Bašarins dievnama piesegā Jomas ielā bīda konferenču zāles projektu
PIETIEK17.08.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Apstiprinājies, ka aiz Jūrmalas domes lēmuma nodot izsolei pašvaldībai piederošās koka ēkas ekskluzīvajā Jomas ielas rajonā, tām nosakot tikai 25 000 latu cenu, tiešām stāv miljonāra Aleksandra Bašarina intereses. Noliedzot materiālu ieinteresētību, Bašarins vienlaikus Pietiek neslēpa, ka pēc ēku nojaukšanas uz zemesgabala plānots ne tikai atjaunot pareizticīgo baznīcu, bet arī celt komercobjektu – konferenču centru. Bašarins ir dāsni ziedojis Jūrmalas mēra Gata Trukšņa partijai LPP/LC.
Jūrmalas domes 11. augusta sēdē, kad tika lemts par nekustamā īpašuma Turaidas ielā 11 uz krustojuma ar Jomas ielu nodošanu izsolei, nav izskanējusi informācija par ieceri uz šī zemesgabala celt konferenču zāli. Zemesgabala īpašnieks Latvijas Pareizticīgā baznīca vēlmi atgūt rīcības brīvību pār tai vēsturiski piederējušo zemi pamatoja ar ieceri uz tās atjaunot padomju laikā nojaukto dievnamu. Jūrmalas mērs Gatis Truksnis Pietiek apgalvoja, ka pašvaldība noteiks ierobežojumu šīs zemes izmantošanai, uz tās atļaujot būvēt tikai sabiedriskas celtnes.
Par to, ka šajā un blakusesošajos zemesgabalos tiek plānoti vērienīgi celtniecības darbi, liecina arī citas pazīmes. 21. aprīlī Jūrmalas dome Bašarina biznesa partnerim Vladislavam Bļizņukam (Bliznyuk) jau atļāvusi veco ēku nojaukšanu blakus esošajās adresēs Turaidas ielā 8 un 8a. Turklāt zemesgabalam Turaidas ielā 11 pieguļ vēl viens aptuveni 3000 kvadrātmetru liels Latvijas Pareizticīgajai baznīcai piederošs zemesgabals. Spekulācijām eļļu pielējis fakts, ka Bašarins ir Latvijas Pareizticīgajā baznīcā ieredzēts ziedotājs. Jūlija vidū Metropolīts Aleksandrs apbalvojis Bašarinu ar Latvijas Pareizticīgās Baznīcas apbalvojumu – Svētā svētmocekļa Rīgas arhibīskapa Jāņa III pakāpes ordeni.
Bašarins, kura jebkādu saistību ar šo lietu iepriekš noliedza Truksnis, savu līdzdalību jautājuma skatīšanā pieteica skaļi – viņš ieradās uz Jūrmalas domes sēdi, turklāt savu Mercedes Benz auto atstājot invalīdiem domātā autostāvvietā. Uz Pietiek jautājumu, kādā statusā iesaistījies jautājuma kārtošanā, Bašarins informēja, ka plāno finansēt Latvijas Pareizticīgās baznīcas ieceri par dievnama atjaunošanu uz šī zemesgabala. Miljonārs neslēpa, ka uz aptuveni 5 000 kvadrātmetru lielā zemesgabala plānots uzcelt arī konferenču centru, tomēr jebkādas biznesa intereses noliedza un tos, kuri tādas saskata, nodēvēja par „muļķiem”. „Jūs esat muļķi [duraki], man naudas tāpat pietiek,” teica Bašarins.
Savu ietekmi izsoles noteikumu tapšanā viņš noliedza un apgalvoja, ka nemaz neatceroties, kurā partijā ir un cik tai ziedojis. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja informācija liecina, ka Bašarins iepriekšējos gados Jūrmalas mēra Trukšņa partijai LPP/LC ziedojis kopumā 20 000 latu.
Jūrmalas domes deputāts Māris Dzenītis 11. augustā domes sēdē balsojis pret lēmumu par Turaidas ielas 11 īpašuma nodošanu izsolei, uzskatot, ka tā ir „pašvaldības mantas izsaimniekošana”. Viņš Pietiek norāda, ka izsolei par sviestmaizi nodoto ēku kadastrālā vērtība ir 74 000 latu, bet atlikusī bilances vērtība – 34 000 latu. Tikmēr Jūrmalas mērs Gatis Truksnis apgalvo, ka pašvaldība pat ietaupīs, izsolot šo ēku, jo tai vairs nenāksies maksāt Pareizticīgajai baznīcai nomas maksu (aptuveni 20 000 gadā) par to, ka šis nekustamais īpašums atrodas uz tās zemes. Tā kā Pareizticīgā baznīca jau sen vēlējusies atgūt rīcības brīvību pār šo zemesgabalu, pašvaldībai gadiem ilgi neesot izdevies ar zemes īpašnieku saskaņot ēku rekonstrukcijas projektu, tādēļ tās atrodoties nojaukšanas stadijā. Šie padomju laikā celtie koka izstāžu paviljoni atrodas nojauktā pareizticīgo dievnama vietā un viens no pēdējiem pašvaldības īpašumā esošajiem objektiem Jomas ielas rajonā. Pēc to izsolīšanas Jūrmalas pašvaldības īpašumā paliek vien Dzintaru koncertzāle, Majoru kultūras centrs un viena sabiedriskā tualete, saka Dzenītis.
Pareizticīgajai baznīcai piederoš aptuveni 5 000 kvadrātmetru liela zemesgabala vietā, kur vēsturiski atradies dievnams. Tas padomju laikā nojaukts, un vēl pirms nedēļas, tiekoties ar Jūrmalas mēru, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs paudis apņemšanos, ka pēc izsoles un pašvaldībai līdz šim piederējušo koka būvju nojaukšanas Jomas ielā tiks atjaunots dievnams. Līdz 1962. gadam uz šīs zemes atradusies Vissvētās Dievadzemdētājas Kazaņas Dievmātes ikonas baznīca.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
