Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar Artusa Kaimiņa nule izteikto publisko apņemšanos dibināt atkal jaunu politisko partiju, šodien publicējam dažus neatkarīgās Latvijas aizvadīto gadu politiskajiem staiguļiem veltītus fragmentus no pirms dažiem gadiem izdotās trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005.

Pirmā šķelšanās – pa frakcijām

1990. gada Augstākā Padome bija pēdējais Latvijas parlaments, kas vēl netika vēlēts pēc partiju sarakstiem, – par kandidātu partejiskumu liecināja vien tas, vai vēlēšanās viņus atbalstīja Latvijas Tautas fronte (LTF) vai ne. Likumsakarīgi, ka ievēlētā Augstākā Padome sadalījās divās daļās – LTF deputāti un, tā teikt, citādi domājošie. Pirmie apvienojās Tautas frontes frakcijā, bet otrie izveidoja frakciju Līdztiesība, ko mūsdienās mēs raksturotu kā kreisu, bet tolaik tā tika uzskatīta par prokomunistisku un prokrievisku.

Par to, ka frakciju darbība deviņdesmito gadu pašā sākumā bija, maigi izsakoties, ne pārāk organizēta, liecina kaut vai fakts, ka frakcijām atšķirībā no vēlāko gadu Saeimas nebija pat savu telpu. LTF frakcijas deputāti sēdes parasti rīkoja turpat parlamenta plenārsēžu zālē vai kādā telpā Augstākās Padomes komisiju ēkā, bet Līdztiesība pulcējās Politiskās izglītības namā (tagadējā Kongresu namā), ko tai bija atvēlējusi Latvijas kompartija.

Vēlāk gan Līdztiesībai šādu pulcēšanās vietas izvēli nācās nožēlot: kad pēc 1991. gada augusta puča kompartija tika aizliegta, tā zaudēja visus savus īpašumus, Politiskās izglītības namu ieskaitot. Rezultātā frakcija no nama automātiski tika izmesta un pāris mēnešus varēja izbaudīt bezpajumtnieka dzīvi. Līdztiesības deputāti gan uzrakstīja AP Prezidijam iesniegumu, lūdzot frakciju nodrošināt ar telpām, taču tautfrontiski noskaņotais Prezidijs ar lūguma apmierināšanu diez ko nesteidzās. Pie telpām frakcija tika vien tad, kad tās deputāti bija piedraudējuši pie parlamenta ēkas uzsliet teltis.

Problēmu netrūka arī LTF frakcijā, kurā bija sapulcējušies cilvēki ar ļoti dažādām interesēm un dažādiem uzskatiem. Kamēr uzdevums Nr.1 bija Latvijas neatkarības atgūšana, tikmēr viņiem daudz maz vēl izdevās atrast kopēju valodu, taču pēc augusta puča nesaskaņas jau auga augumā – sākumā par Pilsonības likuma izstrādi, bet vēlāk arī citos jautājumos.

Domstarpības noveda pie tā, ka parasti balsojumos nekāda frakcijas disciplīna nedarbojās un katrs balsoja pēc saviem ieskatiem. Laikam visspilgtāk LTF frakcijā valdošo situāciju raksturoja deputāts Jānis Lagzdiņš: „Bezjēdzība un neorganizētība, kas valda frakcijā, vairs nav ciešama.” Viss notika likumsakarīgi – vispirms virkne deputātu vienkārši izstājās no frakcijas, kļūstot par neatkarīgajiem deputātiem, bet 1991. gada beigās „šķeltnieki” izveidoja jaunu frakciju. Tā tika nokristīta par frakciju Satversme, jo, kā apgalvoja tās radītāji, frakcijas mērķis esot valsts struktūras veidot uz Satversmes bāzes.

Taču ar frakcijām vien, protams, bija par maz: 1993. gada janvārī par izveidošanos paziņoja LR Augstākās Padomes Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedru grupa – pirmā no vēlāk pietiekami daudzskaitlīgajām deputātu grupām. Tas bija savdabīgs veidojums, kas deklarēja, ka tā dalībnieki – redzamākie grupas pārstāvji bija Andrejs Krastiņš un Aleksandrs Kiršteins – savas pašreizējās parlamenta frakcijas neatstāšot, bet to ietvaros centīšoties realizēt LNNK nostādnes visās jomās, cik nu vien tas iespējams.

LTF frakcija gan nebija vienīgā, kuru jau AP laikos piemeklēja šķelšanās liga. Vēlēšanu apvienība Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai sāka šķobīties jau 1992. gada rudenī, bet 1993. gada martā šīs apvienības parlamenta frakcija Saskaņa Latvijai sadalījās divās daļās: vispirms par atsevišķas frakcijas izveidi paziņoja Jāņa Jurkāna vadītā Tautas saskaņas partija, bet pēc tam savu frakciju izveidoja arī Edvīna Kides Tautsaimnieku apvienība.

Savukārt izveidošanās laikā it kā gana viendabīgā frakcija Satversme 1993. gada pavasarī, tuvojoties pirmajām Saeimas vēlēšanām, izrādījās visnotaļ īpatns veidojums, kurā kaut kā bija sapulcējušies visdažādāko politisko spēku pārstāvji. Rezultātā 1993. gada martā frakcijas vadītāji Jānis Vaivads (kurš bija kļuvis par Latvijas ceļa valdes locekli), Oļegs Batarevskis un Einārs Cilinskis dabūja nolikt pilnvaras. Vietā tika ievēlēti trīs līdzpriekšsēdētāji – Indulis Emsis no Latvijas Zaļās partijas, Aleksandrs Kiršteins no LNNK un Ģirts Krūmiņš no Saimnieciskās rosības līgas. Savukārt līdzpriekšsēdētāju posteņos neiekļuva vēl viens Latvijas ceļa pārstāvis Dzintars Ābiķis un Jānis Freimanis no Latvijas Tautas frontes.

Nākamais parlamenta sastāvs (tāpat kā nākamie) jau bija gana erudīts frakciju izveidošanas jomā, un pēc pirmajām atjaunotās Latvijas Saeimas vēlēšanām visas – kopskaitā astoņas – parlamenta frakcijas tika izveidotas samērā ātri. Un tikpat ātri gāja arī ar nepieciešamo iekšējās organizācijas metožu apgūšanu: tā, piemēram, 1993. gadā Andrejs Panteļējevs kā Latvijas ceļa frakcijas vadītājs jau bija apguvis nepieciešamo žestikulāciju, ar paceltas rokas īkšķa virzību komandējot balsojumu, un mediji par to labu brīdi uzjautrinājās – līdz pierada tāpat kā paši deputāti.

Ķildnieki, staigātāji un jokupēteri

Jaunu partiju birums deviņdesmitajos gados bija ārkārtīgi iespaidīgs, un, tā kā sabiedrībā pazīstamu cilvēku visām jaundibinātajām organizācijām nepietika, joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autoriem bija pamats paironizēt: „Kas partijas līderim atlika – ņēma to, kas ir: muitnieku Geidānu, farizeju Ēberliņu, firmas Pinansu Firamīda bijušo sekretāri Gricacujevu, hokejista radinieku Hatuļevu, Haritonova paziņas Vošku un Komaru. Būtu ierakstījis arī Lakiju Klopu, taču pēdējā brīdī no šīs idejas atteicās, jo atcerējās, ka Stendzeniekam savulaik bija gadījušās ķibeles ar viduslaikos mēra laikā mirušu kandidātu iekļaušanu sarakstos.”

Partiju čaklās dzimšanas apstākļos bieži vien gadījās pat dalīties biedros: piemēram, 1993. gada pavasarī tika izveidota pirmā vēlēšanu apvienība (kādām tolaik vēl ir atļauts piedalīties vēlēšanās) Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, kurā strauji iekārtojās arī… bariņš Latvijas Demokrātiskās darba partijas (LDDP) biedru – Vilnis Edvīns Bresis, Edvīns Kide, Aivars Dātavs. Faktiski tas nozīmēja – vienas partijas biedri, no tās nemaz nedomājot izstāties, paziņoja, ka startēšot vēlēšanās citas politiskas organizācijas sastāvā (jo arī LDDP gatavojās kandidēt vēlēšanās). Turklāt jucekli vēl palielināja paziņojums, ka arī ceļinieks Anatolijs Gorbunovs ilgu laiku esot bijis partijas „slepenais biedrs”. To izteica LDDP vadītājs Juris Bojārs – droši vien neveiksmīgākais partiju vadonis mūslaiku Latvijā kopā ar Aleksandru Kiršteinu, kurš dažus gadus vēlāk no paša izlolotās Nacionālās reformu partijas priekšsēdētāja (!) krēsla pārmuka uz jaundibināto Tautas partiju.

Vēlēšanās sēdēt uz iespējami lielāka partiju krēslu skaita, cerot, ka palīdzēs ja ne viens, tad otrs, vispār bija raksturīga Latvijas politiskajai ainai deviņdesmito gadu pirmajā pusē: tipisks piemērs bija LR Augstākās padomes LNNK deputātu grupa, kas izveidojās 1993. gada janvārī – savas līdzšinējās frakcijas cienījamie politiķi (Andrejs Krastiņš, Aleksandrs Kiršteins) gan neatstāja, taču, piemēram, solījās nopietni uzklausīt LNNK tautsaimniecības padomi, kurā bija arī tādi „eksperti” kā Valdis Krisbergs un vēlāk no LNNK izslēgtais Joahims Zīgerists. Turklāt reižumis nemaz nebija skaidrs, kurai partijai kurš politiķis īsti ir piederīgs: kad 1994. gada oktobrī Latvijas Zemnieku savienības vecbiedru nodaļa izslēdza no partijas vēlāko bēdīgi slaveno labklājības ministru, Austrālijas latvieti Jāni Riteni un Tupešu Jāni, kuri bija iesaistījušies Māra Gaiļa valdībā, izrādījās – nav saprotams, vai J. Ritenis vispār ir bijis LZS biedrs.

Papildus tam jau tolaik augstu vilni pirms katrām vēlēšanām sāka sist „ostīšanās” pēc perspektīvāka politiskā spēka, kura sastāvā „iebraukt” nākamajā Saeimas vai pašvaldības sastāvā: pirms 5. Saeimas vēlēšanām „draudzēties” ar tobrīd ļoti svaigo un šķietami perspektīvo Muļķu partiju nāca pat vēlākais Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, savukārt savdabīgu „staigāšanas” rekordu uzstādīja, piemēram, Normunds Grostiņš – 1993. gadā viņš darbojās Demokrātiskajā partijā, pēc tās pārveidošanās par Demokrātisko partiju Saimnieks 1997. gadā iestājās Nacionālajā reformu partijā, mēģināja Saeimā iekļūt no konservatīvo partiju saraksta, tad uz brīdi atgriezās Demokrātiskajā partijā, 2002. gadā Saeimā mēģināja iekļūt jau no Sociāldemokrātiskās labklājības partijas saraksta, bet vēl pēc tam Eiroparlamenta vēlēšanās tikpat nesekmīgi startēja no eiroskeptiķu saraksta.

Tiesa, uz superstaigātāja nosaukumu tikpat labi varētu pretendēt arī Andris Ameriks – interneta portālos vienubrīd pat notika politiķa pārstāvēto organizāciju uzskaitīšana, kuras gala slēdziens bija: „Komjaunietis – aktīvists (neskaitu), Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, līda pie Demokrātiskās Centra partijas dibināšanas (neskaitu), Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, Tautas saskaņas partija, Demokrātiskā partija Saimnieks, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Pirmā partija.
Sešas partijas vismaz!!!”

Deviņdesmito gadu otrajā pusē politiskā „staigāšana” ne tikai pirms, bet arī pēc vēlēšanām kļuva patiešām iespaidīga: rekordists bija alu un dižkoku pētnieks Guntis Eniņš, kurš Zīgerista partiju pameta jau pirmajā 6. Saeimas darba dienā (šo rekordu nu beidzot pārspējis „Olšteina sešinieks”).

Savukārt lielākais vienlaicīgas „staigāšanas” gadījums datējams nevis ar slavenajiem „Šlesera piecīšiem”, kas faktiski iznīcināja Jāņa Jurkāna Tautas saskaņas partijas politisko nākotni (2004. gada februārī uz Latvijas Pirmās partijas frakciju pārcēlās deputāti Valērijs Karpuškins, Anatolijs Mackevičs, Pāvels Maksimovs, Vjačeslavs Stepaņenko un Dainis Turlais), bet gan patālo 1996. gada jūniju, - tad no Zīgerista partijas aizgāja Saeimas deputāti Gunta Gannusa, Ojārs Grīnbergs, Andris Saulītis, Jānis Strods, Māris Rudzītis un Oļgerts Dunkers. Kopumā 1997. gada rudenī divu gadu laikā Saeimā partijas piederību bija mainījuši jau 35 deputāti, un tas pats Jānis Jurkāns (kurš gan arī nav pilnīgi nevainīgs politiskās uzticības jomā) ironiski teica, ka jūtoties kā dizentērijas slimnieku palātā – „arī tur visu laiku staigā”.

Ar laiku izrādījās, ka arī „sava” politiskā spēka nodevībai ir iespējams atrast ļoti skanīgus argumentus – un saglabāt politisko nākotni. Pārbēgot no Latvijas ceļa uz jaundibināto Tautas partiju, šo metodi iemēģināja Jānis Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis. Savukārt partijas Jaunais laiks frakciju pametušie deputāti Māris Gulbis un Ināra Ostrovska izdomāja tā – jā, viņi gan esot kopā ar pārējo Jauno laiku devuši zvērestu baznīcā, taču deputātu mandātus nenolikšot, jo „atteikšanās no 8. Saeimas deputāta mandāta būtu šo solījumu nodošana” (vēl vēlāk cits Jaunā laika nodevējs Kārlis Šadurskis izdomāja, ka baznīcā dots zvērests esot derīgs tikai viena Saeimas sasaukuma laiku). Vēl vienu bijušo Jaunā laika pārstāvi Andreju Radzeviču no šādas „principialitātes” paušanas neatturēja pat Eināra Repšes publiski izteiktais „cūka”.

Turklāt, gadiem ejot, „staigātāji” saprata – jo skaļāki un „principiālāki” būs paziņojumi, jo labāk pašiem. Tipisks piemērs ir kādreizējais Rīgas domes priekšsēdētājs, apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK biedrs Andris Ārgalis, par kura plāniem dibināt jaunu labēju partiju, ap kuru varētu vienoties daļa LC, Tautas partiju un TB/LNNK biedru, tika runāts jau kopš 2001. gada pavasara. Taču tā paša gada decembrī, kad jau bija zināms, ka A. Ārgalis acīmredzot iestāsies Tautas partijā, viņš no savas TB/LNNK izstājās ar paziņojumiem, ka partija esot nokļuvusi „sponsoru un intrigantu grupējuma ietekmē” un ka „TB/LNNK nekalpo ne valsts, ne tautas labā, bet amorāli izmanto svēto Tēvzemei un Brīvībai vārdu, lai partijas birokrātijas spice iegūtu nelielu tautas atbalstu”.

Kuslie kārtības ieviešanas mēģinājumi

Nevar gan teikt, ka gadu gaitā valstsvīri it nemaz nebūtu domājuši par to, kā ierobežot gan „staigāšanu”, gan pārmērīgu partiju vairošanos. Vismaz labas gribas pietika – deviņdesmito gadu sākumā Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Gunārs Meierovics pat visā nopietnībā ieteica ierobežot partiju skaitu pamatīgi un stingri: „Mums ir jāmācās no tām kļūdām, kādas Latvijas vēsturē ir jau bijušas. Tagad ir ārkārtīgi daudz partiju, un katra vēlēsies piedalīties ar saviem kandidātiem. Ir saprotama šī daudzpartijība, jo 50 gadus esat bijuši zem politiskās partijas diktatūras. Taču būtu jāpanāk, lai pieņemtu likumu, kas garantētu, ka Latvijā būtu tikai trīs partijas – labā, kreisā un centra.”

No šādiem plāniem, protams, nekas nesanāca, toties 1995. gadā Saeima nolēma, ka kārtīgā, oficiāli reģistrējamā partijā būtu jābūt vismaz 200 biedriem – un izrādījās, ka no 42 partijām tikai nedaudz vairāk kā desmit atbilst šim kritērijam: LZS ir 3348 biedri, LTF – 2002, maznodrošināto politiskajā apvienībā – virs 2000, LNNK – 1980, LDDP – 1551, Tēvzemei un Brīvībai – 601, Kristīgo demokrātu savienībā – 600, Latvijas ceļā – 453, Demokrātiskajā partijā – 416, LSDSP – 350, Tautsaimnieku politiskajā apvienībā – 214. Visbeidzot, J. Zīgerista Tautas kustībā Latvijai, izrādījās, bija 12 tūkstoši biedru veicinātāju, bet tikai 26 īsti biedri.

Savukārt 2005. gadā likumdevēji nonāca pie pārliecības, ka viņu apaļus desmit gadus atpakaļ pieņemtie nosacījumi partijām neko īpašu nav mainījuši un, izsakoties Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētāja un partijas veterāna Māra Grīnblata presei teiktajiem vārdiem, „pārāk lielais partiju skaits jau kļūst par karikatūru un izsmiekla objektu”. Jaunais priekšlikums bija – palielināt partijas minimālo dibinātāju skaitu no diviem līdz pieciem simtiem, jo tūkstotis jau vienalga neiešot cauri.

Un tā nu partiju un to biedru uzskaites kārtība stingrāka gan kļuva, taču staigāšana nemazinājās – un, gadiem ejot, nekļuva un nekļuva mazāk jaunu partiju, uz kurām doties. Turklāt, gadiem ejot, jaunu partiju radītāji apķērās arī par nepieciešamību meklēt vienai vai otrai sabiedrības daļai tīkamas un simpātiskas idejas, - un te nu nepārspējams ilgus gadus izrādījās Ainārs Šlesers. Kad 1997. gada oktobrī parādījās ideja, ka vajadzētu veidot vēl kādu jaunu partiju, sākotnēji tika runāts par idejas autoriem – gados jauniem un turīgiem uzņēmējiem. Kad 1998. gada sākumā parādījās Jaunā partija, jau tika runāts par politisko spēku, kas nevis šķelšot, bet vienošot – te bija gan Raimonds Pauls (kurš teicās izvēlējies šo partiju, jo tieši šeit darbošoties jaunās paaudzes politiķi, bet vēlāk pārmuka uz Tautas partiju) un vēlākais Jaunā laika pirmais „kauna traips” – ķirurgs Āris Auders, gan Silvija Dreimane, Jānis Peters, Jānis Āboltiņš, Jānis Zaržeckis un, protams, toreizējais jaunais biznesmenis Ainārs Šlesers.

Taču izrādījās, ka citu vienošanas vietā partijas vadība šķeļas pati, 2000. gadā A. Šleseram sakašķējoties ar Ingrīdu Ūdri un S. Dreimani, pēc tam par partijas tēla graušanu izslēdzot Aivaru Markotu, bet vēl pēc tam no partijas priekšsēdētāja posteņa atkāpjoties R. Paulam. Un… nekas: lai gan iepriekš vēl viena „staigātāja” Andra Saulīša un citu kungu izpildījumā kristīgā ideja jau bija pavalkāta, 2001. gada sākumā partija tika pārdēvēta par Jau­no kristīgo par­ti­ju, tās vadībai lielā vienprātībā nolemjot vienošanas vietā tagad pievērsties kristīgajām vērtībām un par partijas priekšsēdētāju ievēlot mācītāju Gunti Dišleru. Savukārt 2002. gada martā jau tika paziņots, ka tiekot dibināta pilnīgi jauna, uz kristīgām vērtībām balstīta Latvijas Pirmā partija, kuras priekšgalā būšot mācītāji Ēriks Jēkabsons (vēlāk vīlies partijā un to pametis), Jānis Šmits un Ainārs Baštiks, ministrs un kādreizējais Jaunās partijas „pelēkais kardināls” Jānis Krūmiņš, izbijušais Latvijas Krājbankas prezidents Arnolds Laksa (vēlāk tāpat pametis partiju) un J. Peters, kā arī, protams, A. Šlesers… Un arī tas, kā mēs labi atceramies, nebūt nebija viss – Aināra Šlesera radošā izdoma jaunu partiju radīšanās jomā iznīka tikai 2010. gadā.

Nelaime ar visiem šiem aizvien jaunu un jaunu partiju rašanās procesiem bija tikai viena: kā rāda ANO Attīstības aģentūras tautas attīstītības pētījumi, starp 1988. un 1991.gadu, kad Latvijas Tautas frontē bija 250 tūkstoši biedru un atdzima liels skaits citu organizāciju, 54% Latvijas iedzīvotāju apliecināja, ka piedalās kādas sabiedriskās organizācijas darbā. 1995. gadā šis skaitlis bija samazinājies jau līdz 20% (rēķinot arī arodbiedrību biedrus), savukārt jaunajā gadu tūkstotī savu darbību kādā nevalstiskajā organizācijā, tostarp partijā apliecināja tikai 6% Latvijas iedzīvotāju.

Novērtē šo rakstu:

37
3

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Sabiedrība nav gatava

FotoNesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi gatava. Lūk, ko uzzināju:
Lasīt visu...

21

Jaunākais nacionālais noziegums

FotoNoziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem, kas atbilst latviešu vairākuma cilvēciskās attīstības līmenim.
Lasīt visu...

12

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

FotoTrešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti un nodurti vairāki cilvēki. Saskaņā ar jaunāko informāciju, bojā gājuši 4 cilvēki un 40 cilvēki ievainoti.[2]
Lasīt visu...

12

Pietiks par DEPO

FotoJau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī veikala apmeklētājs, līdz ar to mani droši var ievietot projekta atbalstītāju rindās.
Lasīt visu...

12

Eirorastu salnas nokostie populisma asni

FotoSākšu ar apņemšanos, ka šis rakstiņš nebūs par politiku. Tas nenozīmē, ka man nebūtu savu ideoloģisku uzstādījumu, politisku simpātiju un antipātiju vai ka es censtos tās slēpt. Gluži otrādi, esmu diezgan krass savos uzskatos, no politkorekto glumiķu viedokļa pat margināls, un savu pozīciju mēdzu publiskot skaļi un neiecietīgi.
Lasīt visu...

12

Inčukalns – mūsu? “Gāzes OIK” nebūs?

FotoAtbilde ir vienkārša un skaidra, ja ir zināms, kāds tad galu galā būs Latvijas gāzes tirgus modelis pēc tirgus liberalizācijas. Mūs kā patērētājus interesē, lai tas nodrošinātu iespēju izvēlēties sev izdevīgāko piedāvājumu un lai tirgus būtu pietiekami drošs – vienmēr būtu iespējams iegādāties gāzi sev vajadzīgajā apjomā.
Lasīt visu...

21

Kā mums nozog nacionālismu

FotoNacionālisms ir dabiskas un cienījamas jūtas. Līdztekus ģimenei un reliģijai etniskās saknes un valoda ir viens no fundamentālajiem ikviena cilvēka identitātes balstiem. Pat nav jābūt īpaši reflektējošam un ar dzīves filozofiskajiem jautājumiem aizņemtam cilvēkam, lai apzinātos sevi kā konkrētas tautas pārstāvi un kultūras nesēju.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nepieļaut vēl vienu „Maksimu”

Daudzu mūsu mājas iedzīvotāju spēki tomēr ir par mazu, lai izietu no strupceļa un atrisinātu ar mājas apsaimniekošanu saistītās problēmas, tādēļ vēršamies...

Foto

Par „Rail Baltica” metu konkursa norises īpatno gaitu

Rail Baltica projekts, kas paredz jaunas Eiropas standarta sliežu platuma dzelzceļa infrastruktūras izbūvi, integrējot Baltijas valstis Eiropas dzelzceļa tīklā,...

Foto

Deputātu jautājumi Kučinskim par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

Jūsu valdības divi ministri – labklājības ministrs un finanšu ministre – jautājumā par valsts sociālā budžeta ilgtspēju pauž...

Foto

Kā Jurģis Liepnieks bērniem Ziemassvētkus nozaga

Latvieši diezgan vienprātīgi katru gadu svin to, ka ir baigi īsā nakts. Tad nu gan jāsaka - nopietnu iemeslu atraduši...

Foto

Varas nekropole un antisistēmas stabilitāte

Aizvadītajos mēnešos ir bijuši vairāki ārkārtēji gadījumi. Tie fundamentāli apšauba LR valsts sistēmas stabilitāti. Ārkārtējie gadījumi liecina nevis par valsts sistēmas...

Foto

Nebaidāmies kļūdīties, attīstām tautsaimniecību

Tautieši, kam ir svarīgs šīs valsts liktenis! Tautas brāļi un māsas, kas vēlas dzīvot labāk un pārticīgāk nekā vakardien! Baidoties kļūdīties, mēs...

Foto

Pārdomas par zemes nodokļa reformu

Tā kā esam ~2 000 000, tad no Latvijas 64,589km² katram sanāk ~0.0323km² jeb ~3ha! Taču dzīvojam dažādās koncentrācijās (pilsētās, novados)....

Foto

Kāpēc latviešiem neko nevajadzētu svinēt vai pieminēt 16. martā

1944.gada martā Padomju Savienības teritorijā, netālu no Pleskavas fašistiskā Trešā reiha, armija visiem spēkiem centās noturēt savas...

Foto

Migrācija un politkorektums Eiropā

Politkorektums ir lieta, kuru mēs arvien biežāk dzirdam pieminam Rietumu publiskajā telpā ‒ visbiežāk negatīvā nozīmē. Cīņa ar politkorektumu bija, piemēram, viens...

Foto

Par nodokļiem, sajūsmu, likumiem un provinces espresso

Labas valdības komandas sniegumam būtu jāizskan kā harmoniskam ansambļa priekšnesumam meijām izpušķotā zālē, kam pēc pirmajiem diviem pantiņiem piedziedājumā...

Foto

Automašīnu īpašnieku patvaļa Rīgas daudzdzīvokļu māju pagalmos

Lūdzu, palīdziet iedzīvotājiem ievest kārtību Rīgas daudzdzīvokļu māju pagalmos, automašīnu īpašnieku patvaļa, nekaunība un huligānisms vairs nav izturams!...

Foto

Valsts rekets pret Mārupes un citām Pierīgas pašvaldībām

Tā nav normāla situācija, ka Mārupes novadam šogad pašvaldību izlīdzināšanas fondā (PIF) ir jāiemaksā 5,63 miljoni eiro ar...

Foto

Prokrusta ķetnās jeb talants svešā gultā

Latvijas nodokļu maksātāji ir lietas kursā par jaunajiem izdevumiem. 2017.gadā Latvijā pirmo reizi izveidoja valsts „domāšanas tanku” – Saeimas Analītisko...

Foto

Lielo kapu aizstāvji: CFLA rīcība ir nepieņemama

Latvijas Zaļās kustības, Vides aizsardzības kluba, "Pilsēta cilvēkiem" un Lielo kapu draugu aktīvisti ir saņēmuši Centrālās finanšu un līgumu...

Foto

Vai slēpta rusifikācija Rīgas domes Īpašuma departamenta gaumē?

Mani interesē Rīgā notiekošais. Ko jaunu grasās uzcelt, ko drīzumā nojauks. Varbūt kāda interesanta publiska apspriešana. Biju diezgan...

Foto

Jautājumi par Eritrejas bēgļiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšniekam Vilnim Jēkabsonam

2017.gada 9.martā medijos izskanēja informācija, ka Eiropas Savienības pārvietošanas programmas ietvaros uz Latviju no...

Foto

Lembergs un „jumtotāji: atklāta vēstule Latvijas Republikas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim

2017.gada 20.februārī saņēmām Drošības policijas (DP) priekšnieka Normunda Mežvieta 2017.gada 17.februārī parakstīto atbildi uz iesniegumu....

Foto

Bijušās Saldus 2. vidusskolas direktores atklāta vēstule Latvijas Republikas Valsts prezidentam

“Vai par ļaunajiem cilvēkiem zina mūsu Valsts prezidents?” man jautā nu jau bijušais manas skolas...

Foto

Deputātu jautājumi ārlietu ministram Rinkēvičam un satiksmes ministram Augulim

Deputātu jautājumi par Latvijas iespējām īstenot ģenētiski modificētu organismu aprites ierobežošanu savā teritorijā atbilstoši savām nacionālajām interesēm...

Foto

Viltotā Zviedrijas aina

Mani šausmina Sandras Veinbergas Zviedrijas atainojums – viņa runā par “troļļiem un viltusziņām”, bet pati izplata propagandu. Zviedrija šodien ir pilnībā sašķelta līdzīgi...

Foto

Komentāri par LU Senāta lēmumu "Par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas pievienošanu LU"

Latvijas Universitātes (LU) Senāta lēmums nav saskaņā ar MK rīkojuma projektu "Par...

Foto

Par RPIVA pievienošanas LU iemesliem, jeb kurš un kāpēc mēģina piebeigt klasisko skolas un pirmskolas pedagoģiju Latvijā

Negatīvu sabiedrisko rezonansi Latvijā ir guvusi iecere pievienot Rīgas...

Foto

Vulgaritātes megatonnas

Pirms neilga laika noslēdzās konkurss "Kilograms kultūras 2016". Konkursu organizēja Latvijas televīzijas un Latvijas radio darbinieki. Laimīgie uzvarētāji tika sumināti 23. februāra vakarā. Apbalvošanas...

Foto

Čerbakovs, kurš vienmēr peld pa virsu

Līguma laušana ar Rakstniecības un mūzikas muzeja būvnieku, protams, ir tikai kārtējais apliecinājums tam, ka šajā celtniekiem tik grūtajā laikā,...

Foto

Par uzticības zaudēšanu Latvijas Radio valdes locekļiem

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmums par uzticības zaudēšanu valsts SIA „Latvijas Radio” valdes priekšsēdētājam Aldim Pauliņam un...

Foto

Advokāts: ja Bičkovičs lietu nosūta uz Aizkraukli, tad pretī ir viņa sieva un uz taisnīgu tiesu nav, ko cerēt

Saistībā ar „nejaušību” ķēdi, kad Augstākās tiesas...

Foto

Būs pasaka ar laimīgām beigām?

Notiekošā jezga nodokļu likumdošanā ir nogurdinoša visām iesaistītajām pusēm – dažus tā dzen izmisumā, dažus saērcina līdz bezcerībai. Vai ir pamats...

Foto

Rīgas Vagonbūves rūpnīcas krahs

Nesen kādā portālā pazibēja intervija ar Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas valdes locekli Gati Kamarūtu par uzņēmuma perspektīvām un finanšu stāvokli. Līdz pagājušā...

Foto

Ebreju bērnudārzs saņem pašvaldības finansējumu, bet citas tautības bērnu neuzņem - kāpēc?

Sabiedrībai vajadzētu ieinteresēties par Rīgas Ebreju kopienas dibināto bērnu dārzu "Motek". Es uzskatu, ka...

Foto

Mans viltus profils ģīmgrāmatā facebook.com un veselības aprūpes reforma

Kādam man nezināmam cilvēkam bija labpaticies uztaisīt manu Facebook profilu un sarakstīt tajā virkni glupību. Pieļauju, ka autoru nekad...

Foto

Ir jāizbeidz Zemkopības ministrijas līdzekļu sadale "savējiem"

Vēršamies pie sabiedrības un medijiem ar lūgumu pārbaudīt, kā tiek izlietoti Zemkopības ministrijas (ZM) līdzekļi, un pievērst uzmanību, kā...

Foto

Pārbūves mantojums: stihiskais genocīds

Pārbūves jeb „perestroikas” mantojumā ietilpst genocīds. Tas šausmīgi ārdījās līdzšinējā dzīvē un turpmāk šausmīgi ārdīsies nenosakāmi ilgu laiku, nāvējoši apdraudot bijušo padomju...

Foto

Atbilde uz deputātu jautājumu par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

Finanšu ministrija (FM) atbilstoši kompetencei ir izskatījusi Latvijas Republikas Saeimas deputātu š.g. 16.februāra vēstuli “Deputātu jautājums par...

Foto

Par Valsts sekretāru sanāksmē izsludināto Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidācijas rīkojuma projektu

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (turpmāk – JVLMA) ir iepazinusies ar 26....

Foto

Vēlreiz par legalizētās parazitēšanas politekonomiku

Dalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada...

Foto

“Valsts nekustamo īpašumu” legālais reiderisms gripas epidēmijas kulminācijā atstāj bez ģimenes ārsta 4000 pacientu

No „likumīgā reiderisma” un citām trešo pušu interešu vadītām shēmām mazāk ietekmīgā...

Foto

Reideris aizēno vēlēšanas

Vēlēšanu elektronisku balsu skaitīšanas sistēmas izstrādātājs Renārs Kadžulis (attēlā) reiderisma ceļā pērnā gada nogalē pārņēmis dzīvokļu īpašnieku biedrību „Ozolaines nami”....