Cīņa ar oligarhiem beigusies. Aizmirstiet!

Pārnāku mājās – tu tur sēdi. (V.Visockis. Dialogs pie televizora)

Arī es, grēcīgs būdams, biju uz AB dambja kopā ar pārējiem tūkstošiem cilvēku, kuri vēlējās pārmaiņas. Aplaudēju ideālistiem un liku aiz auss, ka Saskaņas centra līderi atšķirībā no Vienotības vadītājiem un Zatlera Reformu partijas nesteidzās (vismaz vārdos) iznīcināt oligarhus. Es zināju, ka Urbanoviča-Ušakova Rīgas domes interesēs ir ievērot Aivara, Andra un Aināra intereses.

Taču vēlāk tie, kas padzina Saeimu, sākuši dziedāt putnu balsīs. Parlaments un valdība nokļuvuši Vienotības rokās, ekonomisko ministriju bloks – eksprezidenta Valda Zatlera „reformatoru” rokās. Visi sapņoja, ka vēl mazliet un tranzīta bizness strādās Latvijas interesēs. Nekā!

Satiksmes ministrija joprojām Lemberga rokās, un turpat arī dzelzceļš. Skaļi pieteiktā ostu valdības reforma beigusies ar to, ka Anrijs Matīss, ministrijas valsts sekretārs, kurš šo reformu vadīja, lika noprast visiem ekspertiem, ka svešiniekus te negaida. Bet „savējiem” – Lemberga „iekšlietu ministram” Ventspils vicemēra Gunta Blumberga personā pietiek tikai nosūtīt īsziņu, lai nodotu rīkojumus satiksmes ministram Aivim Ronim.

Jaunie „reformatoru” valsts pārstāvji Rīgas un Ventspils brīvostu valdēs, kuri pieņem lēmumus, kas ir izdevīgi tam pašam Lembergam, Šķēlem un Šleseram, jūtas visai komfortabli „ienaidnieku” rindās. Zatlera vides aizsardzības un reģionālās aizsardzības ministrs Sprūdžs eleganti pasūtīja trīs mājas tālāk Ventspils opozīcijas deputātus, kuri bija mēģinājuši ministram ieskaidrot, ka nav labi, ja Ventspils mērs un viņa vietnieks Jānis Vītoliņš izmanto administratīvus resursus savā labā.

Skandāli pārlieti ar bezprecedenta korupcijas mērci, kurā pārsteidzoši regulāri mēdz sasmērēties Rīgas ostas vadītājs Loginovs, Ventspils ostas vadītājs Sarmulis un Latvijas dzelzceļa priekšnieks Magonis, īstenībā ir ne vairāk kā sīkas tēmas medijiem, kuras tie var apspriest divas - trīs dienas. Kas attiecas uz tiesībsargājošām iestādēm, tad visu šo KNAB, prokuratūru un policiju pilnvaras beidzas skaitļos, kurus viņi saņem no valsts budžeta.

Tikmēr ievērojamie Vienotības biedri Sarmīte Ēlerte un Ģirts Valdis Kristovskis, kas vēl pavisam nesen bija kvēli Lemberga ienaidnieki, atšķirībā no tiem laikiem, kad viņa marionešu Zaļo un zemnieku savienība bija valdībā, pašlaik klusē. Taču to pašu var teikt arī par visu Vienotību, kā arī par Reformu partiju un Saskaņas centru. Un sēž viņi viens otram pretī, aizturot elpu un visas pūles veltot tikai tam, kā tik neradītu kādu nepieklājīgu politisku skaņu.

Bet pieklājīga skaņa ir tāda, kas patiktu vietējiem oligarhiem. Visskaļākā šī skaņa izskanēja pirms gada, kad Rīgas dome bija atdevusi pilsētu ķīlniekos jautrai kompānijai: 51 procentu – Krievijas holdingam Uralhim, kas pieder Dmitrijam Mazepinam, bet 49% – mūsmāju SIA Rīgas Tirdzniecības osta.

Šī uzņēmuma vēsture ir valsts mēroga „kāzu” vēsture ar trīs līgavaiņiem, kur par vedējiem bija brašie zēni – viņu intereses ir saistītas ar Lemberga, Šķēles un Šlesera struktūrām. Rezultātā ik gadu aptuveni miljons tonnu amonija salpetra, kas ir kā medusmaize visu veidu teroristiem, no robežas ar Krieviju neapsargāts ceļos 300 kilometrus uz Latvijas galvaspilsētu, kur gaidīs savu kārtu uz pārkraušanu Rīgas ostā. Es tolaik piedāvāju labākajam pilsētas mēram, pensionāru, skolēnu un Jaunā viļņa draugam Nilam tiešajā ēterā apspriest Rīgas pārvēršanu pulvermucā. Taču viņš neuzdrošinājās un manu izsaukumu nepieņēma.

Kārtējo skaņu varēja dzirdēt šī gada aprīlī: laikraksts Biznes & Baltija nežēloja vietu, lai publicētu interviju ar Uralhim direktoru D.Koņajevu ar dīvainu virsrakstu „Uralhim no uzbrukumiem nebaidās”. Šis virsraksts ir dīvains tāpēc, ka tolaik neviens oligarha Mazepina impērijai nebija uzbrucis.

Intervijā Koņajeva kungs bija pieļāvis tik daudz neprecizitāšu, ka nācās sīki un smalki skaidrot, cik lielā mērā viņš bija piemuļķojis Latvijas iedzīvotājus. Es biju izbrīnīts, bet skaidrojumus atteicās publicēt ne tikai savādais B&B un tolerantais The Baltic Course, bet arī „principialitātes paraugs” Kompromat.lv.

Kas ir tas īsajā krekliņā? (V.Visockis. Dialogs pie televizora)

Literatūras klasika un dzīves pieredze mūs māca, ka, ja ir dzirdams kaut kāds „ž-ž-ž-ž…”, tad tas nav tāpat vien. Tāpat kā gadījumā ar profilakses interviju ar Uralhim direktoru. Beigu beigās viss nokārtojies. Un tik nemanāmi, ka tauta palaidusi gar acīm un ausīm paziņojumu Žvaņecka stilā: „Cīņa ar oligarhiem ir tas pats, kas cīņa ar alkoholismu: tā nav cīņa – tas ir rezultāts.” Vai jūs neticat, ka pēc Mazepina galvenā menedžera Koņajeva aizbildinājumiem ir pienācis laiks paziņot par šīs te cīņas beigām? Tādā gadījumā uzskaitīsim tēmas, ar kuru palīdzību vietējie mediji turpina jaukt prātus mūsu tautiešiem.

Pareizi: ārkārtīgi dārgais bijušā prezidenta dzīvoklis, Zaķa mašīna ar nenomaksātiem nodokļiem, Sprūdža kredīti, aizliegums iebraukt Latvijā spiegiem līdzīgiem publicistiem un Saskaņas centra draugiem Koļerovam un Pavlovskim, referendums par referendumiem, prezidents Bērziņš kā miera radītājs starp Waffen SS un Sarkano armiju, pēcgarša vai atrauga pēc Jaunā viļņa. Un vēl rosīšanās ap uzņēmēju Abdulmuslimovu, kurš izrādījies stāvam pārāk tuvu politisko procesu risināšanai, mērs Lembergs un viņa talantīgais sekotājs Ušakovs, kā arī tieslietu ministrs un nacionālists Bordāns. Un vēl dažas lietas: Zatlera reformisti par to, ka Lembergs un Ko. vēlas sagrābt Latviju, un Lembergs par to, ka Latviju vēlas sagrābt Soross ar Zatlera reformistu palīdzību. Tiem, kuri patērē visus šos stāstus, vajadzētu sareibt galvai.

Un tā arī reibst, nepamanot informāciju, kura parādījās uz kopējā fona kā vismazākie burti tajā laikraksta stūrī, kurā neviens neielūkojas: lai Rīga būtu pārpildīta ar amonija salpetri, no Eiropas Savienības struktūrfondiem tika piešķirti apmēram 4,3 miljoni eiro. Un nevienam citam, bet tieši SIA Rīgas Tirdzniecības osta, kur ne vien pēc KNAB aplēsēm savijas Lemberga, Šķēles un Šlesera intereses. Bet Mazepina menedžeris Koņajevs avīzē Bizness & Baltija (B&B) tikai nodevis labo vēsti no Eiropas struktūrfondiem, tādējādi pasakot Latvijas draugiem, ka viņi Krievijā ir gatavi turpināt iesākto kopīgo darbu. Taču Rīgas iedzīvotāji ir aizņemti ar talantīga un gandrīz vai ģeniāla šefpavāra Lemberga ēdienu „Latvija a la Soros savā sulā”, kuru mēs turpināsim sagremot tik ilgi, cik tā parādīšanos laikrakstu slejās, interneta mājaslapās, radio un televīzijas ēteros ir ieprogrammējis Aivars.

Kāpēc es domāju, ka tajā gadījumā, ja oligarhi saņems līdzekļus no Eiropas fondiem sava rīdziniekiem bīstamā projekta realizēšanai, cīņa ar oligarhiem būs beigusies? Ļoti vienkārši: lai patiešām izglābtu valsti no trijotnes zīmola, ir nepieciešams politisks lēmums. Bet kurš gan to pieņems? Vai opozīcija, kuras sastāvā ir Lemberga Zaļo un zemnieku savienība (kura gan neatklāj savas intereses, kas ir kopīgas ar Šlesera un Šķēles interesēm) un Urbanoviča Saskaņas centrs? Nē tak! Valdošās koalīcijas partijas? No šīs vietas stāstīšu nedaudz sīkāk.

Nedz Vienotības biedri, nedz „reformatori”, nedz „nacionālisti” Saeimā nav izdarījuši neko, kas varētu apgrūtināt oligarhu amonija salpetra projekta virzību. Sarunas ar visa politiskā spektra Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā ir parādījušas, ka viņiem pat nav interesanti pamēģināt saprast, kāpēc Francijas parlamenta deputāti neļāva Mazepina Uralhim būvēt Lamanša piekrastē amonija nitrāta pārkraušanas termināli. Tiesa, bija plānots, ka tā jauda būs tikai 240 000 tonnu, nevis 2 miljoni tonnu kā pie mums Rīgā. Visu valdošās koalīcijas partiju politiķi lika man noprast, ka par Mazepina-Lemberga-Šlesera-Šķēles termināli viņi nerunās.

Turklāt Latvijas investīciju un attīstības aģentūra parakstīja ar termināli līgumu par 3 miljonu latu saņemšanu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda. Atgādināšu, ka šī aģentūra ir Ekonomikas ministrijas pakļautībā, kuru savukārt vada it kā oligarhu opozicionārs „reformators” Pavļuts. Bet, lai varētu iegūt naudu no Eiropas, bija nepieciešama Dombrovska valdības atļauja. Vai ir nepieciešams turpināt tālāk?

Labi, tie, kuri sēž Saeimā un valdībā, uzskata sevi par politiķiem. Taču tie, kuri ir Rīgas domē, cenšas pierādīt, ka viņi ir saimniekotāji. Tad kāpēc nevienam no viņiem nav ienācis prātā noskaidrot, kādā sakarā Krievijas dienvidu pilsētas iedzīvotāji nodibināja kustību „Izglābsim Tuapsē!”, kad Mazepinam piederošais Uralhim sācis būvēt tur termināli, bet Krievijas prezidenta iejaukšanās pielika punktu amonija salpetra pārkraušanai vietējā ostā?

Ja galvaspilsētas deputāti būtu nedaudz ziņkārīgāki, viņi uzzinātu, ka 14 Eiropas ekoloģijas un tiesībsargājošās sabiedriskas organizācijas no Lielbritānijas, Francijas, Nīderlandes, ASV, Krievijas un no citām valstīm brīdina potenciālus Uralhim investorus: Mazepina ķīmiskais holdings sistemātiski pārkāpj Krievijas dabas aizsardzības likumdošanu, nodara postu Maskavas upei, Kames upei un pašai Volgai, ievērojami pazemina dzīves kvalitāti pilsētās, kur atrodas viņa rūpnīcas – Kirovas-Čepeckā, Voskresenskā, Berezniki (http://grazhdanin.ucoz.org/news/ngos_sound_warning_over_one_of_year_s_largest_ipos/2010-04-28-7).

Vaņa, paskat, kādi klauni! (V.Visockis. Dialogs pie televizora)

Līdz ar to sanāk, ka jūs neatradīsiet nevienu Krievijas ostu, kur varētu glabāt kaut vai 10 000 tonnu amonija salpetra vienlaicīgi. Termināļa kontrolpaketes īpašnieku Krievijā dzenā par pastāvīgu kaitēšanu apkārtējai videi, bet Latvijas izpildvara lien vai no ādas laukā, lai Krievijas un Latvijas oligarhi dabūtu 4,3 miljonus eiro un realizētu Rīgas jūras līča piekrastē to, ko viņiem neļauj darīt Somijas līča piekrastē. Rīga ir devusi atļauju uzglabāt 90 000 tonnu salpetra. Koņajeva kungs izpļāpājies, ka rezervuāru tilpums pretrunā ar esošo līgumu būs 180 000 tonnu, taču Ušakovs un viņa līdzgaitnieki uz divkārtējo briesmu riska paaugstināšanu nereaģē.

Un tagad par bīstamību. Jā, pats par sevi amonija salpetris nesprāgst, tāpat kā nesprāgst pistoles lode, gāzes balons vai atombumba – tiem ir jāpalīdz. Un šīs palīdzības salīdzinošais vienkāršums ir tajā, ka prasmīgās rokās tieši amonija nitrāts pārvēršas par sprāgstvielu pamata sastāvdaļu. To pielieto gan sprādzienu rīkošanai karjeros, gan teroru aktos no Afganistānas līdz Norvēģijai un Jaunajai Pasaulei. Turklāt neviena no vairākām tiesībsargājošām iestādēm nav atbildējusi uz manu jautājumu: vai tiks garantēta valsts un tās iedzīvotāju drošība, kad cauri pusei valsts teritorijas tiks transportēts vairāk nekā pusmiljons tonnu sprāgstvielu pamata sastāvdaļas? Mūsu drošības aizstāvji klusējuši arī, kad šī gada maijā vairākās vietās pie dzelzceļa tika atrasts spridzeklis, bet Rīgas ostai pieguļošajā teritorijā – maiss ar pieciem kilogramiem trotila.

Taču pēc tam, kad netālu no Daugavpils no sliedēm nogāja vairāki desmiti vagonu, kuros atradās arī apkārtējai videi bīstamas kravas, bet katastrofas likvidētāji bija nonākuši slimnīcā, Latvijas dzelzceļa vadītājs Magonis neslēpa, ka līdzīgas ārkārtējas situācijas var atkārtoties arī nākotnē. Es neatgādināšu par citām nesenās pagātnes katastrofām, bet ieminēšos, ka amonija salpetra terminālis tiks būvēts blakus citiem termināļiem, kur tiek pārkrauti naftas un ķīmiskie produkti. Kad aprīļa beigās kompānijas Neste Oil Terminal Riga terminālī bija ugunsgrēks, tika evakuēti darbinieki un mašīnas, ar uguni cīnījās 12 speciālās tehnikas vienības. Nav pagājuši ne trīs mēneši, kad Latvijas Propāna Gāzes terminālī Bolderājā notikusi gāzes noplūde. Sirēna nobiedējusi apkārtējos iedzīvotājus, smakas dēļ cilvēki nevarējuši strādāt. Bet viss beidzās labi. Līdz nākamajai reizei.

Lemberga, Šķēles un Šlesera padoto mūžīgais arguments: tad varbūt tagad bīstamo kravu dēļ klapēt ciet visu tranzīta biznesu? Atbilde: terminālis ir vajadzīgs, bet rīdzinieku risks saskarties ar bīstamām kravām jau tā atrodas tik augstā līmenī, ka paaugstināt risku varbūtību pārvēršanu traģēdijā ir lieka greznība. Un šo greznību – miljonus tonnu amonija salpetra mēs iegūsim jau tuvākajā laikā, ja netiks pārskatīta terminālī pārkrauto kravu nomenklatūra, izslēdzot amonija nitrātu. Vai tas ir iespējams? Pilnīgi. Kādreiz es izstāstīšu stāstu par to, kā Rīgas dome neatļāva būvniecību „sveša” termināļa ostā.

Bet ziniet, kāpēc tas netiks darīts attiecībā uz „savu” termināli ar amonija salpetri? Tāpēc, ka – un te es pabeigšu ar to, ar ko esmu iesācis, – cīņa ar oligarhiem beigusies. Aizmirstiet!

P.S. Publikācijas par to, kā par naudas maisu ķīlniekiem kļūst Latvija, Rīga un mūsu burvīgās valsts iedzīvotāji, vēl sekos. Ja atradīsies kāda sabiedriskā organizācija, kura būs gatava uzņemties valdības un Rīgas domes rūpes par galvaspilsētas drošību, tai tiks sniegti konkrēti dati par dabas aizsardzības likumdošanas pārkāpšanu, atļaujot Rīgā pasaulē lielākās amonija salpetra ostas noliktavas būvniecību.

Novērtē šo rakstu: