Iesaki rakstu: 
Lai arī dūmi pēc lielā nelegālā atkritumu poligona ugunsgrēka Jūrmalā ir burtiskā ziņā tikai nesen nosēdušies un dažādas institūcijas joprojām drudžaini mēģina atrast kādus vainīgos, kuri “nepamanīja un nenokontrolēja”, valsts jau pašlaik ir sākusi maksāt vismaz 700 000 EUR rēķinu par kāda (visdrīzāk savu vai pašvaldības?) neizdarību. Diemžēl šī ir tikai problēmas redzamā daļa, jo atkritumu apsaimniekošanas problemātika no dažādiem rakursiem regulāri parādās sabiedrības dienas kārtībā.
Ne tikai Jūrmalas gadījums, bet arī citi pēdējā laika notikumi liecina – kaut kas atkritumu apsaimniekošanas sistēmā nav kārtībā, arī dažādu valsts institūciju un pašvaldību lēmumi, rīcība ļoti bieži šajā jomā ir, labākajā gadījumā, nesaprotami. Ir skaidrs, mūsdienās atkritumu bizness ir ienesīga niša un, ņemot vērā globālās populācijas pieauguma tendences, tāds tas būs arī turpmāk, tomēr vairāki gadījumi Latvijā izbrīna un liek uzdot jautājumu, vai atbildīgās valsts un pašvaldības amatpersonas tiešām mērķtiecīgi cenšas šos apstākļus izmantot savā labā, vienlaikus pasliktinot situāciju atkritumu apsaimniekošanā.
Lai labāk ilustrētu situācijas absurdumu, ir vērts veikt nelielu atskatu uz neseniem notikumiem un lēmumiem, kas mulsina daudzus.
Mārupe
Šī gada februārī Mārupes novada dome izsludināja iepirkumu par atkritumu apsaimniekošanu turīgajā un, domājams, itin sakārtotajā Mārupes novadā. Konkursā pieteicās vairāki pretendenti, bet par uzvarētāju tika atzīts uzņēmums “Ragn-Sells”. Viss jau it kā būtu kārtībā – iepirkums publisks, ikviens var piedalīties, noteikumi nolikumā visiem it kā rakstīti vienādi, taču, protams, kas raksturīgi Latvijai, pašvaldības atbildīgā iepirkumu komisija nevarēja iztikt bez interpretācijām.
Proti, iepirkumu komisija iepirkumā uzvarējušā uzņēmuma piedāvājumu nez kāpēc nav vērtējusi atbilstoši iepirkuma tehniskajā specifikācijā norādītājam. Piemēram, kaut arī nolikumā prasīts, lai pašvaldības dzīvokļiem tiek piegādāti 3330 BIO atkritumu konteineri, “Ragn-Sells” piedāvājis tikai 3000. Neskatoties uz to, uzņēmums saņēmis maksimālo punktu skaitu šajā vērtējuma kritērijā. Tāpat uzņēmums piedāvājis savāktos BIO atkritumus nodot tādā biogāzes stacijā, kurai nav attiecīgās kategorijas atkritumu pieņemšanas atļaujas.
Fakts, ka uzvarētājs minētos atkritumus plāno pārvadāt ar neatbilstošu – atvērta tipa – transportlīdzekli, protams, relatīvi ir sīkums (likums prasa slēgta tipa furgonu). Ja kāda daļa atkritumu pa ceļam izbirs, nekāda lielā bēda nenotiks, jo gan Jūrmalas sadegusī izgāztuve, gan riepu kalni Rīgā apliecina, ka atbildīgās iestādes atkritumu atrašanos dažādās tai nepiemērotās vietās neuzskata par pārāk lielu problēmu, un kādēļ gan lai tā uzskatītu mazākas pašvaldības?
Mārupē, protams, pārējie pretendenti ir iesnieguši sūdzības Iepirkumu uzraudzības birojam, un novadam ir iespējas vēl kļūdas labot. Taču Mārupes pašvaldības gadījums nebūt nav vienīgais, kurš vērtējams kā neviennozīmīgs, – šajā ziņā centīgi bijuši arī kurzemnieki.
Saldus un Brocēni
Pavisam nesen masu medijos plaši izskanēja jautājums par problēmu ar atkritumu apsaimniekošanu Saldū un Brocēnos. Proti, neievērojot Atkritumu apsaimniekošanas likumu un Satversmes tiesas spriedumu, trīsarpus gadu laikā šīs pašvaldības joprojām nebija izsludinājušas publiskos iepirkumus atkritumu apsaimniekošanas jomā. Turklāt abas minētās pašvaldības publiski atzina, ka ir ieinteresētas turpināt darbu ar esošo pakalpojumu sniedzēju, – diezgan īpatnējas atziņas no pašvaldību amatpersonām valstī, kurā būtu jāvalda likuma varai.
Papildus tam Saldus novada domes izpilddirektors norādījis, ka pašvaldība apsver domu veidot pašvaldības uzņēmumu atkritumu apsaimniekošanai, vienlaikus paužot viedokli, ka pakalpojums tā rezultātā varētu būt dārgāks. Protams, ne vienmēr cenas pieaugums pēc būtības ir vērtējams negatīvi, jo nereti tas rezultējas kvalitātes, efektivitātes un klientu apmierinātības uzlabojumos. Taču Latvijā strādājošo pašvaldību iesaistīšanās uzņēmējdarbības sektoros, kur jau eksistē konkurence, parasti ne ar ko labu nebeidzas („Aqua Riga”, pasažieru pārvadājumi). Šobrīd nav nekādu indikāciju, ka šis gadījums būs citādāks.
Inčukalna gudrons, un kas par to ir atbildīgs?
Ja nesenais ugunsgrēks Jūrmalā pēdējā laikā droši vien ir visvairāk apspriestais un nenoliedzami arī fiziski vislabāk redzamais gadījums, tad savukārt Inčukalna gudrona dīķu attīrīšana būs rekordiste problēmas risinājuma ilglaicības un dažādu strīdu daudzuma ziņā. Interesanti, ka arī šajā gadījumā tie bijuši saistīti ar dažādu tehnisko prasību interpretāciju.
Rezumējot: visi augstāk minētie piemēri ir “nepārtraukti mirgojošas sarkanas izsaukuma zīmes”, kuras nesaprotamu iemeslu dēļ tiek vairāk vai mazāk ignorētas faktiski visos varas līmeņos. Parasti iemesli tam ir divējādi – kādam tas ir izdevīgi vai lēmumu pieņēmēji vienkārši ir nekompetenti. Varbūt abas lietas kopā.
Bet tikmēr Valsts vides dienesta vadītāja, komentējot, vai pēc ugunsgrēka gaiss Jūrmalā ir piesārņots, atzinusi, ka Jūrmalā gaisa kvalitātes monitoringa staciju nav (pārbauda Rīgā), bet “gaisa piesārņojums būtiski Jūrmalā palielinājies nav… inspektori pārbaudīja situāciju uz vietas”. Cerams, ka inspektoriem ir ļoti laba oža.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
