Dialektika un sabiedrība

Šajā rakstā izklāstītās idejas, no sabiedrības kolektīvās apziņas viedokļa raugoties, daudziem, iespējams, nebūs pieņemamas. Tajā pašā laikā par šiem jautājumiem ir vērts vismaz padomāt. Paraudzīties sev apkārt un vēlreiz padomāt. Bieži gadās, ka meklētas lietas mēs nevaram atrast, jo tās stāv mūsu acu priekšā. Kā brilles, kuras jau uzliktas uz acīm, bet tiek meklētas pa atvilktnēm, plauktiem un kabatām. Tam, kas atrodas acu priekšā, ir zināma tendence palikt neieraudzītam.

Mēs zinām, ka daļa atspoguļo veselo. Respektīvi - no tortes gabala varam spriest par visu torti.

Daudzas (visas?) atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem var atrast, vērojot dabu. Daba ir visnotaļ fundamentāla pasaules sastāvdaļa; tās pašas pasaules, pie kuras pieder arī cilvēku sabiedrība. Vēl vairāk, domāju, ka neviens neiebildīs, ja teikšu, ka cilvēks tā pati dabas daļa vien ir. Pateicoties attīstītajam prātam, cilvēks sevi no dabas zināmā mērā ir nodalījis; neskatoties uz to, cilvēks ir spiests pakļauties tiem pašiem dabas likumiem kā visa pārējā dzīvā radība.

Dabā mēs varam ievērot sava veida apziņas attīstības ķēdi: minerāli – augi – dzīvnieki – cilvēki. Katra ķēdes posma jeb fāzes iekšienē ir savas nosacītās attīstības gradācijas: minerālu grupā ir spektrs no akmeņiem līdz dārgakmeņiem (tepat pieskaitīsim spektru no metāliem līdz cēlmetāliem, kaut arī metāli nav minerāli), augu grupā no vienkāršiem viengadīgiem augiem līdz daudzgadīgiem kokiem, dzīvnieku grupā no kukaiņiem līdz zīdītājiem, cilvēku grupā no akmens laikmeta cilvēka līdz … jā, līdz kurienei? Mūsdienu cilvēkam? Vai varbūt ir vēl kaut kas aiz „mūsdienu” cilvēka? Pie šī jautājuma atgriezīsimies nedaudz vēlāk.

Vēl var ievērot, ka attīstības gradācijas plašums katra posma iekšienē pieaug no virzienā no zemākā posma uz augstāko. Minerāliem gradācijas lielums ir visai šaurs, augiem – jau plašāks, dzīvniekiem spektrā no kukaiņiem līdz zīdītājiem tas jau ir ļoti plašs, nu, un jā, mēs redzēsim, ka cilvēku grupā – lai arī šķiet, ka cilvēks ir cilvēks vienmēr un visur - tas ir vēl plašāks. Grafiski tas varētu izskatīties ka Fibonači spirāles izvērsums.

Tālāk seko divas aksiomas, kuras droši vien ir „pilnīgi zinātniski nepamatotas” un tomēr šķiet acīmredzamas:

- Apziņas attīstības ķēdes ietvaros notiek process, ko var saukt par „matērijas apgarošanu”. Nosaukums ir neveikls, taču būtība ir skaidra – ar katru nākošo ķēdes posmu matērijā pieaug tā saucamā „gara” komponente;

- Attīstību virzošais pretstatu vienības cīņas likums šajā ķēdē skaidri izpaužas kā matērijas „cīņa” ar garu un otrādi. Ķēdes pirmajā posmā ir grūti minerālu zemajās vibrācijās „iedabūt” iekšā garu, kamēr nosacīti pēdējais posms – cilvēki - gana grūti šķiras no matērijas – fiziskā ķermeņa.

Pie otrās aksiomas jāizdara neliela atkāpe. Nils Bors savulaik izteica domu par to, ka liela patiesība ir tāda, kuras pretstats arī ir liela patiesība (ideja plaši apspēlēta E. Siliņa grāmatā „Lielo patiesību meklējumi). Šajā gadījumā patiesības „viss ir matērija” pretstats ir „viss ir gars”. Abas šīs patiesības pasaulē manifestējas vienlaicīgi, un to pretstatu cīņa veido galveno attīstības dzinējspēku (droši vien te ir runa par tēzi, antitēzi un sintēzi). Ja nemaldos, pirmais kaut ko līdzīgu izteica ievērojamais vācu filozofs dialektikas radītājs Hēgelis.

Izprotot augstāk minēto, mēs esam ieguvuši pavisam skaidru apziņas evolūcijas modeli.  Pretstatu „gars – matērija” cīņa liek apziņai konkrētā ķēdes posmā attīstīties; sasniedzot zināmu kvantitāti, tā pāriet jaunā kvalitātē – tiek sasniegts jauns ķēdes posms (jeb jauna pakāpe esošā ķēdes posma ietvaros).

Ir interesanti ievērot, ka cilvēce visos laikos ir pievērsusi pastiprinātu uzmanību attīstības posmu noslēguma fāzēm. Dārgakmeņi, cēlmetāli, valstu ģerboņos attēlotie totēmiskie dzīvnieki attiecas tieši uz šo aspektu. Cilvēce šos nobeiguma fāžu pārstāvjus ir savā veida vienmēr godinājusi.

Pirms ķeramies klāt cilvēku sabiedrībai, ieiesim idejā vēl mazliet dziļāk. Tie, kas līdz šai vietai, lamājot autoru, ir tikuši sakostiem zobiem, tālāk var nemaz nelasīt.

Protams, atkal sekos „pilnīgi zinātniski nepamatoti” apsvērumi.

Kāds no lasītājiem var iebilst – akmens sabirzt putekļos un ne par kādu dārgakmeni neizveidojas. Mēslu vabole nomirst, pirms tā evolucionē par lauvu. Kāda dialektika ??

Te nu mums aprakstā jāiesaista jauns jēdziens. Nosauksim to poētiskā vārdā – dvēsele – un, lai nejauktu galvas vēl vairāk, attiecināsim to uz visiem apziņas attīstības ķēdes posmiem (kas nav gluži pareizi).

Dvēsele ir tā, kas matērijas apvalkā evolucionē. Attīstības procesā tai nākas iemiesoties viena ķēdes posma ietvaros vairākkārt. Piemēram, izgājusi akmens etapu, dvēsele var „iemiesoties” kā dārgakmens; pēc tam tā nonāk augu valstībā. Pēc gadu tūkstošiem dvēsele tiek līdz dzīvniekiem.  Un tā tālāk līdz „radības kronim” cilvēkam. Nemaz nav pārsteidzoši, ka cilvēka embrijs savā attīstības gaitā pieņem abinieka, tad zivs izskatu. Stāsts ir par to pašu. Arī par to pašu ir pavisam vienkāršais un dabiskais process, ko sauc par reinkarnāciju. Pēdējā laikā arvien biežāk tiek lietotas dziedniecības metodes, kad tiek lietota tā saucama „regresīvā terapija” – cilvēkam „ļauj satikties” ar notikumiem gan šajā dzīvē (parasti bērnībā), gan iepriekšējās dzīvēs, kuri atstājuši paliekošus negatīvus nospiedumus personībā. Paraugoties uz šiem notikumiem ar šodienas skatījumu, enerģētiskie „sasprūdumi” izlīdzinās un cilvēks tiek dziedināts.

Arī cilvēku sabiedrība ir pakļauta „matērija – gars” pretstatu cīņas likumam.

Cik nu atceros no skolā pirms trīsdesmit gadiem mācītā, Ludvigs Feierbahs bija tas, kas Hēgeļa dialektiku „nolīdzināja līdz ar zemi”, savukārt Frīdrihs Engelss vēlāk sacīja, ka Feierbahs ir „izlējis no vannas ūdeni ar visu bērnu” –  garu no Hēgeļa mācības tiešām bija vajadzējis amputēt, bet pašu dialektiku gan atstāt.

Tā nu Marksa mācība palika kā putns ar vienu spārnu. Matērija palika, apziņa tika likvidēta. Likvidēta teorijā, taču Esamībai ir uzšķaudīt tam, ko cilvēks veido savā ierobežotajā prātā. Esamība bezkaislīgi turpina savu Dievišķo rotaļu, spēlējoties ar formām – vienas izjaucot un radot vietā citas. Tikai lielākā cilvēku daļa pagaidām vēl neredz, nesajūt, ka aiz šīs nemitīgi mainīgo formu spēles ir kaut kas pastāvīgs. Kā balts tīrs ekrāns, uz kura norisinās filmu varoņu kaislības.

Bet atgriezīsimies pie cilvēku sabiedrības. Jeb šoreiz pie cilvēku sabiedrības kā vienu no apziņas attīstības ķēdes posmiem.

No augstāk aprakstītā ir skaidrs, ka cilvēku sabiedrību veido indivīdi, kuru dvēseles atrodas dažādās attīstības pakāpēs – daļa dvēseļu šeit pabijušas jau daudzus iemiesojumus, kamēr cita daļa veic tikai pirmos. Līdz ar to arī cilvēku dzīves uztvere ir dažāda.

Sociāli ekonomiskā formācija ir sabiedriskais atspulgs tā brīža indivīdu kolektīvajai apziņai. Līdz ko kolektīvās apziņas kvantitāte sasniedz jaunu kvalitatīvi pakāpi, veidojas jauna sociāli ekonomiskā formācija. Marksa aplūkotā šķiru cīņa lieliski ierakstās pretstatu „matērija – gars” mijiedarbībā. Pie šī jautājuma nekavēsimies.

Mūs visvairāk interesējošais jautājums tēmas ietvaros varētu būt par mūsdienu cilvēku un mūsdienu sabiedrību.

Ir skaidrs, ka Marksa piesauktais komunisms varētu būt nākošā sociāli ekonomiskā formācija aiz kapitālisma. Un te nu katrs var padomāt, kādai jābūt cilvēku kvalitātei, kas šādā formācijā varētu dzīvot - tam es pieskāros jau pieminētajā rakstā „Ko nesaprata Markss, Engelss …”. Un katrs var arī padomāt, cik tālu mūsdienu cilvēkam (sākot ar sevi pašu!) līdz tam vēl ejams apziņas evolūcijas ceļš. Respektīvi, cik ir jānoiet no „man vajag!!!” līdz „katram pēc vajadzības” otrajā gadījumā šo vajadzības līmeni atstājot katra paša godīgā (!!!) ziņā. Ievērojāt? „Man vajag!” klaji pārstāv matēriju. Godīgi „katram pēc vajadzībām” jau būtiski ietver apziņas komponenti. 

Vēl viens aspekts, kas noteikti jāpiemin.

Iepriekšējā rakstā runājām, ka sabiedrību (organizāciju) visefektīvāk var pārvaldīt cilvēki, kuriem nepiemīt varaskāre. Lūdzu saprast, ka vara un varaskāre ir dažādas lietas!

Kad dalos ar šīm idejām, kā vienu no pretargumentiem dzirdu, ka bez struktūras rodas haoss un sabiedriski ekonomiskā formācija bez struktūras nav iespējama.

Taču kas ir teicis, ka sociāli ekonomiskai formācijai, ko Markss ir nokristījis (tfu! Pasarg’ Dievs!!! Nosaucis, nevis nokristījis!) par komunismu, būtu jāpastāv bez struktūras? Struktūra ir nepieciešama, taču to vadīt var bez varaskāres un tās iekšienē pakļauties var bez verga sindroma!

Pievērsīsimies atkal dabai.

No vienas puses daba ir strikti strukturēta. Var paredzēt gadsimtus uz priekšu saullēktus konkrētos datumos, mēness fāzes, gadalaikus un to, ka vilks ķer zaķi. Taču no otras puses, daba ir pilnīgi spontāna - nevar paredzēt gaisa temperatūru konkrētā dienā, nevar zināt, kuru konkrēto zaķi konkrētais vilks noķers, kur vējš aizpūtīs pieneņpūku.

Šāda struktūras un spontanitātes vienlaicīgā manifestācija (atkal tēze, antitēze un sintēze!) ir dzīvības nosacījums. Tas attiecas arī uz organizācijām (esmu turpat 20 gadu tās vērojis un arī veidojis) un atļaušos apgalvot, ka attiecas arī uz sabiedrību.

Mūsu šī brīža sabiedrība ir pārbāzta ar birokrātiskām struktūrām, bet spontanitātei  atvelēta vien likumu apiešanas vieta (un līdz ar to – savu līdzcilvēku apčakarēšanas vieta, ko gan pirms tam sekmīgi veic sabūvētās birokrātiskās struktūras). Te atkal katrs var padomāt, cik tālu atrodamies līdz līdzsvaram.

Sabiedrība sastāv no indivīdiem. Sabiedrības kolektīvā apziņa sastāv no individuālajām. Līdz ar to kļūst skaidrs, ar ko jāsāk, ja kāds vēlas mainīt pasauli. Tieši tā – ar sevi! Pretējā gadījumā notiks tāpat, ka slavenajā franču teicienā – „Jo vairāk mēs ko mainām, jo vairāk viss paliek pa vecam”. Citādāk nemaz nevar būt. Ilustrācijai katrs var paraudzīties pa logu, ko sociālistiskā revolūcija ir izmainījusi. Savukārt citādi domājošajiem ir lietderīgi atcerēties, ka sociālismu nobeidza tie paši sociālisma „produkti.”

Un tieši tajā pašā laikā, transformējot sevi, mainot savu apziņu, tiek mainīta arī sabiedrības kolektīvā apziņa. Sabiedrība patiesi mainīsies tad, kad pietiekošs skaits indivīdu pietuvosies cilvēka patiesai būtībai (kas varētu būt apziņas attīstības ķēdes pēdējais posms) – Cilvēkam, ko laikam jāraksta ar lielo sākuma burtu. Šādi cilvēki ir dzīvojuši (un joprojām dzīvo) mūsu vidū, taču viņi ir bīstami valdošajām varas un peļņas kārajām struktūrām. Līdz ar to šie cilvēki tiek dedzināti uz sārta, indēti, sisti krustā, spundēti trakomājās.

Man ir gluži saprotami, ka sabiedrības šī brīža kolektīvā apziņa vēl neraugās uz lietām un notikumiem no šāda skatu punkta. Taču jāatgādina, ka tas bija salīdzinoši pavisam nesen, kad vēl tika uzskatīts, ka zeme ir plakana. 

Novērtē šo rakstu: