Četri iemesli, kāpēc „Foksa” “vietējā ražošana” ir noziegums pret valsti

Lūk, ko viņš uzrakstīja: „Ja arī autors varbūt tomēr nav pretvalstisks kaitnieks, tad nejēga pilnīgi noteikti. Kāpēc nodokļu maksātāju nauda būtu jāpārskaita ASV kompānijai džipa iegādei par 150k naudiņām, ja tādu pašu (pofig, ka līdzīgu, kas varbūt pat nemaz nav slikti) var saražot uz vietas (pieņemu, ka dārgāks par 150k noteikti nebūs), pie kam no šīs vietējam ražotājam samaksātās naudas valstij vēl tiek samaksāti darbaspēka, UIN u.c. nodokļi, vienlaicīgi radot apstākļus jaunas nozares attīstībai ar eksporta potenciālu??? Žēl, ka mūsu valstī ir tik daudz tādu pajolu kā šī raksta autors.”

Šī cilvēka argumenti, kurus viņš sāk un beidz ar personiskiem apvainojumiem, daudziem var šķist loģiski. Tajā pašā laikā viņa viedoklis neņem vērā reālas dzīves apstākļus, un tas padara viņa loģiku par nederīgu. Ir tādi apstākļi kā tirgus nosacījumi, korupcija, haoss pasaules ražošanā, 21. gadsimta izaicinājumi. Tāpēc gribētu norādīt uz cienījamā komentētāja viedokļa nekonsekvenci, sadalot savus argumentus četrās daļās – Foksa prezentācijas caurspīdīgums, piegādes ķēdes vadība, latviešu veiksmes stāsti, mūsdienu kari.

Pirmkārt, cienījamais komentētājs nejauši vai tīši ignorē faktu, ka Foksa prezentācijas laikā tās dalībnieki diezgan bieži un diezgan klaji meloja. Galu galā, ja aiz Foksa neslēpjas nekas cits kā nodomi attīstīt vietējo ražošanu, kā apgalvo komentētājs, tad kāpēc vajadzēja melot, ka NBS komandieris Leonīds Kalniņš nezina par poļu bagija DAGOR esamību? Vai melot par to, ka Nīderlandes uzņēmuma Reiger Suspension BV atsperes tiek ražotas Latvijā?

Cienījamais komentētājs šo faktu ignorē, iespējams, tāpēc, ka viņam nav ne jausmas, kā līdzīgas shēmas darbojas valsts iepirkumos un kāpēc līdzīgu prezentāciju laikā pie varas esošie korumpanti  ne pārāk vēlas izpaust detaļas par konkursa nosacījumiem un piegādātājiem.

Iemesls šādai slepenībai ir vienkāršs - parasti šo shēmu “piegādātaji” un "vietējie ražotāji" ir uzņēmumi, kas caur radiniekiem, draugiem, "savējiem" un ofšoru kompāniju ķēdēm pieder cienījamiem kungiem, kuri apgūs valsts budžetu un ar kuriem arī Pabriks var būt pazīstams daudz tuvāk, nekā varētu šķist.

Otrkārt, runājot par to, ka Foksu var ražot Latvijā, komentētājs parāda, ka ne visai saprot, kā vadīt piegādes ķēdi un autoparkus lielos uzņēmumos - iepirkumi, loģistika, sertifikācija, komercsarunas, due diligence, komunikācija ar ārvalstu piegādātājiem, apkope, remonts, apmācība, L2 & L3 tehniskais atbalsts.

Pērkot militāro transportlīdzekļu parku no liela globāla ražotāja, piemēram, Polaris, jūs saņemat tūlītēju klientu apkalpošanu, piekļuvi rezerves daļām un tehnisko atbalstu. Tā kā Polaris faktiski visas šīs detaļas izgatavo pats, tam ir noliktavas/biroji visā pasaulē, kas ļauj ātri piegādāt nepieciešamos produktus, pakalpojumus un atbalstu. Tāpat Polarisam ir pieredze darbā ar bruņotajiem spēkiem visā pasaulē un labi apmācīts personāls (tai skaitā ar militāro pieredzi), kas noteikti zina armijas vajadzības ne sliktāk par ķīniešiem, kuri piegādā daļu no Foksa detaļām.

Foksa gadījumā šis centralizētās piegādes un apkalpošanas scenārijs nav iespējams, jo tas tiek montēts no daudzām detaļām, ko piegādā nesaistīti ražotāji no dažādām valstīm. Tāpēc Foksa iepirkumu nodaļa nevar piezvanīt uz vienu vietu un četru nedēļu laikā saņemt pasūtījumu no  desmitiem artikulu un tūkstošiem vienību.

Ņemot to vērā, rēķināties uz tūlītēju pieejamību piegādātāju noliktavās nevar, un rezerves daļu krājumiem visu laiku ir jāglabājas kādā noliktavā Latvijā, kas būtiski sadārdzina Foksa autoparka izmaksas armijai. Krājumu klātbūtne noliktavā radīs arī tā sauktos “sliktos krājumus” (bad stock) jeb rezerves daļas, kuras tika iegādātas, bet viena vai otra iemesla dēļ nebija vajadzīgas.

Vēl viens loģistikas trūkums, strādājot ar lielu piegādātāju skaitu, ir risks, ka viens vai vairāki no tiem var apturēt dažu detaļu ražošanu, īstenot tā saukto End-of-Life (EOL) un rezultātā pastāvīgi patraukt kādas detaļas ražošanu. Pašreizējā loģistikas krīžu laikmetā šādu gadījumu skaits pieaug katru dienu, un tas nav pārspīlējums.

Jā, dažos gadījumos EOL produkti tiek aizstāti ar jauniem. Bet ne vienmēr. Un, kad tie tiek aizstāti, tad jaunas paaudzes komponentu integrācijai atkal jātērē laiks un nauda. Atslēgas vārds šeit ir "atkal". Lai gan lieliem piegādātājiem, piemēram, Polaris, saskaņā ar līguma noteikumiem EOL komponenti dažos gadījumos ir jāpiegādā līdz pat desmit gadiem pēc to ražošanas apturēšanas.

Bet tas vēl nav viss. Lai operatīvi apkalpotu visus Foksa mezglus, tehniskā atbalsta nodaļai Latvijā ir jāsazinās nevis ar vienu, bet lielu inženieru un atbalsta darbinieku sarakstu no dažādiem uzņēmumiem un dažādām valstīm. Un, kā liecina prakse, ne visi mazie un vidējie ražotāji ir gatavi nekavējoties sniegt šo atbalstu. Nemaz nerunājot par to, ka piegādātāji no Āzijas bieži sniedz savu atbalstu činglišā (ķīniešu valoda, tulkota uz angļu, izmantojot online tulkotāju), kas apgrūtina tehnisko problēmu risināšanu.

Rezultātā redzam, ka ir diezgan vienkārši pavadīt 3-4 gadus (kā Pabriks norādīja), lai samontētu vairākus Foksa prototipus. Taču problēma šeit nav spējā salikt trīs bagijas, bet gan nodrošināt nepārtrauktu, piemēram, 50 vienību autoparka darbību komponenšu tirgus haosa laikā. Starp citu, tas ir uzdevums, ar kuru šodien ne vienmēr tiek galā pat globālie autobūves koncerni. Un tas ir miera laikā. Bet pēc cienījamā komentētāja viedokļa garāža, kas pilna ar Latvijas inženierzinātņu entuziastiem un ar Pabriku priekšgalā, savā dzīvē pieredzējusi  krietni nopietnākas problēmas.

Interesanti, ka gan par krīzi komponentu tirgū, gan par grūtībām darbā ar maziem piegādātājiem ļoti labi zina auto eksperts Pauls Timrots, kurš arī piedalījās Foksa prezentācijā. Taču Pauls prezentācijas  laikā nolēma neuzdot sarežģītus jautājumus par šī projekta lietderību, acīmredzot tāpēc, ka filmēšanas dienā savas zināšanas par auto tirgu aizmirsa mājās. Kam negadās.

Trešais arguments, kāpēc Fokss ir nekas cits kā šķērdēta valsts nauda, ir šī projekta kuratoru godprātība. Diemžēl šeit atkal nav labu ziņu.

Nav, jo, tiklīdz militārā budžeta zāģis atradīs nākamo naudas govi, tiks atlaists no darba, demisionēs, tiks apsūdzēts korupcijā vai nonāks cietumā (viena no šīm lietam Latvijā notiek vismaz reizi nedēļā), tad visa šī "ražošana" gandrīz uzreiz izčibēs kā nebijusi. Tā būs galvenokārt tāpēc, ka šī ražošana jau no paša sākuma balstījās uz nepamatoti augstām cenām, kā arī uz nepieciešamības pēc ražojamās preces neesamību (pāris vārdi par nepieciešamību būs nedaudz zemāk).

Tas viss radīs pārtraukumus rezerves daļu piegādē tiem Foksiem, kurus turpinās ekspluatēt armija, kas palielinās remonta/apkopes laiku. Rezultātā arvien vairāk Foksu dosies stāvēt angārā līdz brīdim, kad tur sāks pūt.

Tālāk bez daļas transporta palikušajai armijai OTRREIZ būs jāmaksā par kādiem citiem transportlīdzekļiem, un tas ir labākajā gadījumā. Taču, ja jauno kuratoru vietā stāsies tādi paši gudrinieki kā iepriekšējie, tad mūsu armija veiksmīgi iegādāsies kārtējos Žmoksus, Čpoksus vai Džumboksus.

Kaut kas ne identisks, bet ļoti līdzīgs jau noticis ar Ceļu policijai iegādāto portatīvo negadījumu vietu izpētes un analīzes aprīkojumu, kas vēl nesen veiksmīgi putekļojās policijas noliktavas plauktos.

Tajā pašā laikā ar Polaris šāds scenārijs nav iespējams pēc definīcijas, jo viņu darbs nekādi nav atkarīgs no vietējas korupcijas un viņi vienmēr varēs uzturēt savu preci neatkarīgi no tā, kurš Latvijā zog budžeta naudu šodien.

Ceturtkārt, cienījamais komentētājs acīmredzot īsti nesaprot, kas ir mūsdienu karš.

Pēc informācijas, ko sniedz kara korespondenti no abām pašreizējā konflikta pusēm, var droši apgalvot, ka džipi un bagiji gan krieviem, gan ukraiņiem kritiski svarīgās tehnikas un ieroču sarakstā atrodas simt deviņdesmit trešajā vietā.

Pirmajās vietās ir daudzkārtējās palaišanas raķešu sistēmas, radio dekodēšanas iekārtas, uzticami saziņas līdzekļi,  pārnēsājamas raķetes "zeme-gaiss" un bezpilota lidaparāti. Jā, neapšaubāmi ir vajadzīgi arī transportlīdzekļi, taču, kā redzam no mūsu pašu prakses, Ukrainas karavīri ir diezgan apmierināti arī ar divdesmit gadus veciem džipiem, ko mēs viņiem ziedojam.

Cienījamais komentētāj, un tagad uzmanību, jautājums - apzinoties, ka Ukrainas scenārijs  Latvijā teorētiski var atkārtoties gan pēc nedēļas gan pēc 5 gadiem  (kas radīs nepieciešamību pēc augstāk minētās kritiski svarīgas tehnikas), cik Pabrikam šodien ir lietderīgi tērēt aizsardzības miljonus luksus bagijiem, kas nespēj ne novērst ienaidnieka uzbrukumus, ne viņu savaldīt, ne uzbrukt bez papildu aprīkojuma? Tu nopietni domā ka kāra laikā tev  “UIN u.c. nodokļi,   apstākļi jaunas nozares attīstībai un eksporta potenciāls” būs svarīgāki par džavelinu vai militāro dronu?

Dabiski, ka uz šiem jautājumiem racionālu atbildi no cienījamā komentētāja nesaņemšu. Mūsu valstī nav pieņemts skatīties uz lietām no putna lidojuma, jo tas paver skatu arī uz atbildību par savu pašu rīcību. Bet atbildība nav kaut kas, kam mums parasti ir daudz laika. 

Šeit nevajag jaukt jēdzienus “atbildīgs” un “izpalīdzīgs”. Jo izpalīdzīgs Tu esi un turklāt ļoti. Īpaši, kad kāds Pabriks piedāvā labu piķi par tavu palīdzību nodokļu naudas izšķērdēšanā. Tad tu visu izdarīsi vislabākajā iespējamajā veidā. Pat  bākas vāciņu pārklāsi ar hromu. Bet paskatīties uz situāciju, atkārtošu šo teicienu vēlreiz, no putna lidojuma un atzīt, ka esi tāds pats korumpants kā tavs pasūtītājs, to gan ne, – šeit beidzas gan tava atbildība, gan izpalīdzība.

Šo iemeslu dēļ tādi pajoļiņi, nejēgas un pretvalstiskie kaitnieki kā es tādiem lojāliem patriotiem kā cienījamais komentētājs nekad mūžā nespēs izskaidrot, kāpēc Foksa ražošana ir banāls noziegums pret valsti.

Novērtē šo rakstu: