Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Cilvēku pārdomās par sevi un ārējo vidi var ērti saskatīt divas apziņas stratēģijas. Katra apziņas stratēģija izpaužas īpaši piemērotā laikā. Tā izpaužas īpaši savdabīgi filosofijā, reliģijā, zinātnē, morālē, politikā, saimnieciskajā darbībā, sadzīviskajā atmosfērā. Viena apziņas stratēģija izpaužas pārejas laikmetā. Otra apziņas stratēģija izpaužas relatīvi harmoniska līdzsvara laikmetā. Tāds laikmets iestājas starp diviem pārejas laikmetiem un var turpināties gadu desmitiem vai gadu simtiem ilgi.

Nebūs lieki atgādināt par mūsu dzīvi pārejas laikmetā. Turklāt ļoti spilgtā pārejas laikmetā. Tas enerģiski uzņēma tempu XX gadsimta 80.gados, kad „krāsaino” rasu dzimstība jau bija sasniegusi drausmīgus apgriezienus, bet „baltā” rase bija izbridusi 70.gadu stagnācijas purvu. Pārejas laikmets var turpināties līdz XXI gadsimta vidum jeb kādai totālai katastrofai (atomkaram, meteorītu „uzbrukumam”) ievērojami ātrāk. Mūsu apziņas stratēģija ir pārejas laikmeta apziņas stratēģija ar visām tai raksturīgajām vājībām. Mēs Latvijā jau esam krietni izmocījušies pārejas laikmeta grūtībās un ar nepacietību gaidām totālu katastrofu.

Pašlaik cilvēku dzīve krasi izmainās. Pat tik lielā mērā, ka izmainās cilvēks kā saprātīga būtne. Hominīdu jaunajiem vēsturiskajiem variantiem jau ieviesti speciāli apzīmējumi. Tādi ir apzīmējumi „postcilvēks” un „aktors”. Domājams, vairs nav ilgi jāgaida cilvēka klonēšanas legalizācija. Savukārt mūsdienu roboti cilvēku nespēj aizstāt vienīgi gultā.

Par aktoriem dēvē visjaunāko laiku cilvēku tipu, kuram ir svešas garīgās intereses un kura gaitas šajā saulē vada materiālais izdevīgums un materiālais savtīgums. Savukārt par postcilvēkiem dēvē tādus tipus, kuriem ir svešas ne tikai garīgās intereses, bet ir sveša īstenības saprātīga uztvere. Postcilvēki no cilvēku (Homo sapiens) viedokļa visu veic bez galvas un bez sirdsapziņas. Atšķirība ir tik milzīga, ka tādus sugas brāļus cilvēkiem nākas strikti norobežot (diemžēl iespējams tikai terminoloģiski) no sevis un tāpēc lietot salikteņu daļu „post” (lat. pēc, aiz); respektīvi, lietot salikteni „postcilvēks”.

Eiropeīdu pagātnē ir bijuši vairāki pārejas laikmeti. Zinātnes interese par pārejas laikmetiem ir urdoša. Tas ir saprotams. Daudz vilinošāk ir pētīt uzkrītoši straujā un radikāli mainīgā kustībā esošu materiālu nekā vāji pulsējošu un gandrīz sastingušu materiālu.

Zinātne zina diezgan daudz par pārejas laikmeta specifiku. Tā, piemēram, pārejas laikmetā ir vairākas jocīgas garīgās tendences. No tām divas vienmēr ir obligātas. Pirmkārt, obligāta ir krīzes apziņa. Otrkārt, obligāts ir metafizikas pieprasījums.

Katrā pārejas laikmetā var konstatēt krīzes apziņu. Tomēr krīzes ontoloģiskais saturs un krīzes emocionālā tonalitāte var mainīties.

Iepriekšējais pārejas laikmets (tas organiski attiecās uz jauno latviešu tautu un latviešu jauno kultūru) bija no XIX gadsimta 80.gadiem līdz I Pasaules kara sākumam 1914.gadā. Tā laikmeta inteliģenci bija pārņēmusi skaudri izteikta krīzes apziņa.

Krīzi jūtīgi apzinājās arī tāds latviešu intelektuālais censonis kā Jānis Pliekšāns. Viņš cietumā savai mīļotajai Iniņai (Elzai Rozenbergai) rakstīja garu garas vēstules par vecās dzīves krīzi un jaunas dzīves nepieciešamību. Turpmākajā dzīvē noteicošai lomai esot jābūt jauna tipa cilvēkam. Rainis to nosauca par Nākotnes cilvēku. Tas ir tas pats Nākotnes cilvēks, no kura gandrīz pēc 100 gadiem tik ļoti baidījās Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma galvenā redkolēģija XX gadsimta 70.-80.gados.

Nākotnes cilvēkā Rainis iemiesoja maksimāli augstu garīgumu, maksimāli augstu sociālā un morālā pienākuma apziņu. Padomju vulgāro marksistu acīs Nākotnes cilvēks bija izteikts ideālists un izteikts ideālisma paraugs. Tas, saprotams, nesaskanēja ar vulgārā materiālisma antropoloģisko etalonu. Tāpēc Kopotos rakstos Nākotnes cilvēkam veltītie teksti tika mākslīgi atšķaidīti ar citiem tekstiem, lai nevienam padomju pilsonim nerastos aizdomas par Raiņa ideālistisko pasaules uzskatu. Rainis drīkstēja būt vienīgi materiālists un vienīgi proletariāta dzejnieks.

Var droši teikt, ka līdz mūsdienām Raiņa filosofisko studiju visdedzīgākā morālā atbalstītāja ir bijusi Aspazija. Par to liecina viņas kvēlās atbildes vēstules, kā arī, protams, viņas lugu un dzejas idejiskā orientācija. Aspazija ņēma vērā Raiņa atziņas, un viņai pašai bija savas atziņas par Nākotnes cilvēku un tā lomu nākotnes sabiedrībā.

1905.gada revolūcijas nemierīgajos mēnešos, trimdas gados un pēc I Pasaules kara abu dzejnieku garīgajās interesēs priekšroku guva citi motīvi, citas tēmas un citas problēmas. Aspazijas un Raiņa, kā arī latviešu nopietno vīru J.Asara, J.Akurātera, K.Skalbes, A.Berga, F.Cielēna, V.Eglīša, H.Elgasta, J.Jankava, R.Klaustiņa, J.Kovaļevska, P.Dauges, J.Jansona (Brauna), A.Niedras, P.Stučkas, M.Valtera darbībā pārejas laikmeta analītika visintensīvākā bija no XIX gadsimta 90.gadiem līdz 1905.gadam.

Tas pats sakāms par citu Eiropas tautu (vāciešu, franču, angļu, spāņu, krievu, somu, norvēģu, poļu, itāļu) intelektuāļu un mākslinieku attieksmi pret pārejas laikmetu. Par to ir sarakstītas interesantas grāmatas. Viņi krīzi skatīja no dzīves progresa viedokļa. Viņuprāt vecā dzīves kārtība bija sākusi buksēt un vairs nespēja apmierināt cilvēku vajadzības. Nācās ņemt vērā, ka satraucoši bija pieaudzis Eiropas iedzīvotāju skaits. Lai pārvarētu krīzi, bija nepieciešama krietni progresīvāka dzīves kārtība sociāli politiskajā, ražošanas attiecību, izglītības jomā.

Ne tikai Aspazijas un Raiņa galvā uzplaiksnīja  vīzijas par jauna tipa cilvēku. Par to poētiski fantazēja arī citu tautu radošā inteliģence. Tai bija noteicošā loma sabiedriskās apziņas labdabīgā formēšanā atšķirībā no mūsdienām, kad radošā inteliģence ar savu postmodernismu vienīgi padziļina sabiedriskās apziņas destrukciju un degradāciju.

Iepriekšējais pārejas laikmets pamatā attiecās uz eiropeisko civilizāciju, kaut gan ietekmēja arī pārējo civilizāciju likteni. Turpretī tagad dzīvojam planetāra mēroga pārejas laikmetā. Tagad kardinālas pārmaiņas ir katrā civilizācijā. Mūsdienu pārejas laikmetā tāpat kā iepriekšējā pārejas laikmetā ir sastopama krīzes apziņa un metafizikas pieprasījums. Tomēr mūsdienu krīzei ir savādāks saturs un nesalīdzināmi drūmāka emocionālā tonalitāte.

Mūsdienu krīzes centrā ir demogrāfiskā problemātika, kas vissāpīgāk attiecās uz strauji izmirstošajiem eiropeīdiem. Eiropeīdu krīzes apziņai ir fatāls raksturs, jo dominē bezperspektivitātes psihiskais komplekss. Faktiski sociuma iespaidīgu daļu ir pārņēmusi frustrācija. Tā sauc psihisko stāvokli gadījumos, ja dzīves mērķus traucē sasniegt dažādi reāli vai šķietami šķēršļi. Tāds reāls šķērslis ir nākotnes trūkums. Frustrācijas avotam ir izteikti eksistenciāla iedaba, sekmējot eksistenciālā vakuuma sajūtu – dzīves jēgas trūkumu. Turklāt eiropeīdiem savu izmiršanu nākas apraudāt citu rasu invāzijas kontekstā. Eiropa pārvēršas mongoloīdās un negroīdās rases „otrā dzimtenē”.

Tātad eiropieši ir dubulti apdraudēti. Samazinās ne tikai viņu skaits, bet samazinās arī viņu dzīves telpa, jo viņu mājas piepildās ar svešiniekiem. Ne velti pašlaik eiropiešus var iedalīt trijās grupās. Pirmajā, vislielākajā grupā ietilpst cilvēki, kuri apātiski sēd un gaida katastrofu. Otrajā, visnelielākajā grupā ietilpst cilvēki, kuri vēlas cīnīties pret Eiropas bojāeju. Trešajā, diezgan apjomīgajā, grupā ietilpst „oficiālā Eiropa” (kaut kas anormāls starp aktoriem un postcilvēkiem). Tai rūp vienīgi klanīšanās ASV, un tā nav spējīga organizēt efektīvu Eiropas pašaizsardzību.

Arī šodienas krīzi nākas vērtēt no dzīves progresa viedokļa. Cilvēku dzīves progress turpinās. Tiekamies ar grandioziem panākumiem. Taču reizē ir radusies neparasta situācija.

Neparasti ir tas, ka planētas sociuma visplašākajos slāņos dzīves progress kāpina krīzes apziņu. Ne velti uz progresa augļiem rezervēti noskatās planētas daudzas lielas un saprātīgas tautas, kā arī atsevišķas civilizācijas. Īpaši tās tautas un civilizācijas, kuru mentalitāte ir nostiprinājusies klasiskās izglītības gadsimtos un kuru reliģiskā dzīves gudrība māca pret dažāda veida „progresismu” izturēties kritiski, vairāk paļaujoties uz tradicionālajām vērtībām un tradicionālajiem dzīves formātiem, jo tie sakņojās garīgumā, morāli tikumiskajā stabilitātē, vispusīgā izglītotībā un panorāmiskā domāšanā.

Mūsdienās dzīves progress dažās sfērās ir izraisījis regresu citās sfērās. Piemēram, augstākās izglītības devalvāciju, garīguma un zinātniskuma nihilismu, mākslas un literatūras pliekanību, morālo pagrimumu.

Jau labu laiku ārēji visiespaidīgākais progress ir kultūras vienā no trim galvenajiem segmentiem – cilvēku komunikācijā. Tiek izdomātas, ražotas un lietotas jaunas komunikācijas tehnoloģijas. Tās ievērojami izmaina informācijas apmaiņu. Skaidrs, ka komunikācija vienmēr atsaucās uz pārējiem diviem kultūras galvenajiem segmentiem – cilvēku darbību un cilvēku uzvedību. Cita lieta, kādā veidā atsaucās – pozitīvā veidā jeb negatīvā veidā.

Jauno komunikācijas tehnoloģiju autori ir jaunās paaudzes diezgan īpatni kadri. Gandrīz visiem no viņiem ir bijusi, korekti sakot, savdabīga saskarsme ar augstāko izglītību, zinātniski akadēmisko korporāciju, humanitāro erudīciju un kompetenci. Diezgan īpatnie jaunieši ir radījuši ne tikai jaunas komunikācijas tehnoloģijas, bet arī jaunu valodu, bez kuras nav iespējams produktīvi izmantot viņu inovācijas.

Tiesa, šajā momentā nekā neparasta nav. Dzīves progress vienmēr iet roku rokā ar jaunu valodu. Taču mūsu pārejas laikmetā neparasti ir tas, ka šī jaunā valoda galvenokārt ir attiecīgā kontingenta žargons un slengs. Jaunajai valodai nav gandrīz nekā kopēja ar literāro valodu un lingvistiskajām tradīcijām. Pret žargonu un slengu sociuma inteliģentākā daļa (ne tikai vecākā paaudze) automātiski izjūt pamatotas antipātijas. Pats par sevi ir saprotams, ka tādos apstākļos ir grūti nedomāt par sabiedrības garīgo krīzi.

Sociuma vērtīgākajai daļai nav pieņemama komunikācijas tehnoloģiju ietekme uz jaunās paaudzes uzvedību. Agrāk tā nebija. Agrāk komunikācijas novitātes nebojāja cilvēku uzvedību. Agrāk komunikācijas novitātes nebija tikai vienas paaudzes kaislību objekts. Teiksim, telegrāfs un telefons nebija tikai jaunās paaudzes kaislība, bez kā it kā nebūtu iespējams dzīvot. Telegrāfs un telefons neizmainīja cilvēku uzvedību uz slikto pusi. Ja arī telegrāfs un telefons kaut ko izmainīja, tad tas nekādā gadījumā nebija iegansts psihiatru bažām par novirzēm jaunatnes psihē. Turklāt pat „balto” cilvēku pēdējā cerībā – Rietumeiropas aristokrātiskās jaunatnes psihē. Šajā ziņā simboliski melnu vērienu nesen iemantoja nākamā karaļa uzvedība slimnīcas palātā, radoši saldkaisli smaidot ar mobilo telefonu filmējot sievas mokas dzemdībās.

Mūsdienu pasaule ir ieguvusi komplicētas pasaules statusu. Bet tas diemžēl asociējas ar krīzi, jo komplicētai pasaulei ir vajadzīgas savādākas refleksijas (pārdomas, apceres). Refleksijas līdzšinējais tips (domu un pārdzīvojumu garīgais izvērtējums) vairs nekur neder. Domu un pārdzīvojumu garīgais izvērtējums sniedz garīgos secinājumus. Komplicētai pasaulei nav vajadzīgi garīgie secinājumi, bet ir vajadzīgi taustāmi un praktiski noderīgi secinājumi, tūlīt visam aprēķinot cenu, materiālo lietderību un personiski savtīgo ieguvumu. Komplicētai pasaulei ir vajadzīgs komplicēti reflektējošs cilvēks, kurš ir spējīgs ātri un empīriski pragmātiski analizēt komplicētus fenomenus, bet galvenais materiālistiski rīkoties ar komplicētiem fenomeniem.

Par laimi vai nelaimi Rietumu civilizācijā tāds komplicēti reflektējošs cilvēks jau ir pieteicies pārņemt iniciatīvu dzīves visās pozīcijās. Tas ir aktors. Viņa materiālistiskā un savtīgā mentalitāte lieliski iederās mūsdienu komplicētajā pasaulē. Uzskatāmākais piemērs ir finansu kapitāla operācijas aizvadītajos apmēram 20 gados. Aktora vienīgā nelaime ir tā, ka sociuma garīgi apdāvinātā daļa nekad viņu necienīs un neatbalstīs. Tādējādi aktoru kolektīvā nākotne ir atkarīga no garīgi apdāvināto cilvēku izmiršanas. Aktoru laimīgās nākotnes apogejs tiks sasniegts pēc garīgi apdāvināto cilvēku aiziešanas viņā Saulē. Aktoru laimīgo nākotni var apdraudēt vienīgi postcilvēki, kuru vairošanās temps ir satraucošs. „Balto” cilvēku saprātīgais minimums vairs nav spējīgs apturēt postcilvēku dinamisko ģenēzi. Iespējams, tas var būt pa spēkam materiālistiski pragmātiskajiem un bezdvēseliski konstruktīvajiem aktoriem, ja viņi postcilvēkos savlaicīgi saskatīs apdraudētību un nolems tos likvidēt.

Krīzes apziņas satelīts ir metafizika. Neapšaubāmi metafizika ir vajadzīga ne tikai krīzes dārdoņā. Tomēr metafizikas vislielākais pieprasījums ir krīzes dārdoņā pārejas laikmetā.

Pašlaik no Austrumeiropas un tajā skaitā Latvijas iedzīvotājiem visaplamākais  priekšstats par metafiziku var būt vecākās paaudzes indivīdiem, kuri vidējo un augstāko izglītību ieguva sociālisma gados un vēlāk netiecās koriģēt sabiedrības mācības, marksistiskās filosofijas un zinātniskā komunisma sniegtās prātulas.

Taču ne mazāk aplams priekšstats par metafiziku var būt arī šodienas Austrumeiropas jaunāko paaudžu atvasēm, kā arī Rietumeiropas iedzīvotājiem. Aplamu informāciju par metafiziku sniedza ne tikai sociālisma valstīs.

Sociālisma valstīs metafizika bija kaut kas kaitīgi pretējs dialektikai. Ar jēdzienu „metafizika” apzīmēja dogmatisku un stagnantu domāšanas metodi, kura traucē komunisma celtniecību. Savukārt Rietumeiropā metafiziku vispār noraida un pasludina par nevajadzīgu domāšanas metodi, kaut gan jau Aristotelim metafizika bija cilvēciskās dzīves mērķis un augstākās baudas avots. Rietumeiropā un tagad arī Austrumeiropā komandējošā postmodernisma prātniecība burtiski ienīst metafiziku un pret metafiziku izturās kā pret vislielāko ienaidnieku. Pēcpadomju laikā postmodernisma prātniecība ir iekūņojusies arī Latvijas izglītībā, tāpēc jaunāko paaudžu priekšstati par metafiziku nevar krasi atšķirties no vecākās paaudzes priekšstatiem.

Iemesls, kāpēc metafiziku nemīl ne kapitālisti, ne komunisti, ir ļoti vienmuļš. Metafizika ir domāšanas metode. Turklāt tādas domāšanas metode, kas tiecas sasniegt jebkura izziņas objekta „tīrās formas” (O.Špenglers), „patiesības skaistumu” (Gēte), „domās deducēt visas lietas” (I.Kants), „aptvert vienā skatījumā visus vēsturiskos faktus par cilvēku” (F.Nīče). Metafizika ir tāds zināšanu ieguves veids, kas iet tālāk par iespējamo juteklisko pieredzi. Tātad iet tālāk par to, ko var saskatīt, pataustīt, sadzirdēt. Metafizika apmierina  cilvēku „fantastiskās bezgalības alkas” (atkal O.Špenglers).

Vārdu sakot, metafizika ir domāšana par attiecīgās parādības visdziļāko būtību, esamības jēgu, esamības iekšējo vienotību. Metafiziski domājošs cilvēks vēlas visu noskaidrot maksimāli pilnīgi un līdz galam. Viņš cenšas katrā konkrētajā īstenības parādībā saskatīt ne tikai pirmsākumu, bet arī vispārīgo un šī vispārīgā vienotību ar citām vispārīgām izpausmēm.

Metafizikas vitāla tieksme ir vienā skatījumā aptvert visu veselumu; kā saka – visu kosmosu. Nākas zināt, ka priekšstats par veselumu ir iespējams vienīgi metafiziski. Ar metafiziku drīkst konkurēt tikai māksla, kura savos tēlos spēj visu aptvert vienā veselumā.

Tā, piemēram, priekšstats par kultūru kā veselumu, kurā ietilpst bezgalīgi daudzi artefakti un bezgalīgi plašs idejiski virtuālais slānis, ir iespējams vienīgi metafiziski. Kultūra faktiski mūsu apziņā ir gigantiska partitūra. Šī gigantiskā partitūra ir sapresēta prāta skatījuma vienā mirklī jeb, citiem vārdiem sakot, prāta momentālā magmātiskā izvirdumā, izgaismojot visu vienā momentālā gaismā ar nosaukumu „kultūra”. Mēs taču katrs saprotam, ka kultūru kā veselumu nevaram paņemt savās rokās. Vienīgi savā prātā kultūru varam iztēloties kā veselumu. Šī iztēlošanās tad principā arī ir tā domāšanas metode, kuru sauc par metafiziku. Bez šīs metodes mēs nevaram analizēt kultūru. Ja baidāmies no metafizikas, tad vispār nav vērts runāt par kultūru. Jaunajai zinātnei kulturoloģijai bez metafizikas nav nekāda jēga.

Metafizika ir organiska metode ne tikai kulturoloģijā. Bez metafizikas nav iespējama astroloģija – astrofizikas un metafizikas sintēze. Eksistenciālisma filosofija nav iespējama bez metafizikas, apcerot, piemēram, slaveno tēzi „memento mori” (neaizmirsti, ka esi mirstīgs; atceries nāvi). Politoloģijā bez metafizikas nevar apskatīt tādu fundamentālu kategoriju kā „vara”, ap kuru vienmēr ir bijusi mistiska noslēpumainība un transcendentāla nenoteiktība. Ne varas izcelsme, ne varas būtība un varas bijība nav izšķirama nedz ar loģikas un matemātikas, nedz ar jutekliskās pieredzes palīdzību.

Nav grūti saprast, kāpēc metafiziku neatzīst vulgārais marksisms un neoliberālais postmodernisms. Abām prātniecībām ir alerģija pret patstāvīgu domāšanu, patiesības, būtības un jēgas noskaidrošanu. Abas prātniecības cenšās panākt, lai cilvēki ticētu, bet nevis domātu. Vulgārais marksisms un neoliberālais postmodernisms cilvēkos iepotē uzticību autoritātēm, bet nevis pamatbūtībai.

Par metafizikas māti uzskata cilvēka izbrīnu par savu eksistenci. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kurš brīnās par savu eksistenci. Citi dzīvnieki nebrīnās, bet cilvēks brīnās. Protams, nebrīnās aktori un postcilvēki. Cilvēks izbrīnīgi jautā, kāpēc viņš dzīvo. Īpaši aktīvi jautā nāves priekšā un dažādu ciešanu brīžos.

Un, lūk, atklājas izskaidrojums, kāpēc metafizika vispieprasītākā ir krīzes laikā pārejas laikmetos, kad visapkārt ir ciešanu jūra. Pārejas laikmeti var sagādāt gandarījumu vienīgi zinātniekiem. Bet arī tikai tad, ja viņi pēta senākos pārejas laikmetus. Tagadnes pārejas laikmetā nevienam nav viegla dzīve. Bez ciešanām neiztikt. Ne velti ķīniešu tautā jau no seniem laikiem ir nolādējums, kādam ļauni nevēlot dzīvot pārejas laikmetā. Katrs ķīnietis zina, ka pārejas laikmetā ir visgrūtākā dzīve. Grūti ir dzīvot materiālajā ziņā un grūti ir dzīvot garīgajā ziņā. Pārejas laikmeta krīze īpaši uzkarsē metafiziskos jautājumus par dzīves sūtību, vērtību un jēgu. Ja cilvēki ir spiesti staigāt ar eksistenciālā vakuuma sajūtu, tad acīmredzot pēdējā cerība var būt vienīgi metafizika kā garīgā terapija un profilakse.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...