Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar Artusa Kaimiņa nule izteikto publisko apņemšanos dibināt atkal jaunu politisko partiju, šodien publicējam dažus neatkarīgās Latvijas aizvadīto gadu politiskajiem staiguļiem veltītus fragmentus no pirms dažiem gadiem izdotās trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005.

Pirmā šķelšanās – pa frakcijām

1990. gada Augstākā Padome bija pēdējais Latvijas parlaments, kas vēl netika vēlēts pēc partiju sarakstiem, – par kandidātu partejiskumu liecināja vien tas, vai vēlēšanās viņus atbalstīja Latvijas Tautas fronte (LTF) vai ne. Likumsakarīgi, ka ievēlētā Augstākā Padome sadalījās divās daļās – LTF deputāti un, tā teikt, citādi domājošie. Pirmie apvienojās Tautas frontes frakcijā, bet otrie izveidoja frakciju Līdztiesība, ko mūsdienās mēs raksturotu kā kreisu, bet tolaik tā tika uzskatīta par prokomunistisku un prokrievisku.

Par to, ka frakciju darbība deviņdesmito gadu pašā sākumā bija, maigi izsakoties, ne pārāk organizēta, liecina kaut vai fakts, ka frakcijām atšķirībā no vēlāko gadu Saeimas nebija pat savu telpu. LTF frakcijas deputāti sēdes parasti rīkoja turpat parlamenta plenārsēžu zālē vai kādā telpā Augstākās Padomes komisiju ēkā, bet Līdztiesība pulcējās Politiskās izglītības namā (tagadējā Kongresu namā), ko tai bija atvēlējusi Latvijas kompartija.

Vēlāk gan Līdztiesībai šādu pulcēšanās vietas izvēli nācās nožēlot: kad pēc 1991. gada augusta puča kompartija tika aizliegta, tā zaudēja visus savus īpašumus, Politiskās izglītības namu ieskaitot. Rezultātā frakcija no nama automātiski tika izmesta un pāris mēnešus varēja izbaudīt bezpajumtnieka dzīvi. Līdztiesības deputāti gan uzrakstīja AP Prezidijam iesniegumu, lūdzot frakciju nodrošināt ar telpām, taču tautfrontiski noskaņotais Prezidijs ar lūguma apmierināšanu diez ko nesteidzās. Pie telpām frakcija tika vien tad, kad tās deputāti bija piedraudējuši pie parlamenta ēkas uzsliet teltis.

Problēmu netrūka arī LTF frakcijā, kurā bija sapulcējušies cilvēki ar ļoti dažādām interesēm un dažādiem uzskatiem. Kamēr uzdevums Nr.1 bija Latvijas neatkarības atgūšana, tikmēr viņiem daudz maz vēl izdevās atrast kopēju valodu, taču pēc augusta puča nesaskaņas jau auga augumā – sākumā par Pilsonības likuma izstrādi, bet vēlāk arī citos jautājumos.

Domstarpības noveda pie tā, ka parasti balsojumos nekāda frakcijas disciplīna nedarbojās un katrs balsoja pēc saviem ieskatiem. Laikam visspilgtāk LTF frakcijā valdošo situāciju raksturoja deputāts Jānis Lagzdiņš: „Bezjēdzība un neorganizētība, kas valda frakcijā, vairs nav ciešama.” Viss notika likumsakarīgi – vispirms virkne deputātu vienkārši izstājās no frakcijas, kļūstot par neatkarīgajiem deputātiem, bet 1991. gada beigās „šķeltnieki” izveidoja jaunu frakciju. Tā tika nokristīta par frakciju Satversme, jo, kā apgalvoja tās radītāji, frakcijas mērķis esot valsts struktūras veidot uz Satversmes bāzes.

Taču ar frakcijām vien, protams, bija par maz: 1993. gada janvārī par izveidošanos paziņoja LR Augstākās Padomes Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedru grupa – pirmā no vēlāk pietiekami daudzskaitlīgajām deputātu grupām. Tas bija savdabīgs veidojums, kas deklarēja, ka tā dalībnieki – redzamākie grupas pārstāvji bija Andrejs Krastiņš un Aleksandrs Kiršteins – savas pašreizējās parlamenta frakcijas neatstāšot, bet to ietvaros centīšoties realizēt LNNK nostādnes visās jomās, cik nu vien tas iespējams.

LTF frakcija gan nebija vienīgā, kuru jau AP laikos piemeklēja šķelšanās liga. Vēlēšanu apvienība Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai sāka šķobīties jau 1992. gada rudenī, bet 1993. gada martā šīs apvienības parlamenta frakcija Saskaņa Latvijai sadalījās divās daļās: vispirms par atsevišķas frakcijas izveidi paziņoja Jāņa Jurkāna vadītā Tautas saskaņas partija, bet pēc tam savu frakciju izveidoja arī Edvīna Kides Tautsaimnieku apvienība.

Savukārt izveidošanās laikā it kā gana viendabīgā frakcija Satversme 1993. gada pavasarī, tuvojoties pirmajām Saeimas vēlēšanām, izrādījās visnotaļ īpatns veidojums, kurā kaut kā bija sapulcējušies visdažādāko politisko spēku pārstāvji. Rezultātā 1993. gada martā frakcijas vadītāji Jānis Vaivads (kurš bija kļuvis par Latvijas ceļa valdes locekli), Oļegs Batarevskis un Einārs Cilinskis dabūja nolikt pilnvaras. Vietā tika ievēlēti trīs līdzpriekšsēdētāji – Indulis Emsis no Latvijas Zaļās partijas, Aleksandrs Kiršteins no LNNK un Ģirts Krūmiņš no Saimnieciskās rosības līgas. Savukārt līdzpriekšsēdētāju posteņos neiekļuva vēl viens Latvijas ceļa pārstāvis Dzintars Ābiķis un Jānis Freimanis no Latvijas Tautas frontes.

Nākamais parlamenta sastāvs (tāpat kā nākamie) jau bija gana erudīts frakciju izveidošanas jomā, un pēc pirmajām atjaunotās Latvijas Saeimas vēlēšanām visas – kopskaitā astoņas – parlamenta frakcijas tika izveidotas samērā ātri. Un tikpat ātri gāja arī ar nepieciešamo iekšējās organizācijas metožu apgūšanu: tā, piemēram, 1993. gadā Andrejs Panteļējevs kā Latvijas ceļa frakcijas vadītājs jau bija apguvis nepieciešamo žestikulāciju, ar paceltas rokas īkšķa virzību komandējot balsojumu, un mediji par to labu brīdi uzjautrinājās – līdz pierada tāpat kā paši deputāti.

Ķildnieki, staigātāji un jokupēteri

Jaunu partiju birums deviņdesmitajos gados bija ārkārtīgi iespaidīgs, un, tā kā sabiedrībā pazīstamu cilvēku visām jaundibinātajām organizācijām nepietika, joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autoriem bija pamats paironizēt: „Kas partijas līderim atlika – ņēma to, kas ir: muitnieku Geidānu, farizeju Ēberliņu, firmas Pinansu Firamīda bijušo sekretāri Gricacujevu, hokejista radinieku Hatuļevu, Haritonova paziņas Vošku un Komaru. Būtu ierakstījis arī Lakiju Klopu, taču pēdējā brīdī no šīs idejas atteicās, jo atcerējās, ka Stendzeniekam savulaik bija gadījušās ķibeles ar viduslaikos mēra laikā mirušu kandidātu iekļaušanu sarakstos.”

Partiju čaklās dzimšanas apstākļos bieži vien gadījās pat dalīties biedros: piemēram, 1993. gada pavasarī tika izveidota pirmā vēlēšanu apvienība (kādām tolaik vēl ir atļauts piedalīties vēlēšanās) Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, kurā strauji iekārtojās arī… bariņš Latvijas Demokrātiskās darba partijas (LDDP) biedru – Vilnis Edvīns Bresis, Edvīns Kide, Aivars Dātavs. Faktiski tas nozīmēja – vienas partijas biedri, no tās nemaz nedomājot izstāties, paziņoja, ka startēšot vēlēšanās citas politiskas organizācijas sastāvā (jo arī LDDP gatavojās kandidēt vēlēšanās). Turklāt jucekli vēl palielināja paziņojums, ka arī ceļinieks Anatolijs Gorbunovs ilgu laiku esot bijis partijas „slepenais biedrs”. To izteica LDDP vadītājs Juris Bojārs – droši vien neveiksmīgākais partiju vadonis mūslaiku Latvijā kopā ar Aleksandru Kiršteinu, kurš dažus gadus vēlāk no paša izlolotās Nacionālās reformu partijas priekšsēdētāja (!) krēsla pārmuka uz jaundibināto Tautas partiju.

Vēlēšanās sēdēt uz iespējami lielāka partiju krēslu skaita, cerot, ka palīdzēs ja ne viens, tad otrs, vispār bija raksturīga Latvijas politiskajai ainai deviņdesmito gadu pirmajā pusē: tipisks piemērs bija LR Augstākās padomes LNNK deputātu grupa, kas izveidojās 1993. gada janvārī – savas līdzšinējās frakcijas cienījamie politiķi (Andrejs Krastiņš, Aleksandrs Kiršteins) gan neatstāja, taču, piemēram, solījās nopietni uzklausīt LNNK tautsaimniecības padomi, kurā bija arī tādi „eksperti” kā Valdis Krisbergs un vēlāk no LNNK izslēgtais Joahims Zīgerists. Turklāt reižumis nemaz nebija skaidrs, kurai partijai kurš politiķis īsti ir piederīgs: kad 1994. gada oktobrī Latvijas Zemnieku savienības vecbiedru nodaļa izslēdza no partijas vēlāko bēdīgi slaveno labklājības ministru, Austrālijas latvieti Jāni Riteni un Tupešu Jāni, kuri bija iesaistījušies Māra Gaiļa valdībā, izrādījās – nav saprotams, vai J. Ritenis vispār ir bijis LZS biedrs.

Papildus tam jau tolaik augstu vilni pirms katrām vēlēšanām sāka sist „ostīšanās” pēc perspektīvāka politiskā spēka, kura sastāvā „iebraukt” nākamajā Saeimas vai pašvaldības sastāvā: pirms 5. Saeimas vēlēšanām „draudzēties” ar tobrīd ļoti svaigo un šķietami perspektīvo Muļķu partiju nāca pat vēlākais Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, savukārt savdabīgu „staigāšanas” rekordu uzstādīja, piemēram, Normunds Grostiņš – 1993. gadā viņš darbojās Demokrātiskajā partijā, pēc tās pārveidošanās par Demokrātisko partiju Saimnieks 1997. gadā iestājās Nacionālajā reformu partijā, mēģināja Saeimā iekļūt no konservatīvo partiju saraksta, tad uz brīdi atgriezās Demokrātiskajā partijā, 2002. gadā Saeimā mēģināja iekļūt jau no Sociāldemokrātiskās labklājības partijas saraksta, bet vēl pēc tam Eiroparlamenta vēlēšanās tikpat nesekmīgi startēja no eiroskeptiķu saraksta.

Tiesa, uz superstaigātāja nosaukumu tikpat labi varētu pretendēt arī Andris Ameriks – interneta portālos vienubrīd pat notika politiķa pārstāvēto organizāciju uzskaitīšana, kuras gala slēdziens bija: „Komjaunietis – aktīvists (neskaitu), Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, līda pie Demokrātiskās Centra partijas dibināšanas (neskaitu), Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, Tautas saskaņas partija, Demokrātiskā partija Saimnieks, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Pirmā partija.
Sešas partijas vismaz!!!”

Deviņdesmito gadu otrajā pusē politiskā „staigāšana” ne tikai pirms, bet arī pēc vēlēšanām kļuva patiešām iespaidīga: rekordists bija alu un dižkoku pētnieks Guntis Eniņš, kurš Zīgerista partiju pameta jau pirmajā 6. Saeimas darba dienā (šo rekordu nu beidzot pārspējis „Olšteina sešinieks”).

Savukārt lielākais vienlaicīgas „staigāšanas” gadījums datējams nevis ar slavenajiem „Šlesera piecīšiem”, kas faktiski iznīcināja Jāņa Jurkāna Tautas saskaņas partijas politisko nākotni (2004. gada februārī uz Latvijas Pirmās partijas frakciju pārcēlās deputāti Valērijs Karpuškins, Anatolijs Mackevičs, Pāvels Maksimovs, Vjačeslavs Stepaņenko un Dainis Turlais), bet gan patālo 1996. gada jūniju, - tad no Zīgerista partijas aizgāja Saeimas deputāti Gunta Gannusa, Ojārs Grīnbergs, Andris Saulītis, Jānis Strods, Māris Rudzītis un Oļgerts Dunkers. Kopumā 1997. gada rudenī divu gadu laikā Saeimā partijas piederību bija mainījuši jau 35 deputāti, un tas pats Jānis Jurkāns (kurš gan arī nav pilnīgi nevainīgs politiskās uzticības jomā) ironiski teica, ka jūtoties kā dizentērijas slimnieku palātā – „arī tur visu laiku staigā”.

Ar laiku izrādījās, ka arī „sava” politiskā spēka nodevībai ir iespējams atrast ļoti skanīgus argumentus – un saglabāt politisko nākotni. Pārbēgot no Latvijas ceļa uz jaundibināto Tautas partiju, šo metodi iemēģināja Jānis Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis. Savukārt partijas Jaunais laiks frakciju pametušie deputāti Māris Gulbis un Ināra Ostrovska izdomāja tā – jā, viņi gan esot kopā ar pārējo Jauno laiku devuši zvērestu baznīcā, taču deputātu mandātus nenolikšot, jo „atteikšanās no 8. Saeimas deputāta mandāta būtu šo solījumu nodošana” (vēl vēlāk cits Jaunā laika nodevējs Kārlis Šadurskis izdomāja, ka baznīcā dots zvērests esot derīgs tikai viena Saeimas sasaukuma laiku). Vēl vienu bijušo Jaunā laika pārstāvi Andreju Radzeviču no šādas „principialitātes” paušanas neatturēja pat Eināra Repšes publiski izteiktais „cūka”.

Turklāt, gadiem ejot, „staigātāji” saprata – jo skaļāki un „principiālāki” būs paziņojumi, jo labāk pašiem. Tipisks piemērs ir kādreizējais Rīgas domes priekšsēdētājs, apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK biedrs Andris Ārgalis, par kura plāniem dibināt jaunu labēju partiju, ap kuru varētu vienoties daļa LC, Tautas partiju un TB/LNNK biedru, tika runāts jau kopš 2001. gada pavasara. Taču tā paša gada decembrī, kad jau bija zināms, ka A. Ārgalis acīmredzot iestāsies Tautas partijā, viņš no savas TB/LNNK izstājās ar paziņojumiem, ka partija esot nokļuvusi „sponsoru un intrigantu grupējuma ietekmē” un ka „TB/LNNK nekalpo ne valsts, ne tautas labā, bet amorāli izmanto svēto Tēvzemei un Brīvībai vārdu, lai partijas birokrātijas spice iegūtu nelielu tautas atbalstu”.

Kuslie kārtības ieviešanas mēģinājumi

Nevar gan teikt, ka gadu gaitā valstsvīri it nemaz nebūtu domājuši par to, kā ierobežot gan „staigāšanu”, gan pārmērīgu partiju vairošanos. Vismaz labas gribas pietika – deviņdesmito gadu sākumā Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Gunārs Meierovics pat visā nopietnībā ieteica ierobežot partiju skaitu pamatīgi un stingri: „Mums ir jāmācās no tām kļūdām, kādas Latvijas vēsturē ir jau bijušas. Tagad ir ārkārtīgi daudz partiju, un katra vēlēsies piedalīties ar saviem kandidātiem. Ir saprotama šī daudzpartijība, jo 50 gadus esat bijuši zem politiskās partijas diktatūras. Taču būtu jāpanāk, lai pieņemtu likumu, kas garantētu, ka Latvijā būtu tikai trīs partijas – labā, kreisā un centra.”

No šādiem plāniem, protams, nekas nesanāca, toties 1995. gadā Saeima nolēma, ka kārtīgā, oficiāli reģistrējamā partijā būtu jābūt vismaz 200 biedriem – un izrādījās, ka no 42 partijām tikai nedaudz vairāk kā desmit atbilst šim kritērijam: LZS ir 3348 biedri, LTF – 2002, maznodrošināto politiskajā apvienībā – virs 2000, LNNK – 1980, LDDP – 1551, Tēvzemei un Brīvībai – 601, Kristīgo demokrātu savienībā – 600, Latvijas ceļā – 453, Demokrātiskajā partijā – 416, LSDSP – 350, Tautsaimnieku politiskajā apvienībā – 214. Visbeidzot, J. Zīgerista Tautas kustībā Latvijai, izrādījās, bija 12 tūkstoši biedru veicinātāju, bet tikai 26 īsti biedri.

Savukārt 2005. gadā likumdevēji nonāca pie pārliecības, ka viņu apaļus desmit gadus atpakaļ pieņemtie nosacījumi partijām neko īpašu nav mainījuši un, izsakoties Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētāja un partijas veterāna Māra Grīnblata presei teiktajiem vārdiem, „pārāk lielais partiju skaits jau kļūst par karikatūru un izsmiekla objektu”. Jaunais priekšlikums bija – palielināt partijas minimālo dibinātāju skaitu no diviem līdz pieciem simtiem, jo tūkstotis jau vienalga neiešot cauri.

Un tā nu partiju un to biedru uzskaites kārtība stingrāka gan kļuva, taču staigāšana nemazinājās – un, gadiem ejot, nekļuva un nekļuva mazāk jaunu partiju, uz kurām doties. Turklāt, gadiem ejot, jaunu partiju radītāji apķērās arī par nepieciešamību meklēt vienai vai otrai sabiedrības daļai tīkamas un simpātiskas idejas, - un te nu nepārspējams ilgus gadus izrādījās Ainārs Šlesers. Kad 1997. gada oktobrī parādījās ideja, ka vajadzētu veidot vēl kādu jaunu partiju, sākotnēji tika runāts par idejas autoriem – gados jauniem un turīgiem uzņēmējiem. Kad 1998. gada sākumā parādījās Jaunā partija, jau tika runāts par politisko spēku, kas nevis šķelšot, bet vienošot – te bija gan Raimonds Pauls (kurš teicās izvēlējies šo partiju, jo tieši šeit darbošoties jaunās paaudzes politiķi, bet vēlāk pārmuka uz Tautas partiju) un vēlākais Jaunā laika pirmais „kauna traips” – ķirurgs Āris Auders, gan Silvija Dreimane, Jānis Peters, Jānis Āboltiņš, Jānis Zaržeckis un, protams, toreizējais jaunais biznesmenis Ainārs Šlesers.

Taču izrādījās, ka citu vienošanas vietā partijas vadība šķeļas pati, 2000. gadā A. Šleseram sakašķējoties ar Ingrīdu Ūdri un S. Dreimani, pēc tam par partijas tēla graušanu izslēdzot Aivaru Markotu, bet vēl pēc tam no partijas priekšsēdētāja posteņa atkāpjoties R. Paulam. Un… nekas: lai gan iepriekš vēl viena „staigātāja” Andra Saulīša un citu kungu izpildījumā kristīgā ideja jau bija pavalkāta, 2001. gada sākumā partija tika pārdēvēta par Jau­no kristīgo par­ti­ju, tās vadībai lielā vienprātībā nolemjot vienošanas vietā tagad pievērsties kristīgajām vērtībām un par partijas priekšsēdētāju ievēlot mācītāju Gunti Dišleru. Savukārt 2002. gada martā jau tika paziņots, ka tiekot dibināta pilnīgi jauna, uz kristīgām vērtībām balstīta Latvijas Pirmā partija, kuras priekšgalā būšot mācītāji Ēriks Jēkabsons (vēlāk vīlies partijā un to pametis), Jānis Šmits un Ainārs Baštiks, ministrs un kādreizējais Jaunās partijas „pelēkais kardināls” Jānis Krūmiņš, izbijušais Latvijas Krājbankas prezidents Arnolds Laksa (vēlāk tāpat pametis partiju) un J. Peters, kā arī, protams, A. Šlesers… Un arī tas, kā mēs labi atceramies, nebūt nebija viss – Aināra Šlesera radošā izdoma jaunu partiju radīšanās jomā iznīka tikai 2010. gadā.

Nelaime ar visiem šiem aizvien jaunu un jaunu partiju rašanās procesiem bija tikai viena: kā rāda ANO Attīstības aģentūras tautas attīstītības pētījumi, starp 1988. un 1991.gadu, kad Latvijas Tautas frontē bija 250 tūkstoši biedru un atdzima liels skaits citu organizāciju, 54% Latvijas iedzīvotāju apliecināja, ka piedalās kādas sabiedriskās organizācijas darbā. 1995. gadā šis skaitlis bija samazinājies jau līdz 20% (rēķinot arī arodbiedrību biedrus), savukārt jaunajā gadu tūkstotī savu darbību kādā nevalstiskajā organizācijā, tostarp partijā apliecināja tikai 6% Latvijas iedzīvotāju.

Novērtē šo rakstu:

37
3

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...