Atstāsim atkāpšanās ceļu uz laukiem

Muļķībai un pašapmierinātībai, kā zināms, vienmēr ir traģiskas sekas. Tās pārdzīvot var palīdzēt vienīgi laimīgs gadījums. Ar „laimīgiem gadījumiem” dzīve mūs gan pārāk bieži nelutina, tomēr nez kāpēc mēģinām uz tiem paļauties.

Jau sen prātoju, kur tas „āķis”, bet pēc sarunām ar nopietniem večiem un papildu informācijas, kas nesen publicēta žurnālā IR (Aivars Ozoliņš, 5. jūnijs 2013., "Bīstamā vēlmju domāšana"), saprotu, ka laiks skaļi runāt gandrīz palaists garām.

Tā vietā, lai patiesi ieinteresēti iesaistītos Latvijas ekonomikas sakārtošanā, pļāpājam par nenozīmīgiem „plusiņiem” un „mīnusiņiem” pašvaldību vēlēšanās, ne nieka nerūpējoties par iespēju saglabāt mūsu valsti un savas (patiesībā vairāk gan savu bērnu un mazbērnu) dzīvības.

Aivars Ozoliņš citē Pola Goubla (nezinīšiem atgādināšu – strādāja delegācijā par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Lietuvas Ģedimina ordeni, Igaunijas Māras zemes krustu) sacīto:

„Nākamie 20 gadi būs bīstamāki un problemātiskāki nekā iepriekšējie. Pārāk daudz cilvēku ir ļāvušies "vēstures beigu" domāšanai – ka PSRS vairs nav, Aukstais karš beidzies un nu dzīvojam pasaulē, kurā dominē demokrātija, cilvēktiesības un brīvā tirgus kapitālisms. Tās ir pilnīgas muļķības!

Ir daudz mazāk pazīmju, nekā gribētos, ka ekonomiskas pārmaiņas nodrošina demokrātijas iestāšanos un ka varas pārdalījums, kas ir noticis pasaulē, rada vairāk stabilitātes. Notiek lielas pārmaiņas Krievijā no vienas puses un ASV kā metonīmā Rietumu pasaulei no otras.

Domāju – Krievijas Federācija nākamo 20 gadu laikā izirs. Tai vienkārši nav kopīga dabiska satvara vai vērtību. Gaidāmā izjukšana būs neglīta, turklāt to veicinās ne tik daudz nekrievi Ziemeļkaukāzā, kam vairākums cilvēku pievērš lielāko vērību, bet gan drīzāk krievi Sibīrijā, Tālajos Austrumos, Ziemeļrietumos, kuri nav apmierināti, ka maksā nodokļus, bet pretī no Maskavas saņem visai maz.”

Latvijas politika balstās uz banku „analītiķu” sagudrotām „prognozēm” un ieteikumiem, kam ar reālo situāciju sakars tikai tāds, ka šie „analītiķi” un viņu saimnieki regulē ekonomiku savās – iespējami lielākas peļņas iegūšanas interesēs, nosakot arī, kuru no konkurējošām bankām „glābt”, kuru „laist pa burbuli”.

Diemžēl šāds scenārijs atbilst tikai īstermiņa izdevīgumam, bet tā piemērošana loģiski „sakārtota” valstīs, kur atrodas banku konsorciju filiāles. Patlaban neredzu un nedzirdu banku lobiju NEIEINTERESĒTU ekonomistu un tautsaimnieku (dažbrīd šķiet, ka pēdējo Latvijā nav vispār) analītiskus spriedumus, ko darīt, kā rīkoties, lai valsts pati sevi nepazudinātu.

Atcerēsimies, ka Latvijas ekonomikas modelis visos iepriekšējos valstiskajos formējumos (latviešu, vācu, krievu) balstījies lauksaimnieciskās ražošanas attīstībā. Latvijas pirmās brīvvalsts zemes reformā līdz 1934. gadam izveidojās 62 tūkstoši jaunu (ievērojiet – JAUNU) zemnieku saimniecību, nodrošinot darba vietas sestajai daļai valsts iedzīvotāju. Pirms tam Latvijā bija 148 tūkstoši zemnieku saimniecību.

Saskaitiet visu kopā un padomājiet, cik DARBA VIETU bija Latvijas laukos. Es apzināti neminu darba ražīgumu un citus kritērijus, ko tik dedzīgi apcer profesionāli ekonomisti. Tāpat ne mazākā mērā nerosinu šo situāciju atjaunot. BET, kā saka gudrinieks Godmanis, vajag atcerēties vēl vienu pavisam nesen piedzīvotu faktu – Latvijas kolhozu sistēmai stabilizējoties, aptuveni pusi saražotā produkta veidoja individuālo saimniecību pienesums.

Var jau būt, ka bijušie kolhoznieki paši to nemaz nezina, bet tieši viņu produkcijas apjomu prasmīgi grāmatveži Lauksaimniecības pārvaldēs, izpildkomitejās un ministrijās pieskaitīja „kolhozu sistēmas” veikumam un kā absolūtu sasniegumu lepni pavēstīja „augšām” Maskavā. Arī senajās muižās viensētas nodrošināja tautas spēju pastāvēt un izdzīvot visneiedomājamākajos apstākļos.

Ar ko gan šodienas 1000 un vairāk hektāru saimniecība atšķiras no muižas? Ar to, ka ir parādā bankām, atkarīga no ievestiem energoresursiem un tehniskā aprīkojuma piegādēm. Patiesībā pārtikas produktu ražošana no lauku saimniecībām „pārcelta” rūpnīcās.

Saprotams, rūpnīcu un mūsdienu muižas līdzinieci banku sektoram regulēt ievērojami vieglāk par viensētnieka saimniecību ar 5-500 hektāru (pēdējo ciparu uzskatu par MAKSIMĀLI PIEĻAUJAMO) platību. Nerunājot nemaz par pensionāru „ienākumu” kontroli viensētu aizžogojumos. Arī lielveikalu ķēdēm ērtāk strādāt ar „dižajiem”. Šī vēstījuma sākumā ne velti ieminējos par pašapmierinātību. 

Nelaimēm ne vienmēr jābūt tieši ieroču spēka izraisītām. Patlaban Eiropa netiek galā ar plūdiem. Citur pasaulē daba cenšas ierobežot „civilizācijas” uzbrukumu atšķirīgām metodēm.

Atcerēsimies, ka Latvijas iedzīvotāji pārdzīvoja pēdējos DIVUS pasaules karus tikai tādēļ, ka aiz katra sētas staba varēja iegūt pārtiku – visas iebrucēju varzas gandrīz netraucēti laupīja. Tas bija iespējams tāpēc, ka pārtiku ražoja viensētas zemnieks. Iztēlojieties, kas notiktu ar „dižsaimniecību” vai „lielveikalu” līdzīgā situācijā. To, ka rūpnieciska pārtikas ražošana apstātos acumirklī, nemaz nevajag atgādināt.

Lauksaimniecībā tobrīd bezvērtīgus naudas uzkrājumus nekavējoties iegūtu patlaban pavisam reto DARBA zirgu fermu īpašnieki. Vectētiņi un vecmāmiņas steigšus mācītu mazbērniem apieties ar lāpstu, dakšu un kapli. Atgūtu cieņu vienkāršu kalēja amata meistaru prasmes. Arī pagastu kokamatniekiem būtu darba pilnas rokas, bet ļautiņi, kuri nepārdomāti pārdevuši tēvutēvu mantojuma zemi ārvalstniekiem, mudīgi vien snaikstītos pāri ap tiem ierīkotajiem žogiem.

Joprojām nemudinu atgriezties pie sentēvu saimniekošanas sistēmas, bet atmest gluži visu – tas patiešām ir nesaprātīgi. To pierādījuši neskaitāmie divdesmit gadus saglabājušies grausti bijušo „kolektīvo” saimniecību laukos. Vēl jo vairāk. Domāju, ka vispār nav nepieciešams veidot jaunas darba vietas pilsētās, toties jo neatliekami tas darāms laukos. Līdz ar to pilsētās tās radīsies tik un tā.

Lai man piedod pilsētnieki, bet pilsētas nekad (vismaz pagaidām) un nekur nav glābušas valstis no sabrukuma un traģiskām kolīzijām. Tas ir izdevies vienīgi lauku struktūrām ar pašpietiekamu ražošanas organizāciju. Tātad modernizēsim laukus, bet noteikti atstāsim atkāpšanās ceļu (tāds nekādā ziņā nav šodienas viesu māju saimnieku un lauku pirtnieku piedāvājums), kas mūsu mazbērniem var izrādīties vienīgais glābiņš.

Interesanti uzzināt, ko par šādu lauku veču filozofiju teiktu „analītiķi” (smieklīgus argumentus dzirdēju LTV-1 raidījumā, kur pļāpāja baņķieris Rungainis, kolhoznieks Beļavnieks un zinātnieks Miglavs) vai godīgi ekonomisti. Ja neko, tad patiešām skaidrs, ka tādu te nav.

Novērtē šo rakstu: