Basketbola savienību vada prezidents, kurš, vēl esot valsts prezidents, uzmanību pievērsa ar pārpratumiem, nevis runu saturu

Es zinu, ka pēc šī būs vēl grūtāk runāt ar atbalstītājiem, būs vēl grūtāk dabūt skatītāju tribīnes, kad tās tiks atvērtas, un mums visiem atliek tikai cerēt, ka tas neietekmēs bērnu skaitu treniņos, lai arī šobrīd treniņu nav vispār.

Šis būs liels pārbaudījums visai basketbola sabiedrībai. Vai sapratīsim, kā tik ātri esam nonākuši tur, kur šobrīd esam. Vēl pavisam nesen visas Latvijas jauniešu izlases spēlēja Eiropas čempionātu A divīzijā, bet vīriešu un sieviešu valstsvienības cīnījās par augstām vietām kontinenta čempionātu finālturnīros.

Mēs pārliecinājāmies, ka nevienam šajā pasaulē nekas nav garantēts, pārliecinājāmies, ka ar nepareizu vadības stilu var "sačakarēt" lietas, kuras ir šķietami drošas, piemēram, iekļūt starp 3 labākajām komandām grupā ar 4 komandām. Tas, ka jaunā LBS vadība savu nekompetenci ir nodemonstrējusi tādā tempā, pat man ir pārsteigums, no otras puses, šī ir iespēja ātrāk labot situāciju, kura šobrīd ir kritiska. Tie, kas ir tālāk no basketbola, nav tik labi informēti par haosu izlases vadībā, nezina par līderu apdrošināšanas problēmām, bet visi jau zina par to, ka vēl pirms galvenās šī gada spēles LBS vadība sāka meklēt jaunu izlases galveno treneri.

Lai neviens nemēģina man iestāstīt, ka tas tieši vai netieši, apziņā vai zemapziņā neietekmēja Robertu Štelmaheru. Ja analizēsim spēli pret Bulgāriju, noteikti atradīsim tur gan spēlētāju, gan treneru kļūdas, un tas ir normāli - tā ir katrā spēlē. Bet kā LBS vadība iedomājas darīt kaut ko, kas kļūdu iespēju vēl vairāk var palielināt, radot šo neizprotamo gaisotni ap izlasi. Te arī rezultāts - sīkumu šādā līmeni nav, un, visas šīs lietas summējot, kopā nonākam pie tā, ka, citējot Rolandu Freimani, "atbrauc bulgāru zemnieki un izvazā Latvijas izlasi".

Gavenā problēma gan ir citur - mums jāsaprot, ka nav pamata gaidīt citu rezultātu. Cilvēki, kas ir pie varas Latvijas Basketbola savienībā, kas pieņem lēmumus attiecībā uz izlasi, izdarīja darbu pēc savas saprašanas un spējām. Basketbola savienību vada prezidents, kurš, vēl esot valsts prezidents, savās retajās uzstāšanās reizēs uzmanību pievērsa ar pārpratumiem, nevis savu runu saturu.

Domāju, ka daudzi grib saprast, kā tika izdomāts "slavenais" video klips pirms spēles ar Bulgāriju, kādi bija argumenti, lai kaut ko tādu vispār radītu, lai nostādītu spēlētājus un trenerus tik neērtā situācijā neatkarīgi no spēles rezultāta.

Latvijas basketbola sabiedrība vienā brīdī izdarīja izvēli starp vienu no Latvijas basketbola simboliem, cilvēku ar Eiropas un pasaules mēroga redzējumu, mūsdienīgi domājošo un ar uzvarētājas mentalitāti apveltīto Aneti Jēkabsoni-Žogotu un neveiksmīgu politiķi, eksprezidentu, kurš savā priekšvēlēšanu kampaņā solīja brīnumus, Raimondu Vējoni.

Protams, ka daudzi tūlīt teiks, ka Jaunups nevar pārdzīvot, ka viņa neatbalstītais Vējonis uzvarēja vēlēšanās. Bet diemžēl manas domas nav mainījušās, arī šodien varu teikt to pašu, ko pirms gada - Vējoņa kļūšana par LBS prezidentu ir kļūda, un, lai arī viņš sestdien nebija laukumā, liela daļa vainas zaudējumā jāuzņemas arī viņam un viņa vadības komandai.

Izlase nav un nevar būt kaut kas neatkarīgs no visas pārējās LBS saimniecības. Kad biju VEF Rīga prezidents, vienmēr uzvarēja un zaudēja viss klubs - sākot no treneriem un spēlētājiem un beidzot ar administrāciju un vadību. Nevaru iedomāties, ka komanda vai organizācija var veiksmīgi pastāvēt ar citiem priekšnoteikumiem.

Tieši tas ir bijis VEF stāsta priekšnoteikums, un es pat nerunāju par šīs sezonas uzvarām vai izcīnītajiem čempionu tituliem, bet kluba pastāvēšanu kā tādu, kas šādos laikos, jau ir uzvara.

Lai arī galvas pēc abu izlašu zaudējumiem joprojām ir karstas, ir jāsaprot, ko darīsim tālāk - spēlētāji ir ziedojuši savu veselību, Roberts Štelmahers, iespējams, ir daļēji ziedojis savu trenera karjeru, jo tagad viņš vienmēr būs TAS treneris, kurš netika uz čempionātu.

Vai nosauksim lietas īstajos vārdos? Tas, kas februārī notika Arēnā Rīga, Latvijas basketbolam ir katastrofa, un tas nav ne dramatizējums, ne pārspīlējums. Ja uzskatām, ka viss ir kārtībā, tad neko mainīt nevajag, bet, ja gribam spēlēt finālturnīros, tad jārīkojas nekavējoties. Ir ļoti viegli kaut ko sagraut, bet uzbūvēt to atpakaļ prasīs gadus.

Nākamais Eiropas čempionāts, kurā varam spēlēt, ir 2025. gadā, kad lielākajai daļai šībrīža līderu būs krietni pāri 30, bet ceru, ka būs lietas, kas nemainīsies - Jānis Blūms būs lieliskā formā, lai piedalītos savā 8. finālturnīrā. Kā ģenerālmenedžeris, piemēram.

Novērtē šo rakstu: