Iesaki rakstu: 
Man sen nav bijis tik fiziski slikti kā otrdien, DELFI tiešraidē vērojot cilvēkus Rātslaukumā. Tāda griezīga nenovēršamības, nelabojamības un bezcerības sajūta kaut kur pakrūtē. Apmēram tā.
Tos, kas tur bija sapulcējušies, var saukt, kā vien ienāk prātā. Gan par pūli ar "nozombētām PSRS sejām", kas par nelielu samaksu "ar putām uz lūpām" gatavs vai krist par savu elku. Gan par pilsoniski aktīvāko sabiedrības daļu, kura atšķirībā no citus uz boikotiem aicinošām Latvijas Bankas maizē uztūkušu advokātu madāmām ir gatava aizstāvēt savējos ne tikai tviterī vien. Gan vēl visādi.
Taču viens nav apšaubāms: lai kā nu dēvētu šo pulcēšanos un tās dalībniekus, lai kādu birku tai un tiem piekārtu, visi sapulcējušies bija cilvēki - nevis kaut kādas nez no kurienes nupat ievestas dzīvības formas, bet cilvēki, kuri, vai nu tas viņu pretiniekiem patīk vai ne, tepat vien dzīvo, acīmredzot arī dzīvos līdz savai pēdējai stundiņai un, kas trakākais, paliks apmēram tādi, kādi nu ir.
Atzīšos - lai ko es kuro brīdi būtu rakstījis par saviem līdzcilvēkiem, līdz pat vakardienas "pilsoniskajiem pasākumiem" kaut kur manī saistībā ar šiem cilvēkiem mita neliela... nu, teiksim - cerībiņa. Ilūzijiņa. Tāda maziņa, bet tomēr.
Šī cerībiņa-ilūzijiņa bija saistīta ar to, ka šie un visi pārējie Latvijas cilvēki ir nupat piedzīvojuši grūti iedomājamu, vienkārši briesmīgu nelaimi, kura gan nav skārusi viņu personisko ādu, toties uzskatāmi parādījusi, ka nāve var atnākt jebkurā brīdī un nevienu nešķiro ne pēc vecuma un dzimuma, ne valodas, tautības un materiālā statusa.
Un - turpinot manas cerībiņas izklāstu -, ja reiz tā, tad varēja taču gadīties, ka notikusī nelaime ir bijusi pietiekami pārliecinoša un no ikdienas rutīnas izsitoša, lai šie cilvēki apjēgtu, ka šo savu dzīvi, kura, izrādās, jebkurā brīdī visnegaidītākajā veidā var izbeigties, būtu jēdzīgāk dzīvot bez visādām nāves priekšā sīkām savstarpējām jezgām, pusizdomātiem aizvainojumiem un vēl viskautkā tāda.
Vēl vairāk - varat, protams, smieties, bet manas mazās cerībiņas-ilūzijiņas turpinājums bija: varēja taču gadīties, ka no visiem tiem Latvijas cilvēkiem, kas uzdodas par esošiem un potenciāliem valstsvīriem, atrastos viens vienīgs, kurš atrastu un pateiktu tos pareizos vārdus, kas ļautu uz mirušo kauliem uzbūvēta kārtējā gobzemveidīgo biznesa vietā uz bojāgājušo piemiņas pamata radīt kaut ko, kas ar laiku radītu fundamentu kaut cik vienotai - nu, vismaz dažās svarīgās lietās - Latvijas nācijai.
Neatradās neviens - ne aktīvais prezidents vai paldiesvaldis, ne čērčilizētais mērs vai nākamā eirokomisāre, ne Latvijas attīstītājs vai jokainā mūsu vienoto māju solītāja, ne vēl kāds cits. Neviens vienīgs. Ne tikai neatradās - pat nepamēģināja. Visiem viņiem neatliekami bija savas svarīgākas lietas darāmas.
Manuprāt, ne tas briesmīgi, ka viens divpadsmit dienas pēc katastrofas priecīgi paceļ gaisā divus pirkstus uzvaras žestā, bet tas, ka gan viņam, gan viņiem visiem un ikvienam jau ir sava jaunā dienaskārtība, kuras pirmie punkti visi kā viens sākas ar vārdiem - es, manis, man, mani, ar mani un, protams, pret mani.
Varbūt mana cerībiņa-ilūzijiņa tiešām bija naiva un stulba no sākta gala līdz pat savai nāvītei vakar DELFI tiešraides laikā. Bet varbūt - tāda iespēja bija, taču atkal nekā. Bezcerīgi.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
