Bijušā Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāja vietnieka Jura Ruško paskaidrojumi KNAB izmeklētājam Kasparam Abramčikam

„Es, Juris Ruško, pašlaik esmu bezdarbnieks, esmu darba meklējumos. 2007. gadā strādāju Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieka amatā, laikā, kad ___________________ bija Valsts prezidente.

Attiecībā par kā lai saka negadījumu ar __________________ dāvināto pulksteni „Rado” varu pateikt tā, ka pēdējā gadā, kad strādājām Valsts prezidenta kancelejā, gāja tik grūti kā nekad. Principā visa komanda, beidzoties __________________ prezidentūrai, atstāja darbu Valsts prezidenta kancelejā, tai skaitā arī es.

Es gatavoju dokumentāciju attiecībā par visām dāvanām, kas bija uzskaitē Valsts prezidenta kancelejā, kuras _________________ gribēja atpirkt. Atceros, ka dāvinātais „Rado” pulkstenis tika novērtēts uz 600 Ls (seši simti latu). Es sagatavoju aktus un gāju pie __________________. Atnākot ar aktiem, __________________ man pateica, ka nemaksās 600 Ls par „Rado” keramikas pulksteni. Es lūdzu pulksteni atdot, bet _______________ teica, ka nemaksās un neatdos atpakaļ pulksteni un viss. Tad es teicu, ka ņemšu ārā no izpērkamo saraksta un viss, bet __________________ teica, ka neatdos un viss. Tā mana saruna ar ___________________ beidzās.

Atceros, ka ar ________________ runāja arī ______________, bet pēc sarunas ar _____________ arī man teica, ka __________________ „Rado” pulksteni neatdos. _____________ man jautāja, kādi ir varianti, es atbildēju, ka vienīgais variants ir, ka pulkstenis ir jānoraksta.

Savukārt bija arī vēl otrs pulkstenis, kurš pazuda Valsts prezidentes Jūrmalas rezidencē, turklāt apsargātā telpā, un tad vēl it kā pazuda arī briljanta gredzens. Cik atceros, bija iesaistīta policija, bet policija kaut ko darīja, bet tā arī neko neatrada. Bija vēl arī glezniņa, par kuru ________________ negribēja maksāt, arī bija ziepes, ka saraksts bija publicēts presē, ka ______________ esot jau samaksājusi par gleznu, un tos rakstus pēc tam ņēmām ārā.

Atceros, ka _____________ novērtēšanas aktu neparakstīja, jo juta, ka būs problēmas, jo viņa gribēja turpināt strādāt Valsts prezidenta kancelejā. Tad es sagatavoju aktu par „Rado” pulksteņa norakstīšanu, norādot, ka pulkstenis nav lietojams un saskrāpēts, bet tā nebija taisnība, jo „Rado” pulkstenis bija no keramikas un saskrāpēt to ir ļoti grūti. Pulkstenis nebija saskrāpēts, jo tas bija no keramikas, kas praktiski ir mūžīgs, bet mēs rakstījām, ka ir sabojāts un nelietojams. Pēc kā ____________ parakstīja aktus un atdeva tos grāmatvedībā, un grāmatvede pulksteni norakstīja.

Es ____________ pateicu, ka pulkstenis ir norakstīts, un teicu, lai nekādā gadījumā Latvijā pulksteni nevelk uz rokas, piekodināju, ka ārzemēs pulksteni varot vilkt. Atceros, ka ___________________ par to skaļi smējās. Tā kā mēs gājām visi prom, man nekas cits neatlika.

Pēc neilga laika ______________ tika nofotografēta ar norakstīto „Rado” pulksteni un fotogrāfija tika nopublicēta. Tad mēs visi sanāca pie manis mājās un visi spriedām, ko darīt, tur bijām - _______________ (jau mirusi), ________________ (Valsts [prezidenta] kancelejas preses sekretāre) un _______________. Visi kopā nosecinājām, ka vienīgais variants ir nopirkt ___________ tādu pašu „Rado” pulksteni, kāds bija norakstīts.

Tā kā zinājām jau no preses, ka KNAB ir uzsākta pārbaude un es zināju izmeklēšanas procedūru, zināju, ka ir laiks viena nedēļa. Līdz ____________________ būs jāiet uz KNAB.

Ar __________ nolēmu nopirkt pulksteni, bet _________________ naudu nedeva, man nekas cits neatlika, ka pulksteni pirkt no savas naudas, tad es aizbraucu pie sava dēla ______________ un iedevu naudu tūkstoti eiro, un mans dēls _______________ pasūtīja tieši tādu pašu „Rado” pulksteni interneta veikalā www.luxus-uhrenhandel.de, izmantojot ātro piegādi. Dēlam es lūdzu nopirkt pulksteni, jo pats nevarēju pirkt, jo strādāju Valsts prezidenta kancelejā.

Pulkstenis tika piegādāts pēc dažām dienām. Tad pie _______________ atkal visa komanda bijām klāt, kas bija iepriekš pie manis mājās, es parādīju, ka pulkstenis ir tīrs, ka nav ienācis uz mana vārda un pulksteni iedevu _____________________. Un palūdzu, lai atdod man veco pulksteni, pateicu, lai pieregulē jaunam pulkstenim siksnu.

________________ piekrita, visu klātbūtnē _________ teica, ka lai _________________ pulksteni atdod man gaitenī, lai to neviens neredz. Visi klātesošie piekrita. Vienojāmies, tad izgājām gaitenī un _______________ man atdeva norakstīto un iznīcināto „Rado” pulksteni bez liecinieku klātbūtnes.

Man bija nojauta, ka, iespējams, mani lejā jau kāds gaida un, nevienam nezinot, pulksteni ieliku ____________ somiņā, viņa arī to nezināja. Kad izgājām ārā, braucām mašīnā, es _____ teicu, lai atdod man pulksteni, viņa bija izbrīnīta un teica, ka viņai neesot nekāds pulkstenis, un kad atverot somiņu to ieraudzīja, bija ļoti dusmīga uz mani un pulksteni man atdeva.

Norakstīto „Rado” pulksteni, ko ________________ man atdeva atpakaļ, es Daugavā pie Kristapa iemetu ūdenī, cik straume ir aiznesusi tagad, to es nezinu. Līdz ar ko __________________, atstājot prezidentes amatu, bija piesavinājusies dāvināto „Rado” pulksteni par 600 latiem un gleznu.

Atceros, ka es lūdzu _______________, lai netaisa šmuci, jo nākamais prezidents to redzēs, bet mani neviens neklausījās.

Tajā laikā Valsts prezidenta kancelejā revīziju veica arī Valsts kontrole.

Tad KNAB izmeklētājs Dreimanis atnāca pie _______________ uz mājām paskaidrojuma pieņemšanai, kurš bija pārsteigts, ka ________________ uzrādīja tādu pašu „Rado” pulksteni, kāds bija norakstīts, bet ar citu numuru. Jā, vainīgs, ka samelojos, bet nu. Mans dēls ___________ ne pie kā nav vainīgs, viņš nopirka tikai „Rado” pulksteni, jo es palūdzu.”

Novērtē šo rakstu: