Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas ne visai masveidīgās protesta akcijas dod pamatu atcerēties, kā kopš astoņdesmito gadu otrās puses masu protesta pasākumu jomā attīstījusies Latvijas sabiedriskā doma – no parakstu vākšanas un masu mītiņiem līdz pensionāru piketiem un atziņai, ka, iespējams, ne katrs pikets un ne katra demonstrācija ir īsta un, galvenais, vēlama demokrātijas izpausme. Par to – Pietiek šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Akcija pret HES

Piecdesmit gadus Latvijas iedzīvotājiem izpratne par demokrātiju bija, maigi izsakoties, dīvaina. Tikpat dīvaina kā pati sociālistiskā demokrātija, kuras teju vai vienīgā izpausme bija obligātais gājiens pie vēlēšanu urnas, lai nobalsotu par vienīgo piedāvāto kandidātu. Nu, vēl varbūt pie demokrātijas izpausmēm var pieskaitīt arī iespēju rakstīt sūdzības par dažādām nebūšanām partijas komitejai, kuras funkcionāri tad vai nu attiecīgi reaģēja vai arī nereaģēja. Pie šādas vienveidības pieradušajam pilsonim Mihaila Gorbačova perestroika bija īsts šoks – izrādījās, var ne tikai runāt, ko gribi, bet arī drukāt avīzēs tāda satura rakstiņus, ko vēl nesen sauktu par pretpadomju paskvilām, un piedalīties dažādos masu pasākumos!

Viens no pirmajiem drosminiekiem, kurš pamēģināja publiski izteikt viedokli, kādu pirms tam komunistiskie funkcionāri, maigi izsakoties, ne visai atbalstīja, bija dramaturgs Pauls Putniņš, kurš jau 1986. gada sākumā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēja rakstiņu par starpnacionālajām problēmām. Raksta pamatdoma bija apmēram šāda – varbūt tomēr nav īsti pareizi, ja cilvēki, kuri Latvijā dzīvo ilgus gadus (kaut gan neapšaubāmi dara labus darbus un palīdz vairot republikas labklājību), nejēdz ne pāris vārdus pateikt latviešu valodā, kas novedis pie tā, ka republikā ir divas kopienas, kuru ceļi nekrustojas. Publikācija bija ieturēta ārkārtīgi diplomātiskos toņos, taču starp rindām lasāmā doma tik un tā bija labi saprotama.

Brīdi, kad visā Latvijā sāka atdzimt kaut kāda izpratne par demokrātiju, ir iespējams noteikt diezgan precīzi, – tā bija 1986. gada vasara, kad tobrīd vēl ne pārāk pazīstamais žurnālists Dainis Īvāns ar kopā ar bērniem viesojās laukos pie sievasmātes. Un tā nu liktenim bija labpaticies, ka sievasmāte dzīvoja blakus Daugavai, kur tobrīd risinājās pirmie sagatavošanas darbi topošās Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecībai. D. Īvāns to visu redzēja, un viņam sametās žēl dabas, ko neizbēgami pazudinātu HES un tās ūdenskrātuve.

„Visu to redzot, man kļuva žēl, ka šo dabas skaistumu un pirmatnīgumu, visu to, kas bija pirms celtnieku ierašanās, vairs neredzēs mani bērni. Radās ideja – kādēļ gan par to neuzrakstīt? Man likās, ka tas ir tik vienkārši – apsēdies, uzrakstīji un atviegloji dvēseli,” vēlāk grāmatā Cena ņezavisimostji atmiņās dalījās pats D. Īvāns. Arī tajā, ka viņa raksts sasniedza lasītājus, lielā mērā vainojama apstākļu sakritība: tolaik partijas un valdības ekonomisko politiku kritizēt nebija pieņemts, tādēļ vispirms rakstiņš kādu mēnesi nogulēja Literatūras un Mākslas redaktora atvilktnē, un nekas neliecināja, ka kādreiz tas vispār varētu tikt nodrukāts. „Bet tad notika veiksmīga apstākļu sakritība: avīzes redaktors, pieredzējušais Jānis Škapars, nedēļu nebija redakcijā, un par galveno viņa vietā palika vēlākais daudzu citu avīžu darbinieks Viktors Avotiņš. Viņš tad arī izmantoja brīdi (jo vairāk tādēļ, ka cenzūra tobrīd jau bija vājinājusies – bija taču sākušies Gorbačova laiki) un atļāva publicēt rakstu,” stāsta D. Īvāns.

1986. gada 17. oktobrī laikraksta 10.–12. lappusē publicētajam rakstam Par Daugavas likteni domājot bija bumbas eksplozijas efekts – kāds beidzot bija uzdrošinājies apšaubīt partijas kursu! Pats jezgas vaininieks notikumu lavīnu vēlāk aprakstīja tā: „Tajās dienās likās, ka mans dzīvoklis ir pārvērties par revolūcijas štābu. Momentā sākās neskaitāmi zvani, sākās sabiedrības reakcija, tāpat arī partijas centrālkomitejas reakcija. Sekoja visu Daugavpils HES veltīto publikāciju aizliegums. Sākās visai nopietns process, tādēļ manas naivās iedomas par to, ka viss beigsies ar vienu rakstu – pievērsīšu problēmai uzmanību un punkts! – sagruva jau pēc mēneša.” Īstenībā D. Īvānu – atšķirībā no otra Daugavpils HES celšanas pretinieka Artūra Snipa, kurš plašāku ievērību ieguva tikai divdesmit gadus vēlāk ar Ventspils mēra Aivara Lemberga personai veltītu kampaņu – tieši Daugavpils HES tēma uznesa popularitātes virsotnē, kur viņam arī vairākus gadus nācās uzturēties.

Partijai iespēja procesu regulēt pazuda tajā brīdī, kad HES jautājuma apspriešanās iesaistījās eksperti – vispirms Latvijas Zinātņu akadēmijas speciālisti, bet vēlāk arī PSRS Zinātņu akadēmija. Maskavas zinātnieku uzmanību izdevās piesaistīt, pateicoties Latvijas žurnālistu sakariem ar visā savienībā iznākošo lieltirāžas laikrakstu Ļiteraturnaja Gazeta, kas pārpublicēja Īvāna materiālu par plānotās HES negatīvo ietekmi uz dabu. „Mūsu kompartijas centrālkomiteja pēc tam bija šokā – tolaik taču skaitījās, ka, ja reiz Maskava ir teikusi savu vārdu, tad tas jau ir nopietni, pēc tam jau vairs neko nevar aizliegt,” skaidro D. Īvāns.

Šķiet, šis bija pirmais gadījums Padomju Latvijas vēsturē, kad no brīva prāta problēmas apspriešanā iesaistījās liela daļa sabiedrības – īsā laikā tika savākti apmēram 30 000 parakstu pret HES būvi. Tik masveidīgus iebildumus valdība un partija nevarēja ignorēt, tādēļ Ministru padome bija spiesta izveidot ekspertu grupu HES būves lietderības izskatīšanai. Komisijas slēdziens bija viennozīmīgs: 33 no 36 uzaicinātajiem ekspertiem uzskatīja, ka nepieciešams elektrostacijas būvi atlikt un vēlreiz rūpīgi izanalizēt visus plusus un mīnusus.

1987. gadā par Daugavpils HES projektu nopietni sprieda PSRS Zinātņu akadēmijā, kur zinātnieki īpašu uzmanību pievērsa ne tikai spēkstacijas būves ekoloģiskajām, bet arī ekonomiskajām sekām. Gan Latvijas PSR, gan Baltkrievijas PSR valdību pārstāvji uzskatīja, ka HES būve nav lietderīga, jo Latvijas lauksaimniecībai tiktu nodarīti zaudējumi 56 miljonu rubļu, bet Baltkrievijas – pat 200 miljonu rubļu apmērā.

Zinātņu akadēmijas gaišākie prāti to ņēma vērā un nāca klajā ar slēdzienu, kurā teikts: „HES projekts izstrādāts zemā ekonomiskā un ekoloģiskā līmenī un tādēļ tas nevis jāiesaldē, bet principā jānoraida.” Ar to tad arī ideja par Daugavpils HES būvi tika apglabāta, bet sabiedrība ar pārsteigumu secināja, ka, izrādās, masu protesti var būt arī efektīvi. (Tiesa, jau pēc gadiem desmit piecpadsmit ideja par HES būvēšanu atkal atdzima – bet tas jau ir cits stāsts ar citiem galvenajiem varoņiem.)

Metro nav draugs!

Otrais cēliens drāmai „Latvija mācās demokrātiju” sākās 1988. gadā – brīdī, kad Rīga bija vien pussolīti no tā, lai sāktu būvēt savu metro.

Metro projekta vēsture bija diezgan sena, jo galvaspilsētas vadītāji jau sešdesmitajos gados sāka gudrot, kā atrisināt briestošās transporta problēmas. Tā sešdesmito gadu sākumā Rīgā tika izstrādāts ātrgaitas tramvaja projekts, ko gan 1973. gadā noraidīja, jo projektā nebija ietverta Pārdaugava. Ātrgaitas tramvaja projektā bija arī pazemes posms, taču tikai 2,8 kilometrus garš, kas, kā atzina speciālisti, virszemes satiksmē nekādas pozitīvas pārmaiņas neienestu. 1976. gadā procesam pieslēdzās PSRS Valsts plāna komiteja, kas secināja, ka Rīgai ir nepieciešams metro, taču nopietnu ekspertīzi veikt amatpersonas toreiz bija par slinkām, un šādas neizdarības augļus varēja baudīt pēc 12 gadiem, kad tieši draudi pilsētas arhitektūrai un pilsētas ainavai bija viens no galvenajiem trumpjiem metro pretinieku rokās.

Septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu pirmajā pusē gan nevienam ne prātā nenāca, ka kāds varētu iebilst pret metro celtniecības ideju. Gluži pretēji, masu mediji ar visām četrām bija par metro. „Metro Rīgā kļūst ar katru gadu nepieciešamāks. Sarežģītais, sen izveidotais Rīgas plānojums un tās šaurās ielas jau tagad rada daudz problēmu, īpaši pasažieru pārvadājumos. Nav palīdzējusi arī kravas transporta novirzīšana ārpus pilsētas centra,” – tā 1985. gadā rakstīja avīze Padomju Jaunatne. Tā pati Padomju Jaunatne, kas pēc trim gadiem kļuva par niknāko metro pretinieci.

Metro projekta pirmajā kārtā bija paredzēts izveidot līniju no Zasulauka līdz VEF pilij. Tajā bija plānots uzbūvēt astoņas stacijas: Zasulaukā, Āgenskalnā, Uzvaras bulvārī (ar izeju uz projekta stadijā esošo bibliotēku), Centrālajā stacijā, Matīsa tirgū, Zemitānu stacijā un VEF. Lai netīšām nekaitētu senajām celtnēm, līniju bija domāts celt, apejot Vecrīgu. Plānotais satiksmes intervāls bija līdz nepilnām trim minūtēm, bet ceļš no Zasulauka līdz VEF prasītu 12 minūtes. Iecerētais pārvadājamo pasažieru skaits bija 230 000 – 250 000 diennaktī.

Saskaņā ar plānu pirmās līnijas celtniecībai vajadzētu ilgt deviņus gadus. Sākuma stadijā būvdarbus uz maiņām veiktu no Minskas pieaicinātie celtnieki, taču ar laiku viņus aizstātu apmācīti vietējie kadri. Bija pat izdomāts, ko iesākt ar zemi, kas izrakta no tuneļiem, – to vajadzēja vest uz Lucavsalu, kur uz tās nākotnē uzceltu lielu sporta centru. Starp citu, tolaik izstrādātajā Rīgas satiksmes plānā jau bija iekļauts Ziemeļu tilts pār Daugavu – tam vajadzēja parādīties deviņdesmito gadu vidū.

Taču uz papīra tik pārliecinošajā metro projektā bija arī caurumi, kurus nekavējās izmantot pazemes vilciena pretinieki. Pats būtiskākais bija jautājums par darbaspēku, jo pastāvēja bažas, ka no Baltkrievijas un citām padomju republikām savestie strādnieki (savu metro būves speciālistu Latvijai, kā labi saprotams, nebija) pēc darba pabeigšanas vis nebrauks atpakaļ mājās, bet gan paliks Latvijā, tā papildinot migrantu armiju vēl par dažiem tūkstošiem. Tieši šīs bažas bija tās, kas 1988. gadā izraisīja plašu diskusiju par metro būvi, kurā galvenā rupora lomu uzņēmās avīze Padomju Jaunatne ar vēlāko Atmodas redaktori un savas intīmās dzīves aprakstītāju Elitu Veidemani priekšgalā.

Laikraksts sarīkoja tādu kā aptauju par metro nepieciešamību, un rezultāts bija „vienos vārtos” – pāris mēnešu laikā tika saņemtas 9890 balsis pret un tikai 20 par metro. Starp tiem, kas bija „par”, īpaši kolorītu vēstuli sarakstīja kāds rīdzinieks Alberts Krusts: „Metro pretinieki ir nekompetenti cilvēki vai arī egoistiski un nacionālistiski noskaņoti elementi, kuriem vēl sapņos rādās buržuāziskās kundzības laiki un iespēja to restaurācijai. Tā ir kaitniecība, galvaspilsētas attīstības bremzēšana pēc Rietumu un ASV raidstaciju scenārija.”

Beigu beigās ar Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Alfrēda Rubika svētību pat tika izveidota īpaša komisija 11 cilvēku sastāvā, kuras uzdevums ir izpētīt visas metro tēmai veltītās vēstules un apkopot sabiedrības viedokli. No vēlāk pazīstamiem cilvēkiem komisijā ir Rīgas komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs Ziedonis Čevers (tas pats vēlākais iekšlietu ministrs), Rīgas Tehniskās universitātes (toreiz vēl Rīgas Politehniskā institūta) profesors, vēlākais rektors Ivars Knēts un profesors Jānis Porietis. Protams, lielākā daļa protestu bija veltīti gaidāmajam migrantu pieplūdumam, taču netrūka arī tehniski argumentētu viedokļu pret metro būvi.

Piemēram, tika apšaubīts, vai tik īsas metro līnijas tiešām dos cerēto pasažieru laika ekonomiju – ja pieturas būs ik pēc kilometra, tad pārvietošanās nebūs neko ātrāka kā ar tramvaju, īpaši jau, ja pierēķina laiku, ko prasa nobraukšana pazemē un uzkāpšana virszemē. Savukārt ģeologi norādīja, ka nav veikta pilsētas ģeoloģiskā izpēte un nav ņemts vērā pazemes ūdeņu stāvoklis. Bet tas savukārt var novest pie ēku pamatu plaisāšanas. Vienīgais risinājums, kā pret to cīnīties – gruntsūdeņu un smilšu sasaldēšana, bet tas nozīmētu, ka Rīgas centra pazeme jāpārtaisa par tādu kā milzu ledusskapi.

Tautas masu attieksmi gan šādi tehniski argumenti diez ietekmēja, jo mītiņos (tieši metro veltītie mītiņi aizsāka Atmodas laiku masu pasākumu sēriju) figurēja krietni vienkāršāki lozungi: „Nē – metro!”, „Nē – migrācijai!”, „Metro nav draugs!” Bet katrs, kurš atļāvās iebilst, ka varbūt metro tomēr būtu pilsētai noderīgs, automātiski tika ieskaitīts „tautas ienaidniekos” – pirmām kārtām jau pats aktīvākais metro idejas auklētājs un Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs A. Rubiks. Beidzās visa jezga ar to, ka metro projekts sabiedrības spiediena ietekmē tika apturēts, kaut gan zināmā mērā pie vainas bija apstāklis, ka astoņdesmito gadu nogalē padomju valstij ar naudu jau palika tā paknapāk un brīvu līdzekļu tik vērienīgu projektu īstenošanai tā īsti nemaz vairs nebija.

Piketēšanas evolūcija

Astoņdesmito gadu nogalē cilvēki laiku pavadīja mītiņos un līdzīgos pasākumos. Lielākie no tiem notika 1989. gada martā un novembrī, kad Daugavmalā pulcējās attiecīgi ceturtdaļmiljons un, iespējams, pat pusmiljons cilvēku, bet virs simt tūkstošiem dalībnieku bija vēl vismaz četros pasākumos. Starp 1988. un 1991. gadu 80 procenti iedzīvotāju bija piedalījušies vismaz kādā demonstrācijā vai piketā (apsteidzot notikumus, jāpiemin – 2001.gadā šis skaitlis bija krities līdz 13 procentiem).

1989. gada sākumā norisinājās arī viens no skandalozākajiem tā laika piketiem, kurā vairāki desmiti Rīgas teātru aktieru piketēja pie kompartijas centrālkomitejas ēkas, atbalstot televīzijas žurnālistus, kas bija atļāvušies ne pārāk labi izteikties par pastāvošo iekārtu. Pēc kādas stundas miliči aktieriem silti ieteica izklīst, taču brīdī, kad piketētāji rīkojumu jau sāka pildīt, likuma sargi viņiem uzklupa un salādēja autobusā. Aizturēto vidū bija tādi populāri skatuves mākslinieki kā Uldis Dumpis, Jānis Paukštello, Gundars Āboliņš, Ivars Puga un Akvelīna Līvmane, tādēļ loģiski, ka šis incidents izraisīja pamatīgu ažiotāžu – par neraugoties uz to, ka nekādas apsūdzības piketētājiem netika izvirzītas un pēc pāris stundām miliči bija spiesti viņus atbrīvot.

Savukārt par skaļāko un vardarbīgāko no astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijas protesta pasākumiem droši vien var uzskatīt interfrontes un padomju armijas virsnieku un kursantu apvienoto gājienu uz Augstāko Padomi 1990. gada 15. maijā. Vairākus simtus cilvēku lielais pūlis mēģināja ielauzties parlamenta ēkā, pieprasot pielikt punktu separātismam un mainīt valdību. Taču ap ēku sardzē bija nostājušies vairāki simti LTF domubiedru (kopā pasākuma dalībnieku skaits abās pusēs tika lēsts uz 5000), bet pie durvīm nolikti OMON vienības miliči ar vairogiem un stekiem. Pārdesmit minūtes ilgā spaidīšanās, grūstīšanās un dažādu lozungu izkliegšana beidzas ar to, ka omonieši laida darbā stekus un visus iztrenkāja, īpaši nešķirojot „gaišos” un „tumšos” spēkus. Vairāki cilvēki iedzīvojās zilumos, bet bija arī viens nopietnāk cietušais – armijas laikraksta Za Rodinu korespondents, kuru bēgošais pūlis bija nogāzis zemē un salauzis divas ribas.

Deviņdesmitos gadus Latvijas iedzīvotāji sagaidīja jau ar tīri sadzīviskām un materiālām rūpēm, tādēļ politiskie protesti atbīdījās otrajā plānā. Jā, jau 1991. gadā protesti sāka pieņemt ne vairs tikai politiskas, bet arī ekonomiskas formas, par ko paldies jāsaka togad notikušajai cenu brīvlaišanai. Piemēram, VEF darbinieki piedraudēja ar streiku, ja nesaņems algas pielikumu, arī laucinieki sāka burkšķēt, ka vajadzēšot laikam atkal Rīgā sliet barikādes, ja valdības vīri neiedalīs naudiņu – tikai šoreiz tās būšot barikādes nevis pret komunistiem, bet pret pašmāju valstsvīriem.

Taču, kamēr pastāvēja „ārējais ienaidnieks” kompartijas un PSRS izskatā, tikmēr tādi kārtīgi pensionāru, skolotāju, mediķu utt. piketi un mītiņi nesākās – to laiks pienāca pāris gadus vēlāk. Deviņdesmito gadu pašā sākumā neatkarīgās Latvijas galvaspilsētas varas iestādēm bija pilnīgi citas rūpes: vajadzēja izdomāt, ko darīt ar permanento mītiņošanu Brīvības pieminekļa pakājē, kur par Latvijas valsts nākotni vai ik dienas skaļi, brīžam arī dūres pret cita viedokļa aizstāvjiem pavicinot, sprieda desmiti un simti dažāda gadagājuma ļaužu – gan nepazīstami tantuki, gan tādas odiozas personības kā žūpības apkarotājs Atis Silaroze (īstajā vārdā Ignats Kujalovs), kurš tā īsti no politiskās skatuves nogāja tikai pēc ietikšanas Olaines pašvaldības deputāta postenī. Versijas tika izteiktas visdažādākās – no iespējas tā arī atstāt kaismīgos runātājus pie Brīvības pieminekļa līdz savdabīga Haidparka ierīkošanai Bastejkalnā.

Bet, kamēr varasvīri sprieda, jautājums atrisinājās pats no sevis – valstiski politiskās kaislības pamazām norima, to vietā nākot ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem, par kuriem jau tika lemts Saeimas un valdības mājās, tur liekot pārvākties arī piketētājiem. Un, ja Ivara Godmaņa valdībai ar ekonomiskajiem protestētājiem īsti darīšana nesanāca, Valdis Birkavs jau šo biķeri izstrēba līdz mielēm. 1993. gadā par protesta akcijas rīkošanu paziņoja Latvijas Zemnieku federācija: pirmoreiz pēc barikāžu laikiem atkal parādījās doma par smagās tehnikas vešanu uz Rīgu un ceļu bloķēšanu, savukārt deputātiem un Latvijas Bankai tika pieprasīta zemniekiem labvēlīga kredītpolitika, kā arī iekšējā tirgus aizsardzība – lietas, kas tika prasītas gan piecus, gan desmit gadus vēlāk.

Tajā pašā 1993. gadā iezīmējās arī faktiski visi pārējie nākamo desmit gadu megaprotestētāji un galvenās sociālās problēmas, kā arī to (ne)risinājuma varianti: decembrī sākās mediķu piketi, protestējot pret medicīnas iestāžu reorganizācijas plāniem, Andreja Požarnova vadītās Latvijas Ārstu biedrības konferences dalībnieki pieprasīja labklājības ministra, Austrālijas latvieša Jāņa Riteņa demisiju, un bija jau arī par ko – vidējā ārsta alga tobrīd no 42 latiem bija sarukusi līdz 33 latiem mēnesī, turklāt valsts algu izmaksu aizkavēšana deviņdesmito gadu pirmajā pusē nevienu neizbrīnīja – tāpat kā drīz pēc tam no politiskās skatuves uz neatgriešanos pazudušā J. Riteņa skaidrojums, ka viņš nekādu politisko atbildību nevarot uzņemties, jo par visu esot atbildīgi ierēdņi.

Tai pašā 1993. gadā pie valdības ēkas pirmoreiz pulcējās paprāvs skaits – vismaz pāris simti pensionāru: no vienas puses bija premjers V. Birkavs, deputāti Kārlis Leiškalns un vēlāk tik daudzas un dažādas partijas nomainījušais Aleksandrs Kiršteins, no otras – Pensionāru federācijas pārstāve Baiba Pelse, taču saukļi tad vēl bija gluži mēreni, pārrunas pieklājīgas, kastroļi netika dauzīti, valdības vīri ar sērkociņiem arī netika apmētāti – atšķirībā no notikumiem tikai dažus gadus vēlāk. Šajā pašā laikā aizvien skaļāki kļuva gan lauksaimnieku, gan ārstu un izglītības darbinieku protesti, 1994. gada februārī Valsts prezidentam Guntim Ulmanim pie valdības ēkas nācās skaidroties arī ar bērnu pabalstu saglabāšanas aizstāvjiem (un par latvju demokrātijas būtību daudz ko pasaka fakts, ka, neraugoties uz valsts galvas solījumiem, šis jautājums tā kārtīgi tika izlemts tikai desmit gadus vēlāk). 1995. gada decembrī arodbiedrību ielu gājienā jau pulcējās apmēram 30 tūkstoši cilvēku.

Jā, un tad demokrātiskās Latvijas varas iestādes un likumu pieņēmēji pamazām sāka aizdomāties, ka kaut ko ar šo spontāno vai mazāk spontāno tautas gribas izpausmi vajadzētu pasākt, jo piketēšana un demonstrācijas aizvien biežāk sāka kļūt pie varas esošajiem nepieņemamas vai vismaz neērtas. Pamazām pagāja uzvedīgo un savaldīgo manifestāciju laiks. (Lūk, kā Sandra Kalniete vēlāk aprakstīja 1989. gada 25. marta mītiņu: „Manifestācija izdevās. Mierīgi. Gaiši. Bez provokāciju mēģinājumiem. Kad tā beidzās, es paņēmu mikrofonu un aicināju: „Visi, kas atrodas no manis pa labi, dodas Oktobra tilta virzienā. Visi, kas atrodas no manis pa kreisi – Dzelzceļa tilta virzienā.” Un 250 000 cilvēku sakustējās. Tūlīt pretī tribīnēm izveidojās šķirtne, un dažu minūšu laikā krastmala bija tukša. Neviena incidenta. Neviena nolauzta krūma, ne zemē nomesta papīra. Tas bija satriecoši.”)

Toties jau 1995. gada septembrī, piemēram, pie Rīgas domes aizturētu piketētāju vidū bija arī vēlāk tik pazīstamā krievvalodīgo tiesību aizstāve Tatjana Ždanoka, – Alfrēda Rubika aizstāvju pikets kaut kā pārvērtās par kautiņu (gan ne tik pamatīgu kā 1998. gada marta notikumi pie tās pašas Rīgas domes), un kaismīgais nacionālis Juris Dobelis, kurš tolaik bija pašvaldības drošības un kārtības komitejas priekšsēdētājs, apgalvoja, ka piketētāji pilnīgi patvaļīgi esot rosījušies pa ēkas kāpnēm, turklāt vēl „izrunājušies un ņirgājušies par Latvijas valsts neatkarību”. Starp citu, šī pati T. Ždanoka vēlāk nāca klajā ar būtisku jauninājumu piketētāju un tiesībsargu attiecībās – kādā oficiālā skaidrojumā viņa visā nopietnībā apalvoja, ka zālājā pie Rīgas pils tikai atradusies, bet neesot pa to staigājusi, līdz ar ko sodāma nekādi neesot.

Un ne jau tikai krievvalodīgo aizstāvības piketi vien izraisīja pie varas esošo nepatiku: respektablais jurists un deputāts Ilmārs Bišers 1996. gadā pat rakstīja prokuratūrai sūdzību, aicinot sodīt… studentus, kuri piketējuši pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret militārā dienesta likumprojektu; satiksmes ministrs Vilis Krištopans vēl pēc gada paziņoja, ka ij nedomājot piekāpties piketētājiem, kuri tobrīd visā nopietnībā bloķēja dzelzceļa vilcienu satiksmi Vaiņodē, protestējot pret lēmumu slēgt pasažieru dzelzceļa satiksmi posmā Liepāja – Vaiņode; Vides aizsardzības kluba vadītājs Arvīds Ulme vēl gadu vēlāk pat iepazinās ar policijas iecirkņa neomulīgajām telpām, kad viņu aizturēja pēc papiketēšanas Baltijas jūras valstu padomes sanāksmes laikā…

Tiesa, jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē galvaspilsētā bija pieņemti mītiņu, demonstrāciju un piketu rīkošanas noteikumi, kuriem kājas auga vēl senākā pagātnē – 1987. gadā, kad Rīgas izpildkomiteja izdeva pirmos noteikumus par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un citu masu pasākumu rīkošanu. Būtībā 1987. gada modeļa noteikumi īpaši neatšķīrās no līdzīgiem noteikumiem, kas bija spēkā vēlākos gados, jo paredzēja, ka masu pasākums vismaz desmit dienas iepriekš jāpiesaka izpildkomitejas kultūras pārvaldei, kas tad arī lemj, vai pasākums ir atļaujams un vai izvēlētā vieta tam ir atbilstoša.

Ar ziedu likšanu pie Brīvības pieminekļa un tamlīdzīgām augošā nacionālā noskaņojuma izpausmēm gan noteikumu tapšanai nebija nekāda sakara, jo jaunu likuma normu pieņemšanu izprovocēja Mākslas dienu pasākumi Vecrīgā, kas izraisīja lielu tautas masu drūzmēšanos un radīja zināmas transporta pārvietošanās problēmas, bet pēc tam izrādījās, ka neviens par to visu tā īsti neatbild. Par to, ka kāds varētu izpildkomitejai lūgt atļauju sarīkot mītiņu, teiksim, Molotova – Ribentropa pakta nosodījuma mītiņam, noteikumu rakstītāji tobrīd nevarēja iedomāties ne ļaunākajos murgos. „Dokuments vērsts nevis uz pilsoņu konstitucionālo tiesību ierobežošanu, bet uz to netraucētu realizēšanu,” pēc noteikumu pieņemšanas uzsvēra Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks.

Savukārt 1995. gada beigās arī augstie Latvijas Republikas likumdevēji noprata, ka kārtīgu likumu vajadzētu arī visas valsts mērogā. Rezultātā salīdzinoši drīz tika pieņemts likums Par sapulcēm, gājieniem un piketiem, kas kopā ar tā daudzajiem grozījumiem patiešām atrisināja virkni pie varas esošo problēmu: pikets jāpiesaka aizvien ilgāku un ilgāku laiku iepriekš, tam jānotiek aizvien tālāk un tālāk no valsts un pašvaldību ēkām, pašvaldībai ir aizvien lielākas tiesības to aizliegt vai vismaz pieprasīt uzvesties klusi jo klusi. Turklāt izrādījās, ka likumu itin labi var pagrozīt ik reizi, kad vara saskaras ar kādiem īpaši konsekventiem piketētājiem, – 2000. gadā nonāca pat tik tālu, ka tēvzemieši ierosināja piketa dalībnieku skaitu ierobežot līdz 50 cilvēkiem.

Vienlaikus arī desmit gadus vēlāk izrādījās – tautas tiešās gribas izpaušanas joma ir tik smalka un niansēta, ka pašmāju likumdevēji īsti galā ar to tikt nespēj. Kas ir runa un kas – saukļu izsaukšana? Ko tas nozīmē – uzskats, ka pasākuma rīkošana var radīt draudus valsts un sabiedrības drošībai, labklājībai un arī tikumībai? Kāpēc ir vieni karogi un simboli, kurus piketos vispār nedrīkst izmantot (bijušās PSRS, Latvijas PSR un nacistiskās Vācijas karogus), toties 8. Saeimas deputāta Mihaila Pietkeviča ierosinājums noteikt, ka ir aizliegts „necienīgi izturēties pret jebkuras valsts karogu, to noraujot, iznīcinot vai citādi sabojājot”, parlamentā tiek noraidīts? Vai vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī veidu, kādā tā tiek pasniegta? Ja reiz nevar lietot stilizētu LPSR simboliku, vai tas, kā norādīja deputāts Pēteris Simsons, nozīmē, ka neviens piketētājs savos plakātos nedrīkst izmantot ne jūras vilni, ne jūrā rietošu sauli?...

Tā nu bijušajam LPSR VDK priekšsēdētājam Edmundam Johansonam jau jaunajā gadu tūkstotī nācās publiski atzīt: „Daudzas lietas tagad dara atklātāk, konkrētāk nekā toreiz, es domāju – pēdējos VDK gados, pieļāva. Piemēram, cilvēku nelaišana uz mītiņiem, pa ceļam aizturēšana, izolācija uz pāris stundām. Viss tas pats… Tie paši vēži, tikai citā kulītē. Nekur no tā neaiziesi. It kā tā šodien nevajadzētu darīt. Jo tajos laikos bija okupācijas režīms un tā tālāk, varēja saprast, bet šodien – demokrātiskā valstī… Nekas mums nedraud. Un, ja tai mītiņā sāk kauties, tad kādēļ ir policija, kurai jāpieņem mēri… Attiecībās ar sabiedrību tomēr jābūt kaut kādai loģikai. Ierobežot visas sabiedrības tiesības, lai savus pienākumus saudzētu – tur nav nekādas loģikas. Tā vienkārši ir specdienestu nepārliecinātība – nedod Dievs, kaut kas notiks, mūs apvainos, zaudēsim uzplečus. Labāk visu aizliegt. Un – viss atrisināts...”

Novērtē šo rakstu:

6
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

FotoKas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami tās patiesie cēloņi un dziļumi. Toties valdības partiju reakcija – ar grūti noslēpjamām histērijas pazīmēm – liecina: valsts varai ir trāpīts ļoti sāpīgā vietā.
Lasīt visu...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...