Bāreņu nama bijušās audzēknes stāstītais apliecina: „sabiedriskie mediji” manipulējuši ar sabiedrības viedokli un veidojuši viltus ziņas

- Jā, žurnāliste ar mani tikās. Bet no tā, ko es teicu, vispār nekas neparādījās. Tikai vienu teikumu, kad kaut ko reklamēja vai ko tur. Visu svarīgāko viņi vienkārši nepateica. Es stāstu visu, kā tur bija, bet pēc tam skatos, ka tur ne tuvu tam nav rakstīts.

Pēc dažām dienām Aivja teikto viņi visu palaida, bet manu teikto vispār nepalaida. Palaida tikai vienu teikumu, ka es esot pateicīga [bērnu nama Līkumi bijušajam direktoram Jurim] Boķim par to, ka viņš mani savulaik iespundēja psihenē.

- Vai vari atstāstīt, ko toreiz stāstīji?

- Viņa man uzdeva jautājumus, vai tiešām Līkumos ir tik traki, ka jūs sita. Es teicu – nē, nevienu nesita. Jā, kādreiz pacēla balsi skaļāk, bet nevienu nesita. Tad man prasīja par [Pietiek aprakstīto bijušo Līkumu audzēkni] Aivi [Berģi, ko Latvijas Radio pasniedzis kā pazemotu cietēju] un [citu bijušo Līkumu audzēkni Anatoliju] Marcinkēviču. Es teicu, ka varu komentēt, bet labāk nekomentēšu.

Tad viņa man sāka uzdot par Aivi tos pašus jautājumus. Tad viņa man uzdeva jautājumu – vai tev neliekas, ka Aivim ir taisnība, kā tas ir, ka viens bērns ir par Boķi, bet pārējie visi ir pret. Es saku – iedomājieties, ka jums nebūtu ne mājas, ne darba, nekā. Un kaut kāds [tiesībsargs Juris] Jansons... Berģis tā arī teica, ka viņam dod naudu par visām intervijām žurnālisti un Jansons. Mēs agri vai vēlu uzvarēsim, nebūs tā, ka tāds Berģis pa visu pasauli melo, viņš skolā meloja, viņš reāli par visu melo. Līkumi bija viens no labākajiem bērnu namiem Latvijā. Ja godīgi runā.

Prasīja, kā audzinātājas pret mani izturējās. Vai nebija tā, ka bija mīlulīši un sliktulīši. Es teicu, ka nebija tā, ka bija vienādi, ka katrs audzēknis savādāk komunicēja ar audzinātājām, viens biežāk, otrs vispār nekad. Boķis pacēla balsi, ja mēs tur pīpējām, audzinātājas un auklītes arī to pašu darīja, bet to, ka sitis – nē. Tas ir tīrais bulšits.

Marcinkēvičs un Aivis, viņš zvanīja tieši tajā pašā naktī arī man un prasīja, kādu kompensāciju var dabūt par tavu interviju, ja tu ej pret Boķi. Aivis saka, ja pierādīsies, ka tu esi cietušais, tad būs tev kompensācija. Pēc tam Marcinkēvičs man zvana un saka, ka es sameklēšu advokātus, lai tikai Boķi neietupina. Pēc piecām minūtēm viņš zvana Aivim un prasa kompensāciju. Viņi tur ar Aivi sarunājuši liecības pret Boķi dot. Tagad ar Aivi tā pa riktīgo sadraudzējušies, jo Aivis saprata, ka viņam īsti nav iespējas, nav, kas viņu aizstāv un piekrīt viņa teiktajam. Viņš sastāstījis Marcinkēvičam visu kaut ko ir. Aivis man vienreiz teica, ja tev maksātu naudu žurnālisti, tad tu arī dotu tādas liecības kā es. Es saku, man var miljonu dot, es to nedarītu. Es neietu pret Boķi, jo tie ir meli.

- Vai teicāt žurnālistei, ka Berģis tiesāts par zādzību un dedzināšanu?

- Jā.

- Vai teicāt, ka Berģis uzmācies meitenēm?

- Jā.

- Vai teicāt, ka viņš uzmācās rīcībnespējīgam puisim?

- Jā.

Sākumā viņš bija normāls puisis. It kā nebija viņam nekādas pretenzijas pret Juri Boķi. Kad viņu sāka laist uz pilsētu, kad viņam jau sāka uzticēties, viņš neieradās noteiktajā laikā, kad viņam bija jāierodas. Sāka bēguļot. Boķis lika viņam, tā kā mammas mājās, darīt visādus darbus. Ja tu neesi ieradies, tad tev ir jādara tas un tas un tu vairs nedrīksti nekur iet. Boķis viņam lika paskaidrojumus rakstīt.

Trakākais bija tas, ka viņš sita mazākos. Kad deva karbonādes, tad katram bērnam bija pa vienai karbonādei. Tad es pati nevarēju paēst, jo viņš vienmēr skatījās un lūdzās vismaz pusīti. Trakākais ir ar to puisi, kurš bija garīgi atpalicis. Jaunāks par Aivi. Atbrauca pie viņa vienu dienu uz istabiņu kriminālpolicija, viņu apsūdzēja seksuālā vardarbībā, kad viņš esot izmantojis Rinaldu. Tas ir trakākais.

Aivis Jēkabpilī Sarkano krustu nodedzināja un par to nedabūja nekādu sodu. Viņam bija sods jāsamaksā un viss.

Es atceros, kā viņš ar audzinātājām runāja. Saukāja viņas visādos vārdos, jaunākos sita. Viņš teica – mauka, aizver savu ībli. Ja audzinātāja atnāca un pateica – Aivi, nomierinies, beidz ārdīties, tad viņš teica, es tūlīt pasaukšu bērnu aizsardzības dienestus, tevi izmetīs ārā no darba. Par ko, par to, ka viņš pīpēja uz balkona un viņam aizrādīja? Ka viņš ņēma jaunākajiem nost Ziemassvētkos konfektes un dāvanas? Kad aizgāja kaut ko pateikt, tad uzreiz pa muti draudēja.

Uzmācās arī meitenēm. Vairākām meitenēm. Es ar viņu esmu kāvusies vairākas reizes. Es aizstāvēju vienu mazāko, kad viņš končas ņēma, puisis bija ar garīgu atpalicību. Viņš zināja, ka puisis nevarēs nekādi sevi aizstāvēt, es gāju aizstāvēt, man nācās ar viņu izkauties. Viņš bruka man virsū. Atnāca mana draudzene un sāka aizstāvēt mani. Izcēlās kautiņš.

Viņš dedzināja kūlu svešiem cilvēkiem. Vienā naktī, lai izklaidētos, paņem un nodedzina.

Ja jau Boķis būtu mūs sitis, skolotājas un māsiņas redzēja, ka mums nebija zilumu. Ja Boķis būtu tik slikts, tad jau mēs visi sen būtu atslānīti un par invalīdiem kļuvuši.

Viņš gāja pie auklītes mazā grupā un prasīja mazo bērnu saldumus. Kad pateica, ka nedos, tad viņš pa visu bērnu namu stāstīja, ka auklīte slikta – ka viņš aizgājis parunāt ar viņu, bet viņa izdzinusi no grupas.

Skolā viņš bija nevaldāms. Vienreiz man ar ābolu iemeta. Man pat aizsitās elpa. Arī nekādu sodu nebija. Viņš apzaga bērnu nama noliktavas.

Es agrāk arī biju huligāne. Es pati arī biju psihiatriskajās slimnīcās, jo es pati biju vainīga. Mēs varējām aiziet un visādas rupjības pieaugušiem sarunāt.

- Psihiatriskā slimnīca bija kā sods?

- Nē, ja psihiatrs tā nolēma, tad Boķis sūtīja. Psihiatrs nozīmēja.

To, ka konkrētajam puisim Aivis uzmācās, es neesmu redzējusi, bet to, ka viņam ir interese par citiem pusaudžiem, to es redzēju. Viņš neslēpa, ka viņam patīk gan vīrieši, gan sievietes.

Bija arī seksuāla varmācība pret meitenēm. Atnāca uz istabu parunāt vai kaut kur gaiteņos. Meitene stāv ar meitenēm, runājas. Viņš atnāk un pasauc vienu meiteni, sauc parunāt. Tad sāk gramstīties. Kad viņa saprata, ka viņš kaut ko vairāk grib, tad grūda prom.

- Jūs arī tagad kontaktējaties?

- Jā. Tas, ka es aizstāvu Boķi, viņš zina. Cik es sapratu no viņa teiktā, viņam maksā žurnālisti. Viņam un Marcinkēvičam taisās maksāt tūkstošus.

- Dod naudu?

- Marcinkēvičs tā arī teica, ka, ja Boķi iesēdinās, tad viņam maksās vairākus tūkstošus.

- Kāpēc kādam tāda interese iesēdināt Boķi?

- Es nezinu. Pēc manām domām, viņiem maksās kompensāciju.

- Bet kādēļ tieši Boķi?

- Es nemācēšu īsti pateikt, bet kaut kāds Latvijā projekts, kur miljons eiro izdalīts projektam, lai klapētu ciet bērnu namus. Tādēļ tiek safabricēti fakti. Es domāju, ka Boķis ir tikai iesākums.

Kad bija mūsu iepriekšējā direktore Zenta, par to es gan varētu pastāstīt. Mani audzinātāja zupas šķīvī piecgadīgu slīcināja. Kad pateicu Zentai, viņa mani ielika kaktā, ka es sameloju par audzinātāju. Boķa laikā nekas tāds nebija. Ja es aizgāju pie Boķa un pateicu, ka audzinātāja kaut ko dara, viņš uzreiz lika audzinātājai paskaidrojumu rakstīt.

Boķa laiki bija vieni no zelta laikiem. Boķis mums pirka drēbes, jaunas. Citiem ģimenēs pat nebija tādas drēbes četras reizes gadā. Bija reizes, kad mēs botas plēsām speciāli, lai dabūtu jaunas. Nepatika, saplēšam. Eju pie Boķa, redzi, saplīsa, es teicu, ka vajag Nike vai Adidas pirkt. Gāja, pirka mums jaunas, protams, ne Nike, ne Adidas...

Novērtē šo rakstu: