Deputātu imunitāte kā objektīva nepieciešamība vai tomēr izvairīšanās no atbildības
Kasīklis09.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau kārtējo reizi plašsaziņas un sabiedrības uzmanības centrā ir nonācis deputātu imunitātes jautājums. Proti, Saeimai bija jālemj par "KPV LV" Saeimas frakcijas priekšsēdētāja, deputāta Ata Zakatistova izdošanu kriminālvajāšanai.
Vislielākais sabiedrības sašutums bija, kad Saeima nedeva atļauju veikt kriminālprocesuālas darbības pie Aināra Šlesera. Šis gadījums bija viens no iemesliem, ko savā paziņojumā sabiedrībai minēja tā brīža prezidents Valdis Zatlers, paziņojot savu lēmumu par Saeimas atlaišanu. Proti, Savā runā Zatlers akcentēja, ka 26.maija Saeimas balsojums, kas nedeva atļauju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam veikt kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera (LLP) dzīvesvietā, ''ir kā sirēna, kas brīdina par nopietnu konfliktu starp likumdevēju un tiesisko varu''.1
Deputātu imunitāte ir nostiprināta Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme). Proti, tās 29.pantā minēts: Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Saeimas locekli var apcietināt, ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas. Par katru Saeimas locekļa apcietināšanu divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam, kurš to ceļ priekšā nākošā Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par viņa atsvabināšanu. Laikā starp sesijām, līdz sesijas atklāšanai, par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas prezidijs.2
Satversmes 30.pants nosaka: Pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas.3
Jāatzīst, ka attiecībā uz deputāta imunitātes institūta pārskatīšanu deputāti ar vērā ņemamu aktivitāti neizceļas.
Iesākumā īss ekskurss, kā tad deputātu imunitātes institūts ir radies un kādēļ.
Juridiski veidojot jaunās valsts konstitucionālos orgānus, viens no tiem bija Latvijas Tautas Padome – pagaidu likumdevējs. Latvijas Tautas Padome tika izveidota 1918.gada 17.novembrī. Tautas Padomes darbības netraucētas norises nodrošināšanas nolūkā 1919.gada 16.jūlijā tika pieņemts Likums par Tautas Padomes locekļu neaizskaramību. Šī likuma 2.pants noteica, ka Tautas Padomes locekli bez Tautas Padomes atļaujas nevar apcietināt, nedz arī izdarīt pie viņa kratīšanu vai kaut kādu ar sodu apdraudētu darbību, kā arī, ka Tautas Padomes locekļa iepriekšēja apcietināšana pieļaujama tikai tanī gadījumā, ja Tautas Padomes locekli notver tieši pie šāda pārkāpuma vai nozieguma izdarīšanas, nekavējoši par to ziņojot Tautas Padomes Prezidijam.4
1922.gada 15.februārī tika pieņemta Satversme, kurā tad arī ietvertas jau iepriekš minētās Satversmes normas.
Satversmes izstrādātāji deputātu imunitātes institūtu neradīja no jauna. Tā saknes meklējamas Francijā, kad 18. gadsimta beigās Lielās franču revolūcijas laikā deputāta neaizskaramības institūts ieguva mūsdienās tam raksturīgo veidolu. Šādas privilēģijas rašanās skaidrojama ar to, ka 18. gadsimtā Francijā nepastāvēja nekādas personiskās brīvības garantijas, savukārt administrācijas patvaļa bija visspēcīga, kas radīja nepieciešamību nodrošināt Nacionālās sapulces uzdevumu netraucētu veikšanu.5
Tādējādi secināms, ka deputātu imunitāte radīta, lai nodrošinātu likumdevēja darbu. Jāatzīmē, ka 18.gadsimta beigās kā bija citādāka izpratne par demokrātijas procesiem, kā arī nebija attiecīgas kontroles pār policijas un citu institūciju darbībām. Turklāt, attiecīgo kontroles mehānismu izveido likumdevējs, pieņemot attiecīgos normatīvos aktus.
Deputātiem, atstājot viņu imunitātes institūtu, faktiski tad jāatzīst, ka, vai nu vēl dzīvojam 18.gadsimta beigu tradīcijās un tamdēļ lieki runāt par Latviju kā mūsdienīgu un demokrātisku valsti atbilstoši vispārpieņemtajiem starptautiskajiem tiesību principiem, vai paši deputāti nespēj izveidot normatīvo regulējumu, lai mazinātu un nepieļautu dažādu institūciju patvaļu, vai arī – deputātiem viņu imunitāte ir izdevīga personīgu interešu vārdā.
Piekritīsiet, jebkurš no manis piesauktajiem iemesliem godu deputātam nerada.
Pat nerakājoties tik dziļās vēstures ārēs, Starptautiskā organizācija GRECO 2015. gada 27. marta ziņojumā izteica nožēlu par Latvijas bezdarbību šajā jautājumā. Organizācija atgādina, ka imunitāte Saeimas deputātiem noteikta 1922. gadā un kopš tā laika nav grozīta. Administratīvās imunitātes privilēģija ir atceļama, jo ir pārāk plaša un bezjēdzīga šodienas Latvijas demokrātiskajā sabiedrībā. Tādējādi tiktu kliedētas jebkādas aizdomas par to, ka parlamenta deputāti stāv pāri likumam, un stiprināta Latvijas pilsoņu uzticēšanās savam parlamentam, kuras līmenis šobrīd ir diezgan zems.
Arī Venēcijas komisija 2014. gada 14. maijā publicētajā ziņojumā par parlamenta locekļu imunitāti atzīst, ka imunitātes institūtam ir sena vēsture, tomēr tā ir aplūkojama no mūsdienu skatpunkta. Imunitātes noteikumiem jābūt tādiem, kas stiprina demokrātiju, atklātību un likuma varu, kā arī novērš ļaunprātīgu tās izmantošanu. Imunitāte ir jānosaka maksimāli šauri, un to nevajadzētu attiecināt uz maznozīmīgiem pārkāpumiem, kuru sodīšana nevar būtiski ietekmēt parlamenta locekļa darbību.6
Jāatzīmē, ka no administratīvās imunitātes deputāti šķirās 2016.gada 19.maijā.
Tamdēļ es vairāk pievērsīšu uzmanību Venēcijas komisijas ziņojumā minētajam uzsvaram, ka imunitāte nepieciešama tiktāl, ciktāl netiek ietekmēta deputāta darbība. Šajā griezumā, izanalizējot Satversmes attiecīgos pantus, tad arī skatīšu tālāk.
Satversmes 30.panta pamatdoma ir nodrošināt, lai deputātam nevarētu ierobežot brīvību, izņemot, ja viņš tiek pārsteigts noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā. Papildus atsevišķi ir pieminēta kratīšana.
Sāksim ar pēdējo – kā deputāta darbību ietekmētu kratīšanas izdarīšana? Turklāt kratīšana tiek veikta ar izmeklēšanas tiesneša sankciju, respektīvi, lēmums tiek pakļauts tiesas izvērtēšanai. Vai deputāti neuzticas tiesai? Jānodala arī divi citi brīvības ierobežošanas jēdzieni – apcietināšana un aizturēšana. Ja varētu būt diskusijas par aizturēšanu, ko veic pēc policijas darbinieka lēmuma, tad lēmumu par apcietinājuma piemērošanu jau atkal pieņem tiesnesis. Arī pārējos gadījumos, kad tiek lemts par brīvības ierobežošanu, jābūt tiesas izvērtējumam. Līdz ar to atkal aktualizējas jautājums – vai tad paši deputāti neuzticas tiesu varai?
Tamdēļ Satversmes 29.pants varētu būt šādā redakcijā: Saeimas locekli nevar aizturēt, izņemot gadījumus, ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas. Par katru Saeimas locekļa apcietināšanu divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam.
Satversmes 30.pants vispār būtu izslēdzams.
Īstenojot šo priekšlikumu, deputāti būtu pasargāti no situācijām, ka lēmums par brīvības ierobežošanu tiktu pieņemts vienpersoniski un ārpus tiesas kontroles.
Tiesa, tikai pašu deputātu lemšanā ir tas, vai saglabāt viņiem līdzšinējo imunitātes institūtu vai ne. Ņemot vērā deputātu imunitātes izveidošanās priekšnosacījumus, jāpiekrīt, ka agrāk tie bija pamatoti, bet šī brīža situācija ir mainījusies.
Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas 7.pants nosaka: Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, un viņiem ir tiesības, bez jebkādām atšķirībām, uz vienādu likuma aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju, kura pārkāpj šo Deklarāciju, un pret jebkuru kūdīšanu uz tādu diskrimināciju.7 Paredzot deputātu imunitāti līdzšinējā apjomā, kaut kā pagrūti par cilvēku vienlīdzību runāt. Proti, ja zādzību izdara deputāts vai parasts cilvēks, tad pirmajā gadījumā pie viņa nevarēs pat kratīšanu izdarīt, bet pie parastā varēs. Te nu būtu plašas darba rokas tam politiskajam spēkam, kurš ne tikai ar vārdiem runā par tiesiskuma nodrošināšanu, bet ir gājis vēl tālāk – pasludinot bezkompromisa tiesiskumu.
"Eu, Bordān, varbūt laiks sevi parādīt ar reāliem darbiem?!"
Nobeiguma vietā: 2019.gada 6.jūnijā Saeima pieņēma lēmumu izdot parlamentārieti un partijas "KPV LV" frakcijas vadītāju Ati Zakatistovu kriminālvajāšanas sākšanai kriminālprocesā par krāpšanu lielā apmērā. Par izdošanu kriminālvajāšanai balsoja 55 deputāti, bet pret – 21. Pret balsoja lielākā daļa "KPV LV" frakcijas deputātu un Jaunās konservatīvās partijas (JKP) deputāti.8 Pirms Saeimas vēlēšanām un arī pēc tām JKP runā par tiesiskumu un pat bezkompromisa tiesiskumu. Tiesa, reālie darbi un balsojumi tomēr parāda ko citu.
1 https://www.tvnet.lv/5391383/zatlers-rosina-atlaist-saeimu
2 https://likumi.lv/doc.php?id=57980
3 Turpat.
4 Likums par Tautas Padomes locekļu neaizskaramību. Latvijas Pagaidu Valdības Likumu un Rīkojumu krājums, 7.nr., 10.08.1919., 91.lpp.
5 http://providus.lv/article/neaizskart-neaizskaramo
6 https://juristavards.lv/doc/266885-saeimas-deputata-imunitate/
7 https://www.mfa.gov.lv/ministrija/latvijas-parstavis-starptautiskajas-cilvektiesibu-institucijas/individam-tiesi-pieejamas-apvienoto-naciju-organizacijas-cilvektiesibu-aizsardzibas-proceduras/vispareja-cilvektiesibu-deklaracija
8 https://www.delfi.lv/news/national/criminal/pusotru-menesi-pec-prokuraturas-luguma-saeima-izdod-zakatistovu-kriminalvajasanai.d?id=51164561
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
