Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar Artusa Kaimiņa nule izteikto publisko apņemšanos dibināt atkal jaunu politisko partiju, šodien publicējam dažus neatkarīgās Latvijas aizvadīto gadu politiskajiem staiguļiem veltītus fragmentus no pirms dažiem gadiem izdotās trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005.

Pirmā šķelšanās – pa frakcijām

1990. gada Augstākā Padome bija pēdējais Latvijas parlaments, kas vēl netika vēlēts pēc partiju sarakstiem, – par kandidātu partejiskumu liecināja vien tas, vai vēlēšanās viņus atbalstīja Latvijas Tautas fronte (LTF) vai ne. Likumsakarīgi, ka ievēlētā Augstākā Padome sadalījās divās daļās – LTF deputāti un, tā teikt, citādi domājošie. Pirmie apvienojās Tautas frontes frakcijā, bet otrie izveidoja frakciju Līdztiesība, ko mūsdienās mēs raksturotu kā kreisu, bet tolaik tā tika uzskatīta par prokomunistisku un prokrievisku.

Par to, ka frakciju darbība deviņdesmito gadu pašā sākumā bija, maigi izsakoties, ne pārāk organizēta, liecina kaut vai fakts, ka frakcijām atšķirībā no vēlāko gadu Saeimas nebija pat savu telpu. LTF frakcijas deputāti sēdes parasti rīkoja turpat parlamenta plenārsēžu zālē vai kādā telpā Augstākās Padomes komisiju ēkā, bet Līdztiesība pulcējās Politiskās izglītības namā (tagadējā Kongresu namā), ko tai bija atvēlējusi Latvijas kompartija.

Vēlāk gan Līdztiesībai šādu pulcēšanās vietas izvēli nācās nožēlot: kad pēc 1991. gada augusta puča kompartija tika aizliegta, tā zaudēja visus savus īpašumus, Politiskās izglītības namu ieskaitot. Rezultātā frakcija no nama automātiski tika izmesta un pāris mēnešus varēja izbaudīt bezpajumtnieka dzīvi. Līdztiesības deputāti gan uzrakstīja AP Prezidijam iesniegumu, lūdzot frakciju nodrošināt ar telpām, taču tautfrontiski noskaņotais Prezidijs ar lūguma apmierināšanu diez ko nesteidzās. Pie telpām frakcija tika vien tad, kad tās deputāti bija piedraudējuši pie parlamenta ēkas uzsliet teltis.

Problēmu netrūka arī LTF frakcijā, kurā bija sapulcējušies cilvēki ar ļoti dažādām interesēm un dažādiem uzskatiem. Kamēr uzdevums Nr.1 bija Latvijas neatkarības atgūšana, tikmēr viņiem daudz maz vēl izdevās atrast kopēju valodu, taču pēc augusta puča nesaskaņas jau auga augumā – sākumā par Pilsonības likuma izstrādi, bet vēlāk arī citos jautājumos.

Domstarpības noveda pie tā, ka parasti balsojumos nekāda frakcijas disciplīna nedarbojās un katrs balsoja pēc saviem ieskatiem. Laikam visspilgtāk LTF frakcijā valdošo situāciju raksturoja deputāts Jānis Lagzdiņš: „Bezjēdzība un neorganizētība, kas valda frakcijā, vairs nav ciešama.” Viss notika likumsakarīgi – vispirms virkne deputātu vienkārši izstājās no frakcijas, kļūstot par neatkarīgajiem deputātiem, bet 1991. gada beigās „šķeltnieki” izveidoja jaunu frakciju. Tā tika nokristīta par frakciju Satversme, jo, kā apgalvoja tās radītāji, frakcijas mērķis esot valsts struktūras veidot uz Satversmes bāzes.

Taču ar frakcijām vien, protams, bija par maz: 1993. gada janvārī par izveidošanos paziņoja LR Augstākās Padomes Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedru grupa – pirmā no vēlāk pietiekami daudzskaitlīgajām deputātu grupām. Tas bija savdabīgs veidojums, kas deklarēja, ka tā dalībnieki – redzamākie grupas pārstāvji bija Andrejs Krastiņš un Aleksandrs Kiršteins – savas pašreizējās parlamenta frakcijas neatstāšot, bet to ietvaros centīšoties realizēt LNNK nostādnes visās jomās, cik nu vien tas iespējams.

LTF frakcija gan nebija vienīgā, kuru jau AP laikos piemeklēja šķelšanās liga. Vēlēšanu apvienība Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai sāka šķobīties jau 1992. gada rudenī, bet 1993. gada martā šīs apvienības parlamenta frakcija Saskaņa Latvijai sadalījās divās daļās: vispirms par atsevišķas frakcijas izveidi paziņoja Jāņa Jurkāna vadītā Tautas saskaņas partija, bet pēc tam savu frakciju izveidoja arī Edvīna Kides Tautsaimnieku apvienība.

Savukārt izveidošanās laikā it kā gana viendabīgā frakcija Satversme 1993. gada pavasarī, tuvojoties pirmajām Saeimas vēlēšanām, izrādījās visnotaļ īpatns veidojums, kurā kaut kā bija sapulcējušies visdažādāko politisko spēku pārstāvji. Rezultātā 1993. gada martā frakcijas vadītāji Jānis Vaivads (kurš bija kļuvis par Latvijas ceļa valdes locekli), Oļegs Batarevskis un Einārs Cilinskis dabūja nolikt pilnvaras. Vietā tika ievēlēti trīs līdzpriekšsēdētāji – Indulis Emsis no Latvijas Zaļās partijas, Aleksandrs Kiršteins no LNNK un Ģirts Krūmiņš no Saimnieciskās rosības līgas. Savukārt līdzpriekšsēdētāju posteņos neiekļuva vēl viens Latvijas ceļa pārstāvis Dzintars Ābiķis un Jānis Freimanis no Latvijas Tautas frontes.

Nākamais parlamenta sastāvs (tāpat kā nākamie) jau bija gana erudīts frakciju izveidošanas jomā, un pēc pirmajām atjaunotās Latvijas Saeimas vēlēšanām visas – kopskaitā astoņas – parlamenta frakcijas tika izveidotas samērā ātri. Un tikpat ātri gāja arī ar nepieciešamo iekšējās organizācijas metožu apgūšanu: tā, piemēram, 1993. gadā Andrejs Panteļējevs kā Latvijas ceļa frakcijas vadītājs jau bija apguvis nepieciešamo žestikulāciju, ar paceltas rokas īkšķa virzību komandējot balsojumu, un mediji par to labu brīdi uzjautrinājās – līdz pierada tāpat kā paši deputāti.

Ķildnieki, staigātāji un jokupēteri

Jaunu partiju birums deviņdesmitajos gados bija ārkārtīgi iespaidīgs, un, tā kā sabiedrībā pazīstamu cilvēku visām jaundibinātajām organizācijām nepietika, joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autoriem bija pamats paironizēt: „Kas partijas līderim atlika – ņēma to, kas ir: muitnieku Geidānu, farizeju Ēberliņu, firmas Pinansu Firamīda bijušo sekretāri Gricacujevu, hokejista radinieku Hatuļevu, Haritonova paziņas Vošku un Komaru. Būtu ierakstījis arī Lakiju Klopu, taču pēdējā brīdī no šīs idejas atteicās, jo atcerējās, ka Stendzeniekam savulaik bija gadījušās ķibeles ar viduslaikos mēra laikā mirušu kandidātu iekļaušanu sarakstos.”

Partiju čaklās dzimšanas apstākļos bieži vien gadījās pat dalīties biedros: piemēram, 1993. gada pavasarī tika izveidota pirmā vēlēšanu apvienība (kādām tolaik vēl ir atļauts piedalīties vēlēšanās) Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, kurā strauji iekārtojās arī… bariņš Latvijas Demokrātiskās darba partijas (LDDP) biedru – Vilnis Edvīns Bresis, Edvīns Kide, Aivars Dātavs. Faktiski tas nozīmēja – vienas partijas biedri, no tās nemaz nedomājot izstāties, paziņoja, ka startēšot vēlēšanās citas politiskas organizācijas sastāvā (jo arī LDDP gatavojās kandidēt vēlēšanās). Turklāt jucekli vēl palielināja paziņojums, ka arī ceļinieks Anatolijs Gorbunovs ilgu laiku esot bijis partijas „slepenais biedrs”. To izteica LDDP vadītājs Juris Bojārs – droši vien neveiksmīgākais partiju vadonis mūslaiku Latvijā kopā ar Aleksandru Kiršteinu, kurš dažus gadus vēlāk no paša izlolotās Nacionālās reformu partijas priekšsēdētāja (!) krēsla pārmuka uz jaundibināto Tautas partiju.

Vēlēšanās sēdēt uz iespējami lielāka partiju krēslu skaita, cerot, ka palīdzēs ja ne viens, tad otrs, vispār bija raksturīga Latvijas politiskajai ainai deviņdesmito gadu pirmajā pusē: tipisks piemērs bija LR Augstākās padomes LNNK deputātu grupa, kas izveidojās 1993. gada janvārī – savas līdzšinējās frakcijas cienījamie politiķi (Andrejs Krastiņš, Aleksandrs Kiršteins) gan neatstāja, taču, piemēram, solījās nopietni uzklausīt LNNK tautsaimniecības padomi, kurā bija arī tādi „eksperti” kā Valdis Krisbergs un vēlāk no LNNK izslēgtais Joahims Zīgerists. Turklāt reižumis nemaz nebija skaidrs, kurai partijai kurš politiķis īsti ir piederīgs: kad 1994. gada oktobrī Latvijas Zemnieku savienības vecbiedru nodaļa izslēdza no partijas vēlāko bēdīgi slaveno labklājības ministru, Austrālijas latvieti Jāni Riteni un Tupešu Jāni, kuri bija iesaistījušies Māra Gaiļa valdībā, izrādījās – nav saprotams, vai J. Ritenis vispār ir bijis LZS biedrs.

Papildus tam jau tolaik augstu vilni pirms katrām vēlēšanām sāka sist „ostīšanās” pēc perspektīvāka politiskā spēka, kura sastāvā „iebraukt” nākamajā Saeimas vai pašvaldības sastāvā: pirms 5. Saeimas vēlēšanām „draudzēties” ar tobrīd ļoti svaigo un šķietami perspektīvo Muļķu partiju nāca pat vēlākais Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, savukārt savdabīgu „staigāšanas” rekordu uzstādīja, piemēram, Normunds Grostiņš – 1993. gadā viņš darbojās Demokrātiskajā partijā, pēc tās pārveidošanās par Demokrātisko partiju Saimnieks 1997. gadā iestājās Nacionālajā reformu partijā, mēģināja Saeimā iekļūt no konservatīvo partiju saraksta, tad uz brīdi atgriezās Demokrātiskajā partijā, 2002. gadā Saeimā mēģināja iekļūt jau no Sociāldemokrātiskās labklājības partijas saraksta, bet vēl pēc tam Eiroparlamenta vēlēšanās tikpat nesekmīgi startēja no eiroskeptiķu saraksta.

Tiesa, uz superstaigātāja nosaukumu tikpat labi varētu pretendēt arī Andris Ameriks – interneta portālos vienubrīd pat notika politiķa pārstāvēto organizāciju uzskaitīšana, kuras gala slēdziens bija: „Komjaunietis – aktīvists (neskaitu), Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, līda pie Demokrātiskās Centra partijas dibināšanas (neskaitu), Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, Tautas saskaņas partija, Demokrātiskā partija Saimnieks, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Pirmā partija.
Sešas partijas vismaz!!!”

Deviņdesmito gadu otrajā pusē politiskā „staigāšana” ne tikai pirms, bet arī pēc vēlēšanām kļuva patiešām iespaidīga: rekordists bija alu un dižkoku pētnieks Guntis Eniņš, kurš Zīgerista partiju pameta jau pirmajā 6. Saeimas darba dienā (šo rekordu nu beidzot pārspējis „Olšteina sešinieks”).

Savukārt lielākais vienlaicīgas „staigāšanas” gadījums datējams nevis ar slavenajiem „Šlesera piecīšiem”, kas faktiski iznīcināja Jāņa Jurkāna Tautas saskaņas partijas politisko nākotni (2004. gada februārī uz Latvijas Pirmās partijas frakciju pārcēlās deputāti Valērijs Karpuškins, Anatolijs Mackevičs, Pāvels Maksimovs, Vjačeslavs Stepaņenko un Dainis Turlais), bet gan patālo 1996. gada jūniju, - tad no Zīgerista partijas aizgāja Saeimas deputāti Gunta Gannusa, Ojārs Grīnbergs, Andris Saulītis, Jānis Strods, Māris Rudzītis un Oļgerts Dunkers. Kopumā 1997. gada rudenī divu gadu laikā Saeimā partijas piederību bija mainījuši jau 35 deputāti, un tas pats Jānis Jurkāns (kurš gan arī nav pilnīgi nevainīgs politiskās uzticības jomā) ironiski teica, ka jūtoties kā dizentērijas slimnieku palātā – „arī tur visu laiku staigā”.

Ar laiku izrādījās, ka arī „sava” politiskā spēka nodevībai ir iespējams atrast ļoti skanīgus argumentus – un saglabāt politisko nākotni. Pārbēgot no Latvijas ceļa uz jaundibināto Tautas partiju, šo metodi iemēģināja Jānis Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis. Savukārt partijas Jaunais laiks frakciju pametušie deputāti Māris Gulbis un Ināra Ostrovska izdomāja tā – jā, viņi gan esot kopā ar pārējo Jauno laiku devuši zvērestu baznīcā, taču deputātu mandātus nenolikšot, jo „atteikšanās no 8. Saeimas deputāta mandāta būtu šo solījumu nodošana” (vēl vēlāk cits Jaunā laika nodevējs Kārlis Šadurskis izdomāja, ka baznīcā dots zvērests esot derīgs tikai viena Saeimas sasaukuma laiku). Vēl vienu bijušo Jaunā laika pārstāvi Andreju Radzeviču no šādas „principialitātes” paušanas neatturēja pat Eināra Repšes publiski izteiktais „cūka”.

Turklāt, gadiem ejot, „staigātāji” saprata – jo skaļāki un „principiālāki” būs paziņojumi, jo labāk pašiem. Tipisks piemērs ir kādreizējais Rīgas domes priekšsēdētājs, apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK biedrs Andris Ārgalis, par kura plāniem dibināt jaunu labēju partiju, ap kuru varētu vienoties daļa LC, Tautas partiju un TB/LNNK biedru, tika runāts jau kopš 2001. gada pavasara. Taču tā paša gada decembrī, kad jau bija zināms, ka A. Ārgalis acīmredzot iestāsies Tautas partijā, viņš no savas TB/LNNK izstājās ar paziņojumiem, ka partija esot nokļuvusi „sponsoru un intrigantu grupējuma ietekmē” un ka „TB/LNNK nekalpo ne valsts, ne tautas labā, bet amorāli izmanto svēto Tēvzemei un Brīvībai vārdu, lai partijas birokrātijas spice iegūtu nelielu tautas atbalstu”.

Kuslie kārtības ieviešanas mēģinājumi

Nevar gan teikt, ka gadu gaitā valstsvīri it nemaz nebūtu domājuši par to, kā ierobežot gan „staigāšanu”, gan pārmērīgu partiju vairošanos. Vismaz labas gribas pietika – deviņdesmito gadu sākumā Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Gunārs Meierovics pat visā nopietnībā ieteica ierobežot partiju skaitu pamatīgi un stingri: „Mums ir jāmācās no tām kļūdām, kādas Latvijas vēsturē ir jau bijušas. Tagad ir ārkārtīgi daudz partiju, un katra vēlēsies piedalīties ar saviem kandidātiem. Ir saprotama šī daudzpartijība, jo 50 gadus esat bijuši zem politiskās partijas diktatūras. Taču būtu jāpanāk, lai pieņemtu likumu, kas garantētu, ka Latvijā būtu tikai trīs partijas – labā, kreisā un centra.”

No šādiem plāniem, protams, nekas nesanāca, toties 1995. gadā Saeima nolēma, ka kārtīgā, oficiāli reģistrējamā partijā būtu jābūt vismaz 200 biedriem – un izrādījās, ka no 42 partijām tikai nedaudz vairāk kā desmit atbilst šim kritērijam: LZS ir 3348 biedri, LTF – 2002, maznodrošināto politiskajā apvienībā – virs 2000, LNNK – 1980, LDDP – 1551, Tēvzemei un Brīvībai – 601, Kristīgo demokrātu savienībā – 600, Latvijas ceļā – 453, Demokrātiskajā partijā – 416, LSDSP – 350, Tautsaimnieku politiskajā apvienībā – 214. Visbeidzot, J. Zīgerista Tautas kustībā Latvijai, izrādījās, bija 12 tūkstoši biedru veicinātāju, bet tikai 26 īsti biedri.

Savukārt 2005. gadā likumdevēji nonāca pie pārliecības, ka viņu apaļus desmit gadus atpakaļ pieņemtie nosacījumi partijām neko īpašu nav mainījuši un, izsakoties Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētāja un partijas veterāna Māra Grīnblata presei teiktajiem vārdiem, „pārāk lielais partiju skaits jau kļūst par karikatūru un izsmiekla objektu”. Jaunais priekšlikums bija – palielināt partijas minimālo dibinātāju skaitu no diviem līdz pieciem simtiem, jo tūkstotis jau vienalga neiešot cauri.

Un tā nu partiju un to biedru uzskaites kārtība stingrāka gan kļuva, taču staigāšana nemazinājās – un, gadiem ejot, nekļuva un nekļuva mazāk jaunu partiju, uz kurām doties. Turklāt, gadiem ejot, jaunu partiju radītāji apķērās arī par nepieciešamību meklēt vienai vai otrai sabiedrības daļai tīkamas un simpātiskas idejas, - un te nu nepārspējams ilgus gadus izrādījās Ainārs Šlesers. Kad 1997. gada oktobrī parādījās ideja, ka vajadzētu veidot vēl kādu jaunu partiju, sākotnēji tika runāts par idejas autoriem – gados jauniem un turīgiem uzņēmējiem. Kad 1998. gada sākumā parādījās Jaunā partija, jau tika runāts par politisko spēku, kas nevis šķelšot, bet vienošot – te bija gan Raimonds Pauls (kurš teicās izvēlējies šo partiju, jo tieši šeit darbošoties jaunās paaudzes politiķi, bet vēlāk pārmuka uz Tautas partiju) un vēlākais Jaunā laika pirmais „kauna traips” – ķirurgs Āris Auders, gan Silvija Dreimane, Jānis Peters, Jānis Āboltiņš, Jānis Zaržeckis un, protams, toreizējais jaunais biznesmenis Ainārs Šlesers.

Taču izrādījās, ka citu vienošanas vietā partijas vadība šķeļas pati, 2000. gadā A. Šleseram sakašķējoties ar Ingrīdu Ūdri un S. Dreimani, pēc tam par partijas tēla graušanu izslēdzot Aivaru Markotu, bet vēl pēc tam no partijas priekšsēdētāja posteņa atkāpjoties R. Paulam. Un… nekas: lai gan iepriekš vēl viena „staigātāja” Andra Saulīša un citu kungu izpildījumā kristīgā ideja jau bija pavalkāta, 2001. gada sākumā partija tika pārdēvēta par Jau­no kristīgo par­ti­ju, tās vadībai lielā vienprātībā nolemjot vienošanas vietā tagad pievērsties kristīgajām vērtībām un par partijas priekšsēdētāju ievēlot mācītāju Gunti Dišleru. Savukārt 2002. gada martā jau tika paziņots, ka tiekot dibināta pilnīgi jauna, uz kristīgām vērtībām balstīta Latvijas Pirmā partija, kuras priekšgalā būšot mācītāji Ēriks Jēkabsons (vēlāk vīlies partijā un to pametis), Jānis Šmits un Ainārs Baštiks, ministrs un kādreizējais Jaunās partijas „pelēkais kardināls” Jānis Krūmiņš, izbijušais Latvijas Krājbankas prezidents Arnolds Laksa (vēlāk tāpat pametis partiju) un J. Peters, kā arī, protams, A. Šlesers… Un arī tas, kā mēs labi atceramies, nebūt nebija viss – Aināra Šlesera radošā izdoma jaunu partiju radīšanās jomā iznīka tikai 2010. gadā.

Nelaime ar visiem šiem aizvien jaunu un jaunu partiju rašanās procesiem bija tikai viena: kā rāda ANO Attīstības aģentūras tautas attīstītības pētījumi, starp 1988. un 1991.gadu, kad Latvijas Tautas frontē bija 250 tūkstoši biedru un atdzima liels skaits citu organizāciju, 54% Latvijas iedzīvotāju apliecināja, ka piedalās kādas sabiedriskās organizācijas darbā. 1995. gadā šis skaitlis bija samazinājies jau līdz 20% (rēķinot arī arodbiedrību biedrus), savukārt jaunajā gadu tūkstotī savu darbību kādā nevalstiskajā organizācijā, tostarp partijā apliecināja tikai 6% Latvijas iedzīvotāju.

Novērtē šo rakstu:

37
3

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Pusmiljons mediju atbalstam ir izdalīts „savējiem”: Kučinski un Melbārde, vai to pieļausiet?

FotoVēršamies pie Jums ar atklātu vēstuli, lai paustu savu neizpratni par Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) rīkotā konkursa „Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” neprofesionālo norisi un nespēju nodrošināt Ministru kabineta pieņemtā dokumenta „Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam” izpildi.
Lasīt visu...

12

Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu

FotoNesen Drošības policija (DP) nākusi klajā ar pērnā gada pārskatu, kurā norādīts, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, terorisma draudu līmenis ir zems, tomēr radikalizācija novērojama arī Latvijā.[1] Par vienu no iemesliem minēts fakts, ka bijušais Latvijas islāma kultūras centra vadītājs Oļegs Petrovs no Islāma valsts izplata latviski tulkotu tās propagandu Latvijas ummah (ticīgo kopienai).[2]
Lasīt visu...

21

Tauta ir runājusi, vai kāds klausījās?

FotoPēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam aicinājumu parakstīt kādu iniciatīvu par izmaiņām likumdošanā, paust savu viedokli kādā aptaujā, aizpildot anketu vai klikšķinot internetā. Tas ļauj secināt, ka vairāk nekā 25 neatkarības gadi ir darījuši savu un esam sākuši saprast, ka dzīvojam demokrātijā un drīkstam paust savu viedokli.
Lasīt visu...

6

Aicinām LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties

FotoBiedrība ProBonoPublico.Latvia, pamatojoties uz aizvien dziļāku krīzi tieslietu sistēmā un būtiskiem pamattiesību pārkāpumiem, kurus iniciē pati Tieslietu ministrija tās ministra Dzintara Rasnača (NA) vadībā, aicina LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties, dodot ministra krēsla vietu spējīgākai personai, kura izprot tiesiskuma nozīmi un lomu valsts attīstībā un sabiedrības labklājībā.
Lasīt visu...

21

Oficiālās jeb deklarētās “demokrātijas” noklusētā īstenība

FotoVairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot izdomāts ar visiem tās trūkumiem. Patiesībā tas skanēja šādi: DEMOCRACY IS THE WORST FORM OF GOVERNMENT, EXCEPT ALL THOSE OTHER FORMS THAT HAVE BEEN FROM TIME TO TIME. Kas nozīmē ka vēsturē ir bijuši par mūsdienu “demokrātiju” taisnīgāki tautu pašpārvaldes modeļi un patlaban mēs esam tuvāk Ķīnas mūrim nekā skandinātajai suverenitātei.
Lasīt visu...

21

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

FotoŠajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas sprēgāšana ir obligāti jāņem vērā. To nedrīkst ignorēt. Obligāti nedrīkst būt nevērīga izturēšanās pret latīņu valodu. Nedrīkst nevēlēties zināt un savu iespēju robežās nelietot latīņu valodu. Tas nav pieļaujams. Tāpēc esejas autoram un esejas lasītājiem ir jāpārceļas uz latīņu valodas pasauli. Lūdzu, ievērosim: nevis uz latīnismu pasauli, bet uz latīņu valodas pasauli! Praktiski tas nozīmē pārcelšanos uz divvalodu pasauli – latīņu valodas pasauli + latviešu valodas pasauli.
Lasīt visu...

6

Lūdzam Kalnmeieru atkāpties no ģenerālprokurora amata un dot iespēju vietā nākt zinošākam un, galvenais, godīgam juristam

Foto2017.gada 18.aprīlī noklausījāmies Latvijas Radio ziņu dienesta korespondentes Vitas Anstrates sagatavoto raidījumu par tēmu „Sistēmas bērni”, kas liecina: internātus un slimnīcas izmanto kā draudu nepaklausīgajiem.
Lasīt visu...

21

Kauns lasīt, ko raksta augsti profesionāli Tieslietu ministrijas juristi

FotoGodātie Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, kam Jūs rakstāt šādus rakstus**, kuri pamatos saskan ar nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu spriedumiem, ar advokāta Normunda Šlitkes vai AS Pilsētas zemes dienests (AS nosaukumā vārds – „dienests” valsts iestādes viltīgs atdarinājums, kas ved neizpratnē), vai SIA Vienotais norēķinu centrs skaidrojumiem, pamācībām un likumu normu savirknējumiem „vienos vārtos”?
Lasīt visu...

12

Gaismas spēku suicīds jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

FotoFrancijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju oficiālie pārstāvji netiks finālā. Pēc sociologu branžas globālās izblamēšanās pērnā gada svarīgāko notikumu prognozēšanā nešķiet prātīgi uzņemties kaut jel kādu atbildību par aptauju datu interpretēšanu, tomēr viens ir skaidrs: valsts populārākā politiķe ir Marina Le Pena, kura klasifikācijas labad tiek skaitīta pie galēji labējiem. Lai kaut kā šo eirorastiem neērto situāciju appušķotu, viņai permanenti uzkarināta populisma birka.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām, visiem 100 Saeimas deputātiem

Ar zemāk teikto informējam par apšaubāmiem, atklāti sakot, par prettiesiskiem secinājumiem tiesu spriedumos, par to neatbilstību likumu...

Foto

Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

XIX gadsimta otrajā pusē, samazinoties reliģijas ietekmei un pieaugot gēnu zinātnes iespaidam, savu kundzību (koloniālismu, verdzību, brīvās tirdzniecības noteikumu uzspiešanu) rietumvalstu...

Foto

Dažas īpaši aktuālas jomas, kurās nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies,...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez...

Foto

Kūst knabisma kults

Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts...

Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis...

Foto

Profesori Frankenšteini cīņā pret ģenētisko šovinismu

Jau daudzus gadus liberālleftisti meklē veidus, kā apkarot "rasismu", un katrs to jaunizgudrojums ir absurdāks par iepriekšējo. Bet viņu pati...

Foto

Pilnmēness (un tā imaginārā ietekme)

Par skriešanu sienā ar pieri. Saprotu, ka šādi raksti nes prieku tikai tai pusei, kura piekrīt te paustajam. Otru pusi pārliecināt...

Foto

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu...

Foto

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots...

Foto

Pārtrauciet VDK ietekmi Latvijā vai atkāpieties: atklāta vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Maizīša kungam

Saņemot no Jums formālu atbildi uz savu vēstuli un iesniegumu, kurā...

Foto

„Dogo” sāgas turpinājums - tiesvedība, meli un iebiedēšana: kā „Tukuma straume” glābj diskreditēto zīmolu

Pirms pāris nedēļām pie lielveikala "Sky" Mežciemā Rīgā piebrauca busiņš ar uzrakstu...

Foto

Vai man, Mārupes novada domes deputātam, ir iespējams atcelt NĪN?

Šī ir Mārupes novada domes deputāta Jāņa Rušenieka oficiāla atbilde Mārupes novada iedzīvotājam Ivo Stieģelim (E-iesnieguma...

Foto

Latviešu tauta ir vienīgais likumīgais saimnieks savā Tēvzemē

Šai Baltijas jūras krastā joprojām zeme turpina vaidēt zem apspiesto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju klusajiem, pazemīgajiem soļiem....

Foto

Par ko Pētera Apiņa čomi iedeva viņam goda doktora grādu?

Zinātņu akadēmijā Pētera Apiņa čomi viņam iedeva goda doktora grādu. Par ko? Par to, ka Gardovskim,...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – III daļa

Uz likuma pamata zemi zem mājās var lietot CL...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – II daļa

Acīmredzami jāsecina, ka AT Senāts atsevišķi kategoriju lietās turpina...

Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat...

Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – I daļa

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas...

Foto

Diemžēl arī turpmāk atvieglojumi suņu obligātajā apzīmēšanā nav gaidāmi

Š.g. 30.martā Saeima noraidīja priekšlikumu grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā, kas paredzēja turpmāk mājas istabas dzīvnieku apzīmēšanas kārtību tāpat...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā...

Foto

Pašvaldību vēlēšanas Rīgā gaidot: ar ko gan nacionāļi (ne)atšķiras no urlakoviešiem?

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt...

Foto

Tilts Rīgā un tilts Londonā: dažādās pieejas

Rīgas domes Satiksmes departaments jau šī gada otrajā pusē plāno veikt Deglava tilta rekonstrukciju [1]. Rekonstrukcijas laikā viņi nedaudz...

Foto

Tas nav līgums ar ASV sabiedrotajiem. Tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs...

Foto

Petīcija par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam

2016. gada 13. aprīlī, izmantojot savas tiesības, mēs, manabalss.lv iniciatīvas „Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam” (https://manabalss.lv/i/976)...

Foto

Kā es devos pie mēra taisnību un atbalstu meklēt

27. janvārī pēc 5 gadu gaidīšanas beidzot tiku pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova personīgi. „Ciemošanās” laiks –...

Foto

Atklāta vēstule par fizisko personu datu neaizsargātību Latvijas Republikas tiesās

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības...

Foto

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

Pirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā...

Foto

Sabiedrība nav gatava

Nesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi...

Foto

Jaunākais nacionālais noziegums

Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem,...

Foto

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

Trešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti...

Foto

Pietiks par DEPO

Jau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī...