Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visbezatbildīgākās traģēdijas – tieši šajā kategorijā apgāda Atēna izdotajā trīssējumu darbā Mūsu vēsture: 1985 – 2005. ierindota 1997.gadā notikusī Talsu traģēdija. Un izrādās, ka arī šodien, kad tiesa lemj par kompensāciju piedziņu traģēdijā cietušajiem, neviens nevēlas uzņemties atbildību par notikušo. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks ģenerālis Ainars Pencis izteicies, ka „šī ugunsdzēsēju paaudze nekādā gadījumā nav atbildīga par to, kas notika pirms 15-20 gadiem”. Viņš pat pamanījās piebilst, ka cietušie nav rīkojušies korekti, mēģinot „taisīt biznesu” uz traģēdijas rēķina. Par šo izrunāšanos gan viņu uz „tēju” izsauca iekšlietu ministre Linda Mūrniece (Vienotība), un pēc šīs izskaidrošanās Pencis paziņoja par došanos pensijā. Taču šī nebūt nav vienīgā traģēdija, par kuru neviens īsti negrib uzņemties atbildību. Par to šoreiz ekskluzīvi publicētajā grāmatas fragmentā.

Ja nebūtu sabrukusi padomju vara, iespējams, mēs vēl šobaltdien dzīvotu pārliecībā, ka postoši ugunsgrēki, kuģu katastrofas un tamlīdzīgas nelaimes notiek tikai rietumos – jo par pašmāju nepatikšanām mūs gluži vienkārši neviens neuzskatīja par vajadzīgu informēt. Taču astoņdesmito gadu vidū lielās klusēšanas laiks bija galā, un mēs ar pārsteigumu uzzinājām – katastrofas notiek arī tepat blakus. Un vēl kādas!

Černobiļas katastrofa un lielās pārmaiņas

To, ka laiki mainās, visskaidrāk varēja sajust 1986. gada pavasarī. Dažas dienas pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā padomju masu mediji negribīgi atzina – jā, ziniet, AES ir notikusi avārija, taču, pateicoties atbildīgo dienestu pašaizliedzīgajam darbam, nu jau tās sekas ir novērstas. Īstenībā gan padomju varas iestādēm arī neatlika nekas cits kā vien atzīt katastrofas faktu, jo par to jau pilnā balsī sludināja rietumu radiostacijas, bet zviedri sacēla pamatīgu traci par radioaktīvo nokrišņu mākoņiem, kas tuvojas no Černobiļas puses. Taču arī tad padomju laikraksti aprobežojās ar skopu un, maigi izsakoties, stipri vien optimistisku situācijas izklāstu.

Lūk, kāds tas izskatījās oficiālā laikraksta Cīņa versijā (piezīmēsim, publicēts piecas dienas pēc avārijas pēdējā lappusē necila izskata apmēram 5x5 cm izmēra ziņā): „Kā jau ziņots presē, Černobiļas atomelektrostacijā, kas atrodas 130 kilometrus uz ziemeļiem no Kijevas, notikusi avārija. (..) Pēc provizoriskiem datiem, avārija notikusi vienā no 4. energobloka telpām, sagrāvusi daļu reaktora ēkas būvkonstrukciju, radījusi bojājumus reaktora ēkā un izraisījusi zināmu radioaktīvo vielu noplūdi. (..) Veikto pasākumu rezultātā pagājušajā diennaktī radioaktīvo vielu izdalīšanās samazinājās, radiācijas līmenis AES rajonā un spēkstacijas ciematā pazeminājies. Dažas aģentūras rietumvalstīs izplata baumas, ka, notiekot sprādzienam, atomelektrostacijā esot gājuši bojā tūkstošiem cilvēku. Kā jau ziņots, faktiski gāja bojā divi cilvēki, kopumā hospitalizēti 197 cilvēki, no viņiem 49 pēc izmeklēšanas atlaisti mājās. Uzņēmumu, kolhozu, padomju saimniecību un iestāžu darbs norisinās normāli.”

Norāde ziņas sākumā par to, ka prese it kā jau esot informējusi par avāriju, patiesībai gan atbilda tikai daļēji – jā, rietumu prese par to informēja gan, taču padomju masu medijiem bija vajadzīgas vairākas dienas, lai beidzot pavēstītu par notikušo. Un arī tad padomju pilsoņiem neviens tā arī neuzskatīja par nepieciešamu pastāstīt par briesmām, kas var nākt no uzsprāgušās atomelektrostacijas, – ja arī kaut kādi radioaktīvi mākoņi mums pāri gāja, tad mēs par tiem uzzinājām vien tad, kad tie jau bija gabalā. Arī turpmāko pāris nedēļu laikā informācijas plūsmu par Černobiļas apkaimē notiekošo lielākoties veidoja pārmetumi rietumniekiem, kuri, lūk, pārspīlējot katastrofas apmērus, un slavas dziesmas to cilvēku pašaizliedzībai, kas piedalījās avārijas seku novēršanā.

Nelaimi no tautas noslēpt bija grūti arī kāda cita iemesla dēļ – katastrofas sekas un radioaktīvā piesārņojuma apmēri bija tādi, ka to novēršanai nācās iesaistīt tūkstošiem cilvēku. Varas iestādes šo problēmu atrisināja komunistiem ierastā vienkāršībā – izsludināja armijas rezervistu mobilizāciju. Un tā nu arī no Latvijas apmēram sešiem tūkstošiem vīru (viņu vidu arī ārstam, vēlākajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram) nācās braukt uz katastrofas reģionu, lai piedalītos betona sarkofāga būvēšanā ap avarējušo atomreaktoru. Darbs bija bīstams, jo nācās strādāt paaugstinātas radiācijas apstākļos, bet drošības līdzekļi bija visai primitīvi. Lielāku vai mazāku kaitējumu savai veselībai nodarīja visi „likvidatori” (tā drīz vien iesauca Černobiļas avārijas seku likvidēšanā iesaistītos cilvēkus), un diezgan droši, ka daudziem no viņiem Černobiļa būtiski samazināja mūža ilgumu. Oficiālie dati liecina, ka apmēram 3000 „likvidatori” no Latvijas pēc „viesošanās” Černobiļā kļuva par invalīdiem, bet apmēram pieci simti dažu turpmāko gadu laikā nomira.

Nelaimes uz ūdens

Tomēr Černobiļas katastrofa kaut kas tuvs un briesmīgs likās vien avārijas seku novēršanā iesaistīto cilvēku piederīgajiem. Pārējie pašausminājās, pašausminājās, taču drīz vien par nelaimi aizmirsa. Jo vairāk tādēļ, ka atklātībā parādījās ziņas par katastrofām, kas notikušas tepat pašu mājās. Tiesa, par vienu no potenciāli bīstamākajām to gadu katastrofām mēs uzzinājām tikai vēlāk, jo nelaimes brīdī glasnostj jeb atklātības laikmets vēl nebija sācies. Proti, 1985. gada martā Ventspils ostā uzsprāga tankkuģis Ludviks Svoboda, un nelaimē dzīvību zaudēja četri tā apkalpes locekļi. Taču katastrofas sekas un upuru skaits būtu daudzreiz lielāks, ja uguns būtu pārmetusies uz netālu esošajiem 30 000 tonnu amonjaka rezervuāriem.

„Ja tankkuģa sprādzienā vai tam sekojošā ugunsgrēka rezultātā rezervuāri būtu dehermetizējušies un amonjaks – izplūdis, gaisa saindējums varētu izrādīties nāvējošs pat vairāk nekā desmit kilometru apkārtnē. Ventspili varēja piemeklēt tūkstošgades sākumā vulkāna izvirdumā nopostītās romiešu pilsētas Pompeju liktenis,” grāmatā Gadsimta katastrofas Latvijā rakstīja Gaitis Grūtups, kurš, šķiet, padomjlaiku katastrofas ir izpētījis vispamatīgāk. Droši vien daudz netrūka, lai amonjaka rezervuāri būtu skarti, jo eksplozijā tika pilnīgi saārdīts kuģa priekšgals, tonnu smagas atlūzas aizlidoja pat 200 metrus tālu, bet dažs ventspilnieks, izdzirdējis pamatīgo blīkšķi, pilnā nopietnībā nosprieda, ka sācies Trešais pasaules karš.

Lai novērstu uguns izplatīšanos un tātad vēl lielāka mēroga katastrofu, nekavējoties tika mobilizēti visi pieejamie ugunsdzēsēju spēki, ieskaitot ar ūdensmetējiem aprīkotus kuģus. Pret vakaru uguni tiešām izdevās apdzēst, un varēja sākt skaidrot katastrofas iemeslus. Pilnīgi precīzi tos noskaidrot tā arī neizdevās, taču visticamāk, ka vainīgi bija kuģa apkalpes locekļi, kuri pirms degvielas pildīšanas tilpnēs nebija no tām pietiekami rūpīgi izvēdinājuši pirms tam vestā benzīna tvaikus. Dīzeļdegvielas uzpildīšanas laikā tie cēlās augšup, un tad jau pilnīgi pietika pat ar niecīgu dzirksteli, lai notiktu eksplozija.

Tā nu visus nākamos gadus lielākās nelaimes uz ūdeņiem Latviju piemeklēja reizi gadā – pārsvarā pavasaros, bojā regulāri aizgāja pa kādam īpaši pārdrošam zemledus makšķerēšanas cienītājam. Potenciāli lielākais ar zemledus makšķerniekiem saistītais nelaimes gadījums gan norisinājās nevis pavasarī, bet visīstākajā ziemā – 1987. gada 25. janvārī. Todien Rīgas līcī uz ledus atradās vairāki simti bļitkotāju, un tikai retais no viņiem pamanīja, ka atkušņa un vēja ietekmē ledū parādījusies plaisa. Kad vairums ķibeli piefiksēja, tad pašu spēkiem glābties jau bija par vēlu, jo apmēram 100 kvadrātkilometrus lielo ledus gabalu no krasta šķīra plata ledaina ūdens josla.

Piedevām vēl lielais ledus gabals sāka šķelties mazākos, uz kuriem arī palika cilvēki. G. Grūtups min, ka pavisam uz ledus atradās apmēram pusotrs tūkstotis bļitkotāju. Mazliet pat pārsteidzoši, taču izdevās iztikt bez lieliem cilvēku upuriem – galvenokārt tādēļ, ka ļoti savlaicīgi tika sākti glābšanas darbi, kuros piedalījās gan tuvējo zvejnieku kolhozu kuģi, gan ledlauži, gan arī armijas helikopteri. Divi makšķernieki gan tomēr gāja bojā, taču glābējus te diez vai būtu vietā vainot, jo abi bojā gājušie (tēvs un dēls) bija mēģinājuši līdz krastam pa ledus gabaliem aizlaipot paši, taču beigu beigās tomēr iekrituši ūdenī un noslīkuši.

Taču Latvijas caurmērā veiksmīgo – it īpaši, ja salīdzināt ar citu jomu katastrofām un avārijām – „ūdeņu bilanci” iedragāja 1994. gada 28. septembris, kad vētras laikā Baltijas jūrā netālu no Somijas dienvidu piekrastes, paņemot dzelmē 852 cilvēku dzīvības, nogrima prāmis Estonia. Traģiskajā katastrofā, kas Eiropā bija lielākā kopš Otrā pasaules kara beigām, izdzīvoja tikai 137 cilvēki, savukārt no trim desmitiem prāmja pasažieru – Latvijas iedzīvotāju izglābās tikai seši (Igors Gricins, Gundega Kampuse, Ints Kļaviņš, Valters Ķikusts, Andris Nikolajevs un Dainis Šleiners, no kuriem pēdējais gan vēlāk gāja bojā autokatastrofā), bet 24 bojāgājušo vidū bija arī laikraksta Labrīt žurnālistes Andra Jauce un Inga Helmane (kuras Ainažos gandrīz nokavēja uz autobusu, kas devās uz Tallinu).

Pēc katastrofas sekoja ilgstoša izmeklēšana, - 1997. gadā Igaunijas, Zviedrijas un Somijas izveidotā komisija oficiāli paziņoja, ka nekā krimināla prāmja nogrimšanā neesot un pie visa vainīgas esot kuģa tehniskās nepilnības: gluži vienkārši prāmja priekšgala paceļamās „durvis” neesot izturējušas vētru Baltijas jūrā, viļņi tās norāvuši un prāmis pieplūdis ar ūdeni. Taču... oficiālajam paziņojumam nenoticēja faktiski neviens, un arī desmit gadus pēc tā pilnīga skaidrība par prāmja katastrofas iemesliem nebija radusies: joprojām tika izskatītas versijas gan par sprādzienu, gan par militāru vai kriminālu sazvērestību, - atklājums, ka ar Estonia patiešām tikusi pārvadāta militārā tehnika vai ieroči (kas sākotnēji tika kategoriski noliegts), vēl tikai pielēja eļļai uguni.

Interesanti, ka 2005. gada septembra beigās, precīzi vienpadsmit gadus pēc Estonia nogrimšanas pie Stokholmas ceļā uz Tallinu uz sēkļa uzsēdās kompānijas Tallink prāmis Regina Baltica, - tiesa, šoreiz nebija neviena paša cietušā, un arī prāmis nopietni necieta.

Postošākie un traģiskākie ugunsgrēki

Tomēr nesalīdzināmi lielāku postu Latvijai nodarīja ugunsgrēki, un neapšaubāmi milzīgākais astoņdesmitajos gados bija lielais ugunsgrēks rūpnīcā VEF, kas 1989. gada 18. jūnijā izcēlās visai prozaisku iemeslu dēļ – iepriekšējā dienā (pēc citām ziņām – arī nelaimes dienas rītā) strādnieki bija labojuši kādas rūpnīcas piebūves jumtu un cita starpā veikuši arī metināšanas darbus. Pēc visa spriežot, tieši te tad arī izcēlās ugunsgrēks, ko piefiksēja ap pusdienlaiku. Kā par spīti todien Rīgā pūta diezgan stiprs vējš, tādēļ uguni apkarot bija ļoti grūti, pat neraugoties uz to, ka ugunsgrēka likvidēšanā bija iesaistīti visi iespējamie resursi – 170 ugunsdzēsēji un divi specializētie ugunsdzēsības vilcieni.

Notikuma vietā ieradās pat republikas prokurors Jānis Dzenītis (lai nekavējoties ķertos pie izmeklēšanas) un kompartijas 1. sekretārs Jānis Vagris. Interesanta nianse – J. Vagris ugunsgrēku bija ieraudzījis, braucot vilcienā (!) no savas Saulkrastu vasarnīcas uz Rīgu. Taču, pat ja kompartijas boss uz nelaimes vietu būtu attraucies limuzīnā, notikumu gaitu tas tik un tā nemainītu: stiprā vēja dēļ uguns ātri izplatījās uz blakus ēkām un tikai vakarpusē ugunsdzēsējiem izdevās ugunsgrēku ierobežot. Ap to laiku jau arī varēja sākt skaitīt zaudējumus, kas bija tiešām baisi: izdeguši trīs rūpnīcas korpusi (īpaši cieta magnetolu sagatavju un telefonu iecirknis), iznīcināts pusotrs tūkstotis darba vietu, bet kopējie zaudējumu sasniedza piecus miljonus rubļu.

Ja nelaime būtu notikusi pāris gadus ātrāk, tad, iespējams, VEF to būtu pārcietis vieglāk – gan jau Maskava piešķirtu finansējumu ugunsgrēka seku likvidēšanai, un pēc gada rūpnīca būtu pat modernāka, nekā pirms tam. Taču padomju varas izskaņā vairs nebija iespēju Padomju Latvijas rūpniecības flagmanim pievērst tādu uzmanību, kādu tas būtu pelnījis. Iznākumā lielais ugunsgrēks kļuva par vienu no faktoriem, kas beigu beigās noveda pie kādreiz tik lielās un slavenās rūpnīcas gala.

Gan postošu, gan cilvēku upuru ziņā traģisku ugunsgrēku netrūka arī nākamajos gados. Savdabīgu rekordu uzstādīja Rīgas centrāltirgus – postošam ugunsgrēkam spīķeros deviņdesmitajos gados sekoja gāzes balonu apmaiņas punkta sprādziens 2003. gadā – bojā gāja ne tikai gāzes punkta darbinieks, bet arī četri tuvumā gadījušies zemniek, savukārt atbildīgā uzņēmuma direktorei taisnā tiesa piesprieda sešarpus gadus nosacīti, kā arī noteica liegumu... nodarboties ar sašķidrinātās gāzes biznesu. Savukārt upuru rekordi tika uzstādīti jaunā gadu tūkstoša sākumā – sprādziens un ugunsgrēks notika sērkociņu fabrikā Komēta, kur bojā faktiski acumirklī gāja deviņi cilvēki, savukārt dzīvojamajā ēkā Liepājā, Klaipēdas ielā ugunsgrēkā bojā gāja astoņi cilvēki, tostarp trīs bērni. Tai pašā 2002. gadā ziemā vērienīgi nodega arī Cesvaines pils, kas tieši togad bija atzīta par „Latvijas Sapņu pili”.

Gandrīz tikpat vērienīgi jau 1995. gada oktobrī tieši zem Rīgas-Jūrmalas viadukta aizdegās Latvija Statoil benzīnvedējs, - tas apgāzās, un uzliesmoja 36 000 litru benzīna. Taču tas bija tīrais sīkums, salīdzinot ar vērienīgajiem ugunsgrēkiem uz dzelzceļa nākamajos gados, kuri tāpat bija saistīti ar degvielas pārvadājumiem. Ar ļoti bēdīgām sekām draudēja jau ugunsnelaime, kas 1989. gada oktobrī atgadījās Jelgavas dzelzceļa stacijā: tajā pienāca ešelons ar 60 benzīna cisternām, no kurām divas bija aizdegušās. Ja kāda no cisternām eksplodētu, grūti par iedomāties iznākumu – turpat blakus atradās degvielas bāze. Par stāvokļa nopietnību liecināja kaut vai tas, ka tika apsvērta iespēja evakuēt apkārtējo māju iedzīvotājus, tomēr beigu beigās ugunsdzēsējiem izdevās liesmas apslāpēt.

Deviņdesmito gadu sākumā, „pateicoties” krāsaino metālu zagļiem un vienkārši huligāniem, dzelzceļa pārvadājumi Latvijā kļuva aizvien nedrošāki. Tā, piemēram, 1993. gada maijā pie Mangaļiem no sliedēm noskrēja elektrovilciens, jo krāsmetālu zagļi bija pastrādājuši tik kārtīgi, ka vilciena kustības laikā nostrādāja pārmijas; 1997. gada maijā dzelzceļa posma Glūda – Bēne 83. kilometrā no sliedēm nobrauca pasažieru vilciens Rīga – Mažeiķi, jo divi pusaudži sešu metru garumā bija demontējuši sliedes; 1998. gada jūlijā pie Zemitānu stacijas no sliedēm noskrēja divi elektriskā vilciena vagoni; ap 1995. gadu ziņas par sīkām avārijiņām ar dzelzceļa degvielas cisternām kļuva gandrīz vai apnicīgas. 2000. gada valsts kopējā dzelzceļa negadījumu statistika bija šāda: 520 ļaunprātīgas rīcības gadījumi, 294 detaļu zādzības no sliežu ceļiem un ritošā sastāva, 79 reizes uz sliedēm uzlikti dažādi priekšmeti, bet trīs reizes sliedes bija spridzinātas.

Protams, ka tas bija tikai laika jautājums – kad vienreiz notiks kaut kas pamatīgs. Pirmā tiešām vērienīgā katastrofa notika 1998. gada novembrī, kad posmā Jelgava – Krustpils pie Vecumnieku stacijas no sliedēm nogāja, apgāzās un aizdegās 14 no vilciena sastāvā kopā esošajām 55 dīzeļdegvielas cisternām (vilciena mašīnists tika turēts aizdomās par nevērīgu attieksmi pret darba pienākumiem, taču vēlāk tika attaisnots). Savukārt pusotru gadu vēlāk preču vilciens ar 32 cisternām dīzeļdegvielas Jelgavas rajonā, netālu no Līvbērzes stacijas sadūrās ar vieglo automašīnu, kura uz pārbrauktuves burtiski ietriecās vilcienā. Rezultātā visi četri automašīnā braukušie, protams, gāja bojā, savukārt degošās degvielas dūmu stabu varēja redzēt daudzu kilometru attālumā – un kā citādi, ja no sliedēm nogājušajās cisternās bija līdz tūkstoš tonnām dīzeļdegvielas.

Savukārt traģiskākā pasažieru vilciena avārija neatkarības gados Latvijas teritorijā datējama ar 2005. gada februāri, kad pavisam netālu no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas elektriskais vilciens sadūrās ar ekspresvilcienu Rīga – Maskava: bojā gāja četri cilvēki, tostarp arī viens no sadursmi izraisījušā vilciena mašīnistiem, bet cieta vēl 29. (Tiesa, arī 1986. gadā Daugavpils apkaimē no sliedēm noskrēja vairāki pasažieru vilciena vagoni un tāpat četri cilvēki zaudēja dzīvību.)

Te gan jāpiebilst, ka ļoti tieši ar Latviju bija saistīta aiz valsts robežām notikusi vilciena katastrofa 1992. gada 3. martā, kad pie Podsosenku stacijas Rževas apkaimē sadūrās pasažieru vilciens Maskava – Rīga un pretimbraucošais preču sastāvs. Nelaimes cēlonis bija reti muļķīgs – pasažieru vilciena mašīnists biezajā miglā nepamanīja luksofora sarkano signālu, kas aizliedz tālāku kustību, un rezultātā pilnā gaitā uztriecās virsū preču vilcienam. Sadursmes rezultātā tika sadragāta lokomotīve un pasažieru vilciena pirmais vagons, liesmas pārmetās arī uz abiem nākamajiem. Pilnam komplektam katastrofa notika nomaļā un purvainā vietā, kas aizkavēja glābēju ierašanos.

Zināmā mērā arī šī iemesla dēļ upuru skaits bija ļoti liels – 48 bojāgājušie. „Tajā agrajā rīta stundā vilcienā pamodos pēc pamatīga grūdiena. Saprast neko nevarēja, visapkārt zibsnīja elektrība, viss gāzās un bruka. Aiz loga pamanīju uguns liesmas, parādījās dūmi, kas apgrūtināja elpošanu. Kaut panika bija ārprātīga, dzirdēt neko nevarēja – kliedzienus noslāpēja dūmi. (..) Viss pirmā vagona priekšgals bija saplacināts. Kam nelaimējās izkļūt no vagona tā arī sadega, jo drīz vien pirmais un pēc brīža arī otrais vagons uzliesmoja,” – tā vilciena katastrofā piedzīvotās šausmas laikrakstam Diena tolaik aprakstīja viena no pasažierēm Natālija Karbušina.

Visbezatbildīgākās traģēdijas

Faktiski visās pieminētajās avārijās un katastrofās liela loma bija arī cilvēku nevērībai, paviršībai vai bezatbildībai, tomēr dažas traģēdijas aizvadītajos divdesmit gados šajā jomā izcēlās īpaši. Tā jau padomju laikā ļoti skaļu rezonansi ieguva Ķeguma tilta sabrukšana 1986. gada 20. septembrī: šī nelaime cilvēku atmiņā iespiedās tik pamatīgi, ka pat vairāk nekā 20 gadus vēlāk, kad radās pirmās šaubas par jaunuzceltā Rīgas Dienvidu tilta kvalitāti, skeptiķi mēdza piesaukt seno katastrofu – sak, ka tik jaunā tilta ekspluatācija nebeidzas tāpat kā Ķeguma tiltam!

Kas tad īsti notika? Patiesībā Ķeguma tilta sabrukšanu izraisīja nevis būvkonstrukcijas defekti, bet gan nepareizi aprēķini tilta drošības pārbaudes laikā. 1986. gadā bija pienācis laiks veikt kārtējo tilta nestspējas pārbaudi (iepriekšējā bija veikta 1970. gadā), un šo pienākumu uzticēja Rīgas Politehniskā institūta speciālistiem. Pārbaudes process bija nosacīti vienkāršs – uz tilta posmiem uzbrauc piekrautas kravas mašīnas, bet speciālisti ar īpašiem mērinstrumentiem fiksē tilta stāvokli. Nezināmu iemeslu dēļ pārbaudes vadītājs nolēma tiltu pārbaudīt ar 270 tonnu slodzi, kaut gan iepriekšējā pārbaudes reizē svars bija par 20 tonnām mazāks.

Iespējams, ka tilts šo slodzi būtu izturējis, ja vien negadītos vēl kāds blakusapstāklis: saņemot rīkojumu piekraut tilta pārbaudei norīkotās mašīnas maksimāli pilnas, grantskarjera ekskavatorists tad arī nežēloja spēkus un piebēra kravas kastes ar kaudzi. Pārbaudes vadītājs gan to ievēroja un divas mašīnas no piedalīšanās tilta noslogošanā atstādināja, taču ar to izrādījās par maz, jo arī atlikušo piekrauto 14 pašizkrāvēju svars izrādījās krietni lielāks, nekā bija sākumā rēķināts, – kopā mazliet virs 336 tonnām. Šī kļūda tad arī izrādījās liktenīga: brīdī, kad pēdējais pašizkrāvējs uzbrauca uz tilta pārbaudāmā posma, tas sabruka. Kopā ar tilta konstrukcijām no apmēram 20 metru augstuma nogāzās gan piekrautās mašīnas, gan cilvēki. Iznākums – 11 cilvēki gāja bojā, tostarp arī pats pārbaudes vadītājs.

Starp citu, kaut gan laika ziņā Ķeguma nelaimi no Černobiļas katastrofas šķīra vien nieka pieci mēneši, tomēr preses brīvība tikmēr bija spērusi soli uz priekšu: masu mediji par tilta sabrukšanu ziņoja jau divas dienas pēc nelaimes gadījuma, varas iestāžu sniegtā informācija bija diezgan objektīva, un arī vietas Cīņā tai bija atvēlēts divreiz vairāk nekā nesalīdzināmi šausmīgākajai Černobiļas katastrofai.

Savukārt deviņdesmitajos gados Latvijai nācās piedzīvot vienu visai muļķīgu aviokatastrofu, kas valsts Gaisa spēku lidmašīnu parku vienā rāvienā samazināja uz pusi. Jo muļķīgāks šis gadījums bija tādēļ, ka armijas transportlidmašīna L-410 nogāzās ne jau kādā kaujas operācijā, bet gan paraugdemonstrējumu laikā, kas bija veltīti Latvijas kara aviācijas 76. gadadienai. Nelaime notika Lielvārdes lidlaukā, kur abi lidmašīnas piloti, pēc visa spriežot, bija nolēmuši publiku iepriecināt ar augstākās pilotāžas figūru „muca”.

Taču, ja ar iznīcinātāju šo figūru veikt ir salīdzinoši vienkārši, tad neveiklā transportlidmašīna izrādījās šādam mērķim nepiemērota. Mēģinot 350 metru augstumā apvelties ap savu asi, lidmašīna zaudēja augstumu un aptuveni 100 metrus no skatītājiem ietriecās zemē un eksplodēja. Abi lidotāji katastrofā gāja bojā. Par to, vai pārdrošais manevrs notika ar augstākās priekšniecības sankciju vai arī tā bija pilotu pašdarbība, domas vēlāk dalījās – ja arī komandieri tādu atļauju bija devuši, tad, cik var noprast, tikai neoficiāli.

Ar 1999. gada jūniju savukārt datējama mūslaiku Latvijas nopietnākā traģēdija sporta sacensību laikā - kad Lazdonas pagasta Rāceņu trasē autokrosa sacensību skatītāju pūlī ietriecās Alda Kasparoviča vadītā automašīna Audi, smagā bojā gāja septiņi cilvēki un vēl 27 cilvēki tika ievainoti (vēlāk slimnīcā nomira arī deviņgadīgs zēns).

Taču neapšaubāmi vistraģiskākā – un jau atkal organizētāju bezatbildītas izraisīta – divdesmitgades nelaime datējama ar 1997. gada 28. jūniju, kad Talsos norisinājās pilsētas svētki, kuru laikā notika arī policijas un ugunsdzēsība tehnikas demonstrācija. Lai sagādātu publikai prieku, cita starpā svētku rīkotāji bija izdomājuši vizināt cilvēkus ugunsdzēsības pacēlāja grozā – to varēja pacelt 19-20 metru augstumā. Pats pacēlājs šim nolūkam bija atvests no Rīgas un arī apkalpoja to galvaspilsētas ugunsdzēsēji.

Ideja no drošības viedokļa jau tā nebija sevišķi spīdoša, taču pacēlāja apkalpes locekļu izpildījumā tā robežojās ar klīnisku stulbumu: kaut gan pacēlāja lietošanas instrukcija skaidri un gaiši norādīja, ka vairāk par četriem cilvēkiem vienlaikus grozā nedrīkst atrasties, autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs ļāva tajā kāpt visiem, kas grib. Tiesa, arī daudzi cilvēki uzvedās, maigi izsakoties, dīvaini – par varītēm līda pārbāztajā grozā paši un bāza tajā savus bērnus.

Vienā brīdī pārslogotā – tobrīd grozā bija iestūķēti trīs pieaugušie un 27 (!) bērni – pacēlāja celtņa strēle nolūza, bet grozā esošie cilvēki nokrita no gandrīz 20 metru augstuma. Astoņi bērni vecumā no 5 līdz 16 gadiem gāja bojā, vēl gandrīz divdesmit guva dažāda smaguma traumas. Šoks valstī bija milzīgs, bet beigu beigās vaininieki izspruka gandrīz sveikā: dažas dienas pēc notikušā gan demisionēja iekšlietu ministrs Dainis Turlais, taču savā pēdējā darba dienā viņš atcēla paša uzliktos disciplinārsodus divpadsmit ministrijas darbiniekiem, kam tie tikai dienu iepriekš bija uzlikti sakarā ar Talsu traģēdiju. Bet punktu krimināllietā 2002. gada beigās pielika Augstākās tiesas senāts: autopacēlāja šoferi gan tika atzīti par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības, taču viņiem tika piemērots Amnestijas likums.

Foto - Ugunsdzēsēji dzēš vieglo automašīnu, kura ietriecās gāzes uzpildes stacijā Kārļa Ulmaņa gatvē 2007.gada 21.decembrī. (AFI)

Novērtē šo rakstu:

14
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...