Demokrātija

Arī es esmu bijis naivs un domājis, ka tautai var būt vara. Izrādās, ka bija jāpaiet daudziem gadiem, lai nonāktu pie atziņas, ka vara ir tam, kam pieder vara (teikšana) pagalmā un ielā. Vara ir tam, ar kura viedokli rēķinās, kurā ieklausās un kuram klausa. Tiem, kuriem ļauj izteikties, ir tikai izteikšanās tiesības, kamēr ļauj, bet ne patiesa vara.

Ja kādam ir vara par to, kas un kā notiek ielās, tad tas ielas malā uzbūvē ietvi un liek pa turieni pārvietoties gājējiem. Dažreiz vara ļauj pa ietvi braukt arī velosipēdiem, bet dažreiz liedz. Kā vara vēlas, tā izrīko, un tautai ir jāklausa, savukārt nepaklausīgos soda.

Varas gribas nezināšana demokrātijās neatbrīvo no soda. Sodīt spēj tikai tas, kam ir vara. Ja tauta nespēj sodīt, tas nozīmē, ka tai nav varas un tās lemtspēja ir iluzori deklaratīva.

Dzīvē bieži saskaramies ar to, kā reāli nav un kas pastāv tikai deklaratīvos apgalvojumos un no realitātes atrautos naivos uzskatos un ticējumos. Tas tāds māņticības paveids.

Bieži egoisms un baudkāre slēpjas aiz deklarētas mīlestības, un bieži labdarība ir tikai bizness, un tur nav nekā personiska.

Kādas tikai demokrātijas apķērīgi cilvēki nav izdomājuši! Gan patiesas demokrātijas, gan tiešās demokrātijas, gan demokrātiskās pārstāvniecības. Nu dzejo katrs, kā māk, un daiļrunība šai jomā izpaužas visā krāšņumā.

Kā ir patiesībā? Vai demokrātijas ieviešana (arī piespiedu) un kādas sabiedrības demokratizēšana nes kaut nelielu taustāmu labumu pilsoņiem, un vai ir kādi piemēri, kas šos labumus ilustrē, pamato un pierāda?

Ilūzijas

Vai tiešām demokrātija dzīvi uzlabo vai arī tas ir maldīgs uzskats, kas balstīts nepareizos un nepamatotos secinājumos? Kas ir demokrātija? Ko mēs ar to saprotam? Vai izvēles tiesības, vārda brīvību un pārvietošanās brīvību? Vai minētās brīvības vispār jel kur eksistē, un vai tās nav kārtējās ilūzijas?

Ko mēs zinām par demokrātiju, no kurienes tai aug kājas? Parasti mūsu skati paveras uz seno Grieķiju, kur viegli tērpti demokrāti tunikās sprieda, diskutēja un lēma. Bet, kad iedziļināmies, kāda tad bija tā lolotā demokrātija, tad izrādās – ja uz ko tādu šodien kāds politiķis aicinātu, to nekavējoši nodēvētu par atpalikušu tumsoņu, pat par diktatoru un fašistu.

Balsstiesības tikai tiem, kuriem ir īpašumi un kuri maksā nodokļus! Sievietēm balsstiesības atņemt! Vergi balsot nedrīkst! Nē, tas nebūt pēc demokrātijas neizskatās un neizklausās. Ar to pietiek, lai demokrātijas meklējumos uz Vidusjūras pusi nelūkotos. Tad jālūkojas uz demokrātijas citadeli ASV, bet arī tur demokrātija pārliecināšanai izmanto napalmu, tomahaukus un nāvējošu kokteili no Federālās rezervju sistēmas diktāta un Volstrītas sazvērestību teorijām. Atkal nekā...

Bet, ja palūkojamies vēl senākā vēsturē, tad izrādās, ka vārda brīvība bija jau tad, kad Ādams ar Ievu dzīvoja paradīzē. Arī izvēles brīvība tiem bija dota, viņi drīkstēja izvēlēties, no kura koka ēst, pat pārkāpjot stingrās Dieva instrukcijas. Pat varēja izvēlēties runāt ar čūsku, tas ir - ar ļaunumu! Nebija liegta pārvietošanās brīvība, un pirmie cilvēki veikli no paradīzes pārvietojās uz grēcīgo zemi, lai arī šeit attīstītu, stiprinātu un izvērstu demokrātiskās tradīcijas.

Pērtiķi

Cilvēks, nonācis grēcīgajā pasaulē ar, viņaprāt, demokrātiskām metodēm, piekaujot vai citādi piespiežot citus sevi klausīt, kļuva par vadoni. Varas sagrābšanu un sevis pasludināšanu par vadoni tad sāka dēvēt par demokrātisku iecelšanu un taisnīgu vēlēšanu rezultātu.

Demokrātiju varam novērot pat dažām pērtiķu sugām. Viņi prot organizēties un iekaustīt vai padzīt kādu, kurš ir pārāk aizrāvies ar pašizvirzīšanos. Viņiem pat dažreiz pietiek prāta iecelt vadītāja kārtā nevis spēcīgāko un agresīvāko, bet gudrāko un veiksmīgāko.

Tās pērtiķu kopienas, kuras sev izvēlējās veiksmīgākus vadītājus, pakāpeniski ieņēma labākas barības teritorijas un citādi demokrātiski diskriminēja citus sugasbrāļus. Tāpēc vieni vairojās, bet citi izmira.

Tāds ir demokrātiskas izvēles, cēloņu un seku darbības rezultāts, kaut vārda brīvība un pārvietošanās tiesības netika ierobežotas. Tieši otrādi, pārvietošanās tiesības tika stimulētas ar demokrātijas pilnu uzbrēcienu: tinies!

Arī cilvēki rīkojas līdzīgi. Pēc daudzu zinātnieku domām, cilvēks tas pats pērtiķis vien ir – tikai nokāpis no koka un iemācījies staigāt uz divām kājām. Ar to ir izskaidrojama mūsu tieksme uz demokrātiju. Mūs pārņem neizsakāma labsajūta, kad par to spriedelējam. Demokrātija ir it kā jauns sasniegums, bet patiesībā sen zināms, tikai labi aizmirsts.

Par vadoņiem grūtas dzīves apstākļos parasti kļuva tie, kuri spēja sevi aizsargāt un savu baru līdz uzvarai aizvest. Kad dzīves apstākļi uzlabojās un ārējais apdraudējums bija likvidēts, bars vēlējās kādu mierīgāku vadītāju. Mierīgas vadības rezultātā dzīve atkal kļuva grūta un bija nepieciešams agresīvāks vadonis. Šī lieta nav mainījusies pat šodien, kaut lepni sevi dēvējam par saprātīgām būtnēm. Kas zin’, varbūt tas arī ir saprātīgi? Varbūt tā ir dabiska lietu kārtība, un viss, kas ir pretdabisks, ir apšaubāms.

Patiesībā nekur un nekad nevienu neievēl. Ir tā, ka tautas un pilsoņi rotaļājas, spēlējot stratēģiju spēles, imitējot vēlēšanas. Cik pastāv cilvēce, tik tā baidās lietas saukt īstajos vārdos, bet nodarbojas ar pašapmānu, tādējādi sevi mierinot, ka arī man ir kāda teikšana. Arī no manas izvēles ir kas atkarīgs, kaut patiesībā arī tava izvēle nav tava.

Metodes

Ja domā, ka tauta ievēlēja Čingishanu par vadītāju, tad tu maldies. Patiesībā Čingishans pats iekaroja savu troni un pusi pasaules. Protams, kaut kad jaunībā, kādā paziņu lokā viņu kaut kur izvirzīja vai ievēlēja, bet tas bija tikai pirmais grūdiens, un tālāko «karjeru» viņš veidoja pats, pakļaujot potenciālos vēlētājus. Viņš tiem neprasīja atļauju, viņš ar tā laika metodēm panāca pakļautībā esošo, zemākesošo labvēlību.

Šodien homo sapiens ir spēcīgi izkopis varas gūšanas un izmantošanas metodes, balstot šīs prasmes vēlētāju muļķībā un manipulējot ar lētticīgajiem. Neeksistējošas demokrātijas aizsegā apķērīgākie, spējīgākie, neatlaidīgākie, bieži arī nelietīgākie iekārtojas un parazitējot piedalās apmāto rotaļās. Tie daži, kuri nepiedalās, šai spēlē neko nespēj mainīt. Sauciet «laimētavas» par «zaudētavām», cik uziet, tās eksistēs un darbosies bez jūsu piekrišanas un atļaujas.

Arī biedru Staļinu kādā pagrīdnieku šūniņā izvirzīja un ievēlēja. Vēlāk, kad puslīdz demokrātisku rituālu rezultātā viņš jau bija kļuvis ietekmīgs, līdzīgi Čingishanam pats savu tautvaldību organizēja bez demokrātiskām rotaļām. Viņš prasmīgi manevrēja, manipulēja ar citiem lieliniekiem, organizēja sazvērestības, tādējādi kļūstot par tautas mīlētu un vienmēr ievēlētu vadoni.

Teiksi, šodien demokrātiskās valstīs tā vairs nav iespējams. Jā, tā nav vai tā nedara, jo ir atklātas un noslīpētas citas metodes, kas nemaina būtību. Cīņa par vārda brīvību, par izvēles brīvību, pārvietošanās brīvību un citām obligātajām brīvībām lieliem un vareniem soļiem pārvietojas pa pasauli.

Simboliskie demokrātijas rādītāji, protams, eksistē, bet vara aizvien ir koncentrēta nelielas cilvēku grupas rokās. Kādā rakstā viņus dēvēju par kungiem, kuri ļauj demokrātiskajā rotaļā izvirzījušamies lasīt drupačas no viņu galda. Tāda patiesībā ir demokrātija, kuru vēlamies un kuru spēlējam.

Atbildība

Kāpēc šodien demokrātiju netēlo viens vadonis un tās labumus nepārvalda un neizmanto viens cilvēks, kā tas bija šķietamās demokrātijas laikā, kad valdīja Čingishans, Aleksandrs Lielais vai Staļins?

Tāpēc, ka minētās «demokrātiskās» iekārtas pastāv tik ilgi, kamēr ir dzīvs to izveidotājs un pārvaldītājs. Tikko viņš mirst, tā viņa bērni izputina radīto impēriju, – ja nav bērnu, tad nav arī sekotāju, un impērija mirst.

Lai šo kļūdu labotu un lai nu dibinātās valstis, valstu apvienības un citādi veidojumi pēc neievēlēto patieso vadoņu nāves nonāktu viņu bērnu pārziņā, ir radīts citāds demokrātiskās pasaules pārvaldīšanas mehānisms. Neliela kolektīva mehānisms, kad viena vadoņa nāve nemaina būtību un nesagrauj radīto impēriju, ko naivie dēvē par demokrātiju.

Kungi stingri pieturas pie principa, ka varas koncentrāciju vienās rokās var paciest un ar to var sadzīvot, bet, ja arī atbildība tiek koncentrēta vienās rokās, tad šādam veidojumam nav nākotnes. Tāpēc valstis pārvalda nelieli kolektīvi, kuri sadarbojas ar citiem «kolektīviem».

Atbildības dalīšana noved pie bezatbildības, un viņi kļūst par nenotveramiem un nesodāmiem. Lai tā būtu, ir izdomāts varas dalījums – tiesu vara, likumdošanas vara, izpildvara, plašsaziņas līdzekļu neatkarība un daudzas citas varas un apakšvariņas.

Kontrolējot bruņotos spēkus, policiju, kā arī plašsaziņas līdzekļus, nosargāt tā saucamās demokrātiskās vērtības nav grūti, un tas ļauj saglabāt varu bez vardarbības pielietošanas.

Amatieri

Šāda sistēma ir zaudējusi vienotu un saprātīgu pārvaldi, kur katrs segu velk uz savu pusi. Nozarēs darbojas nozaru profesionāļi, savukārt politikā apgrozās diletanti un talantīgi pļāpas. Reālas varas un saprašanas par to, kā darbojas tiesu vara un izpildvara, viņiem nav. Kungi ļauj tiem jaukt gaisu un justies vareniem, kaut patiesībā konkrētus lēmumus un rīkojumus raksta un pat paraksta nozares speciālisti, parasti ignorējot politiķu vēlmes un solījumus.

Ir tapusi haotiska valsts pārvaldes sistēma, kurā sacenšas amatieri ar profesionāļiem. Amatieri, tas ir politiķi, bieži mainās, bet profesionāļi mainās reti. Amatieri dara to, ko uzskata par pareizu, bet politiķi labākajā gadījumā darbus tikai iesāk, un tad jau laiks iet citā amatā vai no pozīcijas nokļūt uz opozīcijas sola, tas ir rezervē.

Dažādu nozaru speciālisti ir tā nostiprinājušies, ka politiķi savas vēlmes saskaņo ar tiem, vai pat lūdz tiem atļauju. Par padarīto vai nepadarīto atbild politiķis, bet reāli dara un reizēm arī neizdara profesionāļi.

Visām darbībām ir paredzēti budžeta līdzekļi. Tie galvenokārt jau sen ir apstiprināti un nemainās. Tai slimnīcai tik, aizsardzības budžetam tik un tai nozarei tik. Lai kā un ko politiķis gribētu mainīt, viņam speciālisti paskaidro, ka tā tas nenotiek. Tas ir saskaņots, te darbiniekiem ir iepriekš dots solījums, šī lieta izriet no valsts solījumiem citām valstīm un ir pakļauta Savienības rīkojumiem. Paliek kāds procents līdzekļu, kurus politiķis drīkst pārdalīt, bet tad nāk cits, un tas atkal šos procentiņus pārdala citādi, pēc saviem ieskatiem.

Politiķis samierinās un nebojā nervus sev un citiem, steidz iekārtot savus draugus un radiniekus amatos. Kad pēc vēlēšanām amatu ieņem cits demokrātiski ievēlētais, tas šīs darbības atkārto, piebilstot, ka demokrātija ir slikta iekārta, bet labākas viņš nezinot.

Ja gadās, ka politiskā amatā nokļūst nepakļāvīgs amatieris, tad neatkarīgā prese, neatkarīgā tiesu sistēma ātri viņu savalda. Tad var gadīties, ka kāda sieviete pēkšņi atcerēsies, ka pirms gadiem divdesmit viņi ir kopā bijuši kādās viesībās vai viņa ir strādājusi šī politiķa pakļautībā. Nekas nav jāpierāda, pietiks miglaini atcerēties...

Brīvība

Speciālisti pārvalda valsti un rēķinās ar kungu interesēm. Arī viņiem ir savas interešu grupiņas, savas aprindas, kurās viņi kādu izvirza vai ievēl. Politiķi nodarbojas ar mēles trīšanu un lēmēju tēlošanu, kaut patiesībā valstī saimnieko speciālisti atbilstoši patieso kungu vajadzībām, par sevi, protams, neaizmirstot.

Mūsdienu demokrātijās vārda, izvēles un pārvietošanās brīvības nav. Šo kontrolē speciālisti. Vārda brīvība ir, bet ir atļautie vārdi un nevēlamie, kā arī aizliegtie. Izvēles brīvība ir, bet jāizvēlas no speciālistu atlasītiem kandidātiem. Pārvietošanās brīvība ir, taču pārvietoties drīkst tikai speciālistu un kungu nospraustos virzienos. Un tā visās nozarēs.

Demokrātiskās valstīs atšķirībā no diktatūrām ir divas patiesības. Ir pozīcijas paustais un opozīcijas izlēcieni un kritika. Kad pozīcija ar opozīciju mainās vietām, tad viss turpinās, tikai tie, kuri bija pret, nu jau ir par, un tie, kuri bija par, nu ir pret. Tas, kas līdz šim šķita salds, nu kļūst skābs un otrādi.

Ja diktatūrā (autokrātijā) vēlētājs negodīgās vēlēšanās ievēl tos, kuri valda, tad mūsdienu demokrātijā vēlētājs balso par tiem, kuri patiesībā maz ko ietekmē un lemj. Vienota saprātīga valsts pārvalde demokrātiskā valstī nav iespējama. Demokrātijā visi procesi ir palaisti pašplūsmā un politiķi tikai novēloti reaģē, bet speciālisti nepalaiž garām izdevību piekoriģēt šo pašplūsmu un kalpot kungiem.

Labklājība

Valstu ekonomiskie sasniegumi nav balstīti to demokrātiskā iekārtā. Demokrātija nenodrošina un nerada ekonomiskus sasniegumus un pilsoņu labklājību. Mūsdienu demokrātijas šūpulis ASV strauju ekonomisko izaugsmi sasniedza Otrā pasaules kara laikā. Otrā pasaules kara beigās ASV ražoja tikpat, cik visas pārējās valstis kopā. Tad ASV bija maz demokrātisko vērtību. Nekādas vārda brīvības nebija. Nebija arī cilvēku un rasu vienlīdzības.

Valsts prezidents Franklins Rūzvelts ieņēma šo amatu četrus termiņus pēc kārtas.

ASV ekonomisko izrāvienu radīja nevis vārda brīvība, bet gan brīvā uzņēmējdarbība, jo vara neiejaucās un ļāva uzņēmējiem pelnīt. Jo mazāk valsts vara iejaucas uzņēmēja darbībā un jo mazāk tā to kontrolē un uzrauga, jo lielākus sasniegumus panāk uzņēmēji. Jo veiksmīgāki ir uzņēmēju panākumi, jo bagātāki strādnieki un lielāka labklājība. Un otrādi - jo vairāk valsts izrāda interesi par to, ar ko nodarbojas, kur un kā pelna, vai ievēro speciālistu izdotos priekšrakstus, jo mazāks ieguvums uzņēmējiem un cilvēkiem kopumā.

ASV ieviesa citu attieksmi pret kapitālu, tas ir, pret dārgmetālu un papīra naudas glabāšanu bankās un matračos. Inflācijas un finanšu krīzes veicināja to, ka cilvēki naudu nevis glabāja bankās vai matračos, bet tā tika ieguldīta celtniecībā, ražošanā, lauksaimniecībā, un arī tas radīja vērā ņemamu ekonomisku aktivitāti, kuras rezultātā palielinājās cilvēku aizņemtība un labklājība. Tas stimulēja un veicināja ASV ekonomikas izaugsmi. Bet, ja aug ekonomika, tad aug varenībā arī valsts.

Sistēmas

Kura no sistēmām ir efektīvāka un veicina iedzīvotāju labklājību? Šķietamā demokrātija vai kādas partijas vai cilvēku grupas neslēpta varas uzurpācija, ko dēvējam arī par autoritāriem režīmiem?

Piemēram, vai Ķīna būtu sasniegusi šodienas militāro un ekonomisko varenību, ja tur būtu ieviesta demokrātija – tas ir, vārda brīvība, izvēles brīvība un citas brīvības? Diez vai.

Pastāv mīts, ka tikai demokrātija ļauj sasniegt ekonomisku labklājību, tāpēc esot jātiecas ieviest tieši šo pārvaldes formu. Skan apgalvojumi – ja kādā valstī ieviesīs vārda brīvību, izvēles brīvību, godīgas vēlēšanas, ticības brīvību, pārvietošanās brīvību, neatkarīgu tiesu sistēmu, tad tas automātiski nodrošinās ekonomikas izaugsmi un labklājību. Bet mēs labi zinām, ka tas tā nav.

Ir valstis, kurās ir demokrātiska valsts iekārta, piemēram, Indija, kur katram ir ļauts darīt, ko vēlas, iet, kur vēlas, balsot, par ko vēlas, bet valsts ir nabadzības pārņemta. To labi var vērot attēlos no Indijas pilsētu ielām. Siltais klimats nodrošina izdzīvošanu arī bez jumta virs galvas, un neizlepušie cilvēki ir iemanījušies izdzīvot arī ar tādu barību, kuru eiropietis uzskatīs pat par suņu barošanai nederīgu.

Blakus Indijai ir Ķīna, kura bez demokrātijas normu ievērošanas pamanās attīstīties efektīvāk un ātrāk par demokrātisko Indiju.

Minētie piemēri neļauj izdarīt secinājumus, ka demokrātija ir labāka un efektīvāka par autoritāru valsts pārvaldi.

Arī Čīles ekonomiskie sasniegumi nav balstīti demokrātiskajās vērtībās. Tieši otrādi. Čīliešiem paveicās, ka viņu diktators Augusto Pinočets skarbi izrīkojās ar vietējiem komunistiem un citādiem demokrātiem.

Āfrikā ir bijis daudz tautas revolūciju, un tur daudzi revolucionāri vēl šodien cits uz citu šauj. Rezultātā posts un nabadzība, pat bads. Bads valstīs, kur gadā ir iespējams novākt pat trīs ražas!

Dienvidāfrikas Republikā vel nesen rasisms bija definēts un ieviests ar likuma spēku. Nekādas vārda un izvēles brīvības. Dzīves līmenis bija augstākais visā kontinentā. Tai skaitā arī apspiestajiem melnajiem Dienvidāfrikas pilsoņiem un daudzajiem viesstrādniekiem. Nu rasisma vairs nav, un nav arī ekonomiskās izaugsmes. Nabadzība un trūkums nu kļūst par normu.

Strauju ekonomisko lēcienu Āzijā veica Dienvidkoreja, Singapūra un Taivāna. Arī šajās valstīs ekonomiskajai izaugsmei par pamatu nebija nekādas demokrātiskas pārmaiņas, bet panākuma atslēga ir saprātīgā autoritārā valsts pārvaldē.

Secinājums

Nedz demokrātija, nedz autoritārs režīms nav ne slikts, ne labs. Visam savs laiks un pielietojums. Mazāk attīstītām valstīm sākumā nepieciešams autoritārisms, kad sabiedrība izglītojas, ekonomika attīstās, un tikai tad var atļauties arī spēlēt demokrātiju, kur kungi lemj, amatieri tēlo, ka valda, bet speciālisti ir nomodā par notiekošo.

Demokrātija der valstīm ar nobriedušu un nostiprinājušos vai izveidojušos nacionālo ideju un augstu labklājību. Kamēr tā nav, izdevīgāka ir autoritāra pārvalde, jo demokrātiskām rotaļām pagaidām valstī naudas nepietiek. Valstis, kuras sasniegušas labklājību, šādu izklaidi var atļauties.

Necenties pārtaisīt pasauli, necenties ar demokrātiskām metodēm uzlabot valsts pārvaldi! Centies sakārtot savu apkārtni, pārskati, ar ko tiecies, rūpējies par savas ģimenes un savu labklājību. Rūpējies par saviem tuviniekiem un draugiem. Ja katrs tā darīsim, sasniegsim cilvēcisku dzīvi neatkarīgi no tā, vai valstī, kurā dzīvojam, ir vārda, preses un izvēles brīvība vai nav.

Pārstājiet glābt pasauli un cilvēci, izglābiet vismaz sevi. Varbūt cilvēcei tas derēs kā atdarināšanas vērts piemērs.

P. S. Speciālisti ierēks, politiķi apgalvos, ka tas tā nav un nevar būt, jo tā neesot, bet es, izmantojot šķietamo vārda brīvību, paužu savu diletantisko viedokli.

Novērtē šo rakstu: