Čekas maisi nemelo

Trūkst vienotas izpētes sistēmas

DDD: Kāpēc Latvijā atšķirībā no mūsu kaimiņvalstīm tikai tagad – 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – ir nolemts atvērt čekas maisus? Kāpēc joprojām ir tāda pretestība šīs kartotēkas publiskošanai?

Linards Muciņš: Vispirms vēlos pateikt, ka manā izpratnē čekas maisu kartotēka ir svarīga cīņā pret Latvijas ienaidniekiem – tā ir lieliska iespēja paskatīties, kas ir kas. Tieši tā to kartotēku uztvēru. Jau 1988. gadā bija pavēle no Maskavas izvest čekas arhīvus uz Krieviju. Daļu krimināllietu materiālus dabūjām atpakaļ, bet operatīvie dokumenti, aģentu lietas, personu lietas aizgāja, pie mums palika kartotēka – atslēga.

Runājot par čekas maisu atvēršanu, svarīgi, ka 98 procenti no čekas materiāliem jau tagad ir pieejami ikvienam. Pirmā problēma – mums nav valsts institūcijas, kas šos materiālus pētītu, kas ar to nodarbotos. Bet mums valstī nav arī Ekonomikas institūta, kas spētu sniegt objektīvu informāciju par ekonomikas jautājumiem.

Es negribu, ka man katru trešo dienu televīzijā jāskatās, ko man stāsta, piemēram, Swedbank ekonomists. Man gribas dzirdēt neatkarīga valsts Ekonomikas institūta, neitrāla un objektīva eksperta vērtējumu. Es taču saprotu, ka privātas bankas eksperts par savu viedokli saņem naudu, tādēļ dziedās tādu dziesmu, kāda ir izdevīga visām privātajām bankām. Visticamāk, viņš dziedās absolūti liberālas politikas dziesmu, jo bankas ir principā ieinteresētas atbrīvoties no jebkādiem ierobežojumiem vai nacionālas valsts uzliktiem šķēršļiem, kur tas noved – pie naudas mazgāšanas, amatpersonu kukuļošanas, banku bankrotiem.

Arī čekas arhīvu izpētei ir nepieciešama valsts institūcija. Tāda ir Lietuvā (tur strādā 100 cilvēki), tāda ir Igaunijā, Vācijā, Čehijā, Polijā.

DDD: Ja nemaldos, Lietuvā un Igaunijā nav tādu arhīvu, kādi ir Latvijā, tomēr viņiem ir valstiskas institūcijas, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Kādēļ Latvijā, kur ir izdevies pārņemt daļu čekas arhīvu, šādas iestādes nav?

L.M.: Acīmredzot nav bijusi vēlēšanās. Žurnālistiem vajadzētu noskaidrot šo jautājumu “kādēļ?”. Bija Latvijas Vēsturnieku komisija, kas darbojās Valsts prezidenta uzraudzībā, bet šādai komisijai ir plašs darba lauks. Tagad ir nodibināta VDK zinātniskās izpētes komisija, bet tā ir zinātniska sistēma. Polijā, piemēram, ir izveidots Polijas Nacionālās atmiņas institūts, kur ir ne tikai zinātniskā izpētes daļa, bet arī propagandas daļa, kas nodarbojas ar dažādu izstāžu veidošanu, sabiedrības informēšanu. Propagandas daļas pārziņā ir publikāciju sagatavošana, grāmatu izdošana un konferenču rīkošana. Komisijai piekomandēti arī prokurori, kuru uzdevums ir izvērtēt, vai arhīvos nav atrodami materiāli, kas būtu par pamatu kādas lietas ierosināšanai. Polijā un citur tās ir atsevišķas valsts iestādes.

DDD: Kāpēc Latvijā tādas nav?

L.M.: Bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kas darbojās Tieslietu ministrijas uzraudzībā. Centra uzdevums bija – veikt dokumentu izpēti. Ja kādam bija kādi čekas dokumenti, tos varēja nodot šim centram, taču Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs neveidoja milzīgu arhīvu, jo krimināllietas, izpētes lietas tika nodotas Valsts arhīvam, kur ikviens var piekļūt viņu interesējošajiem dokumentiem.

SAB “noraka” TSDC

DDD: Jūs tomēr neesat cilvēks no malas – esat bijis politikā kopš neatkarības atjaunošanas. Kādēļ, jūsuprāt, pret čekas arhīvu izpēti ir bijusi tik noraidoša attieksme, kādēļ nav bijis valstisks atbalsts?

Linards Muciņš: Pirmkārt, ir nepieciešama nauda. Otrkārt – politisks atbalsts, ministri, kas šo lietu bīdītu. Bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kas sadarbojās ar Satversmes aizsardzības biroju (SAB), Ģenerālprokuratūru. Čekas maisi atradās centrā, taču viņiem izdevās noskaidrot arī citus aģentus, kas kartotēkā, kuru mēs pārņēmām, nebija atrodami.

Droši vien daļa vainas ir jāuzņemas arī man, jo es atbalstīju Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Zālītes ideju pievienot centru SAB, cerot uz lielāku finansiālu atbalstu un iespējām paplašināt darbību. Tika veikti likuma grozījumi, ar kuriem centrs tika nodots SAB pakļautībā. Arhīvs arī tika pārvietots uz SAB telpām, jo likās, ka tur tas būs drošībā.

Diemžēl Latvijā ir slikta sistēma, ka specdienesti nav stingrā izpildvaras un parlamentārajā kontrolē, dienesti paši nosaka sev uzdevumus un paši arī izvērtē sasniegtos rezultātus. Tādēļ vēlāk SAB, iespējams, negribēdams dot finansējumu, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieku skaitu pamazām samazināja. Tagad tur darbojas tikai viens cilvēks, kas uz vēlēšanām pārbauda deputātu kandidātus un sniedz atzinumu. Protams, SAB negrib izpaust viņu rīcībā esošo informāciju, aizbildinoties ar visādām muļķībām par datu aizsardzību utt. Datu aizsardzības regulā gan skaidri un gaiši teikts, ka datus var izpaust, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Daudzi no kartotēkā esošajiem aģentiem ir jau miruši.

DDD: Tātad, jūsuprāt, lai gan darbojas speciāla komisija, joprojām nav izveidota sistēma, kā strādāt ar Latvijas rīcībā esošajiem čekas arhīviem?

L.M.: Manuprāt, ir nepieciešama speciāla institūcija – nopietna valsts institūcija, kas darbotos tikai ar šo vēsturisko dokumentu kopumu. Arī VDK zinātniskās izpētes komisija ir nepietiekama, jo tā nosedz tikai nelielu daļu – zinātnisko daļu izpētes procesā.

Ja Lietuvā iestādē, kas pēta čekas dokumentus, darbojas 100 cilvēku, tad tam tomēr ir kāds vērā ņemams iemesls. Es nesaku, ka arī mums obligāti nepieciešama skaitliski tik liela institūcija, bet institūtam ar vismaz 20 cilvēkiem būtu jābūt. Lai veidotu uzticamu kartotēku, ir nepieciešams nopietns, sistemātisks un sistēmisks darbs. Katram ierakstam ir jābūt pārbaudītam vairākos avotos, lai nebūtu kļūdu. Visai informācijai, piemēram, par čekas virsniekiem, būtu jābūt apkopotai vienā vietā.

Man, piemēram, ir čekas tālruņa grāmata. Mani neinteresē tālruņa numuri, bet vārdi, kas tajā atrodami, jo tie arī bija slepeni. Kam es šādu grāmatu varētu atdot? Komisijai? Šodien komisija ir – rīt vairs nav. Esmu nodevis šo grāmatu Okupācijas muzejam, jo zinu, ka tur tā būs drošībā. Tieši tādēļ ir nepieciešama speciāla iestāde, kas nodarbotos un glabātu šādus dokumentus.

Maisos slēpjas čekas aģenti

DDD: Šķiet ikreiz, kad tiek pieminēti čekas maisi, kad izskan aicinājums beidzot tos atvērt un darīt zināmu to saturu visai sabiedrībai, dažādu līmeņu valsts amatpersonas un “inteliģences zieds” aizrautīgi iestājas pret maisu atvēršanu, jo to saturam, lūk, nevarot uzticēties.

Linards Muciņš: Nav nekāda pamata čekas maisu saturam neuzticēties. Turklāt pat bez kartotēkas ir iespējams noskaidrot aģentu vārdus – tieši tādu ceļu iet vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš pēta nacionālo partizānu vēsturi.

DDD: Intervijā Ukrainas žurnālistam jūs atklājāt, ka bijušais Latvijas premjers Ivars Godmanis bija čekas aģents. Kā viņš varēja kļūt par Latvijas premjeru?

L.M.: Ja gribam noskaidrot patiesību, ir jābeidz skatīties uz astoņdesmito gadu beigām, deviņdesmito gadu sākumu ar mūsdienu cilvēka acīm. Juridisks fakts ir tas, ka cilvēks ir fiksēts ar noteiktu darbinieka statusu KGB dokumentos – vai tā ir kartotēka, vai tas ir žurnāls (iekļaujot aģentu kartotēkā vai noņemot no aģentūras uzskaites, reģistrējot arhīva uzskaitē), vai arī uzraudzības lietās, kur nav tieši pateikts, ka persona ir aģents. Kartotēkā ir skaidri ierakstīts, ka cilvēks ir aģents un nevis informators.

DDD: Kāda ir atšķirība starp aģentu un informatoru?

L.M.: Aģents pilda pavēles. Informators ir gan aģents, gan iestādes vadītājs un partijas sekretārs, gan tā saucamā čekas uzticības persona, kuram dokumentos raksta vārda, uzvārda un tēvavārda pirmos burtus. Uzticības personas nav nekādā uzskaitē. Katram čekas virsniekam bija savi informatori. Par informatoru varēja kļūt, piemēram, kādas iestādes vadītājs, partijas sekretārs vai kādas nozares speciālists. Ir viedoklis, ka vēsturnieks Zunda ir bijis informators – par to netieši liecina dažādos dokumentos atrodamā informācija.

Šie informatori netika uzskaitīti īpašā kartotēkā. Bet kartotēkā atrodamie cilvēki viennozīmīgi bija aģenti. Tas ir juridisks fakts, jo viņam ir VDK kartīte.

DDD: Tātad spriest par to, vai Godmanis ir vai nav sadarbojies, nav nozīmes – tas ir dokumentāli pierādāms?

L.M.: Par to tiešām nav jāspriež, jo VDK dokumentos viņš ir uzrādīts kā aģents!

Vēlreiz atkārtošu – aģents pildīja pavēles. Piemēram, aģentam varēja likt potes vietā cilvēkam injicēt indi. Protams, bija dažādi aģenti dažādām pavēlēm, jo virsnieks bija atbildīgs par to, cik ļoti viņš varēja piežmiegt aģentu izpildīt to vai citu uzdevumu. Svarīgi bija čekas virsnieku rīcībā esošie kompromitējošie materiāli (liecības par izdarītu kriminālnoziegumu, foto ar seksu) vai apstākļi, kas cilvēkam draudētu (iesaukšana armijā uz 5 gadiem zemūdenē, atlaišana no darba, cietums), ja viņš negribētu vai nevarētu izpildīt čekas pavēli.

Kartotēkā, par kuru mēs runājam, atrodami čekas aģenti, nevis informatori. Patiesībā jau ikvienam padomju pilsonim (smejas) bija pienākums stučīt. Bija uzticības personas, kas informē. Treškārt, bija virsnieki zem jumta, kuri saņēma algu pamatdarbā un piemaksu par darbu čekas labā. Šādi cilvēki, vairāki simti čekas virsnieku, strādāja, piemēram, “Intūristā”, kultkomā, Ārlietu ministrijā un citās svarīgās vietās.

DDD: Ja Godmanis bija VDK darbinieks, kā viņš varēja nonākt politikā, tikt ievēlēts un pat vadīt neatkarīgo Latvijas valsti?

L.M.: Viņš bija iesūtīts ar uzdevumu – tādēļ viņš arī bija politikā! Kur tad viņš radās? Godmanis aizstāvēja kandidāta grādu Austrijā. Starp citu, man zināms kāds zinātnieks, kuram arī bija iespēja braukt stažēties uz Austriju, bet viņam pirms tam bija jāparaksta papīrs par sadarbošanos ar čeku. Viņš atteicās un uz Austriju tā arī neaizbrauca, jo ikvienam, kurš brauca uz pastāvīgāku laiku ārpus PSRS, bija jāparakstās par sadarbošanos.

Kas vainīgs, tas bailīgs…

Linards Muciņš: Ja apjautāsiet zinātniekus, inteliģences pārstāvjus un citus, kuri tika izlaisti strādāt vai mācīties ārzemēs, viņiem būs jāatzīst, ka parakstīja ne tikai anketu, pieteikuma formu, bet arī piekrišanu sadarboties. Kuri rīko lielāko bļaušanu pret čekas maisu atvēršanu? Vai ne Zinātņu akadēmija ar Spārīti priekšgalā?…

DDD: …inteliģences pārstāvji, mākslinieki.

L.M.: Tie visi, kas šodien publicējas ar viedokli pret čekas maisu atvēršanu, lielāko tiesu ir čekas aģenti. Skaidrs, ka viņi cenšas radīt iespaidu, ka tur viss ir nepareizi, ka tie ir meli, ka tas sanaidos tautu utt. Tie visi ir čekas aģenti. Iespējams, ka viņiem ir pateikts, ka viņu vārdi ir izņemti, ka kāds ir paglābts. Bet tie ir tikai kādi 30 cilvēki – vai tādēļ teiksim, ka visi pārējie (gandrīz 4,5 tūkstoši) ir nepareizi? Ja cilvēks nomira 4. maijā, tad viņa vārda tajā kartotēkā nav. Protams, mēs nevaram teikt, ka kartotēka ir pilnīga, jo bija arī armijas čeka, jūras kara flotes čeka…

Centieni radīt šaubas par ticamību kartotēkai

DDD: Tātad nav nekāda pamata runām, ka tā saucamajos čekas maisos atrodamie dokumenti ir safabricēti, ka tur atrodamie vārdi būtu nejauši tur nonākuši?

Linards Muciņš: Tas fakts, kas rakstīts kartotēkā, nav apstrīdams. Piemēram, Godmanis tiesājās, ka viņš apzināti neesot sadarbojies ar VDK. Es neesmu lasījis spriedumu, jo viņa lieta ir pazudusi. Šeit ir jāpiemin Egils Levits, kurš rakstīja likumu. Tas ir viņa Rietumu tiesību iespaidā ierosināts formulējums – apzināts sadarbības fakts. Lai katrs pats spriež par šādu formulējumu – vai tas ir jaušs vai nejaušs…

Protams, tiesnesim, kurš skata šādas lietas, nav vienkārši, jo sistēma bija sarežģīta. Manuprāt, būtu pat vajadzīgs tribunāls, kurš šādas lietas skatītu, jo ir nepieciešama dziļa izpratne. Ne visiem tiesnešiem ir dziļa interese un vēlēšanās iedziļināties ne tikai konkrētajā lietā, bet sistēmas būtībā. Situāciju apgrūtināja arī tas, ka tās ir krimināllietas, bet kriminālprocesā pierādījumu slieksnis ir daudz augstāks nekā civillietās, piemēram, par goda un cieņas aizskārumu.

Ja jūs man jautājat, cik daudz var ticēt kartotēkai, tad mana atbilde ir skaidra – tai var pilnībā uzticēties! Protams, ir vēl citi vārdi, kuru tajā kartotēkā nav, bet tie, kas tur ir, nav falši.

DDD: Linards Muciņš pa lielo burzmu nevienu vārdu klāt nepielika?

L.M.: Tādas muļķības arī ir dzirdētas. Viena no versijām pat bija, ka kartiņas esot izbirušas uz trepēm un ikvienam tur klātesošajam bijusi iespēja kaut ko pielikt vai izņemt. Fotogrāfijās ir redzami šie čekas maisi, kas aizzīmogoti ar lakas zīmogiem. Kopumā bija divi čemodāniņi un divi maisi, no kuriem nekas nevarēja izbirt. Arī klāt kaut ko pielikt nebija iespējams.

Labi, ka bija maisi, jo pēdējās dienās, pirms mēs pārņēmām šo kartotēku, daži čekisti skrēja un vēlējās noņemt no uzskaites savus aģentus, bet to nebija iespējams izdarīt, jo visas kartītes bija jau sabērtas maisos. Kaut ko konkrētu atrast bija gandrīz neiespējami, jo kārtība, protams, bija izjaukta. Pat, ja kartītes būtu saliktas kastītē, ar kartītes izņemšanu no kartotēkas nebūtu līdzēts, jo katra kartīte, ieliekot vai izņemot no kartotēkas, tiek reģistrēta speciālā žurnālā. Žurnālā gan nav rakstīts vārds, tur ir tikai kartiņas numurs, iesauka (piemēram, aģents Knābis), kurš virsnieks un kura nodaļa ir savervējusi, kurš apstiprinājis, kādas kategorijas aģents viņš ir, un ielikšanas datums. Uzvārds ir redzams tikai kartiņā. Tad, kad aģents nomirst, beidz darboties vai aizbrauc uz citu reģionu, tas tiek ierakstīts žurnālā. Kartotēka, protams, ir vissvarīgākā, jo tajā parādās konkrēts vārds un uzvārds, bet žurnāls neļāva veikt nekādas mahinācijas. Uz kartiņas ir vervētāja un priekšnieka paraksts. Katrai kartiņai ir numurs, kas sakrīt ar aģenta lietas numuru. Žurnālā viss tiek ierakstīts hronoloģiski – tur nav iespējams kaut ko ar atpakaļejošu datumu sagrozīt.

DDD: Saprotu, ka neviens, kurš atrodas kartotēkā, tur nenokļuva bez viņa paša ziņas. Kādēļ tad šodien dzirdam runas, ka tur kāds nokļuvis nejauši, viņam pašam nezinot?

L.M.: Ko citu šie cilvēki, kas bija čekas aģenti, lai saka? Protams, viņi var tāpat kā dzejnieks Rokpelnis atzīties un atklāti pateikt – jā, mani savervēja, man vienreiz mēnesī bija jāiet uz kaut kādu dzīvokli tikties. Tā būtu vispareizākā rīcība, jo tieši tā tas arī notika, tā būtu patiesība. Viss pārējais ir mēģinājumi attaisnoties un izlikties par nevainīgiem. Cilvēkiem negribas atcerēties nepatīkamas lietas, ka viņi ir sadarbojušies.

…par “kristāltīrajiem” ārzemju latviešiem

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, Vaira Vīķe-Freiberga tik ļoti aktīvi iestājas pret kartotēkas atvēršanu. Viņas taču nav šajā kartotēkā?!

Linards Muciņš: Kā jūs zināt, ka nav? Pirmkārt, ja viņas nav šajā kartotēkā, varbūt viņa ir tajā, kas atrodas Maskavā. Otrkārt, ārzemniekiem nevajadzēja parakstīties. Ja čekists, ar kuru ārzemnieks kontaktējās, uzskatīja, ka kontakts ir pietiekami dziļš, tad VDK šo ārzemnieku uzskatīja par savu aģentu. Ārzemnieki, kas ļoti regulāri brauca uz Latviju, – viņiem varbūt likās, ka paši neko neziņo, bet tikai parunājas. Tiešu pierādījumu nav.

Ja runājam vispārīgi, tad ir tieši pierādījumi par sadarbību, kas parādās, piemēram, naudas atskaitēs. Bija maksas aģenti, kas uzturēja dzīvokļus, kuros notika tikšanās. Viņiem maksāja katru mēnesi apmēram 100 rubļus klāt pie pensijas. Tie bija pensionēti čekas vai armijas virsnieki, kuriem varēja uzticēties. Katrai izmaksātajai naudas summai pretim ir paraksts par saņemšanu. Aģentiem naudu nemaksāja, jo viņus centās savervēt uz kompromitējoša materiāla pamata, taču vienu vai divas reizes gadā viņi saņēma stimulējošas dāvanas, par kurām bija jāparakstās. Tas, protams, bija atkarīgs no čekista psiholoģijas, no viņa spējas motivēt savu savervēto aģentu. Bieži vien gan čekisti, gan savervētie aģenti kopā “šmorēja” un par čekas naudu apmaksāja rēķinu, kas bija jāpieliek klāt pie atskaites. Par šo sistēmu stāsta pārbēgušais čekists Boriss Karpičkovs.

Ārzemju aģentu vārdus mēs diemžēl nedabūjām, jo viņus uzraudzīja 1. daļa, un šo informāciju no Rīgas aizvāca pirmo. Mums gan ir pieejama 1. daļas aģentūra, bet tajā atrodama informācija par aģentiem Latvijā. Izlūkošana ir veicama vai nu, aģentam aizbraucot uz konkrēto valsti, vai arī “no savas teritorijas”, tas ir, mājās. Tieši tāpēc viesnīcas bija zem čekas kontroles, jo tur notika galvenā darbošanās un grēkā krišana. Atbraucot no mītnes zemes uz Latviju bez sievas vai vīra, notika viss kaut kas, un tas tika arī nofotografēts no augšas un no apkašas. Kompromitējošais materiāls bija kabatā – un savervēt bija daudz vieglāk.

Protams, pirms savervēšanas tika vērtēts katrs konkrētais cilvēks. Čekā strādāja gudri, psiholoģijā zinoši un apmācīti cilvēki. Ārzemniekam varbūt nešķita, ka viņš ir aģents, bet tā virsnieka acīs, ar kuru notika sarunas, kontakts, šis ārzemnieks tāds bija un kā aģents tika arī iereģistrēts. Viņš pat varēja nezināt, ka runā ar čekas virsnieku, bet viss, ko stāstīja, tika izmantots. Čeku interesēja viss, nevajadzēja noteikti stāstīt valsts noslēpumus. Viņi meklēja zinātniekus, speciālistus, kas varētu noderēt vēlākai vervēšanai, kuri bija pietuvināti drošības vai aizsardzības nozarei.

Galvenais nebija zināt, ar ko tu runā, – galvenais, ka runā. Ārzemnieki runāja ar kādu vietējo savas nozares pārstāvi, kurš, tāpat kā Godmanis, kaut kad bija braucis uz ārzemēm stažēties, pirms tam parakstot piekrišanu par sadarbību. Vairākus gadus varbūt šis zinātnieks tika likts mierā, bet tad to pamodināja, jo bija pienācis laiks parunāt ar iebraukušo zinātnieku no ārzemēm. No operatīvām lietām čekas arhīvā redzams, ka pirms atmodas sākuma ar ārzemniekiem vispār netikās ar čeku nesaistīti cilvēki. Ja tikšanās notika ar septiņiem Latvijas zinātnes vai kultūras pārstāvjiem, tad viens vai divi bija īsti čekas virsnieki; viens vai divi – čekas virsnieki, kas strādāja “zem jumta”; divi trīs – čekas aģenti; divas trīs – uzticības personas. Un lietā var redzēt, ka VISI tikšanās dalībnieki ir rakstījuši ziņojumus vai nodevuši informāciju, citam par citu nezinot. Tā reizē bija arī viņu uzticības un kvalitātes kontrole.

Ir jāatklāj čekas darbības sistēma

DDD: Jūs iepriekš teicāt, ka principā jau tagad ir pieejama liela daļa informācijas, kas ir čekas maisos, tad kādēļ tomēr nepieciešams atvērt čekas maisus?

Linards Muciņš: Vienkārša maisos atrodamo vārdu nosaukšana vien neko nedos, ir nepieciešams atklāt, apzināt un aprakstīt, kā arī zinātniski analizēt sistēmu kopumā. Tomēr šo procesu nevar sākt bez elementārākā – bez čekas aģentu un objektu kartotēku, visu citu čekas darbinieku uzvārdu un attiecīgo žurnālu elementāru fotokopiju publiskošanas, vēlāk veicot to digitalizāciju un sistematizāciju. Bez aizklāšanas un cenzūras ir jāpublicē arī visa elektroniskā čekas informācijas sistēma “Delta”. Tas ir darbs, ko neizdarīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC), un šis centrs ar SAB svētību apzināti darbojās pret savu valdības apstiprināto nolikumu, likumu un Satversmi. Čekas aģenti arī aktīvi pretojas atklātībai un nenovēršamai čekas materiālu publikācijai.

Var jau vienkārši uzrakstīt, ka bija aģents Knābis, kurš saņēma uzdevumu un tika kādam piesūtīts. Vai arī: notika tikšanās Zinātņu akadēmijā ar VFR profesoru Lēberu, kurā piedalījās septiņi cilvēki (bez uzvārdiem neiztikt), no kuriem viens bija KGB virsnieks “zem jumta”, viens bija KGB virsnieks, kurš noklusēja savu identitāti, bija arī viena uzticības persona un trīs čekas aģenti. Profesors Lēbers, kurš šo gadījumu atcerējās un tā atspoguļojumu izlasīja savā čekas lietā, teica, ka visi, kas tur bija, rakstīja pēc tam savus ziņojumus. Pilnīgi visi, lai gan katram bija savs čekas darbinieka statuss un tie cits par citu nezināja… Tas bija pilnīgs totalitārisms – neviens, kas nebija saistīts ar čeku, netika pielaists profesoram, kurš bija ieradies Latvijā ar zinātnisku mērķi. Tā tika kontrolēti un čakarēti arī paši aģenti. Profesors bija par to pavisam izbrīnīts un satriekts, jo visi šie seši dažāda kaluma čekas darboņi pēc neatkarības atjaunošanas ar viņu satikās un uzvedās tā, it kā būtu lielākie neatkarības cīnītāji. Un man kaut kādi murmuļi tagad stāsta, ka par to ir jāklusē, ka tas kaitēšot šiem aģentiem un viņu radiem?! Tieši noklusēšana un nepublicēšana kaitē tautai un valstij. Valsts drošības dienesti pie mums ir ārpus jebkādas juridiskās un politiskās kontroles, par ko jaunievēlētai Saeimai būs spēcīgi jāpiedomā.

DDD: Ko tagad publiskos, saņemot komisijas atzinumu?

L.M.: Runa nav tikai par publiskošanu, bet gan par turpmāko šo maisu likteni. Pirmkārt, nevajadzētu vairs turēt šos arhīvus SAB mājā, bet gan nodot Latvijas Valsts arhīvam, lai ikviens – gan zinātnieki, gan jebkurš cits interesents – var tiem piekļūt.

Otrkārt, kartotēka ir jādigitalizē, lai ikviens spētu to lietot, neradot draudus, ka kaut kas varētu pazust. Digitalizācijai savukārt ir nepieciešama gan nauda, gan laiks. Paralēli ir arī jāsaglabā TSDC funkcija pārbaudīt pirms vēlēšanām deputātu kandidātus, nododot TSDC Latvijas Valsts arhīva pakļautībā.

Lietuvieši, piemēram, digitalizēja čekas žurnālu, to vienkārši nofotografējot, taču tas, manuprāt, ir pirmais solis, bet nav veiksmīgākais risinājums, jo tad vārdu meklēšana pēc alfabēta nav iespējama. Digitalizācijai jādod iespēja strādāt ar kartotēku no dažādiem rakursiem, lai varētu, piemēram, veidot analītisku statistiku par aģentiem un līdz ar to arī par KGB darbību dažādos laikposmos. Statistiskie rādītāji pa gadiem ļautu izdarīt secinājumus par čekas darbību. Ir taču divdesmit pirmais gadsimts, datoru gadsimts.

Un ko aģenti dara tagad?

Linards Muciņš: Būtu interesanti uzzināt, vai 1986., 1987. un 1988. gadā čekas darbība mazinājās vai tieši pretēji – čeka sāka strādāt ar lielāku entuziasmu. Varbūt šeit tika ievestas kaut kādas slepenas čekas daļas. Lai gan ārēji šķita, ka LPSR čeka “tiek laista dibenā”, kādas Maskavai tieši pakļautas vai armijas čekas daļas pārvervēja, pārņēma vai savervēja no jauna aģentus, kas pildītu uzdevumu pēc Latvijas neatkarības.

Latvija ir tik maza, ka vairāk par 50 aģentiem izlūkošanai nav vajadzīgi – katrā ziņā tie vairs nav pieci tūkstoši, kas darbojās LPSR laikos, lai uzturētu sistēmu. Svarīgākais – kur tie 30–50 aģenti darbojas. Viņi varēja nokļūt drošības dienestos, policijā, armijā, kļūt leitnanti ar labām karjeras iespējām iegūt vadošos amatos. Nevar būt tā, ka Igaunijā un Lietuvā, un citur NATO valstīs regulāri arestē Krievijas spiegus, bet pie mums nav neviena. Tas, manuprāt, ir smieklīgi…

DDD: Droši vien daži teiks, ka jums nevar uzticēties, jo vēl nesen iebildāt pret čekas maisu publiskošanu. Kāpēc mainījāt savas domas un tagad esat par maisu atvēršanu?

L.M.: Kad strādāju Iekšlietu ministrijā, agrāk uz šo jautājumu skatījos nedaudz citādāk. Tagad situācija ir mainījusies, pagājis daudz gadu, tādēļ uzskatu, ka čekas maisi ir jāpublisko, jo tajā atrodamā informācija vairs nav aktuāls izlūkošanas materiāls. Tā ir vēsture, kuru ir tiesības zināt ikvienam. Protams, vienmēr būs jautājums: ko dos tas, ka uzzināsim kartotēkā esošo cilvēku vārdus? Piemēram, ieraudzīsim tur mūsu populāro dzejnieku, mākslinieku, žurnālistu vārdus.

DDD: Manuprāt, sabiedrībai ir tiesības zināt, ko, piemēram, tagad dievinātā dzejniece Māra Zālīte ir darījusi padomju okupācijas laikā.

L.M.: Tieši tādēļ viņi bļauj, ka nevajag atvērt čekas maisus.

DDD: Ir tāda apgriezta morāle – mēģinājums problēmu no slimās galvas pārlikt uz veselo galvu. Ne jau man ir jājūtas slikti, ka Māra Zālīte ir čekas maisos – viņai ir jātaisnojas, kāpēc viņa tur ir!

L.M.: Starp citu, smeršiste, čekiste Ingrīda Sokolova – dusmās par Māras Zālītes, viņasprāt, necienīgo attieksmi pret čekas aģentu Vili Lāci – “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” bija ielikusi niknu rakstiņu par Māru Zālīti un Jāni Ķuzuli. Māra Zālīte jaunības gados strādāja Rakstnieku savienībā par sekretāri. Rakstnieku savienībā viņa sagāja kopā ar Literatūras fonda direktoru Ķuzuli, kurš bija arī starptautiskās kategorijas rokasbumbas tiesnesis un bieži braukāja pa ārzemēm. PSRS laikos uz ārzemēm ilgstoši varēja izbraukt tikai aģenti. Sokolova niknumā arī uzrakstīja “Neatkarīgajai Rīta Avīzei”, ka kopā sagāja divi aģenti. Diemžēl sabiedrībā nekādu reakciju tas neizraisīja. Arī Māra Zālīte uz šo publikāciju nereaģēja. Ja tā būtu nepatiesība, tad taču vajadzēja teikt, ka Sokolova melo. Protams, Sokolova nemelo – to pierāda viņas rīcībā esošā informācija; arī viņa pati bija čekiste.

Jums ir taisnība, ka sabiedrībai ir tiesības zināt. Lai tie, kas ir tajos maisos, skaidro un taisnojas, kādēļ viņiem toreiz paslīdēja kāja, kādēļ viņi piekrita sadarboties. Iespējams, daži to darīja, jo viņus centās nostādīt smagas izvēles priekšā, cietumā fiziski iespaidoja. Bet vēl svarīgi ir uzzināt, kad un kādos apstākļos, čekai turpinot pastāvēt, tomēr, sākoties atmodai, šie cilvēki pārtrauca sadarbību ar čeku! Tikai viņi paši to var izstāstīt.

DDD: Daži droši vien teiks, ka toreiz bija tāds laiks – mums nebija citas izvēles.

L.M.: Visiem bija izvēle. Ir ļoti daudz tādu, kas izvēlējās nesadarboties un cieta no tā. Principā visiem bija iespēja izvēlēties, jo apstiprināšana par aģentu bija gara procedūra. Bija jau arī, protams, zibenīgās vervēšanas, pieķerot personu ļoti kompromitējošā vai noziedzīgā situācijā, bet parasti notika ilga potenciālo aģentu izpēte. Tika ievāktas ziņas, pētīts, vai noskatītajam potenciālajam aģentam ir piekļuve tādiem cilvēkiem, par kuriem interesējās čeka. Tika organizētas izsekošanas un noklausīšanās – tas viss maksāja naudu, un nenotika nejaušības. Kad bija pārliecība, ka noskatītā persona ir vajadzīga čekai, notika vervēšana. Nevienu bez viņa paša ziņas nevarēja iekļaut čekas aģentu sarakstā – bija nepieciešama savervētā un dažādu pakāpju čekas nodaļu priekšnieku piekrišana, kuru apstiprināja ar parakstiem. Te nevarēja notikt pierakstījumi kā celtniecības darbos par izraktiem un aizbērtiem grāvjiem vai būvbedrēm.

Jaunie aģenti aktīvi rosās

DDD: 6. maija TV3 raidījumā “Nekā personīga” bija izvērsts sižets par čekas maisiem. Tika parādīts, kā čeka darbojās, kā draugi nosūdzēja draugus. Piedalījās arī filmas sēriju “Sibīrijas bērni” režisore Dzintra Geka, kas raudādama stāstīja, ka viņas vārds aizmuguriski iekļauts čekas kartotēkā. Manuprāt, sižetā patiesība tika savīta kopā ar meliem, lai skatītājiem rastos šaubas par čekas maisos atrodamās informācijas patiesumu. Kā jūs vērtējat šo raidījumu?

Linards Muciņš: Šo procesu – čekas materiālu publiskošanu – aktīvi cenšas ietekmēt un pat novērst tādi aģenti kā TV3 “Nekā personīga” žurnālisti, kurus mēs parasti atpazīstam kā specdienestu aizkulisēs sagrābstītas informācijas legalizētājus publiskajā telpā. Taču šoreiz ar saviem asarainajiem stāstiem viņiem diez vai izdosies izpildīt specdienestu uzdevumus. Skaidrs, ka tikai pēc tam, kad čekas aģents uzpeld virspusē un nokļūst prožektoru staru krustugunīs, viņš sāk runāt un ir iespējams pārbaudīt visus sadarbības apstākļus. Čekisti jau nevervēja pārliecinātus komunistus, bet pretējās nometnes pārstāvjus. Absolūti noziedzīgs ir TV publiskotais un vadības apstiprinātais fakts, ka šodienas Latvijas valsts drošības dienestu darbinieki absolūti neskaidru mērķu labad izdara noziegumu un tirgojas ar čekas aģentiem, cenšoties tos, pirmkārt, savervēt savā dienestā un, otrkārt, solot izņemt viņu kartiņas no čekas kartotēkas, par ko viņi zina, ka tas nav iespējams un nav pieļaujams. Arī tādēļ ir šāda pretošanās publiskošanai.

DDD: Tātad neviena vārds – pretēji tam, ko mēģināja iestāstīt TV3 žurnālisti, izmantojot sabiedrībā pazīstamu personu teikto, – nevarēja nonākt čekas kartotēkā bez viņa paša piekrišanas un viņam nezinot, jo katram savervētajam bija jāparakstās?

L.M.: Tikai no ārzemniekiem neprasīja parakstīt piekrišanu. Ārzemniekam neiekārtoja aģenta lietu. Šeit jāpaskaidro, ka pastāv aģenta personas lieta un darba lieta, bet ir arī objekta lieta. Objekti jeb čekas izpētei pakļautie parasti bija fiziskas personas, lai gan arī dažas iestādes čeka uzraudzīja. Šādu objektu lietas sauca par litera lietām, piemēram, lieta par valsts noslēpuma saglabāšanu rūpnīcā “VEF”. Ārzemnieks, kurš kļūst par aģentu, parādās mums tikai kā objekts, un to, vai viņš ir aģents, zina tikai viņu uzraugošais virsnieks.

Inde potes vietā…

DDD: Daži, kuru vārdi ir atrodami maisos, attaisnojas, ka viņi jau neko nav ziņojuši – viņi tika vēlējušies aizbraukt, piemēram, uz sporta sacensībām ārzemēs.

Linards Muciņš: Tādu pozīciju izvēlas vairums savervēto. Ko citu lai viņi teiktu? Tā ir visērtākā attaisnošanās. Rokpelnis taču godīgi pateica, ka viņam reizi mēnesī bija jāiet uz tikšanos ar čekas virsnieku.

DDD: Vai savervētajiem aģentiem bija čekas instruktāža, kas un kā jādara?

L.M.: Protams. Es jau sarunas sākumā uzsvēru, ka čekas maisos ir atrodami nevis informatori, bet čekas darbinieki – aģenti. Aģents ir cilvēks, kuram čeka varēja dot un deva uzdevumu, kuru nedrīkstēja nepildīt. Piemēram, tika dots uzdevums pieiet pie kāda un pastāstīt kādu dezinformāciju, lai paskatītos, kur pēc tam šī informācija nonāk. Varēja tikt dots arī uzdevums, veikt kādas darbības, uzsākt seksuālas attiecības, poliklīnikā injicēt indi potes vietā. Aģents varēja būt arī neaktīvs, savervēts īpašam periodam.

DDD: Interesanti, bet tieši paši čekas aģenti šobrīd mēģina maldināt sabiedrību, ka viņi nav bijuši aģenti, bet tikai informatori. Kā piemēru varu minēt Maiju Tabaku, kas vēl nesen kādā televīzijas raidījumā stāstīja par savām mākslinieces gaitām Vācijā. Vai tiešām viņa domā, ka cilvēki ir tik naivi, lai noticētu, ka viņai nav bijusi nekāda saistība ar čeku? Lešinska grāmatā “Starp divām pasaulēm” ir pieminēti daudzi tādi mākslinieki, kas tikai kafiju padzēruši, parunājušies un pēc tam “nevainīgi” par to uzrakstījuši ziņojumu čekai.

L.M.: Tabaka ir iepriekš zināma kā aģente. Čekai jau nekas cits arī nebija vajadzīgs, lai tādi kā Tabaka Berlīnē ar kādu padzer kafiju, parunājas un pēc tam atstāsta runāto, lai čekists uzzinātu, kuru tālāk ir vērts vervēt. Nekādi citādi čekists šo informāciju nevarēja iegūt kā tikai no tādiem kā Tabaka – “nevainīgajiem” aģentiem.

DDD: Tātad čekas virsnieks aģentam deva uzdevumu parunāties ar konkrētu cilvēku?

L.M.: Jā. Bet vēl neesam līdz galam izpētījuši čekas darba metodes tieši ar māksliniekiem – ceram to drīz uzzināt.

Ja valsti nevadītu čekisti…

DDD: Cilvēkam vienkāršajam jau sen ir jautājums: kā interesēs darbojas “mūsu” drošības dienesti, ja Latvijas intereses tās nav?

Linards Muciņš: Tāpēc jau ir jautājums: lietuvieši ķer, poļi ķer, igauņi ķer, pat angļi ķer Krievijas spiegus, bet Latvijā nav neviena spiega?…

DDD: Vai ir izdevies noskaidrot, kur pazudusi Godmaņa lieta?

L.M.: Mēs par šo lietu sākām interesēties tādēļ, ka vēlējāmies palasīt, ko ir teikuši liecinieki. Dokumentu oriģināli atrodas drošā vietā – ne šajā tiesas lietā, jo uz tiesu tika sūtītas tikai kopijas. Prokuratūrā ir lietas oriģināli, bet viņiem nav tiesas materiālu – pratināšanas protokolu. Visticamāk, tur ir pāris virsnieku liecību, kuras iepriekš tika saskaņotas, jo bijušajiem čekas virsniekiem, liecinot šajās lietās, tiesā ir izveidojusies taktika teikt: “Mēs neko neatceramies, mēs neko nezinām!”

DDD: Tautā klīst runas, ka arī Latvijas Tautas frontes vadībā bijuši čekas aģenti. Vai šīs ziņas ir pamatotas?

L.M.: Skaidrs ir tas, ka bez čekas svētības LTF nevarētu darboties un nedarbojās. Kad, piemēram, Viktors Avotiņš mēģināja neakceptēti dibināt tautas kustību, tad viņam kaut kā tas neizdodas, arī avīzes par to tad neko nerakstīja. Kad Jānis Peters saņem cekas “svētību”, process aiziet. Cekisti un čekisti kļūdīgi domāja, ka viņi šo procesu stūrē, ka aģentu (Jānis Peters, Jānis Stradiņš, Ivars Godmanis u.c., atcerēsimies, ka, pēc čekistu uzskata, Augstākās Padomes 34 deputāti bijuši aģenti) plašais loks garantēs izdošanos, jo pie teikšanas taču viņējie. Čekisti pārrēķinājās, jo nezināja, kas latvietim patiesībā ir iekšā. Varbūt savervētie izmantoja iespēju atteikties iet uz ikmēneša tikšanos un nepakļāvās vairs komandām. Mēs nezinām, bet svarīgi zināt, kad tas notika, kad šīs važas tika nomestas. Arī pašā čekā notika šķelšanās, latviskā daļa, izņemot vecos staļiniešus, arī alka pārmaiņu, partijas sapulcēs nonāca pat līdz asai pretstāvei.

DDD: Vai piekrītat domai, ka tad, ja nebūtu bijis tik daudz nodevēju, savervēto, kas turpināja darboties pret Latvijas interesēm arī pēc neatkarības atjaunošanas, šodien latvieši kā nācija atrastos daudz labākā situācijā? Varbūt būtu izdevies pilnībā atbrīvoties no padomju laikā iebraukušajiem un viņu pēctečiem, kuriem jau sen vajadzēja atgriezties savās etniskajās dzimtenēs?

L.M.: Droši vien. Mēs gan arī nezinām, cik liela loma tajā, kas notika pēc neatkarības atjaunošanas, ir amerikāņiem. ASV vēstniecības darbinieki ļoti aktīvi darbojās, katrā tikšanās reizē mērķtiecīgi “borēja” politiķiem un dienestu darbiniekiem savus uzskatus. Bija arī tādi jautājumi, kur amerikāņu teikto uzreiz nesapratām, bet tas bija ļoti svarīgi. Piemērs ir krievu armijas izvešana. Amerikāņi uzstāja, ka armija ir jāizved, bet pa daļām, kam mēs negribējām piekrist, čekas provokatori bļāva – izvest visu uzreiz! Provocēja – visu vai neko. Galu galā armija tika izvesta.

DDD: Bet ļoti daudzi pensionētie armijnieki ar ģimenēm palika.

L.M.: Tas bija kompromiss. Par bijušo sarkanarmijas virsnieku aktivitātēm, kas, kā izrādās, bija zem rūpīgas mūsu jauno valsts drošības iestāžu kontroles deviņdesmitajos gados, var lieliski izlasīt jūsu izdotajā Arnolda Bērza grāmatā “Sarkanie burbuļi”.

Mani vairāk satrauc nevis tas, ka krievu skolas nav vēl pārgājušas uz mācībām latviešu valodā, bet gan tas, ka šis nenotiek bērnudārzos. Arī armijā ir daudz latviski runājošu krievu. Mani satrauc, ka viņi ir arī mūsu ministrijās, valsts pārvaldes struktūrās. Var jau teikt, ka viņi kļūdās vai ir muļķi, bet, manuprāt, viņi apzināti grauj valsti. Daudzi augsti valsts ierēdņi ir latviski runājoši krievi, un tur, kur ir nepatikšanas, izrādās, ka priekšgalā ir tieši tāds kadrs. Izbrīna milicijas (10. novembrī) un čekas (20. decembrī) gadadienu svinēšana mūsu policijā. Viņi nav nekādi ždanokieši, ne saskaņieši, bet kaut kas vienmēr kaut kā noiet greizi…

Mazliet par Atmodas varoņiem

DDD: Sarunas noslēgumā vēlējos pajautāt par astoņdesmito gadu disidentiem, piemēram, Helsinki-86 dibinātājiem, – kāpēc viņi aizbrauca no Latvijas?

Linards Muciņš: Runa ir par Liepāju… interesanti, bet čekas arhīvos ir ļoti daudz materiālu par Liepāju – pat par Rīgu nav tik daudz. Grantiņam un viņa domubiedriem bija jāaizbrauc – viņus piespieda aizbraukt. Viņam parādīja, ka viņus tiesās, ja vajadzēs, pat vairākkārt.

DDD: …bet Grantiņam ļāva aizbraukt!

L.M.: Domāju, ka viņam nevis ļāva, bet viņu piespieda aizbraukt. Pirmkārt, viņam cietumā salauza ribas; otrkārt, manuprāt, čeka viņu piespieda parakstīt dokumentu par sadarbošanos; treškārt, viņš uzstājās ar runu televīzijā. Bet aizbrauca ne tikai Grantiņš. Esmu runājis ar vīru, kurš arī aizbrauca dzīvot Vācijā. Viņš uzreiz pateica, ka bija jāparaksta papīrs par sadarbošanos ar čeku – citādi nemaz ārā no Latvijas netika. Jautājums, kas notiek pēc tam, kad esi aizbraucis – vai pakļaujies spiedienam, kad tev, dzīvojot ārzemēs, nāk klāt čekists, vai tomēr ne. Droši vien tas bija atkarīgs no tā, kādi čekai bija kompromitējoši materiāli pret konkrēto cilvēku, cik tuvi cilvēki viņam bija palikuši Latvijā. Galu galā – noteicošais bija tas, cik tev stiprs mugurkauls.

DDD: Paldies par sarunu! Ceru, ka čekas maisi drīzumā beidzot tiks atvērti.

Intervija pārpublicēta no izdevuma DDD. Intervēja Liene Apine.

Novērtē šo rakstu: