Cik gan es esmu lielisks – atšķirībā no manas bijušās sievas, ko kā īsts vīrietis publiski noķēzīšu, cik vien man jaudas!
Aldis Gobzems29.06.2023.
Komentāri (55)
Iesaki rakstu: 
Mums vēl divas skolas dienas un pirmais mācību gads Spānijā būs galā. Mani bērni runā brīvi spāniski. Tas nu ir paveikts. Bet man pašam šodien atvērās acis. Braucu auto, vedu bērnus uz skolu un sapratu.
Šis būs manas dzīves visatklātākais, skarbākais un vienlaikus arī skaistākais ieraksts. Es to rakstu nevis kā Aldis Gobzems, bet kā tēvs. Tas būs par mīlestību.
Tagad jau Jūs zināt, ka es šeit Spānijā viens audzinu savus mazgadīgos bērnus. Mēs dzīvojam trijatā – es, Adriana un Aksels ar diviem labradoriem un kaķi.
Man audzināt savus bērnus sagādā prieku, un it nemaz nejūtos, ka tas būtu grūti. Es to sludinu un esmu teicis – tas nav varoņdarbs, vecākiem savi bērni ir jāaudzina, tas ir pienākums. Jo, ja Tu mīli kādu, tad nav grūti. Mīlēt nozīmē rīcību. Un bildēs to var redzēt, ka mani bērni ir kopti, nomazgāti, gaumīgi vienmēr ģērbti, laimīgi un pilni dzīvesprieka.
Daudziem Latvijā skauž tas viss. Es ar to tieku galā viens, bez auklēm, mājkalpotājām, bez bērnu mammas un bez vecvecākiem.
Un es gribu parādīt pasaulei, ka savus bērnus audzināt ir viegli jebkuros apstākļos. Ja to nedara, proti, ja neizpilda savu vecāka pienākumu, tad nemīl. Tik vienkārši.
Akselam un Adrianai ir nereti latviešu tautā izplatīta situācija. Viņiem ir dzīvi, sveiki un veseli visi četri vecvecāki. Vienam nekad nav bijusi interese un nekad nav redzējis. Otram ir ticis piedāvāts iepazīties. Trešā ir redzējusi Adrianu divas reizes un Akselu ne reizi, bet ceturtai bija par grūtu divreiz dienā uztaisīt bērniem ēst, kad tika izguldīta, pabarota un pieņemta ar visiem putniem. Bija jādzer, jāslēpj pusizdzertas alkohola krūzītes skapī starp bērnu drēbēm un jāsapņo par precētu mīļāko miljonāru.
Zaļais pūķis ir milzīga nelaime. Pat vairākkārtēja ārstēšanās valsts iestādēs nav devusi rezultātu. Lai tas Gobzems savācot tos bērnus. Tā Rīgā tiek teikts. Bet ne par to. Man nekas nav jāsavāc, bērni ne tikai fiziski, bet arī juridiski ir vienpersoniskā manā aizgādībā. Un Jūs, mani kritiķi, izsmējēji, apdirsēji, skaudēji un tādā garā, varat teikt, ko gribat, bet es esmu tēvs, no kura var ņemt piemēru. Es nedzeru, nesmēķēju, rūpējos par bērniem gan materiāli, gan emocionāli. Vienpersoniski.
Bet daudziem būtība ir ego, pašlabums. Latvijā desmitiem, desmitiem tūkstošu ir par grūtu audzināt savus bērnus. Jo izlaisti egoisti.
Bezatbildīgi un bez pareiziem morāles orientieriem. Tāpēc atgādinu, ka brīdī, kad kļūsti bērna vecāks, savs ego ir jānoliek malā. Likums nosaka pienākumu audzināt bērnus. Gan rakstītais, gan Dieva likumi. Un audzināt bērnus nav grūti. Pārkāpjot šos likumus, jo tie ir Dieva likumi, fināls vienmēr ir bēdīgs. Citam agrāk, citam vēlāk.
Bet, lai būtu vieglāk, 5 reizes nedēļā astoņas stundas 6,5 gadus no vietas papildus bija bērniem arī aukle, ja jau visiem tik grūti, nav laika vai smadzenēs biezpiens. Strādāt nevienam nevajadzēja nevienu dienu. Proti, uz darbu bija jāiet tikai vienam. Nē, nu nekad nav bijis grūti man visu uzturēt, jo es tā patiesi arī domāju, ka tas ir vīrieša pienākums. Jo domāju kādreiz – grūti taču bērnus audzināt bez auklēm. Un arī tāpēc bija mājkalpotājas. Kas iztīra visu un izgludina. Jo grūti bērnus audzināt bez tā visa.
Un to es saku vēlreiz, jo patiesi vienmēr esmu domājis, ka vīrietim tas viss jānodrošina. Bet te ir viens „bet”. Es šorīt vedu bērnus uz skolu un domāju – man nav aukles bērniem, nav mājkalpotājas, bet kāpēc man nav grūti?
Kāpēc man vienam nav grūti bez mājkalpotājas, bez auklēm, bez vecvecākiem un pat bez, nu, Jūs sapratāt, bez kā. Un atbilde ir – pats Tu, čalīt, izlaidi. Un izlaidība vienmēr noved pie grēka.
Pirms astoņām dienām es Kristai publiski lūdzu nomainīt uzvārdu. Pirms tam neskaitāmas reizes biju lūdzis nepubliski. Kāds tur ieņirdza. Bet nekā ņirdzīga tur nav. Pamest savus bērnus un atteikties no tiem nav nekas ņirdzīgs.
Pazust nedēļām nav nekas ņirdzīgs. Ņirdzīgi ir izvēlēties to, ko izvēlējās, un tā ir milzīga dzīves kļūda, kuru nevienam nenovēlu, bet pamest un atteikties no saviem bērniem nav ņirdzīgi.
Tas ir abnormāli, pretdabiski, nepareizi. Lai kas un kā būtu, bet šis fakts pats par sevi ir sarkanā līnija, kuru nedrīkst pārkāpt. Un šeit ir jānoliek savs ego malā. Un jārīkojas kā bērnu tēvam bērnu interesēs – Krista, esmu tev neskaitāmas reizes lūdzis, nomaini uzvārdu.
Ne jau manis dēļ, es esmu pārdzīvojis tik daudzas nodevības un arī tavu pārdzīvošu tieši tāpat, bet gan tamdēļ, ka atteicies no bērniem un izvēlējies dzīvesveidu, kas neatbilst pareiziem morālajiem dzīves orientieriem un kaitē bērnu labākajām interesēm.
Es esmu solījies vienmēr viņus aizstāvēt, un tagad man viņi ir jāaizstāv šādi. Zaļais pūķis ir nelaime, un precēti miljonāri mīļākie nav laime.
To visu bērni nedrīkst redzēt!
Mīliet savus bērnus un ieguldiet viņos! Es to daru un lepojos, ka Adriana un Aksels runā latviski, angliski, franciski un spāniski. Viņiem ir septiņi un četri gadi. Un es viņus vienmēr sargāšu! Jo viņi ir mani bērni.
Seko mums 
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
