu elektorātam. Šajā dienā darbību sāks Saeimas Analītiskais dienests. Tā uzdevums „nodrošināt aprakstošu un...

Foto

Kāds simbols, tāda tauta: Jūlijs Krūmiņš pret Jāņa Jurkāna viedokli saistībā ar VVF un viņas „blata kapu”

Janvārī prese daudz rakstīja par Vairas Vīķes-Freibergas piedzīvojumiem, kad...

Foto

Deputātu jautājumi par pamatojumu labklājības ministra Jāņa Reira apgalvojumiem par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

Šī gada 1. februārī Jums tika iesniegti jautājumi (Nr.251/J/12) ar lūgumu sniegt...

Foto

Deputātu jautājumi Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidru informāciju par Stradiņu slimnīcas jaunā korpusa būvniecības izmaksām

Vairākos deputātu jautājumos esam Jums uzdevuši jautājumus par Paula Stradiņa Klīniskās...

Foto

Spriņģe, Elksne un Tjarve: aicinām respektēt mūsu īpašo lomu sabiedrībā

Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA), Latvijas Televīzijas un žurnāla "Ir" atklātā vēstule ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, kopijas -...

Foto

Balsojums par CETA šādā redakcijā ir balsojums pret Latvijas mazo un vidējo uzņēmēju interesēm

Eiropas Parlaments Strasbūrā 15. februārī nobalsoja par brīvās tirdzniecības līguma ar Kanādu...

Foto

Uzcelt pieminekli, nepiesmejot piemiņu

Biedrības “Latgolys Saeima” ir vērsusies pie Rēzeknes domes priekšsēdētāja, Latgales kongresa simtgades pieminekļa autora un kultūras ministres ar atklātu vēstuli par Latgales...

Foto

Drošības policija: žurnālisti neesot likumdevēji, lai interpretētu likumus

Otrdien biju uzaicināts uz Drošības policiju sniegt liecības kriminālprocesā, kas ir uzsākts par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu, kura...

Foto

Cīņa par komfortu, ne pret noziedzību

Eirodeputātes Ivetas Grigules „piespiedu brīvprātīgā” izstāšanās no ZZS dod netiešu ieganstu cerībām: valdība varbūt saņems dūšu un neizcūkos iespēju noziedzības...

Foto

Kā man gāja Drošības policijā

“Kuram gan citam var uzticēties, ja ne Drošības policijai?” ņipra sarkanmate vaicā, kad norādu, ka Drošības policijā izvietotajiem mantu glabāšanas skapīšiem...

Foto

Laikmeta ainiņas V (Valentīndienas noskaņās)

Romantiskam stāstam esot jābūt kā nobriedušam vīnam - nedaudz neticamam un reibinošas domas raisošam. Ar stāstu sākas vīrieša un sievietes attiecības,...

Foto

Krimināli tiesātais Poikāns ir kaitnieks, Meroni personiski man naudu nemaksā

Esmu saņēmis daudzus jautājumus epastos un sociālajos tīklos. Artus, kas notiek? Kāpēc Tu neatbildi uz visiem...

Foto

Par to, kāpēc „labējās partijas nerunā ar krievvalodīgajiem”

Nolēmu uzrakstīt atbildi Olgas Dragiļevas rakstam “Vēlētājs miskastē”. Rakstā kritizētas t.s. latviskās (vai politkorektāk - labējās) partijas par to,...

Foto

JKP no 2018. gada Rīgā ieviesīs bezmaksas sabiedrisko transportu

Pirmais darbs, ko Jaunā konservatīvā partija (JKP) darīs Rīgas domē (RD), ir visu pašvaldības uzņēmumu audits. Tādā...

Foto

Cenzūra uzstāties KPV LV partijas kongresā

Šī ir manis sagatavotā uzruna KPV LV partijas kongresam, ko esmu spiests nosūtīt medijiem, jo partijas valde aizliedz partijas biedriem...

Foto

Par vienu bezkaunīgu un melīgu piektklasnieku

Jūtos parādā savu viedokli par raidījumā deFacto rādīto sižetu pagājušā svētdienā. Tā kā Artuss (mans draugs, kā viņš sižetā apgalvoja) mani no...

Foto

Publiski atklāta vēstule SAB direktoram J. Maizīša kungam no LR 12.Saeimas deputāta Valda Kalnozola

Kā Latvijas Republikas pilsoņu ievēlēts 12.Saeimas deputāts vēršos pie Jums ar šādiem...

Foto

Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! jeb Kādēļ es neraudāšu Latvijas valsts bērēs

Es apzinos, ka šāds virsraksts var tikt uzskatīts par visai provokatīvu un varu...

Foto

Pārbūves mantojums: perversijas deserts

Pēcpadomju gados latviešu garīgajā kultūrā nepatīkams jaunums ir masveidīgā pievēršanās perversajam. Tas tiek darīts ar īpašu entuziasmu un lepnumu un, iespējams, ne...

Foto

Kā valdība pieļāva, ka notiek gadu desmitos mērāma medicīnas darbinieku pazemošana?

Ģimenes ārsts ir pašnodarbinātais. Viņa rīcībā ir darbinieki - sertificēts ārsta palīgs un medmāsa. To...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos nosaukt atbildīgos saistībā ar “e-veselības” projekta ieviešanas darbiem

Jums tika sagatavoti un iesniegti deputātu jautājumi sniegt konkrētu informāciju par...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidras atbildes saistībā ar “e-veselības” izmaksu pamatotību

Rūpīgi iepazīstoties ar visu Jūsu sniegto informāciju, nākas secināt, ka Jūs...