Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Priecīgus Līgo svētkus!

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tā nebūs nemirstīga banalitāte, ja sacīsim sekojošo. Eiropiešu dzīvē eksistē maģiska nolemtība (predestinācija), un šīs maģiskās nolemtības galvenā forma ir karš. Eiropiešu problēmas spēj atrisināt vienīgi karš. Eiropā jebkurš vēsturiskais etaps agrāk vai vēlāk noslēdzas ar karu. Imanuela Kanta savā laikā skaisti iecerētais Eiropas „mūžīgais miers” nekad nav pastāvējis. Drīzāk vienmēr ir pastāvējusi eiropiešu valdnieku politiskā patmīlība, kurai uzmanību pievērsa Osvalds Špenglers. Eiropiešu valdnieku politiskā patmīlība nav iedomājama bez svešu zemju iekarošanas un svešu tautu pakļaušanas. Iekarošana ir eiropiešu valdnieku kundzības stihija un simbols. Eiropeiskās dzīves jauna kārtība vienmēr ir pēckara dzīves kārtība.

Turklāt eiropiešu savstarpējo karu nolemtība ir banāla, - apnicīgi nodrāzti nav nosakāms karu iemesls. Jo tuvāk mūsdienām, jo neskaidrāks kļūst karu iemesls. Karu iemesls bija relatīvi skaidrs tikai tajos tālajos gadsimtos, kad viens zemes kungs spītīgi gribēja atņemt kādu teritoriju otram zemes kungam. Turpretī abu Pasaules karu iemesls joprojām ir neatminēta mīkla, un tā tas paliks uz mūžu mūžiem.

Lai kompensētu savu bezspēcību precīzi noskaidrot Pasaules karu iemeslu, eiropieši ir atjautīgi izdomājuši it kā ticamu atrunu par iemeslu kompleksu. Proti, abiem Pasaules kariem bija daudzi iemesli, un tie veido iemeslu kompleksu. Saprotams, tādā sintētiskā formulējumā karu nolemtība ne tikai saglabājās, bet iegūst vēl maģiskāku auru. Iemeslu kompleksiem nav redzams ne sākums, ne gals.

Daudz maz nomierina tas, ka kara rezultāti var palīdzēt izprast kara iemeslu. Pēckara loģika uzskatāmāk izgaismo pirmskara loģiku. Taču arī šiem novērojumiem nav ieteicams uzticēties. Pēckara loģika ir pēckara loģika. Tai ir pilnīgi savādāks psiholoģiskais tonuss nekā pirmskara loģikai. Tas ir pats par sevi saprotams. Karš ir atnesis zināmu gandarījumu gan tāpēc, ka ir sagaidītas kara beigas, gan tāpēc, ka pēckara perspektīvām ir optimistisks raksturs. Pēckara optimisms mazina pagātnes analīzes objektivitāti. Laimīgs cilvēks ir akls cilvēks. To māca eiropiešu viedā daiļliteratūra.

Turklāt dzīve ir sarežģītāka nekā mūsu priekšstati par dzīvi. Nākotne vienmēr sastāv no iespējamā un neiespējamā. Savukārt pagātnē vienmēr var satraukti ieraudzīt kaut ko tādu, kas varēja risināties citādāk. Tas kāpina neuzticību mūsu spējai pilnā mērā izprast vēsturiskos notikumus. Nākas konstatēt, ka katra vēsturiskā notikuma atribūts ir kaut kas iepriekš neparedzams un nejaušs. Ar dziļām šausmām aptveram, kas būtu bijis, ja šis neparedzamais un nejaušais nebūtu bijis, un tā vietā būtu bijis kaut kas cits.

Teiksim, kas būtu bijis ar Latviju un latviešu tautu, ja ģenerāļa Berta vietā būtu bijis tipisks burta kalps un pret latviešiem naidīgi noskaņots cilvēks, kādu tolaik netrūka angļu, franču, amerikāņu, vācu, poļu, krievu militāristu un politiķu aprindās.

Angļu ģenerālis sērs Alfreds Berts 1919.gada februārī tika iecelts par Antantes misijas vadītāju Latvijā. Rīgā viņš ieradās reizē ar K.Ulmaņa valdību 1919.gada jūlijā. Ģenerālis patiesi ieinteresēti rūpējās par latviešu jaunās valsts armijas formēšanu. Viņš tikās ar latviešu karavīriem. Viņam gribējās ielūkoties karavīru sejās, lai spriestu par viņu garīgo struktūru. Ģenerālim Bertam patika latviešu karavīri. Viņš darīja visu iespējamo, lai latviešu militārās vienības apgādātu ar kara materiāliem.

Taču ģenerāļa Berta pats nozīmīgākais ieguldījums ir viņa izprotošā un drosmīgā nostāja 1919.gada oktobrī, kad Rīgai uzbruka bermontieši. Tolaik jau bija noslēgts Versaļas miera līgums. I Pasaules karš bija beidzies. Rīgas jūras līcī izvietotie angļu karakuģi vairs nedrīkstēja ne uz vienu šaut ar lielgabaliem. To aizliedza Lielbritānijas valdība. Taču ģenerālis Berts uzņēmās atbildību, un angļu karakuģu lielgabalu kanonādes piespieda bermontiešus atkāpties no Rīgas. Ja Alfreda Berta vietā būtu bijis cita tipa cilvēks, tad Latvijas Republikas liktenis būtu bijis citādāks, nekā tas bija pēc bermontiešu sakāves 1919.gada oktobrī. LR izbeigtu pastāvēt. Bez angļu karakuģu palīdzības bermontiešus neizdotos padzīt no Latvijas. Tas ir latviešu virsnieku viedoklis. Sera Berta nostāja izšķīra LR pastāvēšanu.

Vēstures filosofijā neparedzamā un nejaušā motīvs ir plaši izplatīts. Tiek apcerētas visdažādākās varbūtības. Piemēram, Kolumbu varēja atbalstīt nevis Spānija, bet Francija. Tad Eiropas vēsture būtu pavisam citādāka nekā tagad. Tajā nebūtu spāņu „zelta laikmets” reliģijā, mākslā, politikā, tikumībā. Spānietis Ignācijs Lojola nebūtu nosacījis baznīcas stilu, ko ir izjutuši arī ticīgie Latgalē un citur, kur darbojās jezuītu ordenis. Noteikti nebūtu svešvārds „jezuītisms” kā divkosības un liekulības apzīmētājs. Taču Kolumbu atbalstīja Spānija, un ilgus gadsimtus Eiropas politisko stilu nosacīja spāņu kara māksla, spāņu „neuzvaramā armāda” un spāņu kardinālu diplomātijas māksla. Par Spānijas mantojumu karoja Trīsdesmitgadu karā, pēc kura sākās franču laikmets. Rietumu kultūras gars joprojām lielā mērā ir franču kultūras caurvīts gars, kas izauga no spāņu kultūras gara. Taču viss varēja būt citādāk.

I Pasaules karš vispār ir iesaiņots neparedzamā un nejaušā iepakojumā. Tā tas ir, sākot no serbu nacionālista Gavrilo Principa nāvējošajiem šāvieniem Sarajevā 1914.gada 28.jūnijā un beidzot ar to, ka kara autori – imperatori – nepiedzīvoja kara beigas. Nav ticams, ka Vācijas un Krievijas valdnieki sāktu karu, ja būtu paredzējuši tādu drausmīgu kara noslēgumu gan viņu personīgajā dzīvē, gan viņu pavalstnieku dzīvē.

Tradicionāli galvenā vaininiece ir Vācija, kuras „vīrišķīgā vācu tauta” bija vislielākā bruņotā konflikta veicinātāja, lai izrēķinātos ar „sievišķīgi gļēvajiem slāviem”. Par Balkānu lomu parasti klusē. Faktiski XX gadsimta sākumā (tāpat kā XX gadsimta beigās) Balkāni bija Eiropas „pulvera muca”. Serbu ambīcijas apvienot visus slāvus vienā valstī („Lielajā Serbijā”) bija sasniegušas kulmināciju. Austroungārijai nācās nepārtraukti rīvēties ar Serbijas karalisti. Rīvēšanās izvērtās karā pēc Austroungārijas nākamā valdnieka nošaušanas Sarajevā.

Protams, vienmēr kāda cilvēku daļa neatzīst nejaušības. Viņi visu izkārto konkrētu cēloņu un konkrētu seku virknēs. Piemēram, viņi nesaskata nekādu nejaušību tajā faktā, ka vienā dienā (1915.gada 23.augustā) Krievijas cars kļuva armijas virspavēlnieks, bet pēckara Krievijas „cars” Ļeņins kļuva valsts nodevējs, Cimmervaldē Sociālistiskās partijas kongresā no tribīnes novēlot Krievijai zaudēt karu. Nejaušība neesot arī tas, ka amerikāņi iesaistījās karā 1917.gada 6.aprīlī, kad Krievijas cars jau bija atsacījies no troņa un Krievijā bija jauna, ne visai labi izprotama buržuāziskā pagaidu valdība.

Ja mums saka, ka katrs karš sevī ietver jauna kara iedīgļus, tad tam nākas ticēt. Tagad ļoti labi ir redzams, ka tas attiecas uz II Pasaules karu. Tajā noteikti ir saskatāmi iedīgļi III Pasaules karam jeb Globālajam karam. Aktuāli ir vismaz divi iedīgļi.

Pirmais iedīglis ir ASV pašpārliecinātība, kas pilnbrieda II Pasaules kara gados. ASV anglosakšu un ebreju ekonomiskais un politiskais konglomerāts saprata, ka var netraucēti valdīt ne tikai Eiropā, bet var netraucēti valdīt visā pasaulē. Tādu pašpārliecinātību nostiprināja reālā prakse saskaņā ar pēckara perspektīvām. Jauns Pasaules karš var sākties, lai aizstāvētu minēto reālo praksi. Aizvadītajos nepilnos desmit gados ASV izjūt arvien lielāku apdraudētību savai vienpolārās pasaules kundzībai. Bet tas ir pietiekami svarīgs arguments, lai sāktu Globālo karu. Turklāt pašiem karot, kā parasti, tūlīt nevajadzēs, jo karot laipni piekritīs sabiedrotie, kuru avangardā ir arī Latvija.

Otrais iedīglis ir fašisms kā politiskā kustība, ideoloģija un varas forma. Vācijas un tās sabiedroto garīgais fundaments II Pasaules karā bija fašisms. Fašisms ir iedīglis arī III Pasaules karam. Par to pašlaik skaudri pārliecināmies. Tika sakautas fašistu armijas, iznīcinātas fašistu valstis, fašistu līderi saņēma pelnīto sodu. Taču fašisms kā garīgais fenomens saglabājās. Pirmajā laikā saglabājās latentā veidā. Pēdējā laikā latentais veids ir atmests, un fašisma ārējās izpausmes ir ieguvušas izaicinoši demonstratīvu vērienu. Ļoti negaidīta un nepatīkama ir ASV, Krievijas ebreju līdzdalība fašisma atdzimšanā ne tikai Ukrainā. Holokausta kontekstā šī līdzdalība atgādina murgainu vīziju, kas ir iespējama vienīgi slimīgā iztēlē. Ebreju etnoportretā ir parādījusies nepievilcīga grumba. Vismaz labi, ka arī pašu ebreju kāda daļa nosoda brāļošanos ar fašistiem. Tiesa, Hitlera armijā karoja apmēram 150 tūkstoši ebreju, no kuriem apmēram 10 tūkstošus sagūstīja padomju armija. Ebreju tāpat kā latviešu kādai daļai fašisms ir sirdslieta.

Karš ir cilvēciskās esamības izpausme. Tātad arī cilvēciskās kvalitātes izpausme. Uz karu var atsaukties cilvēciskā kvalitāte un tās atšķirības. Bet tajā pašā laikā karš ir sinonīms nāvei. Kara konstruktīvais mērķis ir nogalināt. Ja neviens netiek nogalināts, tad tas nav karš. Karš bez nāves neeksistē. Jau no seniem laikiem cilvēkiem iestāsta, ka nāves priekšā visi esot vienādi. Taču praktiski arī saskarsme ar nāvi var būt dažāda un lielā mērā atkarīga no cilvēciskās kvalitātes.

Abos iepriekšējos Pasaules karos cilvēciskās kvalitātes atšķirības izpaudās ļoti spilgti. I Pasaules karā tas uzskatāmi atklājās attieksmē pret Krievijas caru un Vācijas ķeizaru.

Krievu buržuāzija caru piespieda atsacīties no troņa krietni pirms kara beigām – 1917.gada 2.martā. Buržuāziskā pagaidu valdība caru tūlīt arestēja un konvojēja uz Toboļsku. Savukārt boļševiki caru no Toboļskas aizveda uz Jekaterinburgu, kur 1918.gada 17.jūlijā nošāva kopā ar sievu, bērniem, ģimenes ārstu. Līķus aplēja ar skābi un apraka tā, lai uz zemes nekas neliecinātu par kapavietu.

Vācu buržuāzija kara beigās arī sarīkoja revolūciju un izveidoja Veimāras republiku. Taču vācu buržuāzija pret savu ķeizaru izturējās pilnīgi savādāk nekā krievu buržuāzija (tajā var iekļaut arī boļševiku līderus) izturējās pret savu caru. Vācu buržuāzija necentās sodīt ķeizaru, kā to pieprasīja Antantes vadoņi kara uzvarētāju apmātībā. Vācu buržuāzija atļāva ķeizaram atstāt Vāciju, izvest uz Nīderlandē ķeizara nopirkto pili 23 vagonus ar mēbelēm, 27 lielus konteinerus ar dažādām mantām, limuzīnu, motorlaivu. Vēlāk atdeva pēc revolūcijas konfiscētos ķeizara zemes un finanšu īpašumus. Vācu ķeizars Vilhelms II (1859-1941) mūža otro daļu aizvadīja svešumā, taču dzīvoja laimīgi, pēc sievas nāves tūlīt apprecējās, rakstīja memuārus, organizēja dažādas biedrības, investēja naudu Vācijas rūpniecībā. Viņa bagātība starpkaru posmā pieauga divas reizes. Eksķeizars apsveica Hitleru sakarā ar Parīzes ieņemšanu, taču par laimi nepiedzīvoja Vācijas otro krahu XX gadsimta vidū.

Rasu teorija izglītoto eiropiešu prātus vilināja jau XIX gadsimta nogalē, tomēr I Pasaules kara konceptuālajā karkasā vēl neietilpa. Toreiz galvenokārt karoja, lai kaut ko atgūtu un paplašinātu teritoriālajā ziņā. II Pasaules kara konceptuālajā karkasā rasu teorija bija centrā. Vieni tiecās atbrīvoties no nepilnvērtīgajām tautām. Otri aizstāvēja savas tautas un citu tautu eksistenciālās tiesības.

III Pasaules kara jeb Globālā kara konceptuālajā karkasā rasu teorija ne tikai saglabāsies, bet tiks papildināta ar sociālā darvinisma teoriju. Ja rasu teorija naidīgi izturas pret atsevišķiem etniskajiem veidojumiem, tad sociālais darvinisms naidīgi izturas pret cilvēces lielāko daļu. Katrā ziņā sociālais darvinisms, salīdzinot ar rasu teoriju, ir eiropeīdu cilvēciskās kvalitātes lavīnveidīgā nobrukuma „inovatīvs” produkts. Aizvadītajos 25 gados no „baltajiem” cilvēkiem šo šķebīgo produktu visvairāk ir saražojusi Krievijas neoliberālā inteliģence – slavenā „kreatīvā šķira”. Tā atklāti sludina nepieciešamību atbrīvoties no liekajiem un nekur nederīgajiem cilvēkiem, kuri kavē demokratizāciju, ekonomisko progresu, globalizāciju.

Vēstures filosofijā cilvēciskās kvalitātes loma tiek konsekventi pasvītrota. Tiek uzskatīts, ka lielu civilizāciju un lielu valstisko veidojumu bojāeju iemesls ir valdošās elites erozija, nespējot adekvāti izprast dzīves virzību un pieņemt lietpratīgus lēmumus. Uz Krieviju tas attiecās pilnā mērā.

Apcerot III Pasaules kara nolemtību, noteikti ir jāņem vērā viens moments. Pirms abiem iepriekšējiem Pasaules kariem Eiropas publiskajā telpā nebija masveidīgas, bet galvenais bezcerīgas žēlabas par valdošās elites neglābjami zemo cilvēcisko kvalitāti. Saprotams, valdība tika kritizēta. Bet tā bija profesionālo kļūdu kritika, aicinot novērst pieļautās taktiskās un stratēģiskās kļūdas. Lasot XX gadsimta pirmās puses valstsvīru biogrāfijas, visbiežāk dominē epiteti „gudrs”, „godīgs”, „ideālists”, „patriots”, „uzticams”, „nesavtīgs”, „labsirdīgs”, „cēls”, „inteliģents”, „aristokrātiski smalks”, „neuzpērkams”.

Tagad pirms Globālā kara ir savādāk. Tagad atklāti tiek izsmietas nevis ES politisko līderu profesionālās kļūdas, bet gan viņu cilvēciskā kvalitāte – personības trūkums, bālais intelekts, idejiskā nepatstāvība, grīļīgā morāle, valstiskā bezatbildība, nacionālā nodevība, pretīgā pielīšana amerikāņiem utt. ES politisko līderu darbībai nav nekāds sabiedriskais atbalsts. Par to liecina referendumu autoritāte. Eirolīderi visvairāk baidās no referendumiem. Viņi atsakās tos organizēt, jo katrs līdzšinējais referendums (Dānijā, Francijā, Nīderlandē, Grieķijā) ir apstiprinājis viņu politikas kroplības – antisociālo būtību.

 Abu iepriekšējo Pasaules karu „projektā” ietilpa humānistiski ideāli. Tā, piemēram, I Pasaules karam vajadzēja pavērt jaunas iespējas impēriju apspiesto tautu nacionālajai patstāvībai, balstoties uz katras tautas pašnoteikšanās tiesībām. Tautas pašnoteikšanās problemātika bija izdevīga Antantei, lai saskaldītu Krievijas impēriju, Austroungārijas impēriju, Vācijas impēriju, kura bija piesavinājusies franču zemes. Tāpēc Antante atbalstīja nacionālās kustības, un arī latvieši tika pie savas valsts. Savukārt Eiropas inteliģence cerēja, ka karš veicinās garīgo atjaunošanos. XX gadsimta sākumā garīgumam „karu” bija pieteikusi tā dēvētā masu kultūra. Tolaik domājoši cilvēki masu kultūrā saskatīja milzīgas briesmas eiropeiskajām garīgajām vērtībām. Eiropas inteliģence – rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki, mākslinieki, juristi, ārsti – tāpēc tūlīt iesaistījās karadarbībā. Piemēram, jau pirmajās dienās uz fronti devās apmēram 4000 krievu inteliģenti. Arī latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonu (apm. 40 000 karavīru) formēšana notika ar lielu entuziasmu un tajā skaitā inteliģences entuziasmu.

II Pasaules kara „projektā” arī bija humānistiski ideāli. Tādi bija cīņa pret starptautiski plaši izplatīto nacismu un fašismu, kas asociējās ne tikai ar tautu, bet arī ar individuālajām cilvēka tiesībām Ne velti pēc kara sākās cilvēktiesību aizstāvēšanas kampaņa.

Katrā ziņā pašlaik var fantazēt par III Pasaules kara „projekta” humānistiskajiem ideāliem. Acīmredzot pirmais ideāls varētu būt iracionālisma, debilizācijas, dekonstrukcijas, degradācijas apturēšana. Karš var palīdzēt noformēties daudzpolārai pasaulei, tautām un nācijām saglabāt nacionālo pašcieņu un valstisko suverenitāti, sociuma žogmalē nostumt dažāda veida divkājainos atkritumus – pederastus, pedofilus, viendzimuma laulību fanus, bērnu tirgotājus, nacionālos nodevējus, sabiedriskā īpašuma laupītājus. Tikai zombēts kretīns var neatzīt, ka eiropeīdu slimā sabiedrība jau pasen ir sākusi karu pati pret sevi. Tā vien liekas, ka tā jau ir neārstējami slima sabiedrība, kura karā pret sevi aprij visus cilvēciskos resursus un fatāli novājina visus dzīves spēkus. III Pasaules karš jeb Globālais karš var glābt „balto” rasi no pilnīga sabrukuma.

Novērtē šo rakstu:

52
9

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...