Banka izspiež naudu, jeb "uzpūstās” apdrošināšanas polises

Šobrīd naudas izspiešanas sviras ir kļuvušas rafinētākas, legālā aizsegā vai, balstoties uz līdzcilvēku nezināšanu vai likumu un līgumu nelasīšanu. Un arī naudas izspiedēji ir citi, puišu treniņtērpos laiks ir pagājis. Nauda ir ieguvusi virtualitāti un spēju multiplicēties, līdz ar to tiek meklēti efektīvāki veidi, kā no pēc iespējas lielāka daudzuma cilvēku iekasēt pēc iespējas vairāk naudas. Ja arī kāds ko atklās un sūdzēsies, tad viens no tūkstoša, katrā gadījumā - peļņa tāpat droši garantēta.

Nevarat iedomāties tādu situāciju? Nu, piemēram: bankas un apdrošināšanas kompāniju savstarpēji noslēgtās vienošanās par uzpūstām apdrošināšanas polisēm ieķīlāto nekustamo īpašumu (turpmāk – NĪ) apdrošināšanai par labu bankai esošo saistību apmērā. Banku interese ir pelnīt, un īpaši brīžos, kad 105% hipotekārā kreditēšana ir apstājusies, no procentiem nopelnīt nevar, no aktīvu pārņemšanas – bieži vien var, taču skandalozi, nav nemaz tik slikts variants klusi un mierīgi saņemt procentus ne tikai par apdrošināšanas kompāniju vārdā izrakstītām polisēm, bet arī no jebkura bankas klienta noformētās virsapdrošināšanas polises.

Kā tas notiek? Varu tikai iztēloties (nosapņot?) aptuvenu scenāriju, jo diez vai bankas un apdrošinātāji būs ļoti runīgi par šo tematu un steigsies atklāt savstarpējās ieinteresētības patieso maksu. Banka izvēlas „akceptētas” apdrošināšanas kompānijas, t.i. kompānijas, ar kurām klients drīkst noformēt apdrošināšanas polisi. Izvēles un akceptācijas kritēriji, protams, nekur netiek publiski pausti. Dodoties noformēt polisi, klients, protams, apdrošinātāju informē, ka atlīdzības guvējs būs banka nedzēsto kredītsaistību apmērā. Un te nu parasti sākas interesantākais: apdrošinātājs atkarībā no bankas nosaka arī apdrošināšanas summu, t.i. vispirms, protams, nosaucot summu par kvadrātmetru, kas pēc neoficiālas informācijas svārstās (-ījās) no 550 līdz 750 Ls/kv.m..Ja klients sāk jautāt, kādēļ tāda summa vai protestēt, tad visbiežākās atbildes ir:

- Tāda ir bankas prasība;

- Jums taču īpašums ir jāapdrošina par atjaunošanas vērtību;

- Tādas ir izmaksas kvadrātmetrā, lai uzceltu līdzvērtīgu īpašumu tā bojāejas gadījumā.

Šādas atbildes neviļus uzvedina gan uz domām, vai tiešām apdrošinātājam būtu jāapdrošina īpašums nevis pēc spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un noteikumiem, bet gan pēc bankas prasībām, gan arī - vai tiešām apdrošinātājs ir pārliecināts, ka tieši šāda summa patiesi ir NĪ atjaunošanas vērtība, jo šādas summas tiek piemērotas gan dzīvokļiem blokmājās, gan mājai Bauskas novadā, gan mājai Rīgā vai Aizkrauklē neatkarīgi no NĪ patiesā stāvokļa. Būvniecības ekspertu komentāriem un pētījumam par patiesajām celtniecības izmaksām varētu veltīt pat atsevišķu rakstu.

Īpašumu virsapdrošināšana

Jā, kādam īpašumam patiesi šie 700Ls/kv.m. (un pat daudz vairāk!) varētu būt atjaunošanas vērtība, bet neba jau nu visiem pēc kārtas. Attiecīgi daudzos gadījumos var runāt par t.s. virsapdrošināšanu, jeb situāciju, kad apdrošinājuma summa par apdrošināto objektu pārsniedz tā atjaunošanas vai faktisko vērtību. Svarīgi zināt, ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošināšanas kompānija tāpat izmaksātu tikai zaudējumu segšanai nepieciešamo summu (mīnus pašrisku), rēķinot to no īpašuma faktiskās vērtības. Virsapdrošināt - nozīmē vienkārši uzdāvināt naudu apdrošināšanas kompānijai. Vai varbūt tomēr daļēji arī bankai, ja jau tās tik ļoti lobē šādu praksi?

Arī apdrošinātāji nebūt nesteidzas protestēt pret šādu praksi, kaut gan, kam tad vēl lielākā mērā kā viņiem vajadzētu informēt klientu par visiem ar apdrošināšanu saistītajiem riskiem. Acīmredzot tomēr arī apdrošinātājiem princips: lielāka apdrošināšanas summa – lielāka klienta samaksātā apdrošināšanas prēmija, nemaz neliekas tik zemē metams. It īpaši, ja ir gana daudz cilvēku, kas noslēgtajiem līgumiem pievērš tikai formālu uzmanību (https://www.swedbank.lv/zinas/20.09.2012/1/)

Reizēm gan bankām sanāk misēklis jeb, kā tagad populāri teikt, komunikatīvā kļūda. Piemēram Swedbank, kura nolēma nebūt sīkumaina un konkrēto summu par kvadrātmetru (750.00Ls) fiksēt bankas mājaslapā. Kā tas oficiāli beidzās 2010.gadā, var palasīt šeit: http://www.delfi.lv/news/business/finance/pec-ptac-aicinajuma-swedbank-novers-netaisnigu-hipotekaro-kreditu-liguma-noteikumu.d?id=33907565

Kāpēc tad es visu rakstu tagadnes formā, ja jau ir publicēts tik skaists situācijas atrisinājums? Ir citas bankas un mazliet cita pieeja, lai izspiestu savu ieplānoto “kvadrātmetra maksu”, kas turpinās arī šodien un pat gadījumos, kad bankas un klienta noslēgtais līgums nosaka citādi. Par visām bankām neņemšos spriest, taču konkrēti AB.LV Bank (agrākā Aizkraukles banka) vēl joprojām piekopj šādu praksi.

Personīgs piemērs. NĪ Jaunjelgavas novadā ekspluatācijā nodots 1984.gadā. Ar AB.LV Bank 2007.gadā noslēgts hipotekārā kredīta līgums, kurš nosaka, ka katru gadu ir arī jāatjauno NĪ polise. Tiktāl skaidrs, neviens šādu prasību neapstrīd, ko vajag, to vajag, no nelaimes gadījumiem nav pasargāts neviens. Konkrētais līgums gan nosaka, ka apdrošināšanas summai jābūt ne mazākai par NĪ tirgus vērtību (šajā gadījumā pēc sertificētu vērtētāju izsniegta vērtējuma - 51 100 LVL).

 Taču, lai pie kāda apdrošinātāja, kuru banka ir "akceptējusi” (un tādi ir tikai 4!), grieztos, visi kā viens apgalvo, ka obligāti NĪ jāapdrošina par 700.00Ls/kv.m. Citādāka summa vienkārši neesot iespējama. Sareizinot šo summu ar ēkas kvadratūru sanāk trīstik liela summa kā tirgus vērtība, tātad atkal atgriežamies pie virsapdrošināšanas, par ko apdrošinātāji diplomātiski klusē, bet banka visas šādas norādes ignorē.

Klients tomēr vēlas izmantot savas līgumiskās tiesības un apdrošināt NĪ par sevis izvēlētu saprātīgu summu (šajā gadījumā 90 000 LVL), kas nav mazāka kā sertificētu vērtētāju noteiktā tirgus vērtība. Un te nu sākas īsts teātris: banka paziņo, ka šādu apdrošināšanas polisi nepieņemšot, jo tā neatbilst bankas prasībām un vispār apdrošināšanas summa 90 000 LVL ir zemapdrošināšana!!! Līgumā ierakstīto banka ignorē un uzstāda ultimātu: vai nu noslēgsiet polisi pēc mūsu noteikumiem, vai arī to nepieņemsim un slēgsim savu polisi pie sevis izvēlēta apdrošinātāja par sevis izvēlētu summu, kuru jums kā klientam būs jāapmaksā. Ko arī dara, neskatoties uz to, ka PTAC u.c. iestādes ir iesaistījušās jautājuma izskatīšanā un pieprasījušas bankai paskaidrojumus par tās rīcību. Klientam pienāk paziņojums, ka banka apdrošinājusi īpašumu par vairāk kā 137 000Ls un tagad klientam ir pienākums apmaksāt prēmiju, bet klienta laicīgi iesūtīto polisi banka ignorē. Klientam, protams, nav citu variantu kā cīnīties par savu taisnību. Pretējā gadījumā iestājas reketa likums: vienreiz samaksāsi, turpmāk arī maksāsi.

Vēl vairāk – banka, aizbildinoties ar prēmijas maksājumu daļu nenomaksas riskiem, pieprasa obligāti segt prēmijas maksājumu pilnā apmērā, neļaujot izmantot patērētājam izdevīgāko apmaksas variantu no apdrošināšanas kompānijas piedāvātajiem.

Kāds varbūt, šo visu izlasot, teiks: nu kas tur liels, nu, pārmaksā cilvēks gadā kādus 30.00 – 50.00 latus apdrošināšanas prēmijā. Bet, ja bankai tādu apdrošināšanu ņēmēju ir kaut vai 10 000, tad aina zīmējas pavisam cita. Un, ja vēl gada laikā izspiestos 300 000 – 500 000 pareizina ar 20 (vidējais hipotekārā kredīta termiņš), te jau runa ir par miljoniem latu.

Citu banku šībrīža prakse attiecībā uz apdrošināšanu

Būtu grēks nepapētīt, kas tad notiek pārējās bankās, vismaz - kas tad tiek deklarēts un ir publiski pieejams interesentiem/klientiem banku mājas lapās. Kas un kā notiek praksē, par to droši vien visprecīzāk zinās pastāstīt banku klienti, kuri veic ieķīlāto NĪ apdrošināšanu. Gribas, protams, cerēt, ka ir arī godprātīgas bankas un pozitīva prakse, kas nav vērsta uz naudas izspiešanu.

Swedbank

Iespējams, nevēloties padziļināt 2010.gadā samilzušo konfliktu vai vienkārši nolēmusi mainīt NĪ apdrošināšanas politiku, taču tieši šī banka piedāvā vienu no visplašākajiem apdrošināšanas kompāniju sarakstiem, kuru izrakstītās polises banka akceptē. Bankai ir arī sava apdrošināšanas kompānija: Swedbank P&C Insurance ar pieejamiem apdrošināšanas noteikumiem MA 0613 PDF formātā. Bankas vispārējā prakse ir apdrošināt NĪ tā atjaunošanas vērtībā. Kopumā gan informācija nav īpaši labi pārskatāma un lielākajai Latvijas bankai - paskopa.

DNB banka

Īsi, konkrēti un pārskatāmi, plašs akceptēto apdrošināšanas kompāniju loks, skaidra un saprotama informācija, vienkārši sameklējama: https://www.dnb.lv/lv/privatpersonam/apdrosinasana/majokla-apdrosinasana

Apdrošināšanas iespējas atkarībā no objekta nolietojuma: vai atjaunošanas, vai faktiskā. Apdrošināšanas maksu piedāvā pievienot ikmēneša kredīta maksājumam.

SEB Banka

 Sadaļā pie hipotekārajiem kredītiem parādās īpašais piedāvājums sadarbībā ar apdrošināšanas sabiedrību Balta, turpat arī konkrētās kompānijas apdrošināšanas noteikumi. Zem sadaļas “ Noformēšana” var atrast neuzkrītošu vispārējo apdrošināšanas nosacījumu aprakstu: http://www.seb.lv/lv/private/services/trusts/mortgages/noformesana2/iegade/ipasums/

Šai bankai būtiskākais, lai negadījuma rezultātā spēj dzēst savu kredīta atlikumu. Akceptēto apdrošināšanas kompāniju saraksta nav, varētu uzskatīt, ka banka pieņem jebkuras apdrošināšanas kompānijas polisi.

Citadele

Ļoti skopa informācija. Sadaļā pie hipotekārajiem kredītiem vien divi īsi teikumi, un proti: ”Nekustamā īpašuma apdrošināšana — 0,09-0,4% no īpašuma tirgus vērtības. “

“Banka Citadele sadarbojas ar tādām apdrošināšanas kompānijām, kā AAS Gjensidige Baltic un BTA Insurance Company SE.” (Sadarbojas – tas nozīmē apdrošināšanas kompānijas vārdā izraksta polises un saņem komisiju? Vai arī tās ir visas kompānijas, ko banka akceptē?)

Ko var secināt? Katrai bankai ir atšķirīgi nosacījumi apdrošināšanai, katrai ir savi iecienītie sadarbības partneri apdrošināšanā, neviena banka, izņemot AB.LV, neierobežo apdrošināšanas prēmiju maksājumu skaitu, un nevienā no bankas mājaslapām nekur neparādās obligāts nosacījums apdrošināt kv.m. NĪ par X latiem. Bet vai tas nozīmē, ka šāda prakse vairs nepastāv? Arī manis pieminētajā AB.LV Bank mājaslapā nekas neliecina, ka klientam nāksies rēķināties ar bankas noteiktu summu par kvadrātmetru, taču realitātē, kārtojot apdrošināšanas polisi, ar to nākas saskarties.

Pieļauju, ka nebūt neesmu vienīgā, kuru banka šādā veidā cenšas piespiest mākslīgi sadārdzināt īpašuma vērtību; vienkārši vairākums mīļā miera labad piekrīt slēgt šādas polises vai pat nemaz neiedomājas, ka banka šādā veidā uz viņu rēķina pelna un ka varētu kaut ko bankai bilst pretim. Vinnētāji ir apdrošināšanas kompānijas, jo katru gadu saņem uzpūstas apdrošināšanas prēmijas no bankas klientiem, vinnētājs acīmredzot ir banka, kura par konkrēta lieluma apdrošināšanas summām saņem komisijas maksu (vai, sapņojot tālāk - pateicības un iepriecinājumus); vienīgais, kurš neko negūst, bet zaudē, ir bankas klients, kurš katru gadu pārmaksā, pārmaksā un pārmaksā.

Novērtē šo rakstu: