Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visbezatbildīgākās traģēdijas – tieši šajā kategorijā apgāda Atēna izdotajā trīssējumu darbā Mūsu vēsture: 1985 – 2005. ierindota 1997.gadā notikusī Talsu traģēdija. Un izrādās, ka arī šodien, kad tiesa lemj par kompensāciju piedziņu traģēdijā cietušajiem, neviens nevēlas uzņemties atbildību par notikušo. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks ģenerālis Ainars Pencis izteicies, ka „šī ugunsdzēsēju paaudze nekādā gadījumā nav atbildīga par to, kas notika pirms 15-20 gadiem”. Viņš pat pamanījās piebilst, ka cietušie nav rīkojušies korekti, mēģinot „taisīt biznesu” uz traģēdijas rēķina. Par šo izrunāšanos gan viņu uz „tēju” izsauca iekšlietu ministre Linda Mūrniece (Vienotība), un pēc šīs izskaidrošanās Pencis paziņoja par došanos pensijā. Taču šī nebūt nav vienīgā traģēdija, par kuru neviens īsti negrib uzņemties atbildību. Par to šoreiz ekskluzīvi publicētajā grāmatas fragmentā.

Ja nebūtu sabrukusi padomju vara, iespējams, mēs vēl šobaltdien dzīvotu pārliecībā, ka postoši ugunsgrēki, kuģu katastrofas un tamlīdzīgas nelaimes notiek tikai rietumos – jo par pašmāju nepatikšanām mūs gluži vienkārši neviens neuzskatīja par vajadzīgu informēt. Taču astoņdesmito gadu vidū lielās klusēšanas laiks bija galā, un mēs ar pārsteigumu uzzinājām – katastrofas notiek arī tepat blakus. Un vēl kādas!

Černobiļas katastrofa un lielās pārmaiņas

To, ka laiki mainās, visskaidrāk varēja sajust 1986. gada pavasarī. Dažas dienas pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā padomju masu mediji negribīgi atzina – jā, ziniet, AES ir notikusi avārija, taču, pateicoties atbildīgo dienestu pašaizliedzīgajam darbam, nu jau tās sekas ir novērstas. Īstenībā gan padomju varas iestādēm arī neatlika nekas cits kā vien atzīt katastrofas faktu, jo par to jau pilnā balsī sludināja rietumu radiostacijas, bet zviedri sacēla pamatīgu traci par radioaktīvo nokrišņu mākoņiem, kas tuvojas no Černobiļas puses. Taču arī tad padomju laikraksti aprobežojās ar skopu un, maigi izsakoties, stipri vien optimistisku situācijas izklāstu.

Lūk, kāds tas izskatījās oficiālā laikraksta Cīņa versijā (piezīmēsim, publicēts piecas dienas pēc avārijas pēdējā lappusē necila izskata apmēram 5x5 cm izmēra ziņā): „Kā jau ziņots presē, Černobiļas atomelektrostacijā, kas atrodas 130 kilometrus uz ziemeļiem no Kijevas, notikusi avārija. (..) Pēc provizoriskiem datiem, avārija notikusi vienā no 4. energobloka telpām, sagrāvusi daļu reaktora ēkas būvkonstrukciju, radījusi bojājumus reaktora ēkā un izraisījusi zināmu radioaktīvo vielu noplūdi. (..) Veikto pasākumu rezultātā pagājušajā diennaktī radioaktīvo vielu izdalīšanās samazinājās, radiācijas līmenis AES rajonā un spēkstacijas ciematā pazeminājies. Dažas aģentūras rietumvalstīs izplata baumas, ka, notiekot sprādzienam, atomelektrostacijā esot gājuši bojā tūkstošiem cilvēku. Kā jau ziņots, faktiski gāja bojā divi cilvēki, kopumā hospitalizēti 197 cilvēki, no viņiem 49 pēc izmeklēšanas atlaisti mājās. Uzņēmumu, kolhozu, padomju saimniecību un iestāžu darbs norisinās normāli.”

Norāde ziņas sākumā par to, ka prese it kā jau esot informējusi par avāriju, patiesībai gan atbilda tikai daļēji – jā, rietumu prese par to informēja gan, taču padomju masu medijiem bija vajadzīgas vairākas dienas, lai beidzot pavēstītu par notikušo. Un arī tad padomju pilsoņiem neviens tā arī neuzskatīja par nepieciešamu pastāstīt par briesmām, kas var nākt no uzsprāgušās atomelektrostacijas, – ja arī kaut kādi radioaktīvi mākoņi mums pāri gāja, tad mēs par tiem uzzinājām vien tad, kad tie jau bija gabalā. Arī turpmāko pāris nedēļu laikā informācijas plūsmu par Černobiļas apkaimē notiekošo lielākoties veidoja pārmetumi rietumniekiem, kuri, lūk, pārspīlējot katastrofas apmērus, un slavas dziesmas to cilvēku pašaizliedzībai, kas piedalījās avārijas seku novēršanā.

Nelaimi no tautas noslēpt bija grūti arī kāda cita iemesla dēļ – katastrofas sekas un radioaktīvā piesārņojuma apmēri bija tādi, ka to novēršanai nācās iesaistīt tūkstošiem cilvēku. Varas iestādes šo problēmu atrisināja komunistiem ierastā vienkāršībā – izsludināja armijas rezervistu mobilizāciju. Un tā nu arī no Latvijas apmēram sešiem tūkstošiem vīru (viņu vidu arī ārstam, vēlākajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram) nācās braukt uz katastrofas reģionu, lai piedalītos betona sarkofāga būvēšanā ap avarējušo atomreaktoru. Darbs bija bīstams, jo nācās strādāt paaugstinātas radiācijas apstākļos, bet drošības līdzekļi bija visai primitīvi. Lielāku vai mazāku kaitējumu savai veselībai nodarīja visi „likvidatori” (tā drīz vien iesauca Černobiļas avārijas seku likvidēšanā iesaistītos cilvēkus), un diezgan droši, ka daudziem no viņiem Černobiļa būtiski samazināja mūža ilgumu. Oficiālie dati liecina, ka apmēram 3000 „likvidatori” no Latvijas pēc „viesošanās” Černobiļā kļuva par invalīdiem, bet apmēram pieci simti dažu turpmāko gadu laikā nomira.

Nelaimes uz ūdens

Tomēr Černobiļas katastrofa kaut kas tuvs un briesmīgs likās vien avārijas seku novēršanā iesaistīto cilvēku piederīgajiem. Pārējie pašausminājās, pašausminājās, taču drīz vien par nelaimi aizmirsa. Jo vairāk tādēļ, ka atklātībā parādījās ziņas par katastrofām, kas notikušas tepat pašu mājās. Tiesa, par vienu no potenciāli bīstamākajām to gadu katastrofām mēs uzzinājām tikai vēlāk, jo nelaimes brīdī glasnostj jeb atklātības laikmets vēl nebija sācies. Proti, 1985. gada martā Ventspils ostā uzsprāga tankkuģis Ludviks Svoboda, un nelaimē dzīvību zaudēja četri tā apkalpes locekļi. Taču katastrofas sekas un upuru skaits būtu daudzreiz lielāks, ja uguns būtu pārmetusies uz netālu esošajiem 30 000 tonnu amonjaka rezervuāriem.

„Ja tankkuģa sprādzienā vai tam sekojošā ugunsgrēka rezultātā rezervuāri būtu dehermetizējušies un amonjaks – izplūdis, gaisa saindējums varētu izrādīties nāvējošs pat vairāk nekā desmit kilometru apkārtnē. Ventspili varēja piemeklēt tūkstošgades sākumā vulkāna izvirdumā nopostītās romiešu pilsētas Pompeju liktenis,” grāmatā Gadsimta katastrofas Latvijā rakstīja Gaitis Grūtups, kurš, šķiet, padomjlaiku katastrofas ir izpētījis vispamatīgāk. Droši vien daudz netrūka, lai amonjaka rezervuāri būtu skarti, jo eksplozijā tika pilnīgi saārdīts kuģa priekšgals, tonnu smagas atlūzas aizlidoja pat 200 metrus tālu, bet dažs ventspilnieks, izdzirdējis pamatīgo blīkšķi, pilnā nopietnībā nosprieda, ka sācies Trešais pasaules karš.

Lai novērstu uguns izplatīšanos un tātad vēl lielāka mēroga katastrofu, nekavējoties tika mobilizēti visi pieejamie ugunsdzēsēju spēki, ieskaitot ar ūdensmetējiem aprīkotus kuģus. Pret vakaru uguni tiešām izdevās apdzēst, un varēja sākt skaidrot katastrofas iemeslus. Pilnīgi precīzi tos noskaidrot tā arī neizdevās, taču visticamāk, ka vainīgi bija kuģa apkalpes locekļi, kuri pirms degvielas pildīšanas tilpnēs nebija no tām pietiekami rūpīgi izvēdinājuši pirms tam vestā benzīna tvaikus. Dīzeļdegvielas uzpildīšanas laikā tie cēlās augšup, un tad jau pilnīgi pietika pat ar niecīgu dzirksteli, lai notiktu eksplozija.

Tā nu visus nākamos gadus lielākās nelaimes uz ūdeņiem Latviju piemeklēja reizi gadā – pārsvarā pavasaros, bojā regulāri aizgāja pa kādam īpaši pārdrošam zemledus makšķerēšanas cienītājam. Potenciāli lielākais ar zemledus makšķerniekiem saistītais nelaimes gadījums gan norisinājās nevis pavasarī, bet visīstākajā ziemā – 1987. gada 25. janvārī. Todien Rīgas līcī uz ledus atradās vairāki simti bļitkotāju, un tikai retais no viņiem pamanīja, ka atkušņa un vēja ietekmē ledū parādījusies plaisa. Kad vairums ķibeli piefiksēja, tad pašu spēkiem glābties jau bija par vēlu, jo apmēram 100 kvadrātkilometrus lielo ledus gabalu no krasta šķīra plata ledaina ūdens josla.

Piedevām vēl lielais ledus gabals sāka šķelties mazākos, uz kuriem arī palika cilvēki. G. Grūtups min, ka pavisam uz ledus atradās apmēram pusotrs tūkstotis bļitkotāju. Mazliet pat pārsteidzoši, taču izdevās iztikt bez lieliem cilvēku upuriem – galvenokārt tādēļ, ka ļoti savlaicīgi tika sākti glābšanas darbi, kuros piedalījās gan tuvējo zvejnieku kolhozu kuģi, gan ledlauži, gan arī armijas helikopteri. Divi makšķernieki gan tomēr gāja bojā, taču glābējus te diez vai būtu vietā vainot, jo abi bojā gājušie (tēvs un dēls) bija mēģinājuši līdz krastam pa ledus gabaliem aizlaipot paši, taču beigu beigās tomēr iekrituši ūdenī un noslīkuši.

Taču Latvijas caurmērā veiksmīgo – it īpaši, ja salīdzināt ar citu jomu katastrofām un avārijām – „ūdeņu bilanci” iedragāja 1994. gada 28. septembris, kad vētras laikā Baltijas jūrā netālu no Somijas dienvidu piekrastes, paņemot dzelmē 852 cilvēku dzīvības, nogrima prāmis Estonia. Traģiskajā katastrofā, kas Eiropā bija lielākā kopš Otrā pasaules kara beigām, izdzīvoja tikai 137 cilvēki, savukārt no trim desmitiem prāmja pasažieru – Latvijas iedzīvotāju izglābās tikai seši (Igors Gricins, Gundega Kampuse, Ints Kļaviņš, Valters Ķikusts, Andris Nikolajevs un Dainis Šleiners, no kuriem pēdējais gan vēlāk gāja bojā autokatastrofā), bet 24 bojāgājušo vidū bija arī laikraksta Labrīt žurnālistes Andra Jauce un Inga Helmane (kuras Ainažos gandrīz nokavēja uz autobusu, kas devās uz Tallinu).

Pēc katastrofas sekoja ilgstoša izmeklēšana, - 1997. gadā Igaunijas, Zviedrijas un Somijas izveidotā komisija oficiāli paziņoja, ka nekā krimināla prāmja nogrimšanā neesot un pie visa vainīgas esot kuģa tehniskās nepilnības: gluži vienkārši prāmja priekšgala paceļamās „durvis” neesot izturējušas vētru Baltijas jūrā, viļņi tās norāvuši un prāmis pieplūdis ar ūdeni. Taču... oficiālajam paziņojumam nenoticēja faktiski neviens, un arī desmit gadus pēc tā pilnīga skaidrība par prāmja katastrofas iemesliem nebija radusies: joprojām tika izskatītas versijas gan par sprādzienu, gan par militāru vai kriminālu sazvērestību, - atklājums, ka ar Estonia patiešām tikusi pārvadāta militārā tehnika vai ieroči (kas sākotnēji tika kategoriski noliegts), vēl tikai pielēja eļļai uguni.

Interesanti, ka 2005. gada septembra beigās, precīzi vienpadsmit gadus pēc Estonia nogrimšanas pie Stokholmas ceļā uz Tallinu uz sēkļa uzsēdās kompānijas Tallink prāmis Regina Baltica, - tiesa, šoreiz nebija neviena paša cietušā, un arī prāmis nopietni necieta.

Postošākie un traģiskākie ugunsgrēki

Tomēr nesalīdzināmi lielāku postu Latvijai nodarīja ugunsgrēki, un neapšaubāmi milzīgākais astoņdesmitajos gados bija lielais ugunsgrēks rūpnīcā VEF, kas 1989. gada 18. jūnijā izcēlās visai prozaisku iemeslu dēļ – iepriekšējā dienā (pēc citām ziņām – arī nelaimes dienas rītā) strādnieki bija labojuši kādas rūpnīcas piebūves jumtu un cita starpā veikuši arī metināšanas darbus. Pēc visa spriežot, tieši te tad arī izcēlās ugunsgrēks, ko piefiksēja ap pusdienlaiku. Kā par spīti todien Rīgā pūta diezgan stiprs vējš, tādēļ uguni apkarot bija ļoti grūti, pat neraugoties uz to, ka ugunsgrēka likvidēšanā bija iesaistīti visi iespējamie resursi – 170 ugunsdzēsēji un divi specializētie ugunsdzēsības vilcieni.

Notikuma vietā ieradās pat republikas prokurors Jānis Dzenītis (lai nekavējoties ķertos pie izmeklēšanas) un kompartijas 1. sekretārs Jānis Vagris. Interesanta nianse – J. Vagris ugunsgrēku bija ieraudzījis, braucot vilcienā (!) no savas Saulkrastu vasarnīcas uz Rīgu. Taču, pat ja kompartijas boss uz nelaimes vietu būtu attraucies limuzīnā, notikumu gaitu tas tik un tā nemainītu: stiprā vēja dēļ uguns ātri izplatījās uz blakus ēkām un tikai vakarpusē ugunsdzēsējiem izdevās ugunsgrēku ierobežot. Ap to laiku jau arī varēja sākt skaitīt zaudējumus, kas bija tiešām baisi: izdeguši trīs rūpnīcas korpusi (īpaši cieta magnetolu sagatavju un telefonu iecirknis), iznīcināts pusotrs tūkstotis darba vietu, bet kopējie zaudējumu sasniedza piecus miljonus rubļu.

Ja nelaime būtu notikusi pāris gadus ātrāk, tad, iespējams, VEF to būtu pārcietis vieglāk – gan jau Maskava piešķirtu finansējumu ugunsgrēka seku likvidēšanai, un pēc gada rūpnīca būtu pat modernāka, nekā pirms tam. Taču padomju varas izskaņā vairs nebija iespēju Padomju Latvijas rūpniecības flagmanim pievērst tādu uzmanību, kādu tas būtu pelnījis. Iznākumā lielais ugunsgrēks kļuva par vienu no faktoriem, kas beigu beigās noveda pie kādreiz tik lielās un slavenās rūpnīcas gala.

Gan postošu, gan cilvēku upuru ziņā traģisku ugunsgrēku netrūka arī nākamajos gados. Savdabīgu rekordu uzstādīja Rīgas centrāltirgus – postošam ugunsgrēkam spīķeros deviņdesmitajos gados sekoja gāzes balonu apmaiņas punkta sprādziens 2003. gadā – bojā gāja ne tikai gāzes punkta darbinieks, bet arī četri tuvumā gadījušies zemniek, savukārt atbildīgā uzņēmuma direktorei taisnā tiesa piesprieda sešarpus gadus nosacīti, kā arī noteica liegumu... nodarboties ar sašķidrinātās gāzes biznesu. Savukārt upuru rekordi tika uzstādīti jaunā gadu tūkstoša sākumā – sprādziens un ugunsgrēks notika sērkociņu fabrikā Komēta, kur bojā faktiski acumirklī gāja deviņi cilvēki, savukārt dzīvojamajā ēkā Liepājā, Klaipēdas ielā ugunsgrēkā bojā gāja astoņi cilvēki, tostarp trīs bērni. Tai pašā 2002. gadā ziemā vērienīgi nodega arī Cesvaines pils, kas tieši togad bija atzīta par „Latvijas Sapņu pili”.

Gandrīz tikpat vērienīgi jau 1995. gada oktobrī tieši zem Rīgas-Jūrmalas viadukta aizdegās Latvija Statoil benzīnvedējs, - tas apgāzās, un uzliesmoja 36 000 litru benzīna. Taču tas bija tīrais sīkums, salīdzinot ar vērienīgajiem ugunsgrēkiem uz dzelzceļa nākamajos gados, kuri tāpat bija saistīti ar degvielas pārvadājumiem. Ar ļoti bēdīgām sekām draudēja jau ugunsnelaime, kas 1989. gada oktobrī atgadījās Jelgavas dzelzceļa stacijā: tajā pienāca ešelons ar 60 benzīna cisternām, no kurām divas bija aizdegušās. Ja kāda no cisternām eksplodētu, grūti par iedomāties iznākumu – turpat blakus atradās degvielas bāze. Par stāvokļa nopietnību liecināja kaut vai tas, ka tika apsvērta iespēja evakuēt apkārtējo māju iedzīvotājus, tomēr beigu beigās ugunsdzēsējiem izdevās liesmas apslāpēt.

Deviņdesmito gadu sākumā, „pateicoties” krāsaino metālu zagļiem un vienkārši huligāniem, dzelzceļa pārvadājumi Latvijā kļuva aizvien nedrošāki. Tā, piemēram, 1993. gada maijā pie Mangaļiem no sliedēm noskrēja elektrovilciens, jo krāsmetālu zagļi bija pastrādājuši tik kārtīgi, ka vilciena kustības laikā nostrādāja pārmijas; 1997. gada maijā dzelzceļa posma Glūda – Bēne 83. kilometrā no sliedēm nobrauca pasažieru vilciens Rīga – Mažeiķi, jo divi pusaudži sešu metru garumā bija demontējuši sliedes; 1998. gada jūlijā pie Zemitānu stacijas no sliedēm noskrēja divi elektriskā vilciena vagoni; ap 1995. gadu ziņas par sīkām avārijiņām ar dzelzceļa degvielas cisternām kļuva gandrīz vai apnicīgas. 2000. gada valsts kopējā dzelzceļa negadījumu statistika bija šāda: 520 ļaunprātīgas rīcības gadījumi, 294 detaļu zādzības no sliežu ceļiem un ritošā sastāva, 79 reizes uz sliedēm uzlikti dažādi priekšmeti, bet trīs reizes sliedes bija spridzinātas.

Protams, ka tas bija tikai laika jautājums – kad vienreiz notiks kaut kas pamatīgs. Pirmā tiešām vērienīgā katastrofa notika 1998. gada novembrī, kad posmā Jelgava – Krustpils pie Vecumnieku stacijas no sliedēm nogāja, apgāzās un aizdegās 14 no vilciena sastāvā kopā esošajām 55 dīzeļdegvielas cisternām (vilciena mašīnists tika turēts aizdomās par nevērīgu attieksmi pret darba pienākumiem, taču vēlāk tika attaisnots). Savukārt pusotru gadu vēlāk preču vilciens ar 32 cisternām dīzeļdegvielas Jelgavas rajonā, netālu no Līvbērzes stacijas sadūrās ar vieglo automašīnu, kura uz pārbrauktuves burtiski ietriecās vilcienā. Rezultātā visi četri automašīnā braukušie, protams, gāja bojā, savukārt degošās degvielas dūmu stabu varēja redzēt daudzu kilometru attālumā – un kā citādi, ja no sliedēm nogājušajās cisternās bija līdz tūkstoš tonnām dīzeļdegvielas.

Savukārt traģiskākā pasažieru vilciena avārija neatkarības gados Latvijas teritorijā datējama ar 2005. gada februāri, kad pavisam netālu no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas elektriskais vilciens sadūrās ar ekspresvilcienu Rīga – Maskava: bojā gāja četri cilvēki, tostarp arī viens no sadursmi izraisījušā vilciena mašīnistiem, bet cieta vēl 29. (Tiesa, arī 1986. gadā Daugavpils apkaimē no sliedēm noskrēja vairāki pasažieru vilciena vagoni un tāpat četri cilvēki zaudēja dzīvību.)

Te gan jāpiebilst, ka ļoti tieši ar Latviju bija saistīta aiz valsts robežām notikusi vilciena katastrofa 1992. gada 3. martā, kad pie Podsosenku stacijas Rževas apkaimē sadūrās pasažieru vilciens Maskava – Rīga un pretimbraucošais preču sastāvs. Nelaimes cēlonis bija reti muļķīgs – pasažieru vilciena mašīnists biezajā miglā nepamanīja luksofora sarkano signālu, kas aizliedz tālāku kustību, un rezultātā pilnā gaitā uztriecās virsū preču vilcienam. Sadursmes rezultātā tika sadragāta lokomotīve un pasažieru vilciena pirmais vagons, liesmas pārmetās arī uz abiem nākamajiem. Pilnam komplektam katastrofa notika nomaļā un purvainā vietā, kas aizkavēja glābēju ierašanos.

Zināmā mērā arī šī iemesla dēļ upuru skaits bija ļoti liels – 48 bojāgājušie. „Tajā agrajā rīta stundā vilcienā pamodos pēc pamatīga grūdiena. Saprast neko nevarēja, visapkārt zibsnīja elektrība, viss gāzās un bruka. Aiz loga pamanīju uguns liesmas, parādījās dūmi, kas apgrūtināja elpošanu. Kaut panika bija ārprātīga, dzirdēt neko nevarēja – kliedzienus noslāpēja dūmi. (..) Viss pirmā vagona priekšgals bija saplacināts. Kam nelaimējās izkļūt no vagona tā arī sadega, jo drīz vien pirmais un pēc brīža arī otrais vagons uzliesmoja,” – tā vilciena katastrofā piedzīvotās šausmas laikrakstam Diena tolaik aprakstīja viena no pasažierēm Natālija Karbušina.

Visbezatbildīgākās traģēdijas

Faktiski visās pieminētajās avārijās un katastrofās liela loma bija arī cilvēku nevērībai, paviršībai vai bezatbildībai, tomēr dažas traģēdijas aizvadītajos divdesmit gados šajā jomā izcēlās īpaši. Tā jau padomju laikā ļoti skaļu rezonansi ieguva Ķeguma tilta sabrukšana 1986. gada 20. septembrī: šī nelaime cilvēku atmiņā iespiedās tik pamatīgi, ka pat vairāk nekā 20 gadus vēlāk, kad radās pirmās šaubas par jaunuzceltā Rīgas Dienvidu tilta kvalitāti, skeptiķi mēdza piesaukt seno katastrofu – sak, ka tik jaunā tilta ekspluatācija nebeidzas tāpat kā Ķeguma tiltam!

Kas tad īsti notika? Patiesībā Ķeguma tilta sabrukšanu izraisīja nevis būvkonstrukcijas defekti, bet gan nepareizi aprēķini tilta drošības pārbaudes laikā. 1986. gadā bija pienācis laiks veikt kārtējo tilta nestspējas pārbaudi (iepriekšējā bija veikta 1970. gadā), un šo pienākumu uzticēja Rīgas Politehniskā institūta speciālistiem. Pārbaudes process bija nosacīti vienkāršs – uz tilta posmiem uzbrauc piekrautas kravas mašīnas, bet speciālisti ar īpašiem mērinstrumentiem fiksē tilta stāvokli. Nezināmu iemeslu dēļ pārbaudes vadītājs nolēma tiltu pārbaudīt ar 270 tonnu slodzi, kaut gan iepriekšējā pārbaudes reizē svars bija par 20 tonnām mazāks.

Iespējams, ka tilts šo slodzi būtu izturējis, ja vien negadītos vēl kāds blakusapstāklis: saņemot rīkojumu piekraut tilta pārbaudei norīkotās mašīnas maksimāli pilnas, grantskarjera ekskavatorists tad arī nežēloja spēkus un piebēra kravas kastes ar kaudzi. Pārbaudes vadītājs gan to ievēroja un divas mašīnas no piedalīšanās tilta noslogošanā atstādināja, taču ar to izrādījās par maz, jo arī atlikušo piekrauto 14 pašizkrāvēju svars izrādījās krietni lielāks, nekā bija sākumā rēķināts, – kopā mazliet virs 336 tonnām. Šī kļūda tad arī izrādījās liktenīga: brīdī, kad pēdējais pašizkrāvējs uzbrauca uz tilta pārbaudāmā posma, tas sabruka. Kopā ar tilta konstrukcijām no apmēram 20 metru augstuma nogāzās gan piekrautās mašīnas, gan cilvēki. Iznākums – 11 cilvēki gāja bojā, tostarp arī pats pārbaudes vadītājs.

Starp citu, kaut gan laika ziņā Ķeguma nelaimi no Černobiļas katastrofas šķīra vien nieka pieci mēneši, tomēr preses brīvība tikmēr bija spērusi soli uz priekšu: masu mediji par tilta sabrukšanu ziņoja jau divas dienas pēc nelaimes gadījuma, varas iestāžu sniegtā informācija bija diezgan objektīva, un arī vietas Cīņā tai bija atvēlēts divreiz vairāk nekā nesalīdzināmi šausmīgākajai Černobiļas katastrofai.

Savukārt deviņdesmitajos gados Latvijai nācās piedzīvot vienu visai muļķīgu aviokatastrofu, kas valsts Gaisa spēku lidmašīnu parku vienā rāvienā samazināja uz pusi. Jo muļķīgāks šis gadījums bija tādēļ, ka armijas transportlidmašīna L-410 nogāzās ne jau kādā kaujas operācijā, bet gan paraugdemonstrējumu laikā, kas bija veltīti Latvijas kara aviācijas 76. gadadienai. Nelaime notika Lielvārdes lidlaukā, kur abi lidmašīnas piloti, pēc visa spriežot, bija nolēmuši publiku iepriecināt ar augstākās pilotāžas figūru „muca”.

Taču, ja ar iznīcinātāju šo figūru veikt ir salīdzinoši vienkārši, tad neveiklā transportlidmašīna izrādījās šādam mērķim nepiemērota. Mēģinot 350 metru augstumā apvelties ap savu asi, lidmašīna zaudēja augstumu un aptuveni 100 metrus no skatītājiem ietriecās zemē un eksplodēja. Abi lidotāji katastrofā gāja bojā. Par to, vai pārdrošais manevrs notika ar augstākās priekšniecības sankciju vai arī tā bija pilotu pašdarbība, domas vēlāk dalījās – ja arī komandieri tādu atļauju bija devuši, tad, cik var noprast, tikai neoficiāli.

Ar 1999. gada jūniju savukārt datējama mūslaiku Latvijas nopietnākā traģēdija sporta sacensību laikā - kad Lazdonas pagasta Rāceņu trasē autokrosa sacensību skatītāju pūlī ietriecās Alda Kasparoviča vadītā automašīna Audi, smagā bojā gāja septiņi cilvēki un vēl 27 cilvēki tika ievainoti (vēlāk slimnīcā nomira arī deviņgadīgs zēns).

Taču neapšaubāmi vistraģiskākā – un jau atkal organizētāju bezatbildītas izraisīta – divdesmitgades nelaime datējama ar 1997. gada 28. jūniju, kad Talsos norisinājās pilsētas svētki, kuru laikā notika arī policijas un ugunsdzēsība tehnikas demonstrācija. Lai sagādātu publikai prieku, cita starpā svētku rīkotāji bija izdomājuši vizināt cilvēkus ugunsdzēsības pacēlāja grozā – to varēja pacelt 19-20 metru augstumā. Pats pacēlājs šim nolūkam bija atvests no Rīgas un arī apkalpoja to galvaspilsētas ugunsdzēsēji.

Ideja no drošības viedokļa jau tā nebija sevišķi spīdoša, taču pacēlāja apkalpes locekļu izpildījumā tā robežojās ar klīnisku stulbumu: kaut gan pacēlāja lietošanas instrukcija skaidri un gaiši norādīja, ka vairāk par četriem cilvēkiem vienlaikus grozā nedrīkst atrasties, autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs ļāva tajā kāpt visiem, kas grib. Tiesa, arī daudzi cilvēki uzvedās, maigi izsakoties, dīvaini – par varītēm līda pārbāztajā grozā paši un bāza tajā savus bērnus.

Vienā brīdī pārslogotā – tobrīd grozā bija iestūķēti trīs pieaugušie un 27 (!) bērni – pacēlāja celtņa strēle nolūza, bet grozā esošie cilvēki nokrita no gandrīz 20 metru augstuma. Astoņi bērni vecumā no 5 līdz 16 gadiem gāja bojā, vēl gandrīz divdesmit guva dažāda smaguma traumas. Šoks valstī bija milzīgs, bet beigu beigās vaininieki izspruka gandrīz sveikā: dažas dienas pēc notikušā gan demisionēja iekšlietu ministrs Dainis Turlais, taču savā pēdējā darba dienā viņš atcēla paša uzliktos disciplinārsodus divpadsmit ministrijas darbiniekiem, kam tie tikai dienu iepriekš bija uzlikti sakarā ar Talsu traģēdiju. Bet punktu krimināllietā 2002. gada beigās pielika Augstākās tiesas senāts: autopacēlāja šoferi gan tika atzīti par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības, taču viņiem tika piemērots Amnestijas likums.

Foto - Ugunsdzēsēji dzēš vieglo automašīnu, kura ietriecās gāzes uzpildes stacijā Kārļa Ulmaņa gatvē 2007.gada 21.decembrī. (AFI)

Novērtē šo rakstu:

14
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...