Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsu valstij pienākuši lieli svētki – divdesmit piecu gadu neatkarības un suverenitātes jubileja, kas atnesa mums visiem gan labklājību, gan daudz ko citu, ar ko tagad pamatoti varam lepoties savu bērnu un visas pasaules sabiedrības priekšā.

Šajā ceturtdaļgadsimtā nudien ir paveikts tik daudz laba un vērtīga! Ne pa velti pat daudzas rietumu valstis mūs tagad pamatoti apskauž, par bijušā sociālisma bloka valstīm nemaz nerunājot, jo daudzās nozarēs jau labu laiku esam tās apsteigušas.

Faktiski milzīgs paldies par to ir jāpasaka tām rietumu valstīm, kuras mums vēl PSRS laikos tik neatlaidīgi ieteica pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no visa vecā un tik nesavtīgi palīdzēja pārvarēt pirmās grūtības, dodot neizsakāmi vērtīgus valsts pārvaldes principu padomus un mazprocentu finanšu investīcijas, kuras ieguldīt tehnoloģijās un iekārtās, lai mēs savu tolaik galīgi atpalikušo un nolaisto rūpniecību un zemkopību pārvērstu līdz nepazīšanai.

Atceros, ka tolaik, pašā sākumā bija daži, kuri, pesimisma un neticības pārņemti, teica, ka nevienam mūsu nekvalitatīvie, atpalikušie ražojumi nebūs vajadzīgi un tāpēc esot jālikvidē rūpnīcas un fabrikas. Tagad domāju, cik labi, ka tauta un sevišķi jau tā laika tikko dzimusī valdība viņos neklausījās, tā vietā sekojot Rietumu ekspertu vērtīgajiem padomiem, kuri, kā paši redzam, pareizi vien teica:

„Priekš kam jums likvidēt fabrikas un rūpnīcas! Kas, jūs traki, vai!? Jā, ražošanas ēkas un infrastruktūra tik tiešām ir nolaista. Jā, tehnoloģijas tik tiešām neatbilst kritērijiem, lai ar tām pašreiz ražotu konkurētspējīgu produkciju. Bet tas taču nekas! Neuztraucieties! Viss ir uzlabojams, viss ir nomaināms! Mēs jums nāksim palīgā, jo tāds taču ir mūsu mērķis – palīdzēt jums pēc iespējas drīzāk kļūt par tikpat labklājīgu valsti, kā mūsējās! Nebēdājiet, tumšie padomju laiki ir beigušies! Mēs taču esam eiropieši, kas no visas sirds palīdz ne tikai savējiem, bet pat, kā paši labi zināt, arī visatpalikušākajām Āfrikas, Āzijas un Dienvidamerikas valstīm! Redzēsit, jau pēc nieka desmit gadiem jums viss būs sakārtots, un visas neizskatīgās mājas, ielas un ceļi būs tādā izskatā un kvalitātē kā pie mums! Jūs taču esat tik ārkārtīgi strādāt un radīt mīloša tauta! Mēs taču lieliski zinām jūsu starpkaru perioda vēsturi! Ražosiet atkal ne sliktākas preces kā mēs! Bez tam jums taču ir vecās, labi iesildītās saites ar bijušajām padomju republikām un sociālisma valstīm, kur mēs kā augstsirdīgi, nesavtīgi vecākie rietumu brāļi jums palīdzēsim izveidot savstarpējā noieta tirgu, dodot jūsu precēm šajā milzīgajā, pagaidām vēl tukšajā tirgū lielu handikapu, paši ar savām ienākot tajā ar daudz lielākām cenām un sev stingrākiem spēles noteikumiem līdz brīdim, kad visos aspektos būsim vienlīdzīgās pozīcijās. Mums galvenais ir tas, lai jūs pēc iespējas drīzāk atkoptos. Mums svarīgi ir tas, lai jūsu cilvēki negribētu braukt uz mūsu valstīm kā viesstrādnieki un tādējādi nenosistu darba samaksu, raisot neapmierinātību mūsu sabiedrībā. Tādēļ mēs darīsim visu iespējamo, lai visiem jūsējiem vienmēr būtu labi apmaksāts darbs uz vietas – jūsu pašu valstī. Ticiet mums - mēs jums palīdzēsim nepieļaut tās kļūdas, kuras esam pieļāvuši paši. Jums nav jākopē mats matā viss tas, kas ir pie mums, jo mums pašiem arī ir daudz kļūdu, kuras tagad nu jau ir visai pagrūti labot. Bet jums viss ir pilnīgi jauns – nekādu parādu, nekādu apšaubāmu starptautisko līgumu, kas sasaista kā ar važām. Esiet bez raizēm – viss būs kārtībā, ja vien spēsit motivēt sevi un kopīgi mobilizēties ekonomiskās un sociālās attīstības brīnumam, līdzīgi kā savulaik Japāna un Vācija.”

Ar patiesu prieku tagad atceros vienu no tolaik visvērtīgākajiem rietumu ekspertu padomiem:

„Dieva dēļ, galvenais, nepārspīlējat un neaizraujieties ar privatizāciju! Sevišķi to, kas jau pēc būtības pieder visai jūsu sabiedrībai! Lai fabrikas, rūpnīcas, veikali, bankas, energoapgāde un daudzdzīvokļu ēkas ar visiem dzīvokļiem paliek valsts īpašumā, un jums nekad nebūs problēmas ar nesapratnes pilnu bardaku, kas tad par ko īsti nes atbildību, kā arī taisnīguma principu, kur neliela, apsviedīga, bet egoistiska sabiedrības daļa kļūst bagāta uz pārējās sabiedrības mazatalgotības rēķina! Cik tur tā darba jums atrast spējīgus vadītājus starp pašu ļaudīm, kas sekmīgi, ar patiesu patriotisku entuziasmu vadītu uzņēmumus, bankas un visu pārējo, kas pieder visai tautai!”

Nu paskatieties paši – vai nav tomēr labi, ka sekojām šiem prātīgajiem padomiem!? Paskatieties uz VEF produkciju, kuru jau vairāk nekā desmit gadus tik labprāt pērk ne tikai Austrumu tirgū, bet nu jau pat Rietumu tirgū, jo tie mobilie telefoni, datori, veļas mašīnas, televizori un viss pārējais ne par santīmu nav sliktāki par Rietumu analogiem! Patiesībā pat labāki, jo mēs atšķirībā no mūsdienu Rietumu ražotājiem neatļaujamies pilnīgi neko ražot ar mērķtiecīgi ieplānoto brāķi, kas pēc noteikta laika liek saplīst ražojumiem, lai pircēji pirktu jaunu modeli, jo mums taču, kā paši labi zināt, tāda ir valsts politika! Tāpēc jau mūsu produkcijai pasaulē tik ļoti uzticas! Reizēm nevar saprast, vai Rīgas Radio Rūpnīcas (RRR) produkcija ir labāka vai tomēr nedaudz sliktāka par VEF!? Es personiski neredzu atšķirību. Bet jūs? Īstenībā kāda tam nozīme, jo abas valsts akciju sabiedrības ar patiesu prieku sadarbojas un apmainās ar idejām, palīdzot viena otrai.

Vislielākais prieks man ir par to, ka mans tīņu gadu sapnis saistībā ar Liepājas apavu fabriku ir ne tikai piepildījies ar uzviju, bet pat pārsniedzis tolaik izsapņoto. Paši taču ne sliktāk par mani zināt, ka tas ir viens no mūsu valsts lepnumiem, jo mūsu ērtie, izturīgie, izskatīgie apavi ir kājās teju vai pusei mūsu valsts iedzīvotāju un tos tik labprāt pērk ārzemēs. Par RVR jaunākās paaudzes lokomotīvēm un vagoniem vispār varētu uzrakstīt vai veselu slavas eposu! Visa Krievija, Ukraina, Kazahstāna... Ai, nu, ko es te vispār uzskaitu tās valstis, kurās tie vago dzelzceļus, jo pārāk gara uzskaites rakstīšana sanāks. Galu galā ne sliktāk par mani to zināt. Ja reiz pat Spānija un Itālija, kurām pašām ir savas vilcienu ražotnes, izlemj iepirkt mūsu produkciju, tad jebkuram ir skaidrs, ka tie patiešām ir ko vērti.

Nu pasakiet man, vai joprojām ir atrodams kaut viens, kurš teiktu, ka mūsu Jelgavā ražotais jaunā modeļa Rafiņš ir kaut vienā aspektā sliktāks par Mercedes vai Renault? Taču nē! Bet bija taču laiki, kad vēl teica, ka VW busiņi esot tomēr labāki! Vai atceraties!? Tagad tie kautrīgi smaidot noburkšķ, ka tolaik nebija ticības pašu spēkiem un talantiem – lai piedodot nelgām. Tagad viņu uzskati esot mainījušies. Un vai nav prieks noskatīties uz jauniešiem, kuri pa ielām klusi un raitā vieglumā traucas ar izskatīgajiem „Zelta Zvaigznes” skūteriem!? Jā, tie tev nav vairs nekādi padomju laiku skaļi pļerdošie divāķu „Delta”, „Minimokiks” un vienāķu „Rīģeles”. Moderns dizains un kvalitāte, un galvenais – klusums. To es saprotu! Un jādomā, ka jūs taču pa teļuku arī visticamāk redzējāt to ziņu sižetu, kur rūpnīcas vadība teica, ka drīzumā laidīšot pārdošanā to dīvainā paskata elektromoci, kuru tie būvēja sadarbībā ar to japāņu izgudrotāju, kuru pašu zemē noignorēja naftas industrijas magnātu lobija iespaidā! Labi vismaz, ka pie mums tādas perspektīvas lietas spēj novērtēt!

Pasakiet man, vai maz vispār zināt kādu, kurš ir tāds muļķis, kas pie mums pērk importa gumijas zābakus un iešļūcamos krokšus, ja visi lieliski zina, ka „Sarkanā Kvadrāta” analogi ir tikpat kvalitatīvi un izskatīgi, pie kam, kā jau visas mūsu preses, ko nosaka likums, par pieciem procentiem lētāk!? Starp manām paziņām tādu nav.

Kā jau liepājniekam milzīgu prieku man sagādā Liepājas linoleja fabrikas jaunā līnija, kas nesen sāka ražot arī lamināta grīdas segumu. Runājot par Liepāju, jāsaka, ka mēs pa šiem gadiem patiešām esam krietni attīstījušies. Ratiņu rūpnīcas ražotos bērnu ratiņus taču tik labprāt iegādājas jaunie vecāki visā bijušajā Padomju Savienībā, jo kur gan vēl labākus un cenā pievilcīgākus tu atradīsi! Mašīnbūves rūpnīca tikko atkal jau pagarināja sadarbības līgumu ar Baltkrievijas traktortehnikas ražošanas uzņēmumu. Sērkociņus nu jau sūtām pat uz arābu valstīm. Reiz, kad biju Polijā, tur iegādājos sērkociņu kastīti, kas ražota Zviedrijā. Katrs piektais sērkociņš aizgāja pieskari. Ne tuvu tā kvalitāte, kas mūsējiem. Reizēm, kad dodos pāri pilsētas kanālam un paskatos uz jahtu un kuģu pārpilno ostu, tad liekas, ka to tomēr ir par daudz, nekādi nesaprotot, kā tie milzeņi spēj pa tik šauru kanālu izgrozīties starp citiem kuģiem, kad tiem jātiek ārā? Lielie ceļamkrāni, kas laika gaitā gar ostmalu savairojušies, tik krauj vienos kaut ko iekšā un no citiem tik krāmē ārā, ka prieks vien noskatīties. Un tāds prieks dzirdēt, ka mūsu jūrnieki tagad saka, ka nekad vairs neiešot šeptēties uz svešu valstu kuģiem, jo mūsējā rēdereja tagad esot labāka nekā citās valstīs. Zvejnieki gan it kā bubinot, ka zivju populācijas atjaunošanas dēļ ik pēc gada nākas veselu gadu strādāt krastā citos amatos. Bet nekas – darbs mūsu pilsētā ir visiem un vienmēr. Un paskatieties, kādu lielisku jaunākās paaudzes kravas kuģi mūsu Tosmares kuģu būvētava tūdaļ pabeigs būvēt Rīgas kuģniecībai! Klaipēdas rēdereja it kā esot pasūtījusi tādu pašu.

Vakar „Kurzemes Vārdā” izlasīju, ka Liepājas cukura fabrika uzsākusi jaunās līnijas izbūvi, kurā tikšot ražoti cukura graudi dažādās ģeometriskās formās. Godīgi sakot, to es tiešam nesaprotu, kam tāda māžošanās ir vajadzīga? It kā nebūtu labi tāpat jau ar kubveida graudiņiem. Bet, ja reiz fabrikas vadība saka, ka tos pirkšot, tad jau mansdēļ, lai tik ražo – vai tad man žēl!

Pirms nedēļas, kad pie mums viesos bija futbola komanda no Polijas, bija patiess prieks redzēt, ka viņu sporta formas tērpi ir ražoti mūsu valstī, kur savulaik tik lieliski dizainētā firmas zīme acīs dūrās jau pa gabalu. Bet, par ko ne, ja tie nav ne par santīmu sliktāki par adidas un puma!? Laikam jau viņiem pašiem savu nav, ja reiz izlēmuši pirkt citu valstu ražojumu, pie kam, mūsu!

Šorīt kaimiņš man saka, ka brīvdienās ar ģimeni braukšot uz Gaiziņu, jo sen neesot tur bijis. Ļoti griboties atkal pasēdēt tajā restorānā, kas lēnām grozās virs torņa pašā kalna augšā. Vienīgais, ka bažījoties, vai pietikšot pacietības izstāvēt to garo rindu, jo nu jau pavasaris klāt, kur, bez mūsējiem, arī ārzemju tūristu esot jau, ka biezs. Viņš teica, ka griboties ik pa laikam izbaudīt arī tās puses maizi un citus ēdamos produktus. Šis saka, ka, lai arī Liepājas Maiznieka maize esot vislabākā, tomēr griboties reizēm arī to smeķi, kas citos novados. Principā jāsaka, ka arī man reizēm gribētos, lai ir tāpat kā citās valstīs, kur veikalos var nopirkt vienuviet teju vai visu, kas ražots visā valstī, taču, no otras puses, labi vien ir tāpat, un prieks, ka toreiz pieņēma to reģionu aizsardzības likumu, jo tādējādi vismaz katrs novads, katra apdzīvotā vieta var nodrošināt savas apkārtnes iedzīvotājus ar darbu. Turklāt jāpiekrīt vien kaimiņam ir, jo galu galā vienmēr lielāks prieks aizbraukt ekskursijā vai komandējumā un nobaudīt to smeķi, kas raksturīgs citur. Atklāti sakot, īpatnējās maizes garšas dēļ vien jau man tā vien reizēm gribas aizšaut vismaz līdz Gaviezei, kur var nopirkt to īpatnējo, ļoti garšīgo Priekules Maiznieka baltmaizes ķieģelīti, kurš savu garšu nav mainījis no padomju laikiem.

Kaimiņš man prasa: „Ko tev atvest no tās puses?” „Kādas pāris butelītes Madonas tumšo alu,” atbildu šim. „Tikai paskaties, lai termiņš ir vissvaigākais. Pats labi zini, ka pie mums ražo tikai īstermiņa. Ka nepaspēj saskābt.”

Starp citu, vakardienas „Kurzemes Vārdā” izlasīju, ka Liepājas piena kombināts līdz svētkiem tomēr paspēšot saremontēt saldējuma ražošanas līniju. Biju jau noilgojies pēc mūsu tik iecienītā pistāciju saldējuma konusveida vafelē. Domāju, ka daudz liepājnieku šajā aspektā ir ar mani līdzīgās domās. Kā nekā esmu savā dzīvē saticis ne mazums rīdzinieku, jelgavnieku, valmieriešu, rēzekniešu, kuri saka, ka pie mums, uz Liepāju atbraukt paciemoties, esot vērts jau dēļ saldējuma vien – sevišķi jau, pistāciju! Nav iespējams viņiem nepiekrist.

It kā esot noslēpums, taču labi zinām, ka nevienam liepājniekam tas nav nekāds noslēpums, ka mūsu slavenajā piejūras akvaparkā uz svētkiem ieeja atkal būšot pa brīvu. Skaidrs, ka leišu no Palangas un Klaipēdas atkal būs, ka biezs. Atceros laikus, kad mūsējie pa brīvdienām vēl laida uz Palangas baseinu, fanojot par to kā par kaut ko īpašu. Bet tagad viss ir otrādi, jo mūsu akvaparks, salīdzinot ar viņējo, ir tas pats, kas salīdzināt žiguli ar ferrāri.

Runājot par leišiem, cik vien ar tiem neesmu ticies, tie vienmēr ar neslēptu skaudību ir teikuši, ka mēs esot baigie malači, ka esam spējuši nosargāt savu tirgu. Lai arī tie ir dusmīgi, ka nepērkam to viņu pienu un krējumu, taču, kā tu pirksi svešu, pie kam, kas ar likumu ir dārgāks! Bez tam, mēs vismaz skaidri zinām, ka uz mūsu produkcijas kvalitāti var paļauties, jo mēs taču esam bioloģiskās ražošanas un veselīgas produkcijas paraugvalsts! Bez tam, mums taču nav izdevīgi pirkt svešu, jo pašmāju zemnieku kooperatīviem jānodrošina darbs, un to pie mums zina katrs pirmklasnieks.

Viens pazīstamai man reiz teica, ka leišos joprojām vēl esot pilns ar humpalu veikaliem, līdzīgi kā mums bija deviņdesmitajos. Kaut kā negribas ticēt, jo liekas neiespējami. Bet laikam jau tomēr tā ir, jo pasakas, cik zinu, jau viņš nemēdz stāstīt. Dzirdēju reiz, ka pie viņiem esot kaut kāds lielveikalu tīkls – ja nemaldos, saucas „Maksima”, kurā priekšniecība kasierēm itin bieži pieprasot, lai tās liekot pamperus. It kā, lai varot bez pārtraukumiem aiz kases nosēdēt, mazākais, četras līdz piecas stundas no vietas. Negribēju ticēt, bet tas leitis, kurš man to stāstīja, zvērējās, ka pie viņiem toč tur tā esot. Un galvenais, ka neviens šādus gadījumus nekad neizmeklējot un nevienu nesodot, jo leišos to neuzskatot par kaut ko tādu, kas pelnītu nosodījumu. Viņiem tur veikalu peļņas dēļ ne uz to vien pieverot acis. Peļņa viņiem esot galvenais. Viņš teica, ka arī pašas pārdevējas īpaši nemaz par to nesūdzoties, jo baidoties pazaudēt darbu, kas tur esot tik sasodīti mazapmaksāts, ka par to varot atļauties tikai eksistēt un neko vairāk. Cik dīvaini, vai ne? Ja pie mums kaut kas tāds pavīdētu sabiedrības zināšanai, par tiesībsargājošajām institūcijām nemaz nerunājot, tad tādas spalvas putētu pa gaisu, ka lai dievs nogrābstās gar to stervu, kas ko tādu būtu atļāvusies pret saviem padotajiem. Bet, par laimi, pie mums nekas tāds nav iespējams. Kā nekā mēs pārāk dziļi cienām savas cilvēktiesības. Pie mums tas būtu kriminālnoziegums un valsts nodevība, jo tas būtu milzīgs valsts apkaunojums. Bet viņiem jau viss ir citādāk, nekā pie mums – cita mentalitāte, cita valsts iekārta, citi mērķi, cita attieksme. Neparko negribētu dzīvot tādā valstī. Brrr! Jūs jau arī diez vai. Vai ne?

Ar šausmām atceros tos pirmos pēcpadomju gadus, kad laukos bija tik daudz nolaistu māju un tie kolhozu laiku fermu arhitektūras „šedevri” ar šifera jumtiem, kas acīs dūrās kā dadži. Paskat, tagad sen jau ne miņas no tā! Visas ēkas pa smuko restaurētas, pārtaisītas. Visur darbīgi šeptējas kooperatīvu darbinieki. Ciemu kultūras nami brīvdienu vakaros pilni ar ņipriem dejotājiem. Tikko paliks mazliet zaļāks un siltāks, kā parasti arī tuvējie pilsētnieki turp brauks ballēties. Leiši saka, ka mēs pareizi esot darījuši, neļaujot svešvalstniekiem iegādāties zemi un veidoties lielfermām. Vēl viņi saka, ka mēs esot malači arī tāpēc, ka tik savlaicīgi ar likumu esam aizlieguši kokmateriālu eksportu, ja vien tie nav gatava mēbeļu vai citu izstrādājumu produkcija, jo viņiem, redz, dēļ baļķu eksporta, mežus negausīgi izcērtot uz pilnu klapi. Pie viņiem visai bieži esot pat tādi gadījumi, kad kāds pa kluso izcērtot kapus un ceļmalu alejas, un pat nekaunoties pazāģerēt dabas liegumos un nacionālajos parkos, kur beigu beigās neviens sodīts par to netiekot, jo likumi esot tādi, ka neviens ne par ko neatbildot un nevienam neko nevarot piešūt. It kā nereti tajā esot pat iejauktas pašvaldību un citu institūciju amatpersonas. Kaut kāds gābšīgs barbarisms! Teju vai katrs otrais tur cenšoties pa kluso nosmelt krējumu no visa, kur vien iespējams. Cik labi, ka pie mums tā nav, jo pie mums prot novērtēt mežu un zaļumu nozīmi. Pie viņiem pat esot tādi ezeri, kuri pēdējos gados tikpat kā vairs nav pieejami sabiedrībai, jo cieši gar krastu sabūvējušies privātmāju īpašnieki tā, it kā viņiem tas tagad piederētu. Traks var palikt ar tiem leišiem un viņu privātīpašuma likumiem. Labi, ka pie mums ir stingri noteikti likumi, kas nosaka, ka daba pieder visai sabiedrībai, nosakot tauvas joslas būvniecībai.

Starp citu, runājot par lauksaimniecību, man patiešām ir milzīgs prieks, ka mūsu valdība savulaik ieklausījās nu jau labu laiku no mums aizgājušā Saeimas deputāta Gundara Valdmaņa lieliskajā priekšlikumā par Latviju, kā šitaki sēņu audzēšanas lielvalsts projektu. Tagad reti kura ferma un kooperatīvs negūst lieliskus ienākumus no šīs agrāk mūspusē nepazīstamās sēņu sugas audzēšanas. Paši taču lieliski zināt, ka viss notikās uz mata tā, kā viņš to tolaik pasniedza – pasaulē tās pērk no mums uz velna paraušanu. Ne pa velti daudzos ciematos Valdmanim ir uzcelts pa piemineklim vai vismaz pa piemiņas plāksnei.

Tāpat ir milzīgs prieks, ka esam pārvērtušies ne tikai par modernāko attīrīšanas iekārtu ražotājvalsti, bet arī to pielietotāju praksē. Vai maz varat man parādīt kaut vienu fermu vai fabriku, kas nebūtu aprīkota ar tām!? Vai maz Latvijā vēl ir kaut viena ūdenstilpe, kaut viena upe, kurā būtu veselībai bīstami peldēties!? Vai maz varat man parādīt kaut vienu zemes pleķīti, kurā tiktu lietoti savulaik tik izplatītie pesticīdi? Stipri šaubos – diez vai atradīsit. Ne jau pa velti mūsu lauksaimniecības produkciju tik ļoti ir iecienījuši ārzemēs. Visi zina, ka Latvijas medus nekad nebūs atšķaidīts ar kaut ko mākslīgu. Visi zina, ka mūsu valstī gotiņas ganās bioloģiski tīrās pļavās un neēd nekādus draņķus, kas paātrina dzīvnieku augšanu un dod lielākus piena izslaukumus. Visi zina, ka mūsu vistiņas brīvi tekalē pa nožogotajām lauku teritorijām, knābājot sliekas un graudus, nevis kā citās valstīs – kaut kādu velns viņ zin draņķi. Jā, kas ir tas ir – uz mūsu produkcijas kvalitāti var pilnā mērā paļauties, un visi to zina. Kas var būt labāks par labu slavu!

Un ne jau pa velti savulaik pieņēma to likumu, kas nosaka, ka lielo uzņēmumu ražošanas filiālēm, cik vien tas iespējams, jābūvējas mazajās pilsētās, lai no tām uz lielpilsētām nebēgtu vietējie iedzīvotāji. Cik esmu lasījis medijos, tad leišiem, poļiem un kam tur vēl ne no bijušajām socvalstīm baigais kvantums iedzīvotāju esot bijuši spiesti doties uz Rietumvalstīm piepelnīties, kur ļoti daudzi nemaz vairs netaisoties atgriezties dzimtenēs. Iedzīvotāju tur esot krietni sarucis. Laikam jau tas tāpēc, ka viņi izvēlējās iet savādāku attīstības ceļu, ko, atklāti sakot, man ir pagrūti nosaukt par attīstību. Nu, bet, tā ir viņu izvēle. Žēl, protams, ka viņiem pirmsākumos neatradās tik spējīgi un patriotiski valsts vadītāji un padomdevēji, kā mums. Bet, ko nu vairs – izlietu ūdeni nesasmelsi.

Pirms stundas biju iegājis iekost „Liepājas burgerī”. Zinu, ka nav tā labākā maltīte, un tāpēc parasti izvairos no tādas. Bet, tā kā sen nebiju to ēdis, tad pēkšņi kaut kā sagribējās. Ēdot to, pēkšņi atcerējos tos tālos deviņdesmitos, kad mūsu tautsaimniecības ministrs toreiz skaidri un gaiši pateica Makdonalda un Burgerkinga pārstāvjiem: „Vai nu jūs tos savus burgerus un pilnīgi visu, kas jums tur tai ēdienkartē ir, turpmāk gatavojat no mūsu valstī ražotiem produktiem, pie kam tikai un vienīgi augstākā labuma, vai nu...” un noplātīja rokas žestā, ka tādā gadījumā biznesam būs jāpameklē kāda cita valsts.

Jā, zinu, ka daudzi joprojām vēl bubina, ka mūsu valstī nevar vairs nopirkt kokakolu, pepsi un enerģijas dzērienus, jo Veselības ministrija tos aizliedza kā kaitīgus. Bet nav jau liela bēda. Cik zinu, neviens līdz šim no tā nomiris vēl nav. Galu galā, kad mūsējie aizbrauc ekskursijās uz citām valstīm, tad var tempt tos mēslus, cik vien tiem nelien. Un, kas tad vainas mūsu pašmāju dzērienu ražotāju pievilcīgajām reklāmas izkārtnēm, kas rotā veikalu un krodziņu ārpusi!?

Atcerieties, cik patīkami pa TV ziņām bija dzirdēt no kāda starptautiska ekonomikas foruma tās Francijas augstās amatpersonas mūsu valsti par godīgumu cildinošos vārdus, ka esam vienīgā valsts pasaulē, kas ar likumu nosaka, ka Latvijā ražot Brī un Kamambēras siera šķirnes nav pieļaujami, jo uzskatām, ka šīs šķirnes ir tiesīgas ražot tikai šo šķirņu radītājvalsts – ka tas ir viņu tradicionālais bizness, ne mūsējais!? Protams, ka atceraties, jo diez vai to var tik ātri aizmirst. Tautsaimniecības ministrs skaidri un gaiši taču pateica, ka mums ir pašiem savas šķirnes ar latviskiem nosaukumiem, kuras eksportēsim uz citām valstīm, bet mēs savukārt, importēsim viņu šķirnes, tādējādi papildinot viens otra sortimenta izvēles iespēju, bet tanī pat laikā respektējot viens otra tiesības uz godīgu konkurenci.

Nesen mūzikas klubā iepazinos ar pāris amerikāņu tūristiem, kuri pie mums bija pirmo reizi, pie kam neko daudz nezinot par mūsu valsti. Nu, kā jau amerikāņi. Šie man prasa: „Kas te, fak, jums ir par dīvainu valsteli, ka nekur, fak, nevar nocopīt nevienu sievišķi, ar ko...” (Nu, jūs jau paši saprotat, ko viņi ar to domāja.) „Fak, nevienu pašu nevar dabūt gultā par kokteiļa glāzi! Neviena paša striptīzkluba, nevienas pašas prostitūtas! Kur, fak, pie jums te var dabūt faking fak?”

Es šiem smiedamies saku: „Aizmirstiet. Mums jau te nav nekāda mauku māja. Mums te visi pārtikuši, bet skolās māca tikumību, kā prioritāti, uzskatot, ka sekss pirms laulībām ir mīlestības nodevība. Pie tam, mums te ar likumiem viss pa smuko noregulēts. Pēc šitiem labumiem jums bij labāk braukt uz kādu citu valsti.”

Viens no šamajiem, kā baigi pēkšņo evrēku atklājis, saka: „Tāpēc, fak, es vakar viesnīcā domāju, kāda, faka pēc mans mobilais nevar atvērt nevienu pornosaitu! Kā mēģinu, fak, tā kaut kāds uzraksts ar trim domuzīmēm tanī jūsējā valodā!”

Es paraustu plecus, it kā tas būtu kaut kas pašsaprotams, un saku: „Mums tak jau deviņdesmito pašā sākumā pieņēma likumu, ka porņukus mēs savā valstī neielaidīsim, lai te nesāktos morālais pagrimums, kā pie jums tur.”

„Nu, ja, khmm, fak,” norijis kamolu kaklā, šis atstomī, domīgi blenžot uz pārējiem savējiem, kuri arī blisinās, kā mēness pašgājēju būtu ieraudzījuši viens otra acīs, līdz viens no šiem izmet: „Bet cigaretes arī, fak, pie jums ir tikai viena marka, kaut kādā pretīgā, fak, pelēkā dizainā!? Fak, ne cigāru, ne vieglās, ne dāmu tievās!? Stiprais alkohols kaut kādās tizla paskata pudelēs ar pretīga paskata etiķetēm! Fak, un tos var nopirkt tikai speciālās bodēs! Vai tiesa, fak, ka uz to izkārtnēm rakstīts „indes veikals”?”

„Jā, kas ir, tas ir – tas tiesa,” smaidot atbildēju. „Pie mums valdībai rūp nākošo paaudžu veselība. Pēc pieciem gadiem arī tās vienīgās cigaretes nebūs vairs pārdošanā, un visi pīpmaņi, mani tai skaitā, ar to rēķinās. Galu galā, kāpēc gan neparūpēties par to, lai nākamās paaudzes vairs neiekristu tanīs pašās lamātās, kurās iekritām mēs.”

„Fak,” tik vien atskanēja par atbildi ar pamatīgi šokētām izteiksmēm. Visi, izņemot vienu, piecēlās un devās uz kāda meiteņu bariņa pusi. Pēc īsa brīža palikušais amerikānis man jautā: „Bet kā jums ir ar alu?”

„Alu pie mums ražo tikai mazās alusdarītavas. Katrā reģionā vari nopirkt tikai vietējo, lai lielāks prieks aizbraukt uz citurieni. Protams, vari nopirkt arī importīgo, bet tas, kā jau jebkas importētais, pie mums ir krietni dārgāks. Ja esi pamanījis, tad pie mums alu netirgo lielajās plastmasas pudelēs un bundžās.” - „Kāpēc?” - „Pārāk prasta estētika. Alus ir svētkiem un brīvdienām. Citādāk tas ir tas pats, kas kafejnīcā dzert kafiju no kartona glāzītes.”

Amerikānis domīgā izbrīnā iepleta acis, bet neko neteica, līdz iejautājās: „Vakar meklējām kādu faking spēļu zāli, kur iemest pa monētai, bet mums teica, ka te tādu neesot. Nezini, kur ir tuvākā?”

„Liekas, ka Palangā. Bet tas ir Lietuvā. Latvijā tev azartspēļu iestādes neatrast. Mums pat sen jau vairs nav valsts loterijas, kurā laimēt naudu.” - „Fak! Ak, ko tā?” - „A priekš kam mums ļaut savējiem iekrist atkarību lamatās un dot precedentu gribēšanai kaut ko laimēt?” - „Bet valsts taču neslikti varētu nopelnīt uz to?” - „Protams, ka varētu. Valsts varētu neslikti nopelnīt uz pilnīgi jebko, opija un marihuānas tirdzniecību tai skaitā. Jeb arī ražot lielgabalus un kājnieku mīnas, kuras ar prieku pirktu apdalbītie militāristi un teroristi pa labi un pa kreisi. Bet ne jau visu, kas var dot peļņu, ir vēlams realizēt. Kaut kādām ētikas un morāles robežām taču ir jābūt! Mums pietiek jau ar to, ka pagaidām vēl atļaujamies gūt ienākumus no nikotīna un alkohola, kas arī nav īsti pareizi, jo valsts pelna uz citu nelaimes rēķina.”

„Paklau, vecīt, vai tas tiesa, fak, ka jums te neesot neviena paša miljonāra?” - „Muļķības. Daudz nav, bet ir. Toties galvenais ir tas, ka pie mums nav nabagu, par ubagiem nemaz nerunājot. Vai tad tas nav galvenais!?” - „A fak viņ' zin'. Var jau būt, ka ir,” šamais domīgi atbildēja. „A, kā, fak, pie joda, jūs to dabūjāt gatavu?”

„A vienkārši. Ar taisnīgiem, saprātīgiem, bet ļoti stingriem likumiem. Vispirms mēs atvērām čekas maisus, lai novērstu visādu stukaču un kretīnu nokļūšanu vadošos amatos. Piedevām viņiem, bet svarīgos amatos nepielaidām. Mūsējie prot piedot un būt augstsirdīgi. Beigu beigās izrādījās neslikti fabriku un rūpnīcu strādnieki. Viss sliktais jau sen ir aizmirsts un piedots. Tāpat ļoti stingri kontrolējām un novērsām visādu nevalstisko biedrību sponsorēšanu no ārzemju fondiem. It īpaši jau Sorosa fonda, jo mūsējie Rietumu tautieši jau savlaicīgi brīdināja, ar ko tas viss agrāk vai vēlāk var beigties. Bankas mums ir tikai valsts uzņēmumi, kuras strādā, nevis, lai gūtu peļņu, bet, lai regulētu uzņēmējdarbības asinsriti un viss šeit raiti kustētos uz priekšu. Redzi, mums viss notiek pēc skaidri definēta trīsgades plāna – gluži vai kā vecos padomju laikos, tikai nu jau desmitiem reižu efektīvāk. Konkurences un brīvā tirgus likumus jūsējie rietumu eksperti, kas mums deva padomus, jau tolaik ieteica neņemt visā nopietnībā par pilnu, jo tie no jūsu pašu pieredzes labi zināja, ka tie nav nekādi baigākās pilnības panaceja, un tāpēc mēs tos lieliski pratāmies sakombinēt ar sadarbības un tirgus regulēšanas principiem. Mūsu tautieši, kas padomju laikus bija pārlaiduši pie jums - Rietumos, ieteica mums nebūt muļķiem un labāk nesapīties ar Starptautisko Valūtas Fondu un Pasaules Banku, un tā vietā kredītus labāk ņemt no godīgākiem kredītu aizdevējiem, kas pēc tam neplēš desmit ādas, legāli izlaupot valsti, jo šie jau bija redzējuši, ko tās nodara jaunattīstības valstīm citos kontinentos. Tāpat arī tie ieteica, lai mūsu nacionālo valūtu jau sākotnēji nepiesaista jūsu rijeklīgajai Federālo Rezervju Sistēmai. Tieši tāpēc jau nesenā krīze mūs tikpat kā neskāra. Tāpat ieteica, lai nekādās Eiropas Savienībās mēs nestājamies, kas visu laiku, kā tagad citiem, kuri iestājās, varētu mums bakstīt smadzenes, ko un kā darīt un ko nedrīkst darīt. Mēs vienkārši mācījāmies no savām iepriekšējo laiku un jūsu – rietumvalstu kļūdām, ņemot visu to labāko no visiem, ko vien iespējams. Kaut ko no Šveices, kaut ko no japāņiem un ķīniešiem, kaut ko no Vācijas un Dānijas, un tā tālāk. Galu galā, jūsējie paši taču mums tā ieteica, kad tikko izstājāmies no PSRS sastāva! Tie taču bija jūsējie – Rietumu eksperti, kas mums teica, lai tik, dieva dēļ, saglabājam labas attiecības ar bijušajām padomju republikām un sociālisma valstīm, lai varam savstarpēji tirgoties un palīdzēt viens otram, jo pretējā gadījumā, jūsējie nesniegtu mums kā palīdzību ne naudu, ne tehnoloģijas!”

„Nu labi, fak. Bet pasaki man, kāpēc jūs neiestājāties NATO!? Vai tad jums no krieviem nemaz nav bail?”

Paraustīju plecus un teicu: „A ko mums no viņiem baidīties? Mēs taču esam labi kaimiņi! Mums ir ciešas attiecības gan tirdzniecībā, gan citās jomās. Visi vecie pāridarījumi sen jau savstarpēji piedoti. Kas bijis – bijis. Mūsu valsts moto ir piedošana, augstsirdība un sapratne. Turklāt pie mums liela daļa ir krievvalodīgo, ar kuriem lieliski protam sadzīvot, jo jau deviņdesmitajos pieņēma likumu, ka abpusējas labākas saprašanās labad latviešu bērniem kā pirmā obligātā svešvaloda jau no bērnudārza vecuma ir jāmācās krievu valoda, bet krievu bērniem – latviešu valoda. Arī pilsonība tika dota visiem, kuri palika pēc PSRS sabrukuma. Un, tā kā krievvalodīgie lieliski redz, ka par viņiem šajā valstī rūpējas un neviens ar varu tiem neuzspiež runāt latviski vai skolās bērniem mācīt mācību priekšmetus latviešu valodā, tad drīz vien visas nesaskaņas izplēnēja, un tagad tikai retais no tiem vairs neprot latviski un nav mūsu valsts patriots. Mēs protam viens otru cienīt un sadzīvot, jo tas jebkurā gadījumā ir visprātīgākais risinājums.”

„Un tāpēc, fak, jums nav savas armijas?” - „A kam mums tā, ja mums ir sava zemessardze?” - „Bet ja nu jums uzbrūk krievi, kā tad jūs spēsit aizsargāties?” - „Nu, ja arī tā notiktu, kas ir maz ticams, jo esam labi kaimiņi, tad vismaz ir garantija, ka mūsu infrastruktūru un mājas nekad nenobombardētu. Vissvarīgākais ir nepieļaut civiliedzīvotāju un infrastruktūras bojā eju. Tas ir primārais, nekā pozēties par lielajiem, varonīgajiem karotājiem un valsts aizstāvjiem tik mazas valsts gadījumā, kā mūsējā. Bet pēc tam jau var sākt riktēties uz to, kā ar pilsoniskas nepakļaušanās stratēģiju panākt agresora aiziešanu ar pēc iespējas mazākiem postījumiem. Mēs esam teritoriāli maza, bet miermīlīga un garīgi attīstīta valsts. Kam mums tērēt resursus kaut kādu nāvi nesošu mašīnu iegādei, kas pat pie labākajiem finansiālajiem ieguldījumiem tik un tā spētu apturēt daudz spēcīgāko pretinieku, labākais, vien uz dažam nedēļām, kuru laikā šeit tiktu viss nopostīts? Bet, ja nav armijas, tad neviens ar lielgabaliem, raķetēm un lidmašīnām virsū nebruks, jo pretējā gadījumā nokļūtu visas pasaules sašutuma un izsmiekla priekšā. Bet krievi nekad ko tādu nepieļautu, jo pašcieņas, par laimi, tiem netrūkst.”

„Fak! Tāpēc jau es saku, ka jūs bijāt galīgi muļķi, ka atteicāties iestāties NATO! Mēs jūs pasargātu un aizstāvētu!” - „Pirmkārt, draudziņ, tu aizmirsti, ka mēs turējām savulaik Rietumu valstu doto solījumu Krievijai – nepaplašināties Austrumu virzienā. Priekš kam mums radīt precedentu saspīlējuma radīšanai? Un priekš kam mums pieļaut svešu armijnieku uzturēšanos mūsu suverenajā valstī? Tas ir nepieņemami, draudziņ.” - „Nu vai zini, fak! Draudzīgs, palīdzīgs žests, tev ir kaut kas nepieņemams!?”

Pasmaidīju un atbildēju: „Protams, ka tas ir nepieņemami. Katras valsts militāristiem, izņemot varbūt ANO miera spēkus, ir jāatrodas savās mājās un nekur citur. Bez tam, pats taču labi zini, cik daudz ļauna ir ticis bruģēts it kā ar sākotnēji labiem nodomiem! Bez tam, uz to NATO goda prātu nav iespējams paļauties, jo tās bruņotie spēki, par jūsu valsts armiju nemaz nerunājot, jau paspējuši pamatīgi sasmērēties. Kāda jēga mums līst tai vilku midzenī, kas maskējas par avīm!? Tā jūsu saucamā draudzība nekad vēl nevienam nav bijusi par pliku velti, kā kaut kas nesavtīgs un cēls. Aiz tās vienmēr ir bijis sauss un salts aprēķins. Nedomāju, ka mūsu gadījumā būtu kas savādāks.”

„Nu labi, fak, dievs ar jums. Bet zini, vecīt, kas mani vakar viesnīcā, kad skatījos teļuku, izbrīnīja, ka jums vietējos kanālos ir kaut kādas pagalam dīvainas reklāmas pauzes!?” - „Kas tad tur tāds dīvains bija?” lieliski zinot, par ko viņš runā, atjautāju. - „Nevienas pašas, fak, produktu un firmu reklāmas! Viens vienīgs faking sviests, kur neko nevar saprast!?”

„Ja tu prastu latviešu valodu, tad saprastu, ka tur reklamē to, kas var būt noderīgs veselīgai, harmoniskai un laimīgai dzīvei. Tur pastāvīgi atgādina, nevis kā pie jums, ka jāpērk jaunāko Colgate zobu pastu, bet gan to, ka zobus vēlams tīrīt gan rītos un vakaros, un kā pareizāk to izdarīt ar veselībai nekaitīgām pastām, ko ražo pašmāju firma. Mūsu TV kanāli reklamē, kā pareizāk izdarīt tos vai citus vingrinājumus, lai cilvēks būtu vingrs, možs un veselīgs, nevis pirkt visādus farmkompāniju draņķus. Tāpat reklamē, kuri augi dod to vai citu labumu un kad un kā labāk tos ievākt. Tāpat reklamē godīgumu, taisnīgumu un savstarpējo izpalīdzīgumu. Reklamē morāli un ētiku, kā pašu galveno, kas virza sabiedrību uz harmonisku valsti, kas ir mūsu valsts galvenais mērķis. Ja tu prastu latviešu valodu, tad būtu pamanījis, ka pie mums milzīgu daļu ielu reklāmas, aizņem nevis produktu reklāmas, bet gan visādi morāli un ētiku reklamējoši termini. Piemēram, „miers, taisnīgums, godīgums, tikumiskums, godaprāts, augstsirdība, sirsnība, iecietība, labsirdība” un citi. Pie mums tādām lietām pievērš milzīgu uzmanību, lai programmētu cilvēkus uz labo. Nu, apmēram tā. Bet uzņēmu un preču reklāmām mums ir atsevišķs TV kanāls, radiostacija, laikraksti un žurnāli un interneta portāli. Kam patīk un gribas, tie arī tur ķīkērē. Tas tāpēc, lai cilvēkus netendētu vienā laidā gribēt to vai šito, jeb pirkt un pirkt, jo ir prātīgākas lietas, par kurām domāt. Ja neesi pamanījis, tad mūsu veikalos tu neatradīsi nekādas akcijas, kas reklamētu par lētāku cenu nopirkt divus vai pat vairāk štruntus vienlaicīgi. Mums akcijas ir tikai uz pārtikas precēm, kurām termiņš iet uz beigām. Bez tam, tas ir arī tamdēļ, lai mediju vadītājus nevadītu aiz pavadas reklāmdevēji, nosakot savu toni.”

„Tu gribēji teikt, mediju īpašniekus, nevis vadītājus!” - „Mūsu medijiem vienīgais īpašnieks ir tauta, jeb citiem vārdiem - valsts. Mediji tiek finansēti tikai un vienīgi no valsts budžeta. Tauta ik pēc noteikta laika ievēl mediju valdi, izvēloties tos, kuri ir tie, uz kuru godīgumu un taisnīgumu var pilnībā paļauties. Ne valdībai, ne arī kādam citam, izņemot tautu, nav varas pār tiem. Tāpēc jau mūsu mediju sniegtā informācija tik bieži atšķiras no tā, kas ir citu valstu medijos, jo mūsējie nemēdz atreferēt to, kas nav pārbaudīts un apstiprināts ar lietiskiem pierādījumiem. Bet, ja tomēr atreferē, tad vienmēr klāt ir piezīme, ka informācija ir baumu līmenī.” - „Tad jums privāto mediju nemaz nav?” - „Kā nav – ir! Bet tie neskaitās oficiāli ziņu mediji, jo tajos mēdz būt viss kas, un tos arī neviens neuztver kā precīzu ziņu avotus. Morāle un ētika ziņu un informācijas sfērā pie mums ir ļoti nopietnā cieņā. Patiesība, lai kāda tā nebūtu, ir neizsakāmi svarīga. Saproti?” - „Labais, fak! Man šķiet, ka jūs taču esat galīgi traki ar to morāli un ētiku.”

„Var jau būt,” iesmiedamies atbildēju. „Bet, kas tur slikts? – Paskaties, pie mums tagad nu jau reti kurš bubina par to, ka savulaik ar likumu aizliedza zooveikalus, lieliski zinot, ka zvēriņiem un putniņiem jādzīvo savvaļā. Nav vairs neviena, kurš purpinātu par to, ka ar likumu aizliedza kažokādu dzīvnieku biznesu.” - „Atradušies arī te, fak, baigie dzīvnieku aizstāvji. Fak! Gribi teikt, ka tu nevalkā ādas apavus, vai!? Gribi teikt, ka tu neēd gaļu!? Ha!”

Pasmaidīju un atjautāju: „Bet, vai tu pats seskādas apavus valkā un lapsas gaļu ēd?” „Ej fakot,” atskanēja visai apmulsusi atbilde samērā aizkaitinātā tonī. „Labi, neņem pa dusmu,” saprotoši pasmējies, samiernieciski atbildēju. „Bez tam, vietējiem, kas agrāk dzīvoja šo kažokzvēru fermu tuvumā, nu vairs nav problēmu ar mušu un putnu mākoņiem, par neciešamo smirdoņu nemaz nerunājot.”

Kādu brīdi klusējām, līdz šis man saka: „Paklau vecīt, vai tā ir taisnība, ka pie jums te savācas visādi faking dīvaiņi, kas mēģina atrast jaunu elektrības iegūšanas veidu, un valsts to sponsorē, dodot tiem gan finansējumu, gan pajumti?”

„Jā, kas ir, tas ir. Tā kā citās valstīs šiem projektiem tiek uzlikti veto un tos regulāri noignorē energoresursu industriju magnātu ietekmē, tad mēs tos labprāt aicinām pie sevis. Te viņi, ne no kā nebaidoties, var kopīgi strādāt pie šiem projektiem. Te viņus uztver nopietni. Kā nekā, viens no mūsu valsts mērķiem ir pēc iespējas drīzāk atrast veidu, kā nodrošināt valsti ar ekoloģiski tīru enerģiju, lai beidzot varam nojaukt to sasodīto Rīgas HESu, kas savulaik tik dramatiski izmanīja mūsu likteņupes Daugavas izskatu. Redzi, mēs ļoti gribam pēc iespējas drīzāk atkal ieraudzīt Staburagu, Kokneses pilsdrupas un Daugavas pievilcīgos stāvkrastus. Saproti?”

„Nezinu par ko tu īsti runā, bet saprotu. Bet vai tad jūs nevarat tāpat kā citas valstis sabūvēt tos faking vēja parkus?” - „Varam. Bet tie pamatīgi izkropļo ainaviskumu un nodara arī cita veida kaitējumu gan putniem, gan cilvēkiem. Tas nav nekāds jēdzīgais risinājums. Vēja ģeneratorus mēs uzstādām tikai pie mazām apdzīvotām vietām, lai tās lokāli nodrošinātu ar enerģiju.” - „Fak. Nekas jums nav labi, kas citiem ir labi.” - „Neredzu nekādu pamatu, kāpēc mums būtu jābūt kā citiem!?” - „Nu labi, fak, bet kāpēc pie jums ir aizliegta kristietība?”

Iesmējos, un atjautāju: „No kurienes tu tādas muļķības rāvi?” - „Kā, no kurienes. Pie mums tā faking medijos ziņo!” - „Jūsu mediji gvelž blēņas. Viņi aizmirsuši jums paziņot, ka pie mums ir reliģiju brīvība, taču aizliegts valsts medijos translēt svētku dievkalpojumus un raidīt reliģiskos raidījumus, kuros gluži vai kā kaut kādi zinātniski pamatoti pierādījumi tiek citēti Bībeles fragmenti. Pie mums reti kurš noliedz to, ka ārpus mūsu uztveres diapazona eksistē kaut kas, ko pašlaik zinātne vēl nespēj ne izskaidrot, ne arī pierādīt, un tāpēc mums tam visam ir zinātniska pieeja, lai jaunā paaudze neveidotos par reliģiskiem fanātiķiem. Galu galā morāle un ētika, kā arī pagaidām netveramais var tikt mācītas arī bez visādiem apšaubāmas izcelsmes un kvalitātes reliģiskajiem mītiem. Tak ne jau dēļ reliģijas esam pārvērtušies par valsti, kurā tu pilnīgi droši pie veikaliem vari atstāt savu velosipēdu bez pieķēdēšanas.”

„Fak! Gribi teikt, ka jūs Bībeli uztverat kā kaut ko apšaubāmu un nekvalitatīvu?” - „Bet uz kāda pamata to uztvert savādāk, ja tajā no vienas vietas ir pilns ar pretrunām un pat galīgi nepieņemamām lietām?” - „Piemēram?” - „Nu iedomājies pats, ka tu pastaigājies pa mežu, līdz iznirsti kādā klajākā vietā un ieraugi, ka kāds bārdains vecis, kurš, ar izbolītām acīm un pamatīgu nazi rokās, veras debesīs un kaut ko nesakarīgu pie sevis murmulē sakurta ugunskura malā, pie kura guļ arī kāds aizmidzis pusaudzis. Tad tu šokēts ieraugi, ka šis beidz bolīties uz debesīm un paceļ nazi, lai to triektu jaunekļa krūtīs.”

„Fak! Nu, nu?” amerikānis ieintriģēts mani mudina klāstīt domu tālāk. - „Nu saki man, draudziņ, ko tu, ko tādu ieraugot, darītu?” - „Uzsauktu šim: „Hei, tu vecais perdeli! Fak, ko tur taisies tagad man darīt, a?””

Neviļus iesmējos: „Nu re, jo es arī tieši tāpat šim uzprasītu to pašu. Bet, vai zini, ko šis tev atbildētu?” - „A fak viņ zin, ko tāds apdalbīts perdelis man varētu atbildēt.” - „Redzi, draudziņ, viņš tev atbildētu tā: „Kas tu, galīgs neticīgais idiots esi, vai!? Neredzi, ka taisos upurēt savu vienīgo dēlu dievam, lai apliecinātu viņam savu lielo uzticību!?” – Bet tu tikmēr pabolītu savas acis, un, sitot ar pirkstu pie saviem deniņiem, pajautātu, vai gadījumā viņš un tas viņa dievs nav galīgi nojūgušies, pie sevis štukājot, kurš no abiem diez ir debīlāks – tas vecais perdelis, jeb tas viņa dievs? Saki man, amerikāni, ko tu šādā situācijā darītu?”

„Kā, ko, fak! Loģiski, ka paņemtu kādu nokritušu koka gabalu un kārtīgi iekrautu tam prātā jukušajam perdelim pa galvu, kamēr šis nav vēl paspējis pastrādāt noziegumu, un tad piezvanītu mentiem un psiķenei, piesakot, lai neaizmirst paķert līdzi trako kreklu! Ko gan citu!”

„Nu re,” es smiedamies teicu, „Es rīkotos visai identiski. Taču, tici vai nē, bet kristieši šito stāstu uztver kā kaut ko normālu un to trako veci ar visu viņa debīlo dievu, kuram vārdā ir Jahve, slavina vai debesīs. Tagad saproti, kāpēc pie mums ir tāda attieksme pret reliģiju atreferēšanu masu medijos?” - „Fak! Tad tas stāsts ir no Bībeles, gribi teikt?” - „Nu ja!” - „Fak! Nekad nebūtu domājis!”

Kārtējo reizi iesmējos: „Draudziņ! Tā no vienas vietas ir pilna ar tamlīdzīgiem stāstiem. Un tieši tāpēc mūsu valstī tika pieņemti mēri, lai nākošajām paaudzēm būtu izpratne, ka ne viss, kas tur lasāms, ir ņemams par pilnu. Mums skolās ļoti nopietni iztirzā šo tēmu, iedziļinoties zinātnieku sniegtajos pētījumos, tanī pat laikā, kā jau minēju, nenoliedzot to, ka citas pasaules un būtnes var visā nopietnībā pastāvēt mums neredzamā, neuztveramā formā. Mums ir zinātniskā pieeja šīm lietām.”

„Bet Izraēla arī taču saka, ka jūs esat visneiecietīgākā, antisemītiskākā valsts pasaulē! Jūs aizliedzot viņu svētās tradīcijas un ko tur tik vēl ne!” - „Lai tik viņi negvelž. Vienkārši mēs pieņēmām dažus likumus, kurus, pēc idejas, būtu jāpieņem gan pašai Izraēlai, gan jebkurai citai valstij, kurā ir ortodoksālais jūdaisms, un tāpēc viņi tagad tā besās, lejot visādu lažu par mums.” - „Un ko tad jūs tādu tais likumos pieņēmāt?” - „Mēs aizliedzām mūsu valstī apgraizīt zīdaiņus, jo zīdainis nevar dot savu piekrišanu vai nepiekrišanu tādam lēmumam. Bez tam zinātnieku pētījumi secina, ka tā ir ne tikai vardarbība, bet arī veicina psihiskas novirzes tiem, kuriem šajā vecumā ir notikusi apgraizīšana, kas pēc tam izpaužas kā cietsirdība un egoistiska viltība.”

„Fak! Ko nu stāsti!? Kāpēc?” - „Tāpēc, ka šajā vecumā ļoti strauji attīstās bērna smadzenes. Bet, kad tam atšņirkstina priekšādiņu, tad tam šī vieta sāp un pēc tam ilgi kņud un niez, tādējādi novēršot viņa uzmanību no tā, kam tā būtu jāvelta – pasaules izzināšanai. Bez tam, vardarbība, pie tam tāda, kas veikta bez viņa paša lūguma, neizbēgami pēc tam kaut kad sāk izpausties pret citiem kā atriebšanās. Pret savējiem jau viņi parasti neatriebjas, jo smadzenes paspētas saskalot līdz nepazīšanai, ka tas ir kaut kas pareizs, svēts, tradicionāls un kas tik vēl ne. Ne jau pa velti pa pasauli klīst ne tā labākā slava par šo reliģiju un etnosu. Tam visam ir pamats un spēcīgas saknes pagātnē.”

„Un, kādus tad vēl likumus jūs žīdu sakarā pieņēmāt?” - „Nejauc, vecīt. Nevis žīdu, bet gan tikai jūdaisma reliģijas kontekstā. Mēs pieņēmām likumu, kas liek ar sarkanu iekrāsot viņu reliģiskajos rakstos tās vietas, kuras propagandē vardarbību un neiecietību pret citām tautām un reliģijām, kā arī visu to, kas ir pretrunā ar morāli un ētiku, kur parādās divdomīgs interpretējums, kas stipri atgādina liekulību. Starp citu, līdzīgs likums ir pieņemts arī saistībā ar Bībeli. Sarkanais iekrāsojums liek padomāt un analizēt divdomīgos fragmentus un citātus no pilnīgi visiem iespējamajiem aspektiem, nevis pa taisno akli ierīt rakstīto informāciju. Valsts nevar pieļaut lētticīgu, ar prātu nedomājošu cilvēku kultivēšanu. Mums visam ir zinātniskā pieeja, kur primārā visur ir morāle un ētika, saproti?”

„Mjā..., apfakoties ar jums te var,” šis domīgi kasīja pakausi, nezinot, ko citu man atbildēt. Bet es jau turpināju: „Tāpat arī vēstures stundās mūsu bērniem tiek mācīts, ka pasaules vēsture ne tuvu nav tāda, kā to pasniedz citu valstu akadēmiskā zinātne, jo artefakti liecina, ka pirms mūsu civilizācijas ir eksistējusi, mazākais, vismaz viena civilizācija, kas bijusi pat ar augstāku tehnoloģisko attīstības pakāpi, nekā mums pašreiz. Pie mums arī medijos par to nekautrējas bieži un atklāti diskutēt attiecīgo jomu zinātnieki, jo tas tomēr ir daudz interesantāk un lietderīgāk, nekā, kā pie jums, rādīt visādus lētus izklaides šovus.”

„Gribi teikt, ka jums pa teļuku nerāda šovus?” - „Rāda. Bet ne jau tik debilus kā pie jums tur. Starp citu, mums drīz būs zinātniskais šovs kurā, ar regresīvās hipnozes palīdzību sabiedrībā pazīstami skeptiķi tiks izjautāti attiecībā par reinkarnāciju un citiem interesantiem jautājumiem. Paralēli viņiem būs vēl pieslēgti vairāki melu detektori, lai lielāka pārliecība, ka nenotiek dakšošana. Būs interesanti un lietderīgi.” - „Apfakoties var! Un jums tādas lietas rāda pa teļuku!?” - „Pie mums, draudziņ, pat rāda un runā par to, ko pie jums nerāda un i nemaz netaisās runāt.”

„Fak! Par ko tad?” - „Par to, ka pie jums un teju vai visā pasaulē notiek kaut kas drausmīgs.” - „Fak! Par ko tu runā?” - „Par to, ka notiek noslepenota, mērķtiecīga debess piesātināšana ar ķīmisku slāni, kas atgādina spalvu mākoņus, kam it kā mūs visus esot jāpasargā no globālās sasilšanas.” - „Tu par tiem ķīmtreiliem, kas it kā debesīs izsmidzinot ķīmiju...? Fak, tās taču ir pēdīgākās sazvērestību teoriju nelgu muļķības! Un jūs uz tām uzķeraties!? Gribi teikt, ka jums te nekā tamlīdzīga debesīs nav novērojama?” - „Kas nu nav, tas nu nav. Mūsu valdība atklāti paziņoja, ka tādā apšaubāmā, pie kam, no sabiedrības noslepenotā projektā netaisās piedalīties. Mūsu valstī valdībai no sabiedrības noslēpumu nav un nemaz nedrīkst būt pēc likuma, jo tas ir pretrunā ar godīguma un taisnīguma principiem. Saproti?”

„Mjā, pagalam dīvaina jums tā valsts,” domīgā tonī sacīja amerikānis, grozot sev pie deniņiem pirkstu. „Tad jau laikam taisnība tiem, kas saka, ka pie jums joprojām ir sociālisms.” - „Kāds tam sakars ar sociālismu,” pasmaidījis, sacīju, „Pie mums nav nekāds sociālisms, bet gan sociālais taisnīgums, kas ir pilnīgi dažādas lietas.” - „Fak, a kas tad te pie jums ir par valsts iekārtu? Pēc kapitālisma arī te īpaši taču nevelk!?”

Iesmējos un sacīju: „Vecīt, pie mums ir patriotistiskā valsts iekārta.” „Kas!?” viņš izbolīja acis, „Tu varbūt gribēji teikt, patriotiskā, nevis patriotistiskā...!?” - „Nē, nē, draudziņ, tu nepārklausījies. Pie mums ir patriotistiskā valsts iekārta, kas apvienojusi visu to labāko no pilnīgi visiem agrākajiem un esošajiem valsts iekārtu modeļiem. Tagad saproti?” „Fak! Neko nesaprotu. Kamon, labāk iemetam vienu. Kā nekā jūsu patriotistiskajai valstij taču drīz būs ceturtdaļgadsmita neatkarības jubileja. Kamon, par Latviju!” pacēlis glāzīti, viņš uzsauca tostu. „Par Latviju!” pacēlu glāzīti arī es un piedžindžināju pie viņa glāzītes, un abi strauji metām iekšā.

„Sveiks, Sēnīgais,” mani uzmodināja kāds čoms, viegli raustot aiz pleca. „Skatos, atkal esi pamatīgi sapīpējies.” „Da ko tur,” izstaipoties, smaidot atmetu ar roku, „Kam svētku gaidās negadās. Bļāviens, bij tik foins sapnis.” „Par ko?” iemeties sēžamvietā man iepretim, viņš jautāja. „E,” vēlreiz nesvarīgā pofigžestā atmetu ar roku, „Kāda starpība. Tāpat nesapratīsi. Davai, labāk iešaus pa vienam.” „Lai notiek. Tradīcijas ir jāciena,” viņš atbildēja, paceļot glāzīti. „Davai, priekā!” „Priekā,” pieskandināju viņa glāzītei, un abi reizē metām iekšā.

Novērtē šo rakstu:

92
7

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...