Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Rietumu civilizācijas katastrofālās sprukas tagad nespēj saskatīt vienīgi tie, kuri dzīvo mucā un tiek baroti pa spundi. Katastrofālās sprukas saskata visi, taču ne visi grib vai drīkst tās atzīt.

Noteikti tās negrib atzīt Rietumu civilizācijas eksemplāri, kuriem katastrofa paver iespēju realizēt prātam neaptveramas finanšu mahinācijas un uzpūst finanšu burbuļus. Par katastrofu neko negrib dzirdēt Austrumeiropas jaunā kriminālā šķira, kura noziegumu brīvības apstākļos var netraucēti zagt un blēdīties.

Dzīve katastrofas atmosfērā katrā ziņā apmierina arī civilizācijas padibenes – pederastus, pedofilus un visdažādākās formas perversijas klanus. Katastrofas dūmakā viņi var aktīvāk vērsties pret to, ko viņi sauc par homofobiju, lai lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem vairs nevajadzētu dzīvot ar bailēm uz ielas sadoties rokās un tikt ieslodzītiem cietumā. Par dzīvi noteikti nesūdzas patērēšanas baudītāji un dažāda brūvējuma „politiķi”, kuriem paurī smadzeņu vietā skalojās strutaina zupa.

Rietumu civilizācijā ir arī tādi sabiedrības locekļi, kuri nedrīkst atzīt katastrofu. Viņi to drīkst atzīt gultā zem segas, bet nedrīkst atzīt publiski. To viņiem neatļauj amats. Viņu augstais amats neatļauj skaļi runāt par katastrofu. Neformālais amata aizliegums pirmkārt un galvenokārt attiecas uz valsts amatpersonām, ES birokrātiem, komisāriem, ministriem, deputātiem. Viņu amats paredz publiski deklamēt tikai odas – svinīgus slavinājumus savai valstij, konfederācijai, civilizācijai.

 Šogad 4.maijā viena amatdāma deklamēja: „Latvija šodien ir spēcīga; tā ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk savā vēsturē. Mums šobrīd ir aktīvi jārīkojas, lai izmantotu šo spēku savas valsts un Eiropas kopīgās nākotnes vārdā."

Nav ticams, ka amatdāma nezina vēsturi. Turpretī ticama ir viņas bezizmēra nekaunība, bezizmēra cinisms un bezbailība fantastiski melot. Amatdāma ir dzimusi 1963.gada 19.februārī un 1986.gadā absolvēja LVU Juridisko fakultāti. Amatdāma zina vēsturi. Viņa nav tik jauna, lai nevarētu salīdzināt šodienas dzīves apstākļus ar dzīves apstākļiem pirms 30-40 gadiem.

Viņa zina, kāds grandiozs ekonomiskais un zinātniskais potenciāls bija Latvijā pirms „perestroikas” izsludinātās laupīšanas. Amatdāma lieliski zina, ka Latvija šodien ir tik vāja kā nekad agrāk savā vēsturē. Amatdāma ir spējīga saprast, ka bojā iet civilizācija un bojā iet latviešu tauta. Taču amatdāma to nedrīkst oficiāli teikt. Viņa to drīkst teikt vienīgi vīram gultā zem segas.

Amatdāma nav muļķe, un viņa lieliski saprot, ka Latvija šodien neko nevar dot „Eiropas kopīgās nākotnes vārdā”. Var dot tikai uzskatāmu materiālu eiropeīdu civilizācijas katastrofas iluminācijai. Piemēram, var dot statistikas šausmīgos datus par tautas mirstību, dzimstību, iedzīvotāju nabadzību, skolotāju, pasniedzēju algu un pensiju niecību, zinātnes smieklīgo finansējumu.

Viņa ļoti labi saprot, ka ne sev, ne citiem neko nevar dot valsts, kura Eiropā visos rādītājos hroniski ir pēdējās vietās. Eiropā citām valstīm no Latvijas labums ir vienīgi tas, ka citas valstis zina, ka visdažādākajos reitingos viņu valsts nebūs pēdējā vietā. Pēdējo vietu vienmēr sev ir rezervējusi Latvija.

Šogad 30.aprīlī publicēja LR Valsts prezidenta Bērziņa kunga šādus vārdus: „Latvijai pievienošanās ES bija simboliska atgriešanās telpā, kurai esam bijuši piederīgi gadsimtu garumā. Pirms desmit gadiem Latvijas tauta izdarīja brīvu izvēli. Uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle mūsu valsts pastāvēšanas un tās brīvības garantēšanā. Mēs augstu vērtējam ES pamatvērtības, jo, cienot un ievērojot katras dalībvalsts unikālo identitāti, vienojamies kopēju mērķu sasniegšanai."

Katrs izglītots un domājošs cilvēks šos vārdus, protams, lasa ar mīļu smaidu. Šie vārdi tāpat kā klusēšana par civilizācijas katastrofu arī pieder tai oficiālajai retorikai, kurā vēsturiskās patiesības vietā dominē pseidonacionālistiski mīti un smieklīgs pašapmāns.

Lasot Valsts prezidenta teikto par „simbolisko atgriešanos”, mīļais smaids izplūst skaļos smieklos. Acīmredzot Valsts prezidenta kungs nav aptvēris, ka „spīčraiters” ir gribot negribot pateicis taisnību. Tā patiešām nebija reāla „atgriešanās”, bet simboliska „atgriešanās”; proti, tāda atgriešanās, kurai nav nekāda reālā vērtība un tādas darbības konkrētas aprises un intensitāte, kāda ir nepieciešama, lai darbība būtu īstena. Mūsu „atgriešanās” Eiropā patiešām bija tikpat simboliska darbība, cik savā laikā simboliska bija viena lata samaksāšana par „prihvatizēto” objektu.

Saprotams, mīļais smaids izzūd, lasot par mūsu piederību Eiropai „gadsimtu garumā” un tautas izdarīto „brīvo izvēli”. Aizvadītajos desmit gados neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš ticētu referenduma rezultātam. Visi uzskata, ka referenduma rezultāts (67%) par LR iestāšanos ES tika falsificēts.

Mīļais smaids pārvēršas drūmos vaibstos, zinot par rietumeiropiešu vēsturiski klasisko vēso un vīzdegunīgo attieksmi pret austrumeiropiešiem. Skaidrs, ka ne tikai bijušais Vācijas kanclers Helmūts Kols bija pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Rietumeiropiešu pretestība noteikti bija ļoti plaša un dziļa. Tikai tā nebija atklāta. Turklāt pretestības galvenais motīvs noteikti bija psiholoģiski subjektīvs – ģenētiski un arhetipiski pamatots rietumeiropiešu smadzenēs. Tas ir tāds stereotipisks pamatojums, kas līdz mūsdienām gadsimtu garumā vijas no senās Grieķijas un senās Romas laikmetā valdošajiem priekšstatiem par „Austrumu barbariem”.

Eiropas sejā ir gan reāli vaibsti, gan iluzori vaibsti. Latvieši tagad galvenokārt cenšas uzsvērt iluzoros vaibstus un neinteresējās par reālajiem vaibstiem. Eiropas sejā iluzorums sākās jau ar karsto velmi tēlot kontinentu.

Bībelē nav minēta Eiropa. Bībelē nav minēta arī Eirāzija, kā pašlaik jau vairāk nekā simts gadus faktiski sauc kontinentu saskaņā ar slavenā austriešu ģeologa Eduarda Zusa (Eduard Suess,, 1831- 1914) Zemes virsmas analīzi fundamentālajā četru sējumu darbā „Zemes piere” („Das Antlitz der Erne”, 1883-1909), kad vienā kontinentālā veselumā apvieno teritoriju no Urāliem uz rietumiem (Eiropu) un teritoriju no Urāliem uz austrumiem (Āziju). Stingri ģeogrāfiskā nozīmē Eiropa nevar pretentēt uz kontinenta godu. Uz šo godu Eiropa var pretendēt tikai metaforiski.

Antīkās kultūras mantojuma speciālisti ir konstatējuši, ka vissenākais teksts ar tajā minēto vārdu „Eiropa” ir Hēsioda poēma „Par dievu izcelsmi”. Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.) ir pirmais mums zināmais sengrieķu dzejnieks. Hēsioda poēmā par Eiropu sauc vienu no Okeāna meitām. Poēmā Eiropa ir mitoloģiskā tēla vārds.

Topogrāfiskajā nozīmē vārds „Eiropa” vissenāk ir sastopams Homēra himnā par Apolonu. Apolons Parnasā izvēlējās vietu jaunam templim un solīja, ka ļaudis to apmeklēs gan no Peloponesas, gan no Eiropas un jūras apskalotajām salām.

Zinātnieki uzskata, ka himna ir sacerēta ne vēlāk kā 7.gs. beigās pirms mūsu ēras. Homēra himnas komentāros par toponīmu „Eiropa” ir teikts, ka autors nav domājis Eiropas kontinentu, bet gan Grieķijas Balkānu daļu uz ziemeļiem no Peloponesas. Sastopams pieņēmums, ka grieķu vārds „eiropa” ir pārņemts no finīķiešu valodas. Tajā tas nozīmē „vakarzemi”.

Pēcāk sengrieķu ģeogrāfiskie priekšstati izmainījās. Savējā kļuva Vidusjūra. Par tās krastos sastopamajām valstīm viņiem bija stabilas zināšanas. Piemēram, viņi zināja, ka rietumos ir Kartāga – skarba pilsēta, kurā dieviem mēdz upurēt cilvēkus un kas vispār bija bīstams kaimiņš, bieži kļūstot par grieķu ienaidnieku.

Sengrieķi zināja par dienvidos vareno Ēģipti. Tās cari savās ostās labprāt ielaida grieķu tirgotājus un savā armijā nebaidījās ļaut dienēt grieķu karavīriem.

Uz austrumiem no Vidusjūras atradās Finīķija, Asīrija, Babilona, Mīdija, Persija. Šīs zemes nepārtraukti viena ar otru karoja.

No grieķiem uz ziemeļiem bija Skitija – stepju un mežu plašumi. Tur klejoja mežonīgie skiti – vēsturiski pirmie„Austrumu barbari” antīkā laikmeta cilvēku priekšstatos.

Sākumā paskops bija priekšstats par pasauli. Sengrieķu ģeogrāfijā pusi pasaules aizņēma Āzija, vienu ceturto daļu – Eiropa, otru ceturto daļu – Āfrika, kuru sākumā dēvēja par Līviju. Sengrieķi zināja, ka tālumā atrodas pasakainas zemes un tautas, līdz kurām viņi pagaidām nebija nokļuvuši. Sengrieķi uzskatīja, ka šīs zemes ir bagātas, bet tautas ir mežonīgas. Rietumeiropiešu apziņā visos laikmetos aktuālajam priekšstatam par mežonīgajiem kaimiņiem (barbariem) ir ļoti sena izcelsme.

Antīkajā laikmetā cilvēku ģeogrāfiskajos priekšstatos dominēja Vidusjūras pasaule. Tā tas bija gan sengrieķiem, gan romiešiem, kuru impērijā ietilpa zemes Vidusjūras krastos. Vidusjūras pasaule sašķēlās pēc Bizantijas izveidošanās 4.gadsimtā. No tā laika nākas runāt par latīniskās Rietumeiropas sākumu.

Vidusjūras pasaules dalīšanās turpinājās 7.gadsimtā, kad sākās arābu varenības laikmets. Arābi

iekaroja Sīriju, Persiju, Palestīnu, Ēģipti, Ziemeļāfriku, Albāniju, Armēniju, Grūzijas zināmu daļu. 8.gs. sākumā arābi pakļāva gandrīz visu Spāniju. Arābu un islama ekspansijas rezultātā Eiropa kļuva par kristiāniskās pasaules simbolu. Vidusjūras un vispār jūras vietā lielā mērā nostiprinājās sauszemes orientācija, kas ir svarīga mūsdienu ES ģeopolitiskajos risinājumos.

Priekšstats par Eiropu kā atsevišķu civilizāciju radās vēsturiski nesen. Slaveno apzīmējumu „eiropeiskā civilizācija” pirmo reizi 1766. gadā lietoja kāds franču garīdznieks sacerējumā par Francijas uzdevumiem Ziemeļamerikā.

Eiropas ģeogrāfiskie priekšstati vienmēr ir saskārušies ar zināmām pikantām problēmām. Tās visvairāk sagādā austrumu robeža. Tas tāpēc, ka Eiropa nav kontinents klasiskā izpratnē, jo austrumu robežu neapskalo jūra.

Eiropiešiem faktiski nekad nav bijusi stabila skaidrība par austrumu robežu. Vienīgais, ko viņi stabili zināja, bija tas, ka austrumu robeža virzās gar barbaru teritoriju. Eiropiešu smadzenēs vienmēr bija iekalts, ka austrumos dzīvo nežēlīgi un nekulturāli cilvēki. Šajā ziņā eiropieši mantoja seno grieķu un romiešu viedokli, ka ikviens cittautietis ir barbars (no grieķu vārda „barbaros”). Arī viduslaikos un jaunajos laikos rietumeiropiešiem barbari vienmēr bija austrumeiropieši.

Jāņem vērā, ka Eiropas jēdziens nav tikai ģeogrāfisks apzīmējums. Tam vienmēr ir bijis arī vēsturisks, politisks, kulturoloģisks, reliģisks zemteksts. Vārds „Eiropa” daudzus gadsimtus līdz šodienai ir asociējies ar demokrātiskumu, kristiānismu, zinātniski tehnisko progresu, eiropeiskās civilizācijas identitāti, eiropocentrismu, koloniālismu, individuālismu, modernizāciju, liberālismu, komunismu, sociālismu, fašismu, holokaustu, nacionālismu, feminismu, konservatīvismu, postmodernismu. Pēdējā laikā – morālo un intelektuālo pagrimumu, destrukciju un degradāciju.

Vairāk nekā divus gadu tūkstošus eiropiešu priekšstatos Eiropa bija zemes no Gibraltāra rietumos līdz Donas upei austrumos. Tāds priekšstats par Eiropu pastāvēja no 6.gs.p.m.ē. līdz 18.gs., kad austrumu robežu pārvietoja līdz Urāliem.

Interese par Eiropas austrumu robežu aktivizējās Krievijas cara Pētera I laikā. Viņš apzināti un mērķtiecīgi Krieviju tuvināja Eiropai un tādējādi uzņēmās atbildību par Eiropas austrumu robežu. Eiropieši pret to neiebilda, un krievu vēsturniekam un Urālu rūpniecības organizētajam Vasilijam Tatiščevam (1686-1750) atļāva Eiropas austrumu robežu novilkt pa Urālu upi, Kaspijas jūru un Kaukāzu.

Eiropa, salīdzinot ar citiem kontinentiem, vienmēr ir pastāvējusi kā retoriska figūra un sekmējusi zināmas filosofiskās pārdomas. Tajās Eiropa figurē kā vienots garīgais komplekss un relatīvi noslēgts vēstures un kultūras fenomens. Turklāt filosofi (ne tikai Eiropas, bet visjaunākajos laikos arī Amerikas) vienmēr ir mīlējuši par Eiropu izteikties asprātīgi, ekstravaganti, aforistiski, metaforiski romantiski, sarkastiski un eshatoloģiski, mazohistiskā paštīksmē prognozējot Eiropas norietu, galu, bojāeju. Filosofisko pārdomu intelektuāli specifisks objekts Eiropa kļuva galvenokārt 19.gadsimtā, sasniedzot kulmināciju 20.gadsimtā.

Eiropas (precīzāk – Rietumeiropas) vēsturi un nākotnes izredzes dziļi un pesimistiski analizēja vācu kulturologs Osvalds Špenglers (1880-1936) slavenajā divsējumu grāmatā „Der Untergang des Abendlandes” („Vakarzemes noriets”; grāmatas nosaukumu tradicionāli tulko „Eiropas noriets”; 1918, 1922). Šo grāmatu ir lasījuši ļoti daudzi izglītoti eiropieši.

Špenglera pārliecībā Rietumeiropas kultūras pamatā ir grieķu dvēsele un romiešu intelekts. Viņa koncepcijā centrālā tēze attiecas uz Rietumeiropas nākotni – Rietumeiropas kultūras norietu. Mums ir gods būt šī procesa lieciniekiem. Šī procesa pēdējo stadiju mēs nepiedzīvosim. Špenglers Eiropas bojāeju paredzēja apmēram 2200.gadā. Nevajadzētu priecāties, ka vēl tālu līdz bojāejai. Romas impērijas agonija arī turpinājās vairākus gadsimtus.

Eiropiešus par superetnosu dēvēja slavenais krievu vēsturnieks Ļevs Gumiļevs (1912-1992). Par superetnosu viņš sauca etnosu grupu, kura ir vienlaicīgi radusies noteiktā reģionā un kuru vieno ekonomiskie, ideoloģiskie, politiskie sakari. Taču starp superetnosa atsevišķiem etnosiem var būt militārie konflikti.

Ļ.Gumiļeva ieskatā eiropieši ir tipisks superetnoss. Eiropieši ir pieraduši savā starpā nežēlīgi karot (ne tikai I un II Pasaules kara gados). Tajā pašā laikā viņi nepārtraukti ir prātojuši par savu izredzēto vienotību, kopīgo identitāti un integrāciju. Bet tagad viņi pirmo reizi cilvēces vēsturē mēģina radīt jaunu valstisko formu – konfederāciju. Turklāt tas notiek amizantā un paradoksālā veidā, jo konfederācijā oficiāli tiek iekļautas ne tikai Eiropas zemes, bet zemes planētas visdažādākajās vietās. ES ietilpst arī Lielbritānijas, Dānijas, Francijas un Nīderlandes t.s. aizjūras zemes - kolonijas, piemēram, Atlantijas un Klusā okeāna salās.

Eiropas sejā atsevišķs vaibsts ir etniskā vēsture. Eiropas etniskā vēsture vienmēr ir bijusi ļoti dinamiska, polietniski un multikulturāli raiba un no zinātniskās analīzes viedokļa komplicēta. Etniskā un kultūras daudzveidība Eiropā ir pastāvējusi vienmēr. Mainījās vienīgi attieksme pret šo daudzveidību.

Vēl nesen Eiropas birokrātija nepārtraukti lepojās ar eiropeisko kultūru daudzveidību. Pēdējā laikā daudzveidības slavēšana nav modē. Lielāko valstu līderi nesen publiski atzina daudzveidības atbalstīšanas politikas izgāšanos. Politiķu ieskatā vainīga nav viņu politiskā bezspēcība, bet gan vainīgs ir multikulturālisma koncepts. Rietumeiropā pašlaik nav daudz intelektuāļu, kuri gribētu aizstāvēt multikulturālismu un politiķiem norādīt īsto cēloni etniskās politikas neveiksmēm. Tāpēc arī sociuma apziņā nostiprinās aplamais priekšstats par multikulturālisma kaitīgumu. Patiesībā multikulturālisms ir Eiropas vienīgā saulainā perspektīva.

Etniski raibs bija senās Grieķijas iedzīvotāju sastāvs. Tas pats sakāms par Romas impēriju. Īpaši raiba bija etniskā aina impērijas pirmsnāves agonijas gados. Impērijas provinces ļaudis (tātad – barbari) vispirms emancipējās, bet pēc tam iespiedās centra struktūrās. Impērijas augstākajā varas orgānā Senātā iekļuva spāņi, galli. Pat imperatori un viņu sievas nāca no provinces – Spānijas, Āfrikas, Sīrijas.

Tiek uzskatīts, ka Eiropā relatīva etniskā stabilitāte iestājās tikai 19.gadsimtā nacionālo valstu konsolidācijas rezultātā. Etniskā stabilitāte zināmā mērā saglabājās līdz I Pasaules karam, kad pēc Vācijas, Austroungārijas, Krievijas impērijas sabrukuma atkal sākās ievērojamas etniskās kolīzijas.

Neapšaubāmi īpaši slavena Rietumeiropa kļuva pēc II Pasaules kara, strauji pārvēršoties par migrantu kontinentu, kā 20.gs. beigās sāka dēvēt Eiropu. 90.gados par to atklāti izsacījās pat Eiropas visaugstākās amatpersonas. Arī šo rindu autoram savā laikā bija iespēja dzirdēt Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Daniela Tarša teikto: „Dāmas un kungi, Eiropa ir migrantu kontinents."

Interesanti, ka rietumeiropieši nemīl runāt un rakstīt par savu etnisko izcelsmi. Tas laikam tāpēc, ka etnoģenēzē var konstatēt viņiem ne visai tīkamus faktus.

Piemēram, ilgu laiku Rietumeiropā valdīja ieskats par austrumeiropiešu un sevišķi krievu mongoloīdo, neārisko izcelsmi un ģenētisko saistību ar tatāriem, mongoļiem un citiem tipiskiem aziātu etnosiem. Kā zināms, politiskie secinājumi bija primitīvi: krievi un citi austrumeiropieši nav ieskaitāmi īstajos āriskajos eiropiešos. Tā domāja ne tikai vācu nacisti.

Visjaunākie lingvistiskie un etnoģenētiskie pētījumi ir atklājuši gluži pretēju ainu. Proti, Eiropas iedzīvotāju lielai daļai ir spilgti izteiktas vīriešu mongoloīdās ģenētiskās saknes. Piemēram, Ziemeļeiropa (somi, igauņi, daļēji arī latvieši, lietuvieši) ļoti spēcīgi ir izjutusi Sibīrijas ģenētisko ietekmi (somiem un igauņiem vīriešu dzimtes senči 52,4% nāk no Dienvidsibīrijas un Austrumsibīrijas; zviedriem, norvēģiem – nedaudz mazāk procentu).

Tagad ir noskaidrots, ka eiropeīdās un mongoloīdās rases kontakti Eirāzijā bija nesimetriski. Sievietes pārvietojās galvenokārt no rietumiem uz austrumiem, bet vīrieši – abos virzienos (zinātne to pagaidām pilnā mērā neprot izskaidrot). Savukārt ģermāņi (Eiropas „visāriskākais” etnoss) nāk no Āzijas un pirms uzbrukuma Romas impērijai klejoja Ķīnas pierobežā. Tāpēc ģermāņu vīriešu dzimtes hromosomas ir mazāk radniecīgas ar āriešu hromosomām nekā krievu vīriešu dzimtes hromosomas.

Par āriešu izcelsmes areālu tagad nākas uzskatīt Dienvidkrievijas stepju rajonus un mūsdienu

Austrumukrainu - teritoriju apmēram starp Dņepru un Volgu (skat. ilustrāciju). Jo tālāk no šī areāla, jo mazāk var sastapt vīriešu hromosomas ārisko variantu.

Minētie secinājumi rietumeiropiešiem ir „satriecoši”. Tagad nākas atzīt, ka Eiropā āriskā ģenētiskā ietekme virzījās no austrumiem uz rietumiem, bet nevis pretēji, kā uzskatīja līdz šim. Bet „visšausmīgākais” ir tas, ka pati āriskākā tauta ir krievi, un eiropeiskās jeb, kā tagad moderni pieņemts teikt, indoeiropeiskās kultūras autori nav tikai rietumeiropieši.

Eiropas pikantās ambiciozitātes uzskatāms apliecinājums ir tā saucamā eiropocentrisma dogma, kuru pamatoti atzīst par vienu no Eiropas grandiozākajiem mītiem. Par eiropocentrismu sauc filosofiski kulturoloģisku un ideoloģisku uzskatu, ka Eiropa ir visas cilvēces kultūras avots un centrs.

Tas, protams, ir mīts. Tamlīdzīgs uzskats pilnā mērā neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Par to spilgti liecina pasaules kultūru mantojums. Piemēram, Ķīnas, Indijas, Ēģiptes, Amerikas kultūras mantojums. Par šo mantojumu eiropieši uzzināja vēsturiski nesen. Tāpēc viņiem varēja viegli iezombēt eiropocentrisma mītu.

Mīts nostiprinājās koloniālisma laikmetā. Tam pirmkārt un galvenokārt bija ideoloģiskā funkcija. Eiropiešu iekarotājiem vajadzēja attaisnot savu bruņoto klātbūtni daudzās vietās uz Zemes. Tāpēc sludināja, ka Eiropas kultūra ir vienīgā kultūra uz Zemes, kura savā attīstībā ir veikusi pareizo ceļu. Respektīvi, noteiktā secībā izgājusi sociāli ekonomiskās formācijas: pirmatnējās kopienas iekārta - verdzības iekārta – feodālisma iekārta - kapitālisma iekārta. Šo pareizo ceļu nākas noiet arī citu kontinentu kultūrām.

Saprotams, eiropocentrismu idejiski un morāli spēcināja daudzi reālie panākumi. Piemēram, Krusta kari, Lielie ģeogrāfiskie atklājumi (K.Kolumbs, Vasko de Gama), Atdzimšanas laikmets. Eiropiešu tehniskie, zinātniskie, mākslinieciskie, politiskie risinājumi it kā pavēra milzīgas perspektīvas visas planētas iedzīvotājiem.

Tomēr ar laiku eiropocentrisms pārvērtās kundziskā kritērijā. Eiropieši augstprātīgi vērtēja Āfrikas, Amerikas, Austrumu kultūras, akcentējot to arhaizāciju un atpalicību no cilvēces maģistrālā (proti, eiropeiskā) ceļa. Par neeiropeisko kultūru arhaizāciju un atpalicību savā laikā rakstīja pat tādi Rietumeiropas domātāji kā Herders, Hēgelis. Tas, protams, liecina par eiropocentrisma dziļo ietemi uz eiropiešu pašapziņu.

Eiropocentrisma ideoloģija ir aktuāla arī mūsdienās. Tajā skaitā īpaši Austrumeiropā, kur sabiedrības plaši slāņi tic, ka Rietumeiropas kultūra ir augstākais un pareizākais sasniegums un zināma veida ideāls, pēc kura austrumeiropiešiem ir jātiecās.

Tiesa, austrumeiropiešu eiropocentrisko patosu lielā mērā ietekmē naivā un obskurantiskā spītība „atriebties” krievu kultūrai, kura asociējās ar „sociālisma un komunisma celtniecību”. Faktiski pašlaik notikumi attīstās tā, ka krievu kultūra Rietumu civilizācijas turpmākajā liktenī var izrādīties ļoti vitāla un organiski konstruktīva. Tagad Rietumu intelektuāļi izsakās par Krieviju kā par „jauno Tibetu” – eiropeīdu civilizācijas pēdējo cerību.

Eiropocentrisms uzplauka 19.gadsimtā liberālās utopijas sakarā. Tolaik eiropieši jūsmoja par savu sociāli filosofisko „atklājumu” – cilvēku dzīves labklājība un progress ir atkarīgs no tirgus ekonomijas, kā arī demokrātijas. Eiropieši domāja, ka atliek tikai ieviest brīvo tirgu un demokrātiju, lai sabiedrībā viss risinātos pareizi un pozitīvi, visi cilvēki dzīvotu pārticībā un laimē.

Aizvadītajos 20 un vairāk gados liberālās demokrātijas ideālu rietumeiropieši kopā ar amerikāņiem tiecās „uzpotēt” arī Austrumeiropas postsociālisma politiskajai un saimnieciskajai dzīvei. „Panākumi” ir zināmi.

Arābu, ķīniešu, krievu un citu kultūru pārstāvji pret eiropocentrismu vienmēr izturējās nievājoši. Tā tas ne tikai liberālās utopijas vēsturiskās aplamības dēļ, bet arī tādēļ, ka tamlīdzīga hipertrofēta ideoloģija var liecināt par šīs superambiciozās ideoloģijas autoru intelektuālo krīzi un pagrimumu.

Eiropocentrisms balstās uz vairākiem faktoriem. Diemžēl tie ir pašapmānīgi faktori un nesaskan ar reālo vēsturi.

Pirmais ir reliģiskais faktors. Eiropocentrisma patrioti sludina, ka kristiānisms vienmēr ir caurstrāvojis Rietumu kultūru. Arī pēcpadomju Latvijā bieži izsakās par mūsu piederību Rietumu kristiānismam. Kā zināms, kristiānisms neradās Eiropā un to neizveidoja eiropieši. Rietumeiropas tautu kultūru vēsturē milzīga loma ir bijusi ne tikai kristiānismam, bet arī jūdaismam, islamam.

Otrais ir kultūrģenētiskais faktors. Tas balstās uz atziņu par Rietumu kultūras vitālo saistību ar antīko kultūru. Tas nav precīzi. Senā Grieķija bija organiski vienota ar Austrumu kultūras sistēmu. Senās Grieķijas kultūras mantinieki grieķu ieskata bija Romas barbari un pareizticīgo civilizācija (Bizantija). Bet pats jocīgākais ir tas, ka Rietumi pēc Romas impērijas sabrukuma antīko kultūru vispār „pazaudēja” kādus 1000 gadus. Rietumi pēcāk antīkās kultūras mantojumu pārņēma no arābiem un tikai pēc tam sekoja Renesanse (itāliski Rinascimento) – jūsma par antīko mantojumu no 14.gs.sākuma līdz 16.gs.beigām. Jocību lieliski apraksta Karens Svasjans vienā no savām ļoti gudrajām grāmatām.

Trešais ir attīstības faktors. Rietumi esot nogājuši pareizo attīstības ceļu no pirmatnējās kopienas līdz vergturu iekārtai, pēc tam līdz feodālismam un kapitālismam. Tas ir ceļš, kuru esot jānoiet visām kultūrām, ja tās grib būt pilnvērtīgas un progresīvas. Arī latviešu kultūrai tātad ir jāsāk viss no sākuma – no vergturu iekārtas. Kāds noteikti gribēs teikt, ka pašlaik tāda iekārta pastāv, jo darba devēji pret darba ņēmējiem izturas kā pret vergiem.

Neapšaubāmi eiropocentrisma sludinātāji apzināti ignorē vēsturi. Romas impēriju sagrāva barbari, kuri sāka saimniekot Rietumos un izveidoja feodālismu. Tas, kas tiek dēvēts par Rietumiem, sākās barbaru pasionārā uzplaukuma placdarmā. Barbari nepazina verdzības iekārtu. Vēl lielākas pretrunas (faktiski – metodoloģiskais strupceļš) atklājās tad, ja „pareizo attīstības ceļu” mēģina piemērot Ķīnas, Indijas kultūras vēsturei.

Novērtē šo rakstu:

97
33

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...